Hofmanis bija pēkšņu impulsu cilvēks. Pēc Revolūcijas laukuma un ap ešafotu drūzmējošās tautas, pēc asinīm un apmākušās debess viņam vajadzēja redzēt lustru mirdzumu, jautru ļaužu pūli, ziedus un dzīvību. Maz gan bija ticams, ka drāma, kurā tas bija piedalījies, šādā ceļā būtu izdzēšama no atmiņas, bet viņš gribēja sagādāt savām acīm kaut kādu izklaidēšanos un pārliecināties, ka ir vēl pasaulē ļaudis, kas bauda dzīvi un smejas.
Un, lūk, viņš devās uz Operu, kur nonāca, pats nezinādams — kā. Viņa apņemšanās bija gājusi pa priekšu un viņš tai bija sekojis, kā aklais seko savam sunim, kurpretī viņa domas bija klīdušas pavisam uz citu pusi, cauri pretišķīgāko izjūtu perifērijai. Uz bulvāra, kur tai laikā atradās Opera un kur tagad ir Sentmartīno teātris, drūzmējās ļaudis — tāpat kā Revolūcijas laukumā.
Hofmanis pievienojās pūlim un sāka pētīt afišu. Tika uzvests „Parisa spriedums" — balets pantomīma trijos cēlienos, kura autors bija Marijas Antuanetes dejas komponista Gardela dēls, kas vēlāk kļuva par ķeizarisko baletmeistaru.
— „Parisa spriedums", — murmināja dzejnieks, ar stīvu skatienu raudzīdamies afišā, it kā gribētu ar acu un ausu palīdzību iekalt atmiņā šo divu vārdu nozīmi.
Bet lai kā Hofmanis atkārtodams burtoja baleta nosaukumu, viņš tanī neatrada nekādas jēgas.
Grūti nācās viņam izmest no prāta briesmīgās atmiņas, kas to nomāca, lai dotu tur vietu darbam, kura vielu jaunais Gardels bija aizņēmies no Homēra „Iliādas".
Kas tas bija par savādu laikmetu, kad vienā dienā no rīta piesprieda nāvessodu, pulkstens četros to izpildīja, bet vakarā dejoja un varēja tikt pats arestēts, atgriežoties mājās pēc visiem šiem jūtu kairinājumiem?
Hofmanis saprata: ja kāds cits viņam nepateiks, kas tiek spēlēts, viņš pats to nekad nesajēgs, bet drīzāk paliks traks šīs afišas priekšā.
Tāpēc viņš griezās pie kāda resna kunga, kas ar savu kundzi stāvēja astē, jo visos laikos resniem kungiem līdz ar viņu kundzēm ir tā mānija stāvēt astē.
— Monsieur, kas šovakar tiek spēlēts?
— Jūs pats labi redzat uz afišas, ka tiek uzvests „Parisa spriedums"!
— Parīzes spriedums… — atkārtoja Hofmanis. — Ak, jā, Parīzes spriedums, es zinu gan, ko tas nozīmē!
Resnais kungs pavērās savādajā jautātājā un ar visdziļāko nicināšanu paraustīja plecus par jauno cilvēku, kurš šajos mitoloģiskajos laikos bija varējis kaut brīdi aizmirst, kas ir „Parisa spriedums".
— Vai jūs, pilson, nevēlētos paskaidrojumus par baletu? — jautāja kāds programmu pārdevējs, uzrunādams Hofmani.
— Jā, dodiet.
Tas bija mūsu varonim vēl viens pierādījums, ka viņš apmeklē izrādi un ka tāds viņam bija vajadzīgs.
Viņš atvēra programmu un iemeta tanī acis. Programma bija gaumīgi iespiesta uz laba, balta papīra un papildināta ar autora priekšvārdu.
„Kas par pielisku radījumu ir cilvēks," nodomāja Hofmanis, acīm pārskriedams dažas priekšvārda rindas, kuras tas vēl nebija lasījis, bet pašreiz grasījās lasīt, „un ka ietilpdams kopējā cilvēku masā, viņš tomēr iet viens savas godkārības un savu interešu ceļus, palikdams vienaldzīgs egoists.
Lūk, kā šis pats jaunais Gardels, kurš uzvedīs šo baletu 1793.gada 5.martā, tas ir, sešas nedēļas pēc karaļa nāves, sešas nedēļas pēc viena no vislielākajiem pasaules notikumiem.
(Jn,. lūk, tai dienā, kad balets piedzīvoja savu pirmizrādi, vispārējā nemierā viņš pārdzīvoja savu īpašo uzbudinājumu, droši vien saņemot aplausus, viņa sirds strauji pukstēja, un ja šinī mirkli tam kāds būtu atgādinājis par uzbudinājumu, kas vēl šalca pār pasauli un pieminējis Ludviķi XVI, viņš būtu izsaucies:
— Ludviķis XVI, ko jūs par to gribat teikt?
It kā, sākot ar to dienu, kad viņa balets tika nodots atklātībā, visai pasaulei nebūtu nekā cita, ar ko nodarboties, ka vienīgi ar šo horeogrāfisko notikumu; viņš ir piespraudis priekšvārdu savas pantomīmas paskaidrojumam.
Nu, labi, izlasīsim šo viņa priekšvārdu un palūkosim, vai, kaut gan nav atzīmēts laiks, kad tas viss ticis uzrakstīts, atradīšu tur dažus norādījumus, pateicoties kuriem apstākļiem šis uzvedums ir ieraudzījis dienasgaismu.
Hofmanis atspiedās ar elkoņiem uz teātra margām un, lūk, ko viņš lasīja:
„Es vienmēr esmu novērojis baleta uzvedumos, ka raibs un atjautīgs divertisments kopā ar efektīgu dekoratīvo ietērpu ir tas, kas visvairāk pievelk publiku un izpelnos visskaļākos aplausus"
„Lūk, cilvēks, kas izteicis ievērības cienīgu atzinumu," nodomāja Hofmanis, kurš nevarēja apspiest smīnu par šo pirmo naivitāti. Kā viņš ir novērojis, ka raibs un patīkams divertisments līdz ar dekoratīviem efektiem ir tas, kas visvairāk pievelk. Cik tas ir galanti pret Haidna, Pleiela un Mehila kungiem, kas ir uzrakstījuši „Parisa sprieduma" mūziku! Bet, turpināsim."
„Ņemot vērā šo novērojumu, esmu meklējis piemērotu sižetu, kas dotu iespēju izvērtēt Parīzes Operas baleta lielos talantus, kuri ir vienīgi mums un kuri man atļautu izvērst plašumā idejas, kādas man iedvestu gadījums. Vēsturiskā dzeja ir tas neizsīkstošais slānis, ko baletmeistaram vajag kultivēt. Šis slānis nav bez ērkšķiem, bet tos vajag prast iznīcināt, lai noplūktu rozi."
— Lūk, frāze, ko var novietot zeltītā rāmī! — iesaucās Hofmanis. — Šādas lietas var uzrakstīt tikai Francijā.
Viņš pāršķirstīja programmu, gatavodamies turpināt lasīt šo interesanto lektīru, kas viņu jau sāka uzjautrināt.
Bet tad viņa domas, kas uz brīdi bija novērsušās no pārdzīvotā, atkal pamazām atgriezās pie tā, burti sapņotāja acīs sajuka, roka, kas turēja „Parisa spriedumu", noslīdēja klēpī, un, stīvi uz zemi skatīdamies, viņš nomurmināja:
— Nabaga sieviete!
Tā bija Dibarī ēna, kas vēlreiz atgriezās jaunā cilvēka atmiņā.
Tad viņš papurināja galvu, it kā ar varu gribētu aizdzīt drūmo īstenību, iebāza ķešā jauno Gardela programmu, nopirka biļeti un iegāja teātrī.
Zāle bija pārpildīta, čaukstēja zīds, mirdzēja dārgakmeņi, kailie pleci un smaržoja ziedi. Nebeidzamā dūkoņa, parfimēto sieviešu un vaļīgo sarunu dūkoņa atgādināja troksni, kāds rodas no papes kastē ieslodzītu tūkstošiem mazu mušiņu sīkšanas.
Šai dūkoņā jaucās vārdi, kas mūsu apziņā atstāj tādas pašas pēdas, kā tauriņu spārni uz bērnu pirkstiem, kad viņi tos noķer, un pēc desmit minūtēm, nezinādami vairs, ko ar tiem iesākt, paceļ rokas gaisā, lai atdotu tiem brīvību.
Hofmanis ieņēma vietu orķestrī un, zāles iekaisušās atmosfēras pārņemts, iedomājās, ka viņš še atrodas jau no paša rīta un ka drūmais nāvessoda skats, kas atkal un atkal tam nāca prātā, ir bijis tikai ļauns sapnis, bet ne īstenība.
Tad viņa atmiņa, kurai, kā visu cilvēku atmiņai, bija divas reflektējošas plāksnes: viena sirdī un otra prātā, neuzkrītoši un pakāpeniskā secībā novērsās no uzjautrinošiem iespaidiem un piegriezās tai jaunai, maigajai meitenei, kuru viņš bija atstājis tur aiz robežas un kuras medaljonu viņš juta kā otru sirdi pukstam vienā taktī ar savējo.
Viņš noskatījās uz visām apkārtesošajām sievietēm, uz visiem šiem baltajiem pleciem, tumšajiem un gaišajiem matiem, uz visām šīm vijīgām rokām, kas vai nu rotaļājās ar vēdekļiem, vai atkal koķeti sakārtoja frizūrās ievītos ziedus, un viņš pats pie sevis pasmaidīja, izrunādams Antonijas vārdu, it kā ar šo vārdu vien jau pietiktu, lai padarītu neiespējamu katru salīdzinājumu starp šā vārda nesēju un apkārtējām sievietēm.
Un lai to pārceltu atmiņu pasaulē, kas tam šķita tūkstoškārt pievilcīgāka nekā visa šī īstenība, lai cik skaista tā bija.
Tad, it kā ar to vēl nepietiktu un viņš baidītos, ka neizgaist viņa ideāla portrets, ko tam pāri laikam un telpai gleznoja atmiņa, Hofmanis lēni iebāza roku azotē, satvēra medaljonu, kā bikla meitene satver ligzdā gulošu putniņu.
Tad, pārliecinājies, ka neviens viņu nevar redzēt, lai ar nekautrīgu skatienu aptumšotu mīļo tēlu, ko viņš turēja rokā, Hofmanis izņēma jaunās meitenes portretu, pacēla to pie acīm un, uzmetis pielūdzēja skatienu, to maigi piespieda pie lūpām.
Tad viņš no jauna paslēpa to pie savas sirds tā, ka neviens nevarēja iedomāties to prieku, ko, iebāzdams roku vestes kabatā, bija pārdzīvojis šis jauneklis ar bālo seju un melnajiem matiem.
Šinī brīdī atskanēja signāls un pirmās uvertīras skaņas jautri aizlidoja zālē — kā ķildīgu zīlīšu bars birztalā.
Mēģinādams kļūt līdzīgs visiem citiem, tas ir, par uzmanīgu skatītāju, Hofmanis apsēdās un ar abām ausīm sāka klausīties.
Bet pēc minūtēm viņš vairs neklausījās un arī negribēja klausīties: tā nebija mūzika, kas varētu saistīt Hofmaņa uzmanību, jo vairāk tāpēc, ka viņš to dzirdēja jau otro reizi: viņa kaimiņš, acīmredzot kārtīgs Operas apmeklētājs, Haidna, Pleiela un Mehila cienītājs, pusbalsī un aplamā falsetā, bet pilnīgi pareizā ritmā dungoja līdzi visu šo autoru melodijām. Šim mutiskajam pavadījumam diletants pievienoja vēl pirkstu pavadījumu, apbrīnojami veikli ar saviem garajiem, plānajiem nagiem sizdams takti uz tabakas dozes, kuru turēja kreisajā rokā.
Hofmanis ar visiem novērotājiem piemītošu ziņkārību sāka aplūkot šo cilvēku, kuram bija pašam savs orķestris, kas atdarināja kopējo.
Šī persona tiešām bija ievērības cienīga.
Iedomājaties neliela auguma cilvēku, kas ģērbies melnās biksēs, frakā un vestē, ar baltu pletkreklu un baltu kaklasaiti, pie kam šis baltums bija acīm gandrīz vai tikpat nepanesams kā sniega sudrabotā vizma.
Uzmauciet līdz pusei uz šā cilvēka rokām, kas bija vājas, caurspīdīgas kā vasks un tik spilgti atdalījās no melnajām biksēm, it kā būtu apgaismotas no iekšienes, uzmauciet uz šīm rokām ar vislielāko rūpību ieflisētas smalka batista aproces, lokanas kā liliju lapiņas, un jūs būsit guvuši pilnīgu kopainu.
Tagad apskatiet viņa galvu, bet apskatiet tā, kā to darīja Hofmanis, tas ir, ar izbrīnās pilnu ziņkāri. Iedomājaties ovālas formas seju un kā ziloņkauls spīdīgu pieri ar retiem iesarkanu matu kumšķiem, kas vietvietām rēgojās kā krūmu skupsnas līdzenumā.
Noskujiet uzacis un drusku zemāk ietaisiet divus caurumus, ielieciet tajos aukstas kā stikls acis, kuru skatiens gandrīz vai vienmēr ir sastindzis un kuras tāpēc jo vairāk likās bez dzīvības, ka tajās velti bija meklēt to dzirkstošo punktu, ko Dievs ir ielicis cilvēka acī kā dzirksteli no dzīvības mūžīgās liesmas.
Šīs acis ir zilas kā safīri — bez maiguma, bez asuma. Tās, protams, redz, bet tās neskatās. Sausnējais, smalkais deguns ir garš un smails, mute maza, ar pusatvērtām lūpām un zobiem, kurus nevar saukt par baltiem, jo tiem ir tā pati vaska krāsa kā ādai, it kā uz tiem būtu nogūlies bezkrāsas asiņu filtrējums. Smalkais smakrs rūpīgi noskūts, izcili vaigu kauli, bet abi vaigi tik dziļi iekrituši, ka to iedobēs varētu ielikt riekstu. Tādas bija Hofmaņa kaimiņa raksturīgās pazīmes.
Šim cilvēkam tikpat labi varēja būt piecdesmit kā trīsdesmit gadu. Un ja viņam būtu astoņdesmit, tas nebūtu nekas sevišķs, tāpat kā nebūtu mazāk ticams, ja tam nebūtu vairāk par divpadsmit. Likās, ka, ierodoties pasaulē, viņam vajadzēja izskatīties tieši tāpat kā tagad.
Nebija šaubu, ka viņš nekad nav izskatījies jaunāks, un tāpat varēja pieņemt, ka viņš arī nekad nekļūs vecāks.
Bija ticams, ka, pieskaroties viņa ādai, varētu sajust tādu pašu aukstumu, kā pieskaroties čūskai vai mironim.
Un tomēr likās, ka viņš ļoti mīl mūziku. Laiku pa laikam muzikālas saldkaisles iespaidā viņa mute mazliet pavērās un trīs sīkas krunciņas, abās pusēs gluži vienādas, ievilka pusloku viņa lūpu kaktiņos, palika tur minūtes piecas un atkal pamazām izlīdzinājās, kā izlīdzinās akmens sviediena ūdenī radīti riņķi, kas aizgulst arvien plašākos lokos, kamēr beidzot saplūst ar ūdens līmeni.
Hofmanis nevarēja beigt skatīties uz šo cilvēku, kurš gan juta, ka viņu novēro, bet tomēr tāpēc nekustējās.
Mūsu dzejnieks, kurš jau tai laikā nesa sevī tās iztēles dīgļus, kas vēlāk radīja „Kapeliusu", atbalstījās ar abām rokām uz priekšējā krēsla atzveltnes, noliecās uz priekšu, tad pagrieza galvu uz labo pusi, lai ieskatītos tieši sejā tam, kuru līdz šim bija vērojis tikai no sāniem.
Mazais cilvēks bez kādas izbrīnās pavērās Hofmanī, draudzīgi sveicinādams, uzsmaidīja tam, tad atkal novērsa savas acis uz kādu, vienīgi viņam redzamu punktu un turpināja savu orķestra pavadījumu.
— Cik savādi! — nomurmināja Hofmanis apsēzdamies, — es būtu bijis gatavs derēt, ka viņš nemaz nav dzīvs.
Kaut gan viņš redzēja savu kaimiņu kustinām galvu, bet it kā nebūtu vēl īsti pārliecināts, ka arī pārējais ķermenis ir dzīvs, jaunais cilvēks atkal pameta skatienu uz šīs personas rokām.
Te viņam krita acīs tas, ka uz melnkoka tabakas dozes, ar kuru spēlējās svešinieka roka, laistījās miniatūrs, no dimantiem veidots galvaskauss.
Tanī dienā Hofmaņa acīs viss šķita pieņemam fantastiskus veidus, bet viņš tomēr bija nolēmis iet līdz galam un, noliecies uz leju tāpat, kā nule bija noliecies uz priekšu, viņš tā ieurbās ar skatienu šinī tabakas dozē, ka viņa lūpas gandrīz vai pieskārās rokai, kas to turēja.
Cilvēks, kurš tādā mērā bija saistījis Hofmaņa uzmanību, redzēdams, ka viņa kaimiņš tik ļoti interesējas par tā tabakas dozi, klusēdams to pasniedza, lai viņš labi varētu apskatīt.
Hofmanis-paņēma tabakas dozi, apgrieza to kādas divdesmit reizes riņķī un tad atvēra.
Iekšā bija tabaka.