Jaunā cilvēka ceļojums uz šo tik karsti iecerēto Franciju bija diezgan bēdīgs. Tas nebija tāpēc, ka, tuvojoties valsts centram, viņam būtu nācies piedzīvot tikpat daudz grūtību, kā viņš bija pieredzējis uz robežas, nē, Franču Republika laipnāk sagaidīja atnācējus nekā aizejošos.
Tomēr šīs izmeklētās valsts iekārtas viesmīlību varēja baudīt tikai pēc zināmu, diezgan stingru formalitāšu izpildīšanas.
Tie bija laiki, kad franči vismazāk prata rakstīt, un tomēr tie atkal bija tie laiki, kad visvairāk tika rakstīts. Ikviens ierēdnis turēja par savu
pienākumu atsacīties no savas mājas dzīves, lai parakstītu pases, reģistrētu pazīmes, izsniegtu vīzas, rakstītu ieteikumus un, vārdu sakot, darītu visu to, ko pienākas darīt patriotam.
Nekad vēl papīru smērēšana nebija sasniegusi tādus apmērus kā šinī laikmetā. Šī uz terora uzpotētā franču administrācijas endēmiskā slimība radīja tik lieliskus groteskas kaligrāfijas paraugus, ka par tiem runā vēl šobaltdien.
Hofmanim bija viņa ceļojuma zīme, kas ievērojama ar saviem niecīgajiem apmēriem.
Tas bija trūcības laiks: žurnāli, grāmatas, kolportāžas izdevumi, tas viss samazinājās līdz visniecīgākajiem apmēriem. Ceļotāja ceļa zīme, sākot no Elzasas, bija noraibināta ar ierēdņu parakstiem, kas lielā mērā atgādināja tos līkumus, kādus izveido dzērāji, kad tie, virzīdamies pāri ielai pa diagonāli, atsitās drīz pret vienu, drīz pret otru sienu.
Hofmanim jau vajadzēja savai pasei pievienot vienu lapu, tad vēl otru Lotringijā, kur paraksti pieņēma sevišķi kolosālus apmērus. Un kur vēl patriotisms bija viskarstākais, parakstītāji bija visnaivākie. Kāds mērs, kurš divās lapās parakstīja abas lappuses, izsniedza Hofmanim šādu autogrāfu:
„Opmans auns ācietis, birvibas draugs, dodas uz Parīzi kojām.
parakstījis: Goljē"
Apbruņotam ar šādu vispusīgu dokumentu attiecībā uz viņa piederību, vecumu, principiem, virzienu un ceļošanas veidu, Hofmanim bija tikai vienas rūpes: sašūt kopā visas šīs dokumentu lupatas. Un jāteic, ka, nonākot Parīzē, viņam to bija sakrājies vesels sējums, ko viņš būtu licis iesiet skārdā, ja vēl kādreiz domātu par jaunu ceļojumu, jo tā kā šīs lapiņas arvien vajadzētu turēt pie rokas, vienkāršs kartona sējums bija pārāk neizturīgs.
Visur viņam atkārtoja vienu un to pašu:
— Mīļo ceļiniek, provincē vēl var dzīvot, bet Parīze ir pārāk saviļņota. Uzmanieties, pilsoni, Parīzes policija ir visai neuzticīga, un tā kā jūs esat vācietis, var gadīties, ka jums neparāda franču viesmīlību.
Hofmanis uz to atbildēja ar augstprātīgu smaidu, tāpat kā lepnie spartieši, kad tesāliešu spiegi tos lūkoja pārliecināt par persiešu ķēniņa Kserksa karapulku pārspēku.
Bija vakars, kad viņš nonāca pie Parīzes un barjeras jau bija slēgtas.
Hofmanis pietiekami labi runāja franciski, bet cilvēks nu reiz ir vācietis, vai arī nav: ja nav, tad viņš runā ar akcentu, kas pēc laika var kļūt līdzīgs provinciešu izrunai, bet ja viņš ir vācietis, tad arī vācietis paliks.
Še nākas paskaidrot, kā norisinājās sardzes dienests pie barjerām.
Vispirms tās tika noslēgtas; tad lafateristi, inteleģenti vaļas ļaudis, pīpodami sava pipes, septiņi vai astoņi sekcionāri pulciņā klaiņoja ap diviem vai trim municipālās policijas aģentiem.
Šie krietnie ļaudis, kas deputāciju laikos bija izokšķerējuši visus klubus, visu iecirkņu kancelejas un visas vietas, kur, vai nu aktīvi, vai pasīvi nodarbojās ar politiku. Šie ļaudis, kas Nacionālajā sapulcē vai Konventā bija redzējuši katru deputātu, ložās visus sieviešu un vīriešu kārtas aristokrātus, promenādēs visus ievērojamos frantus, teātros visas aizdomīgās slavenības, parādēs visus virsniekus, tribunālos visus vairāk vai mazāk apvainotos un cietumos visus apžēlotos priesterus. Šie cienījamie patrioti tik labi pazina savu Parīzi, ka ikvienai daudz maz pazīstamai sejai vajadzēja tiem krist acīs un, teiksim, tā tas gandrīz vai vienmēr arī bija.
Tāpat arī toreiz nebija ieteicams maskēties; pārāk liela bagātība apģērbā pievērsa uzmanību; pārāk liela vienkāršība modināja aizdomas. Tā kā netīrība bija visbiežāk sastopamā pilsonības pazīme, tad katrā ūdens nesējā un virtuves strādniekā varēja būt paslēpies kāds aristokrāts. Bet kā lai padara neuzkrītošas baltās rokas ar skaistajiem nagiem? Tad šo aristokrātisko gaitu, kuru vairs nejūt mūsdienās, kad viszemākie valkā visaugstākos papēžus, kā lai to noslēpj divdesmit pāriem acu, kas ir dedzīgākas nekā uz pēdām nokļuvuša kvekšķa acis?
Tādēļ, lūk, ceļotājs no pirmā ierašanās brīža tika pārmeklēts, iztaujāts, izģērbts, arī morāliski, un tā kā ar to bija jau aprasts, tas viss tika izdarīts veikli un ar tādu brīvību, kādu atļāva — brīvība.
Hofmanis stājās šā tribunāla priekšā 7.decembrī ap pulkstens sešiem vakarā. Laiks bija nemīlīgs, apmācies — pliksals ar miglu; bet ūdru un lāčādas cepures patriotu galvās saglabāja pietiekami daudz asiņu siltuma viņu smadzenēs, lai tie saglabātu visu savu atjautu un augstu vērtējamās okšķeru spējas.
Kāda roka, viegli noguldāmās uz Hofmaņa krūtīm, viņu apstādināja.
Jaunais ceļotājs bija ģērbies pelēkās drēbēs ar raibu vesti, un viņa kājas vācu fasona kurpēs izskatījās diezgan koķetīgas, jo kopš pēdējās pieturas viņam vairs nebija nācies brist dubļus, un tā kā kariete krusas dēļ bija apstājusies ceļā, tad Hofmanis šo sešas jūdzes garo ceļu gabalu, klātu ar plānu sasaluša sniega kārtu, bija nācis kājām.
— Kur tu tā steidzies, pilson, ar savām skaistajām kurpēm? — jauneklim vaicāja kāds milicis.
— Es eju uz Parīzi, pilson.
— Tu neesi izvēlīgs, jaunais prūsi, — piebilda kāds sekcionārs, izrunādams šo epitetu ar tādu burta „s" uzsvaru, ka tūdaļ ap ceļotāju salasījās apmēram desmit ziņkārīgo.
Tanī laikā prūši bija frančiem tikpat nikni ienaidnieki kā vilistieši — Samsona tautiešiem no Izraēļa cilts.
— Nu, labi, jā, es esmu prūsis, — atbildēja Hofmanis, izrunādams sekcionāra piecus „s" kā vienu „z"; — un tad?
— Tad, ja tu esi prūsis, tu līdz ar to esi kāds no Pita un Koburga spiegiem. Ko nu tu teiksi?
— Pārbaudi manus dokumentus, — atbildēja Hofmanis, pasniegdams savu sējumu kādam lasītpratējam.
— Seko man, — tas noteica, apgriezdamies uz papēža, lai aizvestu svešnieku uz sardzes kanceleju.
Pilnīgi mierīgs Hofmanis sekoja savam pavadonim.
Kad kvēpošo sveču gaismā patrioti ieraudzīja šo jauno, nervozo cilvēku ar izspūrušiem matiem, drošu skatienu, un dzircļēja to izsakāmies viņa franču izrunā ar vislielāko pašapziņu, viens no tiem izsaucās:
— Viņš nevar noliegt savu piederību pie aristokrātiem, paskat, kas par kājām un rokām!
— Jūs, pilsoni, esat muļķis, — atbildēja Hofmanis, — es esmu tāds pats patriots kā jūs, pat vēl vairāk — es esmu mākslinieks.
Un, to teikdams, viņš izvilka no kabatas vienu no tām briesmīgajām pīpēm, kurām tikai īsts vācu nirējs var atrast dibenu.
Uz sekcionāriem, kuri sūkāja savus mazos kaļķīšus, šī pīpe atstāja dziļu iespaidu.
Visi noskatījās, kā jaunais cilvēks ar ilgā praksē iegūtu veiklību novietoja šinī pīpē tabakas krājumu, kas pietiktu veselai nedēļai.
Pēc tam viņš apsēdās un lietpratīgi aizdedzināja tabaku, līdz kamēr visā pīpes galviņā iekvēlojās uguns garoza, tad viņš laiku pa laikam izpūta veselu dūmu mākoni, kas kā zilganas kolonnas graciozi aizvijās no viņa nāsīm un lūpām.
— Viņš smuki pīpo, — teica kāds no sekcionāriem.
— Tā rādās, ka šis ir kāds no slavenajiem, — piebilda otrs, — nu paskatīsimies viņa papīrus!
— Un kādā nolūkā tu esi ieradies Parīzē! — jautāja trešais.
— Lai studētu brīvības zinātni, — atbildēja Hofmanis.
— Un ko vēl? — jautāja francūzis, kuru šīs frāzes heroisms gandrīz vai nemaz neaizkustināja, laikam tāpēc, ka viņš pie tā bija jau pieradis.
— Glezniecību, — piebilda Hofmanis.
— Ā, tu esi gleznotājs — kā pilsonis Dāvids?
— Tieši tā.
— Un tu, tāpat kā viņš, proti taisīt gluži kailus romiešu patriotus?
— Es viņus taisu pilnīgi apģērbtus, — atbildēja Hofmanis.
— Tas nav tik smuki.
— Skatoties pēc apstākļiem, — ar nesatricināmu aukstasinību atcirta Hofmanis.
— Nu tad uzglezno manu portretu, — uzplijās sekcionārs.
— Labprāt.
Hofmanis paņēma no krāsns ogli un, apdzēsis tās kvēlojošo galu, uz kaļķiem balsinātās sienas uzgleznoja vienu no visneglītākajām sejām, kādas jebkad ir apkaunojušas civilizētās sabiedrības galvaspilsētu.
Ar lapsas asti gleznotā spalvainā cepure, nosiekalotā mute ar īso pīpīti, biezā vaigu bārda un uz priekšu izbīdītais zods bija uztverts ar tādu īstenības izjūtu, ka viss sardzes kordons lūdza jauno cilvēku neatteikties tos zīmēt.
Hofmanis ļoti pieklājīgi deva savu piekrišanu un uzskicēja uz sienas veselu sēriju tikpat labi izdevušos patriotu, protams, ne tik cienīgus, kādi ir Rembranta pilsoņi viņa gleznā „Nakts patruļa".
Kad patrioti bija tik labā omā, par kaut kādām aizdomām vairs nevarēja būt ne runa. Vācietis pārvērtās par īstu parīzieti; Hofmanim piedāvāja draudzības malku un viņš, lai nepaliktu parādā, pacienāja savus saimniekus ar burgundieti, ko šie kungi pieņēma ar lielāko prieku.
Bet tad viens no tiem, kurš bija viltīgāks nekā pārējie, ar rādāmo pirkstu aptvēris savu resno degunu un mirkšķinādams kreiso aci, uzstāja Hofmanim.
— Pilsoni vāciet, tev mums vēl vienā lietā jāatzīstas.
— Kādā tad, draugs?
— Atzīsties mums, kāds ir tava ceļojuma mērķis?
— Es tev jau to teicu: politika un glezniecība.
— Nē, nē, kaut kas cits.
— Tici man, pilson…
— Tu saproti, ka mēs tevi neapvainojam, tu mums patīc un mēs tevi pabalstīsim; bet, lūk, Še ir divi Franciskāņu kluba delegāti, divi no Jakobīņu kluba, es pats esmu no Brāļu un Draugu kopas, izvēlies starp mums, kura klubam tu esi nodomājis pasniegt savu dāvanu.
— Kādu dāvanu? — pārsteigts jautāja Hofmanis.
— Nu, nemaz neizliecies, tas ir tik jauki, ka tu ar to varētu lepoties.
— Skaties un spried pats, vai es protu uzminēt, — teica patriots.
Un, atvēris dokumentu grāmatiņu, viņš ar savu netīro pirkstu norādīja
uz kādu lappusi, kur Strasburgas ailē bija lasāmas šādas rindas:
— Hofmanis, ceļotājs no Manheimas, saņēma Strasburgas kasti ar šādiem pavadzīmes iniciāļiem — O.B.
— Tā ir taisnība, — atbildēja Hofmanis.
— Nu, labi, bet kas tajā kastē atrodas?
— Par to es esmu devis paskaidrojumus Strasburgas muitnīcā.
— Redzēsim, pilsoni, ko šī mazā pūce būs mums atvedusi. Jūs taču atceraties mūsu Okseras patriotu sūtījumu.
— Jā, — atsaucās kāds no tiem, — veselu kasti ar cūkas speķi.
— Kādai vajadzībai?
— Lai nobarotu giljotīnu, — korī atsaucās draudzīgas balsis.
— Nu, labi, — ierunājās Hofmanis mazliet nobālis, — bet kāds sakars var būt kastei, ko es sev vedu līdzi, ar Okseras patriotu sūtījumu?
— Lūk, še, — teica patriots, parādīdams tam viņa pasi, — lasi, jaunais cilvēk: „Ceļo, lai iepazītos ar mākslu un politiku, bagāžā nodevis kasti ar speķi". Tā te stāv rakstīts.
— Ak, republika! — nomurmināja Hofmanis.
— Nu, atzīsties vien, jaunais brīvības draugs, — uzstāja tam draudzīgais patriots.
— Tā būtu lielīšanās ar tādu ideju, kas man nemaz nav nākusi prātā, — atbildēja Hofmanis. — Man nepatīk aplama slava; nē, kastē, kuru es saņēmu Strasburgā un kura man seko pasta ratos, atrodas tikai vijole, krāsu kaste un daži tīstokļi audekla.
Šie vārdi lielā mērā pamazināja to cieņu, kas dažiem bija radusies pret Hofmani. Tam atdeva viņa papīrus, saskandināja ar viņu glāzes, bet neraudzījās vairs uz to kā uz verdzībā smokošas tautas atbrīvotāju.
Kāds no patriotiem pat piezīmēja:
— Viņš atgādina Senžistu, bet man tomēr labāk patīk Senžists.
Hofmanis, atdevies savai fantāzijai, ko bija sakarsējis vīns, tabaka un
krāsna, uz brīdi apklusa, tad pēkšņi ievaicājās:
— Tātad še daudzi tiek giljotinēti?
— Diezgan, diezgan: pēc Brisotina, varbūt, tā kā drusku mazāk, bet vēl jau pietiek.
— Vai jūs, draugi, nezināt, kur es varētu atrast labu pajumti?
— Visur.
— Bet tā, lai visu varētu redzēt.
— O, nu tad apmeties iepretī Puķu ielai.
— Labi.
— Vai tu zini, kur atrodas Puķu krasta iela?
— Nē, bet šis puķu vārds man patīk. Es redzu sevi jau apmetušos Puķu krasta ielā. Kā man tur nokļūt?
— Tu ej uz leju, taisni pa Elles ielu, tad nonāksi krastā.
— Krastā, tas ir, ūdens malā? — jautāja Hofmanis.
— Pilnīgi pareizi.
— Un šis ūdens, vai tā ir Sēna?
— Jā, Sēna.
— Tātad Puķu krasta iela ir Sēnas malā?
— Pilsoni vāciet, tu jau pazīsti Parīzi labāk nekā es.
— Pateicos. Sveiki. Vai es varu iet?
— Vēl tikai jānokārto maza formalitāte.
— Teic.
— Tev jāgriežas pie milicijas komisāra un jāizņem uzturēšanās atļauja.
— Tur tu atstāsi sava dzīvokļa adresi.
— Lai notiek! Un tas būtu viss?
— Nē, tev vēl jāpieteicas sekcijā.
— Kāpēc tā?
— Lai uzrādītu savus eksistences līdzekļus.
— To visu es izdarīšu; vai nu ir viss?
— Vēl nē; tev vajadzēs ziedot patriotiskiem mērķiem.
— Labprāt.
— Un zvērēt mūžīgu naidu pret franču un svešzemju tirāniem.
— No visas sirds. Paldies par vērtīgajiem aizrādījumiem.
— Tad vēl neaizmirsti skaidri un salasāmi uzrakstīt savu vārdu uz plakāta pie tavām durvīm.
— Tiks izdarīts.
— Ej, pilsoni, tu mūs tikai traucē! Pudeles bija iztukšotas.
— Ardievu, pilsoņi; lielais paldies par jūsu laipnību.
Un Hofmanis izgāja savas pīpes pavadīts, kas kvēloja vairāk nekā jebkad.
Tā, lūk, norisinājās viņa ieiešana Franču Republikas galvaspilsētā. Skaistais nosaukums „Puķu krasta iela" bija viņu iekairinājis. Viņš jau sev iztēloja mazu istabiņu ar balkonu uz šo lielisko Puķu krasta ielu.
Viņš bija aizmirsis decembri un ziemeļvējus. Viņš bija aizmirsis sniegu un dabas pārejošo nāves miegu; iztēles uzburti tad plauka ziedi viņa pīpes dūmos un, par spīti priekšpilsētas kloākām, viņš neredzēja neko citu, kā tikai rozes un jasmīnus.
Pulkstens sita deviņi, kad Hofmanis nonāca Puķu ielas krastā, kas bija gluži tumša un tukša, tāpat kā Ziemeļu krasta iela ziemā.
Tomēr tanī vakarā šī pamestība bija sevišķi drūma un uzkrītoša. Hofmanis bija pārāk izsalcis un nosalis, lai pa ceļam filozofētu; bet nekur Krasta ielā neredzēja kādu viesnīcu.
Pacēlis acis, beidzot viņš ieraudzīja Krasta un Barilērijas ielas stūrī lielu sarkanu laternu, kuras rūtīs drebēja nespodra gaisma.
Šis spīdeklis šūpodamies karājās pie kāda dzelzs statņa, kas bija pietiekami stiprs, lai šajos dumpja laikos pie tā varētu uzkārt kādu politisku pretinieku.
Hofmanis redzēja vienīgi šos uz sarkanās rūts ar zaļiem burtiem uzrakstītos vārdus: „Viesnīca caurbraucējiem, mēbelētas istabas un kabineti."
Viņš spēcīgi pieklauvēja pie kāda gaiteņa durvīm, tās atvērās un mūsu ceļotājs taustīdamies iegāja.
Rupja balss viņam uzkliedza:
— Aizveriet durvis!
Liels suns riedams viņam it kā teica:
— Piesargi savas kājas!
Kad Hofmanis bija sev izvēlējies istabu un ar diezgan pieklājīga izskata saimnieci vienojies par istabas cenu, viņa rīcībā tika nodota piecpadsmit pēdu gara un astoņas pēdas plata telpa, kurā bija apvienots kabinets ar guļamistabu un par kuru ik rītu bija jāmaksā trīsdesmit sū.
Hofmanis jutās laimīgs un samaksāja par piecpadsmit dienām uz priekšu aiz bailēm, ka tik kāds nesāktu apstrīdēt viņa īpašnieka tiesības uz šo vērtīgo dzīvokli.
To nokārtojis, viņš likās gulēt diezgan drēgnajā gultā, bet astoņpadsmit gadu vecumā katra gulta ir laba.
Un ja kādam ir tā laime dzīvot Puķu krasta ielā, tas taču neies žēloties par neērtībām.
Tad vēl Hofmanis atdzīvināja atmiņās Antonijas tēlu, un vai Paradīze nav tur, kur mēs varam izsaukt eņģeļus?