Ar vislielāko uzmanību apskatījis tabakas dozi, Hofmanis, ar klusu galvas mājienu pateikdamies, atdeva to īpašniekam, uz ko pēdējais atbildēja ar tikpat pieklājīgu, tikai varbūt vēl klusāku zīmi.
„Redzēsim tagad, vai viņš runās," nodomāja Hofmanis un pagriezies pret savu kaimiņu teica:
— Atvainojiet, monsieur, par manu uzbāzību, bet man bija jāpabrinas par šo no dimantiem veidoto miroņgalvu, kas rotā jūsu tabakas dozi, jo tabakas doze tas ir tiešām neparasts greznojums.
— Tas tiesa, un man šķiet, ka šis te ir vienīgais, — atbildēja svešais ar metālisku balss pieskaņu, kas atgādināja troksni, kāds rodas, liekot vienu uz otra sudraba naudas gabalus, — tā man no atzinīgiem mantiniekiem, kuru tēvu es tiku ārstējis.
— Jūs esat ārsts?
— Jā, monsieur.
— Un jūs izārstējāt šo jauno cilvēku tēvu?
— Gluži otrādi, monsieur, mums bija tā nelaime viņu pazaudēt.
— Es tagad saprotu, ko nozīmē vārds atzinība.
Mediķis sāka smieties.
Saruna tam tomēr netraucēja dungāt, un dungādams viņš turpināja:
— Jā, man liekas, ka es to veco būšu nogalinājis.
— Kā nogalinājis?
— Es pie viņa izmēģināju kādu jaunu ārstniecības līdzekli, bet, ak, Dievs, pēc stundas viņš jau bija miris! Tas gan bija jocīgi.
Un viņš atkal sāka dungāt.
— Jūs, monsieur, liekas, ļoti mīlat mūziku? — jautāja Hofmanis.
— Jā, mīlu, sevišķi šo.
„Velns lai parauj," nodomāja Hofmanis, „lūk, cilvēks, kas tikpat maz sajēdz no mūzikas kā no medicīnas!"
Šinī brīdī pacēlās priekškars.
Savādais doktors iešņūca krietnu šnaucienu tabakas un apsēdās krēslā pēc iespējas ērtāk — kā cilvēks, kas negrib nekā zaudēt no izrādes, kuru noskatās.
Tomēr viņš, it kā pārdomādams, ieminējās Hofmanim:
— Jūs, monsieur, esat vācietis?
— Jā.
— Es to tūdaļ manīju no jūsu akcenta. Skaista zeme, bet slikts akcents.
Hofmanis paklanījās par šo frāzi, kura bija pa pusei kompliments, pa
pusei paļas.
— Un kādēļ jūs esat ieradies Francijā?
— Lai redzētu.
— Un ko jūs līdz šim jau esat redzējis?
— Esmu redzējis, kā giljotinē…
— Vai jūs šodien bijāt Revolūcijas laukumā?
— Biju.
— Tad jūs esat bijis Dibarī nāves aculiecinieks.
— Jā, — nopūzdamies atbildēja Hofmanis.
— Es viņu labi pazinu, — turpināja dakteris ar konfidenciālu skatienu, kurš vārdam „pazinu" piešķīra visplašāko nozīmi. — Goda vārds, tā bija jauka meitene!
— Vai jūs arī viņu ārstējāt?
— Nē, bet es tiku ārstējis viņas nēģeri Zamoru.
— To nožēlojamo! Man stāstīja, ka viņš esot nodevis savu kundzi.
— Tā tas ir, viņš bija dedzīgs patriots, šis nēģerēns.
— Jums būtu vajadzējis darīt ar viņu tāpat, kā jūs to darījāt ar to sirmgalvi, kam ir sakars ar jūsu tabakas dozi.
— Kāds tur būtu bijis labums? Viņam nebija nekādu mantinieku.
Un atkal skanēja daktera smiekli.
— Bet jūs, monsieur, vai jūs nenoskatījāties šinī soda ainā, — atkal iesāka Hofmanis, kas juta neizsakāmu vēlēšanos runāt par nabaga sievieti, kuras asiņainais tēls no viņa neatstājās.
— Nē, vai viņa bija novājējusi?
— Kāda viņa?
— Nu, komtese.
— To es jums, monsieur, nezinu teikt.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es viņu šaretē tikai pirmo reizi redzēju.
— Jo sliktāk. Es to labprāt būtu gribējis zināt, jo es viņu pazinu kā ļoti korpulentu. Bet rīt aiziešu apskatīt viņas ķermeni. A, lūk, paskatieties šito!
Un mediķis norādīja uz skatuvi, kur šinī brīdī uz Idas kalna parādījās monsieur Vestrī, kas tēloja Parisa lomu un sāka sacensties ar nimfu Enoni izmeklētu frāžu skandēšanā.
Hofmanis palūkojās turp, kur norādīja viņa kaimiņš, bet tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka drūmais mediķis ir piegriezies visu savu uzmanību
skatuvei un ka tas, ko viņš dzirdējis un teicis, tā apziņā nebija atstājis nekādas pēdas.
— Būtu interesanti redzēt šo cilvēku raudam, — nomurmināja Hofmanis.
— Vai jūs pazīstat šā uzveduma sižetu? — pēc brīža klusēšanas ievaicājās ārsts.
— Nē, monsieur.
— O, tas ir ļoti interesants. Tajā ir pat dažas aizkustinošas vietas. Man un tāpat arī vienam no maniem draugiem pagājušo reizi bija asaras acīs.
— Vienam no maniem draugiem, — nomurmināja dzejnieks, — kas tas gan varētu būt par cilvēku, ko šī persona sauc par savu draugu? Tam vajag būt kapracim.
— Bravo, bravo, Vestris! — sauca mazais cilvēks, plaukšķinādams rokas.
Lai apliecinātu savu apbrīnu, mediķis bija izvēlējies to mirkli, kad Pariss, kā stāvēja rakstīts programmā, ko Hofmanis bija nopircis pie ieejas, saķer savu šķēpu un steidzas palīgā ganiem, kuri izbailēs bēg no briesmīga lauvas.
— Es neesmu ziņkārīgs, bet es labprāt gribētu redzēt šo lauvu.
Ar to beidzās pirmais cēliens.
Dakteris piecēlās, apgriezās, atspiedās uz priekšējā krēsla atzveltnes un, tabakas dozes vietā apbruņojies ar nelielu lorneti, sāka apskatīt zālē esošās dāmas.
Hofmanis mehāniski sekoja lornetes virzienam un pārsteigts ievēroja, ka persona, kurai doktors bija pievērsis savu lorneti, pēkšņi nodrebēja un tūdaļ pacēla acis uz savu novērotāju, it kā kāda neredzama vara viņu būtu piespiedusi to darīt. Un šinī stāvoklī tā palika tik ilgi, kamēr mediķis beidza viņu apskatīt.
— Vai šī lornete jums, monsieur, arī ir no kāda atzinīga mantinieka? — painteresējās Hofmanis.
— Nē, tā man ir no monsieur Voltēra.
— Vai jūs viņu arī pazināt?
— Un kā vēl! Mēs bijām labi draugi.
— Vai jūs bijāt viņa ārsts?
— Viņš neticēja medicīnai, un ir taisnība, ka viņš daudz kam neticēja.
— Vai tas tiesa, ka viņš mirdams izsūdzēja savus grēkus?
— Viņš, monsieur, viņš! Aruets! Nu, ko jūs! Viņš ne tik vien nekā nav sūdzējis, bet vēl lieliski apstrādāja priesteri, kas bija ieradies viņu sagatavot. To es jums noteikti varu apgalvot, jo pats biju klāt.
— Kā tad tas notika?
— Aruets gulēja uz miršanas gultas. Ierodas Terzaks, viņa priesteris, un kā cilvēks, kam vairs daudz neatliek laika, tūdaļ prasa šim: „Monsieur, vai jūs ticat Jēzus Kristus trīsvienībai?"
— Voltērs viņam atbild: „Monsieur, es jūs lūdzu — ļaujiet man mierīgi nomirt."
„Tomēr, monsieur," neatlaižas Terzaks, „man ir svarīgi zināt, vai jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls."
«Nerunājiet man vairs par šo cilvēku!" iesaucās Voltērs un, saņēmis visus atlikušos spēkus, viņš zveļ ar dūri priesterim pa galvu un izlaiž garu. Tad nu gan es smējos, ak, Dievs, kā es smējos!
— Patiesi, tur ir ko smiet, — nicīgi piezīmēja Hofmanis, — ka tā vajadzēja mirt „Jaunavas" autoram.
— Ak, jā „Jaunava!" — iesaucās cilvēks melnā. — Kas tas par šedevru, monsieur! Kas par brīnišķīgu darbu! Es zinu tikai vienu grāmatu, kas ar to var sacensties.
— Un tā būtu?
— Monsieur de Sada „Justīne", vai jūs pazīstat „Justīni"?
— Nē, monsieur.
— Un marķīzu de Sadu?
— Netik nē.
— Redziet, monsieur, — sajūsmināts atsāka mediķis, — „Justīne" ir visnemorāliskākā grāmata, kādu vien var lasīt. Es reiz ārstēju kādu meiteni, kas to arī bija lasījusi.
— Un viņa nomira, tāpat kā sirmgalvis?
— Jā, monsieur, bet viņa mira laimīga.
Un mediķa acīs iedzirkstījās labpatika, atceroties šīs nāves cēloņus.
Šinī brīdī tika dots zvans otrā cēliena sākumam. Hofmanis par to nemaz nesaīga, jo viņa kaimiņš tam sāka iedvest bailes.
— Ā! — iesaucās dakteris un apsēzdamies apmierināti smaidīja, — mēs redzēsim Arsēnu.
— Kas ir šis Arsēns?
— Jūs viņu vēl nepazīstat?
— Nē, monsieur.
— Ak tā, nu tad jūs nekā nepazīstat, jaunais cilvēk! Arsēna ir Arsēna, tas ir viss, bet gan jau jūs redzēsit.
Un pirms orķestris bija sācis spēlēt, mediķis ņēmās dungāt otrā cēliena introdukciju.
Priekškars pacēlās.
Skatuve bija pārvērsta ziedošā dārzā, caur kuru aizvijās no kādas klints piekājes iztecējušais strautiņš.
Hofmanis atspieda galvu rokās. Viens bija skaidrs: tas, ko viņš še redzēja un dzirdēja, nespēja izklaidēt tās skumjās domas un smagās atmiņas, kas to bija atvedušas šurp.
„Kas gan būtu pārmainījies?" nodomāja viņš, pēkšņi atgriezdamies pie saviem šīsdienas iespaidiem. „Kas gan būtu pārmainījies pasaulē, ja šai nabaga sievietei būtu ļāvuši dzīvot? Kam no tā būtu radies kāds ļaunums, ja šī sirds būtu turpinājusi pukstēt un šīs lūpas elpot? Kāda nelaime tāpēc būtu notikusi? Kāpēc to visu tik pēkšņi pārtraukt? Kam gan ir tiesības apturēt dzīvi visstraujākā lidojumā? Tikpat labi viņa būtu iederējusies visu šo sieviešu vidū, bet nu viņas nabaga ķermenis, ķermenis, kuru kāds karalis bija mīlējis, gulēja kapsētas dubļos, bez ziediem, bez krusta, bez galvas. Kā viņa kliedza, ak, Dievs, kā viņa kliedza! Tad pēkšņi…"
Hofmanis paslēpa seju rokās.
— Bet ko es še daru? — viņš murmināja, — nē, es iešu.
Viņš varbūt tiešām būtu aizgājis, bet tad, pacēlis galvu, tas ieraudzīja uz skatuves kādu dejotāju, kura nebija piedalījusies pirmajā cēlienā un kuras dejā visa zāle kā sastingusi nolūkojās ar aizturētu elpu.
— Cik skaista ir šī sieviete! — iesaucās Hofmanis tik skaļi, ka blakus sēdošie un arī pati dejotāja to dzirdēja.
Bet tā, kura bija izpelnījusies šo apbrīnu, pameta acis uz jauno cilvēku, kurš neviļus bija iesaucies, un Hofmanim likās, ka tā ar skatienu viņam pateicās. Viņš nosarka un nodrebēja, it kā to būtu skārusi elektriskā dzirksts.
Dejotāja Arsēna, kuras vārdu bija pieminējis sirmgalvis, patiesi bija brīnišķīgs radījums, tikai viņas skaistumam nebija nekā kopēja ar parasto skaistuma jēdzienu.
Viņa bija slaida, brīnišķīgi noaugusi, un caur sarkanā smiņķa kārtu, kas sedza tās vaigus, atplaiksnījās ādas caurspīdīgais bālums. Kājas tai bija pavisam mazas, un kad viņa soļoja, likās, ka tās balstās uz mākoņa, jo nebija dzirdams ne mazākais troksnis. Viņas stāvs bija tik slaids un vijīgs, ka pat čūska nevarētu tik veikli griezties riņķī kā šī sieviete. Ikreiz, kad vīdamies tās ķermenis noliecās uz priekšu, varēja domāt, ka viņas korsete tūdaļ plīsīs.
Spriežot pēc dejā ieliktas enerģijas, ķermeņa drošajām kustībām un sava neatvairāmā skaistuma apziņas, bija jaušams, ka šis kaislais raksturs, tāpat kā antīkā Mesalīna, varēja gan dažreiz pagurt, bet apmierināties — nekad. Viņa nesmaidīja, kā parasti smaida dejotājas, viņas purpursarkanās lūpas gandrīz vai nekad nepavērās nevis tāpēc, ka tai vajadzētu slēpt savus sliktos zobus, nē, jo kad viņa uzsmaidīja Hofmanim, kurš tik vientiesīgi skaļi bija izteicis savu apbrīnu, mūsu dzejnieks varēja redzēt divas tik baltas, tik tīras pērļu virknes, ka viņa tās bez šaubām paslēpa aiz savām lūpām, lai gaisa iespaids nesabojātu to spīdumu.
Viņas zilgani melnajos, spīdīgajos matos bija iepītas platas akantes lapas un nokarājās vīnogu ķekari, kuru ēna gūlās uz viņas kailajiem pleciem. Acis tai bija lielas, melnas, spodras ar tādu mirdzumu, kas apstaroja visu, un, ja viņa dejotu tumsā, Arsēnas acis būtu apgaismojušas dejas vietu. Kas vēl vairāk pavairoja šīs meitenas oriģinalitāti, bija tas, ka bez kādas vajadzības šinī nimfas lomā, kuru tā tēloja, vai, pareizāk sakot, dejoja, viņa bija aplikusi mazu, melnu samta apkakli, kas bija sasprausta ar saktu, vai ar kādu saktai līdzīgu, ar dimantiem izrotātu priekšmetu, kas mirdzēja žilbinošās ugunīs.
Ieurbies ar skatienu šinī sievietē, mediķis, neuzdrošinādamies pat elpot, ar visu sirdi un dvēseli skatījās dejotājā, pie kam šī dvēsele, ja vien tāda viņam bija, likās saistīta pie jaunās sievietes ķermeņa lidojuma.
Tad Hofmanis ievēroja šādu pārsteidzošu lietu: vai viņa gāja pa kreisi vai pa labi, uz priekšu vai atpakaļ, nekad viņas acis nenovērsās no daktera acīm un starp abiem skatieniem pastāvēja redzams sakars. Vēl vairāk — Hofmanis redzēja, ka Arsēnas melno samta apkakli saturošās saktas mestie stari un tāpat arī tie, ko atstaroja daktera miroņgalva, taisnā līnijā sastapās pusceļā, saskārās, atgrūdās un pamirdzēdami saplūda par sarkanu, baltu un zeltaini mirdzošu staru kūli.
— Monsieur, vai jūs man neiedotu savu lorneti? — dziļi elpodams un nepagriezis galvu, ierunājās Hofmanis, jo arī viņam nebija iespējams atraut skatienu no Arsēnas.
Mediķis pastiepa roku Hofmanim, pat nepakustinājis galvu, tā kā abu skatītāju rokas kādu brīdi tukšumā meklēja viena otru, kamēr sastapās.
Beidzot Hofmanis satvēra lorneti un piespieda to pie acīm.
— Tas ir savādi, — viņš nomurmināja.
— Kas tad?
— Nekas, nekas, — atbildēja Hofmanis, kurš gribēja piegriezt visu vērību tam, ko viņš redzēja; un tas, ko viņš redzēja, patiesi bija kaut kas neparasts.
Lornete tik lielā mērā tuvināja priekšmetus viņa acīm, ka Hofmanis divas vai trīs reizes izstiepa roku, cerēdams satvert Arsēnu, kas likās vairs neatradās aiz rampas, bet starp abiem lornetes stikliem.
Tādā kārtā mūsu vācietis nezaudēja ne mazākā sīkuma no dejotājas daiļuma; viņa skatieni tik dedzīgi jau iztālim apņēma viņas pieri it kā ar ugunīgu loku un lika asinīm kaist viņa deniņu dzīslās.
Jaunā cilvēka dvēsele viņa ķermeni trakoja.
— Kas ir šī sieviete? — viņš jautāja nedrošā balsī, nekustēdamies un neatraudamies no lornetes.
— Es jau jums teicu, — tā ir Arsēna, — atbildēja ārsts, kuram likās tikai vienīgi lūpas bija dzīvas un kura nekustīgais skatiens joprojām bija piekalts dejotājai.
— Šai sievietei, bez šaubām, ir savs mīļākais?
— Jā.
— Un viņa to mīl?
— Tā stāsta.
— Vai viņš ir bagāts?
— Ļoti.
— Kurš tas ir?
— Paskatāties pa kreisi apakšējā balkona avanscēnā.
— Es nevaru pagriezt galvu.
— Papūlaties.
Bet šī papūlēšanās Hofmanim bija tik sāpīga, ka viņš iekliedzās, it kā viņa kakla nervi būtu pārvērtušies marmorā un šinī brīdī sadruptu.
Viņš pameta skatienu uz apakšējo balkonu. Tajā bija tikai viens cilvēks, bet šis cilvēks, kurš kā lauva bija nogūlies uz balustrādes, likās viens pats piepildīja visu balkonu.
Šim cilvēkam bija apmēram trīsdesmit vai trīsdesmit trīs gadi, un viņa seja bija kaislību izvagota. Varēja pat teikt, ka ne melnās bakas, bet kāda vulkāniska erupcija ir izrāvusi tās plaisas, kuru dziļumi šķērsojās šīs saplosītās miesas audos. Viņa acis, patiesībā mazas, bija plaši ieplestas aiz kaut kādām iekšķīgām dvēseles mokām; brīžiem tās bija tukšas un bez dzīvības, kā izdzisuši krāteri, brīžiem atkal izmeta liesmas — kā pamodies vulkāns. Viņš neaplaudēja, sizdams delnas vienu pret otru, viņš aplaudēja, dauzīdams balkona margas, tā ka pie katra aplausa dārdēja visa zāle.
— O, — ierunājās Hofmanis, — vai tas maz ir cilvēks, ko es tur redzu?
— Jā gan, tas ir cilvēks, un pat varens cilvēks.
— Kā viņu sauc?
— Vai jūs to nepazīstat?
— Nē, es tikai vakar ierados.
— Ak tā, tas ir Dantons.
— Dantons! — drebēdams nomurmināja Hofmanis. — O, un viņš ir Arsēnas mīļākais?
— Viņš ir tās mīļākais.
— Un viņš to patiesi mīl?
— Kā bez prāta. Viņš ir mežonīgi greizsirdīgs.
Bet lai cik interesanti bija redzēt Dantonu, Hofmanis jau atkal bija pievērsies Arsēnai, kuras klusajā dejā bija kaut kas fantastisks.
— Vēl vienu paskaidrojumu, monsieur.
— Runājiet.
— Pēc kādas formas ir veidota viņas sakta, ar kuru sasprausta apkakle?
— Pēc giljotiņas.
— Pēc giljotīnas!
— Jā, tās tiek ļoti glīti izgatavotas un katrs mūsu frants nēsā vismaz vienu tādu. Tā, ko valkā Arsēna, ir Dantona dāvana.
— , Giljotīna, giljotina pie dejotājas kakla! — murmināja Hofmanis. Viņš juta, ka tā smadzenes izplešas. — Kāpēc goljotīna?..
Un mūsu vācietis, kuru varēja noturēt par traku, izstiepa rokas uz priekšu, it kā gribētu satvert kādu ķermeni, jo, pateicoties savādajam optiskajam efektam, atstatums starp viņu un Arsēnu bija uz īsu brīdi pazudis un Hofmanim šķita, ka viņš jūt dejotājas elpu uz savas pieres, dzird kā tā izlaužas no šīm puskailajām krūtīm, kas cilājās kā kaislos skāvienos.
Hofmanis bija sasniedzis to aizrautības pakāpi, kad mums liekas, ka mēs izelpojam uguni un mūsu ķermenis draud pārplīst aiz jūtu sprieguma.
— Pietiek, pietiek! — viņš murmināja.
Bet deja turpinājās un ilūzija bija tāda, ka, sakausējot abus šos šīsdienas visstiprākos iespaidus, Hofmaņa fantāzija piesaistīja dejai atmiņas no Revolūcijas laukuma, un viņam brīžiem šķita, ka tas redz Dibarī bālu un bez galvas dejojam Arsēnas vietā, brīžiem atkal tas redzēja Arsēnu aizdejojam līdz giljotīnai un iedejojam bendes rokās.
Jaunā cilvēka eksaltētā iztēlē viss griezās juku jukām: ziedi un asinis, deja un agonija, dzīvība un nāve.
Bet kas pārspīlēja to visu, bija kāda elektrisks pievilkšanas spēks, kas to rautin rāva pie šīs sievietes. Katru reizi, kad šīs divas divas mazās kājiņas paņirbēja viņa acu priekšā; katru reizi, kad dejotājas caurspīdīgais tērps drusku pacēlās, drebuļi izskrēja tam caur visu miesu, viņa lūpas kļuva sausas, elpa karsta, un to sagrāba vēlēšanās, kādas sagrābj cilvēku divdesmit gadu vecumā.
Šinī stāvokh Hofmanim bija tikai viens glābiņš — Antonijas portrets, medaljons, ko viņš nēsāja uz krūtīm, tā bija tīra mīla pret juteklisku mīlestību, tas bija šķīstu atmiņu spēks pret aizraujošu īstenību.
Viņš satvēra medaljonu un pielika pie savām lūpām, bet tiklīdz viņš bija izdarījis šo kustību, tas izdzirda sava kaimiņa dzēlīgos smiekliņus un redzēja, ka tas ar izsmieklu viņā noskatās.
— Ļaujiet man iet, — iesaucās Hofmanis, — es nevaru še vairs ilgāk palikt!
Un viņš kā bez prāta atstāja orķestri, mīdams citiem uz kājām un grūstīdams skatītājus, kas lādējās par šo savādnieku, kuram ienācis prātā aiziet baleta vidū.