Hofmaņa istabiņā, kurai uz piecpadsmit dienām vajadzēja kļūt par viņa šīspasaules Paradīzi, atradās gulta, ko jau pazīstam, galds un divi krēsli.
Bez tam tajā atradās kamīns, greznots ar divām zilgana stikla vāzēm, kurās bija novietoti mākslīgie ziedi. No marcipāna darināts Brīvības ģēnijs
dižojās zem stikla kupola, kurā atspoguļojās viņa trejkrāsainais karogs un sarkanā cepure.
Vara svečturis, no rožu koka darināts vecs stūra skapis un div-padsmitā gadsimta tapetes aizkaru vietā bija viss, ko no rīta istabā varēja saskatīt.
Uz tapetēm bija attēlots, kā Orfejs ar vijoles skaņām grib atkarot savu Eiridīki, bet vijole Hofmanim tūdaļ atgādināja Cakariju Verneru.
„Mans labais draugs," domāja mūsu ceļotājs, „viņš ir Parīzē un es arī; mēs esam tikpat kā kopā, un ja ne šodien, tad visvēlākais rīt es viņu redzēšu. Bet ar ko sākt? Pie kā man ķerties, lai nezaudētu mīļā Dieva doto laiku un Francijā visu apskatītu? Nu jau vairākas dienas es citu neko neredzu, kā dzīvas, neglītas bildes. Došos uz ekstirāna Luvras salonu, tur es redzēšu visas Rubensa un Pusēna skaistās gleznas. Nu, pasteigšos."
Viņš piecēlās, lai apskatītu no sava dzīvokļa pārredzamo ainavu.
Drūmas, pelēkas debesis, melni dubļi zem kailajiem kokiem, steidzīgs un nevaļīgs ļaužu pūlis un troksnis, kas līdzinājās tekoša ūdens čalai. Tas bija viss.
No ziediem nebija ne vēsts. Hofmanis aizvēra logu, pabrokastoja un izgāja, lai uzmeklētu savu draugu.
Bet kad viņš gribēja doties ceļā, tad atcerējās, ka Verners nekad nebija uzdevis savu adresi, un bez tās viņu bija grūti sameklēt.
Tā nu Hofmanim bija liela vilšanās.
Bet viņš tūdaļ apķērās.
— Kāds gan es esmu muļķis, — Hofmanis nodomāja, — ko es cienu, to ciena arī Cakarijs. Es vēlos iepazīties ar glezniecību; tā pati vēlēšanās būs bijusi arī viņam. Luvrā es atradīšu ja nu ne viņu pašu, tad vismaz viņa pēdas. Tātad — uz Luvru!
No trepju margām varēja saskatīt Luvru, un Hofmanis devās turp.
Bet pie vārtiem viņam par lielām bēdām nācās dzirdēt, ka franči, kļuvuši brīvi, vairs negribot mīkstčaulīgi jūsmot par vergu glezniecību un ka, pieļaujot varbūtību, ka Parīzes komūna vēl nebūtu izlietojusi šos smērējumus kā kurināmo materiālu ieroču kaltuvēs, kas nemaz neesot tik neiespējami, viņi tomēr negribot ar šo eļļu barot žurkas, kas noderēs pārtikā pašiem patriotiem, ja kādā dienā prūši aplenkšot Parīzi.
Hofmanis juta, ka viņa pieri pārklāj sviedru lāses; cilvēks, kas viņam to teica, droši vien bija kāda iespaidīga persona, kā to varēja spriest no viņa manierīgās izteiksmes.
Šis runātājs tika pazemīgi sveicināts.
No kādā klātesošā Hofmanis uzzināja, ka viņam bijis tas gods sarunāties ar pilsoni Simonu, Francijas bērnu priekšnieku un karalisko muzeju pārzini.
— Tātad es neredzēšu gleznas, — nopūzdamies teica Hofmanis.
— Cik žēl! Bet es došos uz nelaiķa karaļa bibliotēku un gleznu vietā tur apskatīsu gravīras, medaļas un manuskriptus, tur es redzēšu Hilderika tēva Hlodvika kapu un Koronelli tēva zemes un debesu globusus.
Bet, nonākot tur, Hofmanim par lielām bēdām vajadzēja dzirdēt, ka franču tauta, uzskatīdama zinātni un literatūru par antipatriotisma un korupcijas veicinātājiem, ir slēgusi visas iestādes, kur mēdza apspriesties šie quasi zinātnieki un quasi literāti, un tikai tīri cilvēcīgu motīvu dēļ: lai aiztaupītu sev pūles nogādāt visus šos nabaga velnus uz giljotīnu. Bez tam vēl jau tirāna laikos bibliotēka bijusi atvērta tikai divas dienas nedēļā.
Hofmanim nācās aiziet nekā neredzējušam, un viņš pat aizmirsa ievākt ziņas par savu draugu.
Bet tā kā viņš bija neatlaidīgs, tas ietiepās un gribēja redzēt Sentavojas muzeju.
Tur viņš uzzināja, ka muzeja īpašnieks vakar vakarā ticis giljotinēts.
Viņš devās uz Luksemburgu, bet šī pils bija pārvērsta par cietumu.
Palicis galīgi bez spēka un dūšas, viņš devās atpakaļ uz viesnīcu, lai atpūtinātu kājas, pasapņotu par Antoniju un Cakariju, un vientulībā izpīpētu krietnu pīpi tabakas.
Bet, ak to brīnumu! Šī citkārt tik mierīgā un vientuļā Puķu krasta iela bija kā bāztin piebāzta ar ļaudīm, kas drūzmējās un klaigāja, saceldami apdullinošu troksni.
Hofmanis, kas nebija visai liela auguma, aiz šo ļaužu mugurām nekā nevarēja redzēt, tāpēc viņš ar savu smailo elkoņu palīdzību pasteidzās izlauzties caur pūli, lai nokļūtu savā dzīvoklī.
Tur viņš sāka skatīties pa logu.
Tūdaļ visu skatieni pievērsās viņam un vienu brīdi Hofmanis jutās neērti, jo viņš drīz vien pamanīja, cik maz ir atvērtu logu. Tomēr pūļa uzmanība drīz vien novērsās uz citu pusi, un jaunais cilvēks varēja apmierināt savu ziņkāri. Viņš ievēroja lielu, tumšu ēku ar terasi; ēkai bija stāvi jumti un pār tās zvanu torni pacēlās vēl otrs — liels, četrstūrains tornis.
Hofmanis pasauca saimnieci.
— Sakiet, lūdzu, pilsone, kas tā par ēku?
— Tā ir pils.
<' — Un ko šinī pilī dara?
— Tiesas pili, pilson, spriež tiesu.
— Es gan biju domājis, ka tribunālu vairs nav.
— Jā gan, bet ir revolūcijas tribunāls.
— Ā, tas tiesa!.. Un ko šie krietnie ļaudis?
— Gaida piebraucam šaretes.
— Kādas šaretes? Lūdzu, atvainojiet, es lāga nesaprotu, esmu ārzemnieks.
— Šaretes, pilson, ir, kā saka, liku rati tiem, kam jāmirst.
— Ak, Dievs!
— No rita atved tos cietumniekus, kuriem jāstājas revolucionārā tribunāla priekšā.
— Nu, labi.
— Pulkstens četros viņu lietas ir izspriestas un tos ieblīvē šaretēs, kuras pilsonis Fukē šim nolūkam ir licis rekvizēt.
— Kas ir šis pilsonis Fukē?
— Republikas prokurors.
— Nu, labi, un tad?
— Tad šaretes sīkiem riksīšiem dodas uz Revolūcijas laukumu, kur vienmēr stāv giljotīna.
— Tiešām!
— Kā, jūs izgājāt un neesat aizgājis paskatīties giljotīnu! Tā taču ir pirmā lieta, ko apskata ikviens atbraukušais ārzemnieks; liekas, ka giljotīnas ir tikai mums — frančiem.
— Šai ziņā man jums, kundze, jāizsaka kompliments.
— Sakiet — pilsone.
— Lūdzu, atvainojiet!
— Skatieties, lūk, jau brauc šaretes!
— Vai jūs, pilsone, aizejat?
— Jā, es vairs nespēju to redzēt.
Viesnīcniece atkāpās.
Hofmanis viegli satvēra viņas roku.
— Piedodiet, ja es jums ko jautāšu, — viņš teica.
— Jautājiet.
— Kāpēc jūs teicāt, ka jūs to vairs nespējat redzēt? Es jūsu vietā būtu teicis: es to nemīlu redzēt.
— Lūk, kāpēc, pilson. Sākumā giljotinēja visniknākos aristokrātus, tā vismaz likās; tie ļaudis nesa galvu augsti paceltu un viņu izskats bija tik apvainojošs un izaicinošs, ka reti kad līdzjūtība padarīja mūsu acis valgas. Toreiz vēl noskatījos labprāt, jo šo bezbailīgo tautas ienaidnieku cīņa ar nāvi bija tiešām jauks skats.
Bet tad kādudien es redzēju iekāpjam šaretē sirmgalvi, kura galva sitās pie ratu redelēm. Bija sāpīgi to noskatīties. Nākamajā dienā es redzēju četrpadsmit gadus vecu bērnu, un, beidzot, vienā šaretē es redzēju braucam jaunu meiteni, viņas māte bija otros ratos un abas šīs nabaga sievietes sūtīja viena otrai gaisa skūpstus, jo sarunāties tās nespēja. Viņas bija tik bālas, viņu skatiens tik skumjš un uz lūpām rotājās padevības pilns smaids; pirksti, kas spiedās pie lūpām, lai pamestu skūpstu, tik stipri drebēja, ka es nekad neaizmirsīšu šo briesmīgo skatu, un no tās reizes nozvērējos nekad vairs šādos skatos nepiedalīties.
— Ā! — iesaucās Hofmanis, atiedams no loga. — Tad tā tas ir.
— Jā, pilson, bet ko jūs darāt?
— Es aizveru logu.
— Kāpēc?
— Arī lai neredzētu.
— Jūs, vīrietis!
— Redzat, pilsone, esmu ieradies Parīzē, lai studētu mākslas un ieelpotu brīvu gaisu. Tas nu tā. Bet ja man nelaimīgā kārtā gadītos redzēt kādu no šiem skatiem, par kuriem jūs stāstāt, es redzētu vedam uz soda vietu jaunu meiteni vai sievieti, kas tik ļoti alkst dzīves, es, pilsone, tūdaļ iedomātos savu līgavu, kuru es mīlu un kura varbūt… Nē, pilsone, es nepalikšu ilgāk šinī istabā; vai jums nav kāda cita — ar logiem uz sētas pusi?
— Cst! Nelaimīgais, jūs runājat pārāk skaļi. Ja mani oficianti jūs dzirdētu…
— Jūsu oficianti, kas tie tādi par oficiantiem?
— Tas ir republikāniskais sulaiņa apzīmējums.
— Nu, labi! Ja šie jūsu sulaiņi mani dzirdētu, kas tad varētu notikt?
— Tad varētu gadīties, ka pēc trim vai četrām dienām es no šā loga pulkstens četros pēc pusdienas redzētu arī jūs kādā no šīm šaretēm.
Un pateikusi to kā noslēpumu, labā kundze steigšus devās pa trepēm lejā un Hofmanis viņai sekoja.
Viņš devās ārā no šīs mājas, cieši apņēmies izvairīties no šādiem populāriem skatiem.
Kad viņš bija nonācis Krasta ielas stūrī, pazibēja žandarmu zobeni, pūlis sakustējās, ļaužu masa izgrūda kliedzienus un metās skriet.
Hofmanis, ļaudams kājām vaļu, drīz sasniedza Sentdcnī ielu un aizskrēja pa to kā paša nelabā trenkts. Tad viņš ar dažiem lēcieniem izjoņoja cauri vairākām mazām ieliņām un pazuda to šķērsieliņu labirintā, kas atrodas starp Krāmu krastu un tirgus nojumēm.
Viņš uzelpoja tikai tad, kad bija nonācis Dzelzslietu ielā, kurā viņš ar dzejnieka un gleznotāja atjautu uzminēja ievērojamo laukumu — te bija ticis nogalināt$ Indriķis IV.
Visu laiku iedams un meklēdams, viņš nonāca Sentonorē ielā. Visur, kur vien viņš gāja, veikali tika aizvērti. Hofmanis pabrīnījās par to klusumu, kāds valdīja šinī kvartālā: ne tik vien veikali, bet arī dažu māju logi kā pēc signāla tika aizdarīti ar vislielāko rūpību.
Šis manevrs Hofmanim drīz vien kļuva saprotams: viņš redzēja, ka ekipāžas tika apgrieztas un aizbrauca pa sāņu ielām, tad viņš dzirdēja zirgu auļošanu un pazina žandarmus; aiz viņiem vakara krēslā tas sakatīja jūkli — drausmīgu skrandaiņu pūli, paceltas rokas, gaisā uzslietus pīķus un zvērojošas acis.
Bet pāri tam visam līgojās šarete.
Šinī viesulī, kas atvirpuļoja līdz Hofmanim, pirms tas bija paguvis aizbēgt vai paslēpties, viņš dzirdēja tik griezīgus un tik vaidpilnus kliedzienus, ka līdz šim pašam vakaram nekas tik briesmīgs vēl nebija skāris viņa ausis.
Ratos stāvēja kāda sieviete baltā tērpā. Šos kliedzienus, kas izskanēja no viņas lūpām, raidīja visa viņas protesta spraiguma pilnā dvēsele un ķermenis.
Hofmanis juta, ka viņam sagrīļojas kājas. Šīs vaimanas bija satriekušas viņa nervus un tas noslīga uz kādas urnas, atspiezdamies ar galvu pret tirgotavas logu slēģiem, kas bija palikuši pusviru, tik steidzīgi bija ticis aizdarīts šis veikals.
Savas parastās sardzes, bandītu un pretīgu sieviešu vidū šarete lēnām tuvojās; bet savādi, visas šīs padibenes izturējās mierīgi, visi šie rāpuļi ne klaigāja, ne ķērca, tikai vienīgi pats upuris plosījās divu vīru rokās un kliedza, piesaukdams zemi, debesis, lietas un cilvēkus.
Pēkšņi Hofmanis izdzirda pa slēģu spraugu kāda jauna cilvēka balsi skumji sakām:
— Nabaga Dibarī, tad, lūk, kur tu nu esi!
— Dibarī! — iesaucās Hofmanis, — vai tā ir viņa, vai tā ir viņa, ko aizved uz šīs šaretes?
— Jā, monsieur, — atbildēja klusa, skumja balss tik tuvu ceļotāja ausij, ka viņš caur dēļu spraugu sajuta runātāja karsto elpu.
Nabaga Dibarī krampjaini turējās pie ratu šķērskoka; viņas daiļuma lepnums, viņas kastaņbrūnie mati pakausī bija apgriezti, bet uz deniņiem nokarājās garās, sviedros izmirkušās pinkas; skaistule ar savu lielo acu satraukto skatienu un mazo, pārāk mazo mutīti, kurai tā nepiestāvēja šie drausmīgie kliedzieni; nelaimīgā sieviete laiku pa laikam konvulsīvi papurināja galvu, lai atmestu atpakaļ pār seju sakritušos matus.
Kad viņu veda garām urnai, uz kuras bija atsēdie Hofmanis, tā iekliedzās:
— Palīgā! glābiet! Es neesmu darījusi nekā ļauna! Palīgā! — un gandrīz vai apgāza bendes kalpu, kas to turēja.
Bez apstājas viņa izkliedza šos palīgā saucienus pāri pūlim, kurā valdīja visdziļākais klusums. Šie briesmoņi, kas bija paraduši ņirgāties par vīrišķīgajiem notiesātajiem, jutās aizkustināti no šīs sievietes baiļu trauksmes un saprata, ka viņu klaigām neizdosies apklusināt šīs vaimanas, kuras radīja neprātam līdzīgs nervu satraukums, kas bija saniedzis visaugstāko baiļu pakāpi.
Hofmanis piecēlās, viņam šķita, ka sirds krūtīs ir apstājusi pukstēt, un viņš līdz ar visiem citiem traucās pakaļ šaretei, vēl viena ēna bija pievienojusies spoku gājienam, kas pavadīja karaļa favorīti viņas pēdējā ceļā.
Pamanījusi to, madame Dibarī vēl iesaucās:
— Dzīvību! dzīvību!.. Es atdošu tautai visu savu mantu! Monsieurl.. Glābiet mani!
„0," nodomāja jaunais cilvēks, „viņa runāja ar mani! Nabaga sieviete, kuras skatieni reiz bija tik dārgi, kuras vārdi nebija samaksājami, — viņa runāja ar mani."
Gājiens apstājās. Šarete bija nonākusi Revolūcijas laukumā. Lija auksts lietus un padarīja vēl smagāku vakara krēslu, kurā Hofmanis varēja izšķirt tikai divus siluetus: viens balts — bija pats upuris un otrs — sarkanais — bija ešafots.
Viņš redzēja, kā bende uzrāva balto stāvu pa trepēm, viņš redzēja, kā spīdzinātais upuris locīdamies pretojās, tad pēkšņi ar briesmīgu kliedzienu nabaga sieviete pazaudēja līdzsvaru un nokrita uz pieresvietas.
Hofmanis dzirdēja vēl to iekliedzamies:
— Žēlastību, bende! Žēlastību! Vēl vienu mirkli!..
Tas bija viss, pamirdzēdams kā zibens šautra, krita asmens.
Hofmanis apsēdās Revolūcijas laukumu iežogojošā grāvī.
Tā tiešām bija neaizmirstama aina māksliniekam, kurš bija ieradies Francijā, lai gūtu jaunus iespaidus un idejas.
Dievs bija tam licis redzēt, cik briesmīgi tika sodīta tā, kas bija sekmējusi monarhijas bojāeju.
Dibarī mazdūšīgā izturēšanās nāves stundā viņam šķita kā zināms attaisnojums šai nabaga sievietei. Viņa nekad nebija pazinusi īstu lepnumu, tāpēc ka viņa pat nemācēja mirt. O! Tas tajos laikos bija to ļaužu augstākais tikums, kas nekad nebija pazinuši netikumu.
Tanī dienā Hofmanis nāca pie slēdziena, ka ja viņš bija ieradies Francijā, lai redzētu kaut ko neparastu, tad viņa ceļojums bija izdevies. Ar vēstures filozofijas palīdzību kaut cik apmierinājies, viņš nolēma: „Atliek vēl teātris, došos turp. Es zinu labi, ka nule redzētās aktrises operas vai teātra tēlotājas neatstās vairs uz mani to iespaidu, bet es būšu iecietīgs. Nevar pārāk daudz prasīt no sievietēm, kas mirst, lai citiem būtu ko smieties. Tomēr es gribu labi ievērot šo laukumu, lai savā mūžā uz tā vairs nespertu kāju."