Džeikobu Kentu visu mūžu mocīja mantrausība. Šī īpašība savukārt bija viņā attīstījusi hronisku neuzticēšanos cilvēkiem un tā izkropļojusi viņa raksturu, ka bija gaužām nepatīkami ielaisties ar viņu darīšanās. Bez tam viņš slimoja arī ar mēnessērdzību un neticamā stūrgalvībā turējās pie katras domas, kas reiz bija ieperinājusies prātā. Viņš bija audējs bezmaz jau no šūpuļa, lidz Klondaikas zelta drudzis piemetās arī viņam un aizrāva viņu prom no stellēm. Viņa būda atradās pusceļa starp Sešdesmitās Jūdzes posteni un Stjūartas upi, un braucēji, kas parasti izraudzījās šo ceļu, lai nokļūtu Dausonā, salīdzinaja viņu ar laupītāju baronu, kurš, savā pilī sēdēd ams, ieva c muitu no vezumniekiem, kam jabrauc pa viņa sliktajiem ceļiem. Tā kā šādam priekšstatam nepieciešamas kaut kādas zināšanas vēsturē, tad mazāk izglītotie zeltrači no Stjūartas krastiem mēdza viņu raksturot primitīvākiem izteiksmes līdzekļiem, kuros netrūka spēcīgu epitetu.
Būda gan nemaz nepiederēja viņam, to pirms dažiem gadiem bija uzcēluši divi zeltrači, kas paši bija atplūdi- nājuši pa upi plostu ar baļķiem. Tie bija viesmīlīgi puiši, un, kad viņi bija būdu pametuši, ceļinieki, kas šo ceļa posmu pazina, centās līdz vakaram sasniegt būdu. Tas bija ļoti pareizi, ietaupīja laiku un pūles, jo nevajadzēja sliet nometni; bija izveidojies nerakstīts likums, ka pēdējais pārnakšņotājs atstāj saskaldītu malku nākamajam. Gandrīz katru nakti būdā salasījās vismaz pusducis, bet reizēm pat pāris desmit vīru, kas tur meklēja patvērumu. Džeikobs Kents to konstatēja un, izmantojis apstākli, ka būdai nav saimnieka, ievācas tur. Kopš tā laika piekusušajiem ceļiniekiem vajadzēja maksāt dolāru no cilvēka par tiesībām pārgulēt uz grīdas, bet Džeikobs Kents pats nosvēra zelta smiltis, ar kurām tika maksāts, un nekad nepiemirsa apšmaukt zeltračus ar svaru. Bez tam viņš izmantoja naktsmājniekus, likdams tiem skaldīt malku un pienest ūdeni. Tie bija īsti laupītāja darbi, bet viņa upuri
bija lādzīgi ļaudis, kas viņu gan nicināja, tomēr nestājās ceļā apgrēcīgajai rīcībai.
Kādā aprīļa pēcpusdienā Kents sēdēja būdas durvju priekšā — gluži kā zirneklis, kas gaida laupījumu, baudīdams pavasara saules siltumu un vērodams ceļu, vai neredzēs tuvojamies kādu mušu. Turpat pie kājām gulēja Jukona, vesela ledus jūra, kas izzuda skatienam divos lielos līkumos uz ziemeļiem un dienvidiem, bet platumā no krasta līdz krastam sasniedza pāris krietnu jūdžu. Pa upes nelīdzeno virsmu stiepās kamanu ceļš — sniegā iebraukta astoņpadsmit collu plata un divtūkstoš jūdžu gara sliede, kurā katra pēda dzirdējusi vairāk lāstu nekā jebkurš cits ceļš kristīgajā pasaulē vai ārpus tās robežām.
Džeikobs Kents šajā pēcpusdienā jutās sevišķi pacilāts. Iepriekšējā naktī viņš bija sasniedzis rekordu — pārdevis savu viesmīlību divdesmit astoņiem pārnakšņo- tājiem. Jāsaka gan, ka gulēšana nekāda ērtā nebija, četri vīri visu nakti krāca turpat pie viņa lāvas; toties kulīte, kurā viņš glabāja zelta smiltis, bija kļuvusi krietni smagāka. Šī kulīte ar mirdzošo, dzelteno dārgumu bija viņa dzīves lielākais prieks, bet reizē arī lielākā mocība. Šaurajā maisiņā slēpās debess un elle. Tā kā mazajā būdā, kur bija tikai viena telpa, nevarēja atrast drošu slēptuvi, Kentu pastāvīgi māca bailes no zagļiem, šiem bārdainajiem, mežonīgajiem klaidoņiem būtu tīrais nieks pievākt kulīti un aiziet. Bieži viņam sapnī rādījās, ka tas patiesi noticis, un tad viņš pamodās kā lietuvēna nojāts. Daži laupītāji viņu murgos vajāja tik bieži, ka viņš tos jau pazina, īpaši bronzas krāsā iedegušo barvedi ar rētu labajā vaigā. Šis tips bija neatlaidīgāks par pārējiem, un viņa dēļ Džeikobs Kents nomoda stundās sameklēja pāris desmit slēptuvju gan pašā būdā, gan tās apkaimē. Nobēdzinājis kulīti drošā vietā, viņš atviegloti uzelpoja, dažas naktis nogulēja mierīgi, bet pēc tam atkal murgos pieķēra cilvēku ar rētu tieši tajā mirklī, kad tas mēģināja nozagt kulīti. Pamodies pašā cīņas karstumā, viņš tūliņ cēlās augšā un pārlika kulīti citā — viltīgāk izdomāta slēpnī. Nevar teikt, ka viņš pilnīgi būtu kritis par upuri šīm halucinācijām, tomēr ticēja jaunām priekšnojautām un domu pārraidīšanai, un viņam likās, ka sapnī redzētie laupītāji ir reālu cilvēku astrālie tēli un šie cilvēki, varbūt fiziski pašreiz atrazdamies pavisam citā vietā, domās plāno uzbrukumu viņa bagātībai. Tomēr viņš joprojām
nekaunīgi apstrādāja nelaimīgos, kam gadījās pārkāpt pār pār viņa slieksni, kaut arī katra unce zelta, kas iebira maisiņa, vairoja viņa sirdēstus.
Sēžot un sildoties saulītē, Džeikobam Kentarn piepeši iešāvās prāta doma, kas lika kā dzeltam pietraukties kājas. Viņam nebija lielāka prieka kā allaž no jauna svērt un pārsvērt zelta smiltis; tomēr šo tīksmi visu laiku aptumšoja kāds traucēklis, kuru līdz šim nebija izdevies novērst. Viņa svariņi bija mazi; uz tiem varēja nosvērt, lielākais, pusotras mārciņas — astoņpadsmit unces, bet viņš bija sarausis apmēram trīs un trešdaļu reizes vairāk par šo svaru. Nekad viņš nevarēja nosvērt visu zeltu reizē, un tādēļ viņam bija laupīta iespēja aplūkot savu mantu visā tās godībā. Bet tas laupīja pusi prieka par īpašumu; ja, viņam likās, ka šis nieka traucēklis mazina ne tikai bagatības nozīmi, bet arī pašu faktu, ka viņam tā pieder. Un tieši šīs problēmas atrisinājums, kas viņam pēkšņi bija iešāvies prātā, lika pietrukties kājās. Viņš vērīgi nopētīja kamanu ceļu uz abam pusēm. Nekas nebija redzams, un viņš iegāja būdā.
Dažos mirkļos viņš novāca visu no galda un uzstadīja svariņus. Vienā svaru kausā viņš ielika piecpadsmit uncu atsvaru, bet otrā sabēra zelta smiltis tikpat lielā svarā. Tad atsvara vietā iebēra zeltu, tā iegūdams precīzi nosvērtas trīsdesmit unces. Tās viņš sabēra visas vienā kausiņā un rūpīgi nobalansēja otru svaru kausiņu, no jauna piebērdams zelta smiltis. Nu bija nosvērts viss zelts, bet pats svērējs nosvīdis. Viņš trīcēja aiz sajūsmas un bija no laimes gluži apreibis. Tad izkratīja maisiņu līdz pēdējam smilšu graudiņam, kamēr viens svaru kauss noslīdēja uz galda. Līdzsvars tika atjaunots, uzliekot divdesmitdaļ- unces atsvariņu un piecus zelta graudiņus otrā kausiņā. Galvu atgāzis, viņš stāvēja kā apburts. Kulīte bija tukša, toties svaru svērtspēja kļuvusi bezgalīga. Tagad viņš varēs uz tiem nosvērt zeltu, sakot ar sīkāko graudiņu un beidzot ar neskaitāmām mārciņām. Mamons kvēlojošiem pirkstiem sažņaudza viņa sirdi. Saule slīdēja uz rietu, slīpie stari iespīdēja pa atvērtajām durvīm un spoži apmirdzēja dzelteno bagātību uz svariem. Dārgas kaudzītes ka bronzas Kleopatras zeltītās krūtis liegā vizmojumā atstaroja gaismu. Laiks un telpa šķita izgaisuši.
— Lai dievs mani soda, ja jums tur nav zelta par dažu labu ginejul
Džeikobs Kents sviestin apsviedās apkārt, tai pašā mirklī tverdams pēc divstobrenes, kas bija nolikta pa ķērienam. Bet, ieraudzījis nelūgtā viesa seju, viņš streipuļodams atkāpās. Tas bija Cilvēks ar rētu!
Ienācējs uzmeta viņam ziņkārīgu skatienu.
— Neuztraucieties jel, — viņš noteica, atmezdams ar roku, — un nedomājiet, ka taisos aiztikt jūs vai jūsu nolādēto zeltu. Jūs taču esat gatavais muļķis, nudien, — atnācējs domīgi piebilda, redzēdams, ka Kentam aumaļām plūst pār seju sviedri un grīļojas ceļi. — Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmis, un nerunājat ne vārda? — viņš turpināja, kamēr Kents rīstījās, nespēdams ievilkt elpu. — Mēli esat norijis, vai? Kas jums kaiš?
— K-k-kur jums ta gadījas? — Kents beidzot ar pūlēm izmocīja pāris vārdu un ar drebošu pirkstu norādīja uz drausmīgo rētu, kas stiepās svešajam pār vaigu.
— Mans biedrs matrozis ietrieca no grotmasta man ģīmī asu dzelzs gabalu. Nu, un, kad nu esat tā izprašņā- jics, tad es gan arī gribētu zināt, kāda jums gar to daļa? Ja, taisni to es gribētu zināt — kāda jums gar to daļa? Vai jums tā nav pa prātam, velns parāvis? Vai tādam brālim kā jums tā nepatīk? Nu, runājiet!
— Nē, nē, — Kents, vārgi pasmaidīdams, atteica un atslīga uz ķeblīša. — Man tikai gribējās zināt.
— Vai neesat nekad tādu rētu redzējis? — svešais nikni noprasīja.
— Nē.
— Nu — vai nav skaista, ko?
— Ir, ir, — Kents piekrizdams pamāja ar galvu, gribēdams nomierināt dīvaino ciemiņu, taču saņēma par savu laipnību tādu lamu birumu, kādu nepavisam nebija gaidījis.
— Ak tu nolādētais smerdeli, auzu putras dauķis, lempis pēdīgais! Ak tad tu gribi teikt, ka riebīgākā rēta. kādu dievs tas kungs jel kad cilvēka ģīmī iecirtis, esot skaista? Tā tu gribēji apgalvot, tu . .. .
Un karstasinīgais jūras dēls nu palaida tādu fantastisku vārdu birumu, piesaukdams dievus un velnus, jaunus un vecus, briesmekļus un rēgus tik virtuozi, ka Džeikobs Kents pilnīgi apstulba. Viņš saruka gluži maziņš un pacēla rokas, it kā aizsargādamies pret belzieniem. Viņš bija tā pārbijies, ka svešais apturēja lamu krusu pusvārdā un sāka dārdoši smieties.
— Re, saule jau sasniegusi kamanu ceļa galu, — ierunājās Cilvēks ar rētu, vēl joprojām raustīdamies smieklos. — Ceru, ka tu pratīsi novērtēt izdevību pavadīt nakti kopā ar vīru, kam tāds ģīmis kā man. Celies nu un samet malku krāsnī. Es pa to laiku izjūgšu un pabarošu suņus. Un malciņu neželo, puis; mežā koku diezgan, un tev laika tiku tikām to saskaldīt. Un pie viena neaizmirsti atstiept spaini ūdens. Un nu naskāk, citādi, nudien, apgriezīšu tev sprandu!
Tas nu bija kaut kas nedzirdēts. Džeikobs Kents iekur uguni, skalda malku, atnes ūdeni — pakalpo viesim kā mācēdams! Jau Dausonā Džims Kārdidžijs bija saklausījies pilnu galvu ar nostāstiem par šā ceļmalas Šeiloka nedarbiem; un garajā ceļā daudzi upuri bija uzskaitījuši vēl labu tiesu dažādu apgrēcību. Tādēļ Džims, kuram kā daždien jūrniekam patika reizēm palaist spēcīgāku joku, gribēja, negaidot iebrukdams būdā, tās saimnieku pamatīgi nobiedēt. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka viņam tas varen labi izdevies, taču pat nenojauta, cik svarīga loma bijusi viņa rētai. Nesaprazdams, kāpēc Kents tik briesmīgi pārbijies, viņš tomēr bez sirdsapziņas pārmetumiem nolēma to izmantot gluži tāpat, kā moderni tirgotāji izmanto labi ejošu preci.
— Lai velns par stenderi paliek, esi gan tu izdarīgs zellis! — viņš atzinīgi noteica un, galvu piešķiebis, vēroja namatēva rosīšanos. — Tev nu nevajadzēja vis braukt uz Klondaiku zeltu rakt. Tu taču esi dzimis krodzinieks. Pa upi braukdams, es tuvu un tālu esmu dzirdējis tevi daudzinām, bet nekad nebūtu domājis, ka esi tāds ziķeris.
Džeikobam Kentam briesmīgi gribējās ietriekt svešajam ģīmī bises lādiņu, tomēr rētas maģiskais spēks bija pārāk varens. Šis taču bija īstais Cilvēks ar rētu, tas pats, kas iztēlē viņu tik bieži aplaupījis. Šis tātad bija tās būtnes iemiesojums, kuras astrālo atveidu viņš tik bieži redzējis sapņos, cilvēks, kas tik bieži centies ar varu atņemt viņa bagātību, un tagad — citādi tas nebija izskaidrojams — Cilvēks ar rētu patiesi ieradies, lai viņu apzagtu. Un rēta! Kents nespēja novērst skatienu no tās, tāpat kā nespēja apturēt savas sirds pukstus. Lai kurp viņš acis vērstu, tās neizbēgami atgriezās pie rētas, kā kompasa adata atgriežas pie pola.
— Ko tev mana rēta nodarījusi! — negaidot ierēcās Džims Kārdidžijs, kad, segas uz grīdas klādams, nejauši pacēla galvu un pamanīja Kenta saspringto skatienu. — Ja tā tev pagalam nedod miera, tad, man domāt, visprātīgākais būs, ja nolaidīsi klīveri, nodzēsīsi gaismu un liksies uz auss. Jēziņ, taču kusti jel, citādi, dievs sodi, es tev ietriekšu degunu purnā!
Kents bija tik satraukts, ka tikai ar trešo pūtienu viņam izdevās nodzēst lampu, un viņš uzlīda lāvā, pat mokasīnus nenoviicis.
Jūrnieks jau drīz vien savā cietajā guļvietā sāka omulīgi krākt, bet Kents blenza melnajā tumsā, neatlaizdams roku no bises un cieši nolēmis neaizvērt acis līdz rītam. Viņam nebija izdevies noslēpt savas piecas mārciņas zelta, kas atradās munīcijas kastītē lāviņas galvgalī. Taču, par spīti izmisīgajām pūlēm neaizmigt, viņš beidzot tomēr iesnaudās ar visu zelta smagumu sirdī. Ja viņš tonakt nebūtu aizmidzis tik satrauktā prātā, tad viņam nebūtu uzbrucis mēnessērdzības dēmons un Dzimām Kār- didžijam nākamajā dienā nebūtu radusies vajadzība pēc skalojamās pannas.
Uguns krāsniņā pēc nesekmīgas cīņas beidzot izdzisa, sals spiedās iekšā pa sūnu drīvējumu baļķu starpās, un būdā kļuva krietni vēsāks. Suņi ārā apklusa un, sniegā saritinājušies, sapņoja par debesīm, kur nekad netrūkst zivju un nav ne dzinēju, ne citu mocītāju. Būdā jūrnieks gulēja kā beigts, kamēr namatēvs, dažādu iedomu un iztēles mocīts, nemierīgi grozījās. īsi pirms pusnakts viņš piepeši nosvieda segas un piecēlās. Svarīgi ir piebilst, ka visu, pie kā nu ķērās, viņš izdarīja, sērkociņu neuzšķīlis. Viņš pat neatvēra acis — varbūt tādēļ, ka būdā tikpat bija tumšs, varbūt tādēļ, ka baidījās ieraudzīt baismīgo rētu viesa sejā; lai nu bijis kā būdams, viņš, nekā neredzēdams, atvēra patronu kasti, pielādēja bises stobrus, neizbārstot ne druskas, aizbāza stobru galus ar diviem vates kumšķiem, tad visu novāca un atkal aizgāja gulēt.
Tikko rītausma tēraudpelēkiem pirkstiem pieskārās loga eļļotā pergamenta rūtij, Džeikobs Kents pamodās. Piecēlies uz elkoņa, viņš pacēla patronu kastes vāku un ielūkojās kastē. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, drīzāk gan jāsaka— tas, ko viņš tur vairs neredzēja, iedarbojās uz viņu visai dīvaini, ja atceramies viņa histērisko noskaņojumu. Viņš uzmeta skatienu aizmigušajam cilvēkam, kas gulēja uz grīdas, klusi aizvēra kastes vāku un atlaidās augšpēdus. Viņa sejā atspoguļojās neparasts miers. Ne vaibsts
neiedrebējās. Sejā nemanīja ne mazākā satraukuma vai apjukuma. Tā viņš, kaut ko prātodams, nogulēja labu bridi un, piecēlies un sākdams rosīties, darīja to mierīgi, apsvērti un vēsi, bez steigas un bez mazākā troksnīša.
Sagadījās, ka būdas griestu baļķī tieši virs Džima Kār- didžija galvas bija iedzīta pamatīga, resna koka tapa. Džeikobs Kents rīkojās ļoti klusi — pārmeta pār tapu puscollu resnu virvi, kuras abus galus novilka līdz zemei. Virves vienu galu viņš apsēja sev ap vidu, bet otrā izveidoja cilpu. Tad uzvilka bises gaili un nolika ieroci pa tvērienam. Ar lielu gribas spēka piepūli viņš sev» piespieda nenovērsties, ieraugot rētu, un apmeta cilpu gulētajam ap kaklu, tad, pats atkāpdamies, pievilka cilpu un, satvēris bisi, pavērsa to pret gulētāju.
Dzims Kārdidžijs aizslāpis pamodās un apjucis ieraudzīja acu priekšā tērauda stobrus.
— Kur tās ir? — Kents noprasīja, palaizdams virvi mazliet vaļīgāk.
— Nolādēts, uh …
Kents atkal paliecās atpakaļ, no jauna aizžņaugdams matrozim rīkli.
— Tu velna izdzi … uh …
— Kur tās ir?
— Kas? — Kārdidžijs atjautāja, tiklīdz paguva ievilkt elpu.
— Zelta smiltis.
— Kadas zelta smiltis? — pārsteigtais matrozis brīnījās.
— Gan jau zināsi — manējās.
— Es tās acīs neesmu redzējis. Par ko tu mani turi? Par bankas seifu, vai? Kas man gar tām daļas?
— Varbūt tu zini, varbūt nezini, bet es tikpat tevi vaļā nelaidīšu, kamēr atcerēsies. Un, ja tu kaut pirkstu pakustināsi, es tev sašķaidīšu pauri.
— Žēlīgā debess! — Kārdidžijs nostenējās, kad virve sažņaudzās ciešāk.
Kents uz mirkli atlaida cilpu vaļīgāk, un matrozis, it kā neviļus pagrozīdams aizžņaugto kaklu, izmanījās mazliet atslabināt virvi un uzdabūt to zem zoda.
— Nu? — Kents jautāja, gaidīdams atzīšanos.
Bet Kārdidžijs tikai zobgalīgi iesmējās.
— Turpini vien, kar vien mani, nolādētais podlaiža!