Bet Hofmaņa straujā sasliešanās to neaizveda diezin cik tālu. Sentmar- tina ielas stūrī viņš apstājās.
Viņa krūtis smagi cilājās un piere bija vienos sviedros.
Ar kreiso roku noslaucījis no pieres sviedrus, viņš piespieda labo roku pie krūtīm un atviegloti uzelpoja.
Šinī brīdī kāds aizkāra viņa plecu.
Hofmanis nodrebēja.
— Nudien, tas ir viņš! — kāda balss iesaucās.
Hofmanis pagriezās un iekliedzās.
Tas bija viņa draugs — Cakarijs Verners.
Abi jaunie ļaudis krita viens otra skavās.
Vienlaikus atskanēja divi jautājumi:
— Ko tu še dari?
— Kurp iedams?
— Es atbraucu tikai vakar, - teica Hofmanis, — redzēju giljotinējam madame Dibarī un, lai izklaidētos, biju operā.
— Es atbraucu pirms sešiem mēnešiem, piecus mēnešus jau es katru dienu redzu giljotinējam divdesmit vai divdesmit piecus cilvēkus, un, lai izklaidētos, eju uz spēļu namu.
— A!
— Vai nāksi līdzi?
— Pateicos, nē.
— Tu dari aplam; man tagad iet no rokas, bet tu ar savu neparasto laimi varētu tikt pie bagātības. Tev, kas esi pieradis pie īstas mūzikas, Operā vajag justies briesmīgi garlaicīgi. Nāc man līdzi un dabūsi ko citu paklausīties.
— Mūziku?
— Jā, zelta mūziku, neieskaitot to, ka tur, kurp es eju, ir sakopoti visi prieki: apburošas sievietes, lieliskas vakariņas un augsta spēle.
— Pateicos, draugs, tas nav iespējams: es esmu devis solījumu, vēl vairāk — es esmu zvērējis.
— Kam?
— Antonijai.
— Tātad tu viņu esi redzējis?
— Draugs, es viņu mīlu, es viņu dievinu!
— Ā, nu es saprotu! Tad tas tevi ir aizturējis, un tu viņai zvērēji?..
— Es viņai zvērēju, ka nekad vairs nespēlēšu un…
Hofmanis vilcinājās.
— Un ko vēl?
— Un palikšu viņai uzticīgs, — Hofmanis izgrūda.
— Nu, tad nevajag nākt uz 113. māju.
— Kas tā par 113. māju?
— Tā ir māja, par kuru es nupat tev minēju, un tā kā es nevienam neesmu zvērējis, tad eju turp. Ardievu, Teodor!
— Ardievu, Cakarij!
Un Verners aizgāja, kamēr Hofmanis palika stāvam kā pienaglots.
Kad Verners bija jau kādus simts soļus aizgājis, Hofmanis atcerējās, ka aizmirsis paprasīt viņa adresi, jo vienīgais numurs, ko tam Cakarijs bija minējis, bija spēļu nama adrese.
Bet šī adrese kā zināmās ieejas uzraksts ar ugunīgiem burtiem bija ierakstīta Hofmaņa smadzenēs.
Tomēr viss nule notikušais mazliet nomierināja Hofmaņa pašpārmetumus. Cilvēka daba nu reiz ir tāda, ka viņa vienmēr ir iecietīga pret sevi, un šī iecietība ir tīrais egoisms.
Antonijas dēļ viņš bija atteicies no spēles un domāja, ka ar to viņš ir izpildījis savu zvērastu, aizmirsdams, ka tikai tāpēc, ka gatavojas kļūt neuzticīgs otrai un svarīgākai zvērasta daļai, viņš stāvēja kā pienaglots uz bulvāra Sentmartina ielas stūrī.
Bet kā es jau teicu, pretestība Verneram deva viņam iemeslu būt piekāpīgākam pret Arsēnu. Viņš nolēma iet vidusceļu, un tai vietā, lai atgrieztos operā, uz ko viņu kārdinātājs dēmons mudināja, Hofmanis nolēma sagaidīt artistus pie izejas durvīm, lai redzētu viņu iznāk.
Hofmanis pietiekami labi pazina teātru topogrāfiju, lai drīz vien atrastu aktieru durvis.
Blakus ielā viņš ievēroja garu, vāji apgaismotu, netīru un mitru gaiteni, pa kuru kā ēna steidzās trūcīgi ģērbušies cilvēki.
Viņš saprata, ka pa šīm durvīm ienāca un izgāja nabaga mirstīgie, kurus smiņķis, pūderis, zīds un vizuļi pārvērta dievos un dievietēs.
Laiks gāja, sāka snigt, bet Hofmanis bija tik uztraukts no šā savādā skata, kurā bija kaut kas pārdabīgs, ka pavisam nejuta aukstumu, kas likās vajāja garāmgājējus. Veltīgi viņš sabiezināja par gandrīz vai sataustāmu tvaiku savu elpu, viņa rokas tomēr bija un palika karstas un piere mitra.
Vēl ciešāk piespiezdamies sienai, viņš bija palicis nekustīgi stāvam, ar stīvu skatienu raudzīdamies uz gaiteni, tā kā sniegs, kas krita ar aizvien lielākām pārslām, pamazām pārklāja jauno cilvēku kā ar līķautu, un šo studentu ar vācu griezuma svārkiem un cepuri. pārvērta par marmora statuju.
Beidzot no gaiteņa sāka iznākt tie, kas pirmie bija atbrīvojušies no izrādes, tas ir, vakara sardze, skatuves strādnieki, tad viss tas beznosauku- ma pūlis, kas dzīvo no teātra.
Aiz viņiem — aktieri vīrieši, kuriem ātrāk vedās apģērbties, beidzot sievietes, un visupēc skaistā dejotāja, kuru Hofmanis pazina nevien pēc viņas daiļās sejiņas un gurnu vijīgām kustībām, kura bija vienīgi viņas īpatnība, bet arī pēc mazās samta apkaklītes, kas apņēma tās kaklu un pie kuras mirdzēja savādā rotaslietiņa, ko Terors kādreiz bija ieviesis modē.
Tiklīdz Arsēna bija parādījusies uz durvju sliekšņa, un pirms vēl Hofmanis bija paguvis pakustēties, strauji pieripoja kāda kariete, durvis atvērās un jaunā meitene ielēca tajā tikpat viegli, it kā viņa vēl lēkātu uz skatuves.
Caur rūtīm pazibēja kāda ēna, kurā Hofmanis pazina cilvēku no pirmā balkona, šī ēna ieslēdza rokās daiļo nimfu un tad, kaut gan neviena balss nenorādīja kučierim virzienu, kariete strauji aizripoja.
Tas viss , ko mēs še atstāstam piecpadsmit vai divdesmit rindās, bija noticis zibenīgi.
Hofmanis iekliedzās, redzēdams karieti aizbraucam, tad, atrāvies no mūra kā statuja no savas nišas un ar pāris kustībām nopurinājis sniegu, ar ko viņš bija apklāts, tas metās skriet pakaļ karietei. Bet to aizrāva divi tik spēcīgi zirgi, ka jaunais cilvēks, lai cik ātrs bija viņa nepārdomātais skrējiens, tos nevarēja panākt.
Viss vēl gāja labi, kamēr tā brauca pa bulvāri, ari tad vēl, kad nogriezās uz Jaunpilsētas ielu, kas tika pārdēvēta par Jaunās Vienlīdzības ielu, bet, nonākot Uzvaras laukumā, kas bija ticis pārdēvēts par Nacionālās Uzvaras laukumu, tā nogriezās pa labi un pazuda no Hofmaņa acīm.
Tā kā jaunais cilvēks nevarēja vairs orientēties ne pēc trokšņa, ne pēc redzes, viņa skrējiens kļuva gausāks.
Vienu brīdi viņš apstājās uz Jaunā Eistahija ielas stūra un atspiedās pret mūri, lai atvilktu elpu; tad, ne vairs ko dzirdēdams, ne redzēdams, viņš apskatījās visapkārt un nosprieda, ka ir laiks atgriezties mājās.
Nebija viegla lieta Hofmanim izkļūt no šā ielu labirinta, kas, sākot no Sv.Eistahija ielas līdz Čuguna krastam izveido gandrīz vai necaurejamu ielu režģi.
Beidzot, pateicoties daudzajām patruļām, kas apstaigāja ielas, pateicoties saviem vislabākā kārtībā esošiem dokumentiem un tam apstāklim, ka viņš tikai vakar bija ieradies, kam par pierādījumu noderēja barjeras sardzes izdotā vīza, viņš dabūja no pilsoņu milicijas tik vērtīgus norādījumus.
Un viņam beidzot izdevās atrast viesnīcu un nokļūt savā mazajā istabiņā, kur viņš ieslēdzās šķietami viens, bet patiesībā kopā ar šā vakara spilgtajām atmiņām.
Sākot no šā brīža Hofmanis atradās divu vīziju varā; viena no tām pamazām kļuva bālāka, bet otra atkal pieņēma arvien reljefākas kontūras.
Otrā vīzija, kas kļuva arvien reālāka, bija dzīvības pilnais un smaidošais dejotājas tēls, kas lēkāja no skatuves dziļumiem līdz rampai un viesuļoja gar rampu no vienas avanscēnas uz otru.
Ar visiem spēkiem Hofmanis centās atbrīvoties no šīs vīzijas. Viņš izvilka no savas ceļasomas otas un sāka gleznot; viņš izņēma no kārbas savu vijoli un spēlēja; viņš palūdza tinti un spalvu un rakstīja dzejas.
Bet pantos, kurus sacerēja, viņš slavināja Arsēnu; ārija, kuru tas spēlēja, bija tā pati, pie kuras skaņām viņa bija parādījusies un kuras lēkājošais motīvs to pacēla, it kā būtu viņas spārni.
Un beidzot, visi skicējumi, kurus tas uzmeta, bija viņas atveidi ar to pašu savādo greznojumu ap Arsēnas kaklu — samta apkakli ar tik neparasta veida saktu.
Visu nakti, visu nākamo dienu, tad vēl visu nākamo nakti un visu parītdienu Hofmanis citu neko neredzēja, kā tikai vienu vai, patiesību sakot, divi lietas: pirmkārt, fantastisko dejotāju un, otrkārt, ne mazāk fantastisko dakteri. Starp abām šīm būtnēm pastāvēja tāda savstarpēja attiecība, ka Hofmanis nesaprata vienu bez otras.
Tāpēc arī savās fantāzijas māņu ainās viņš vienmēr redzēja Arsēnu lēkājošu uz saktuves.
Orķestris šalca viņam ausīs, nē, ne orķestris — tā bija daktera klusā dungošana, tie bija viņa pirkstu ritmiskie sitieni pa melnkoka tabakas kārbu.
Tad laiku pa laikam gar viņa acīm nostiepās zibens, apžilbinādams to ar veselu dzirksteļu šļāci; tas bija divkāršais stars, kas pazibēja no daktera tabakas kārbas un no dejotājas samta apkaklītes.
Tā bija simpātiju tuvināšanās tieksme starp šo dimanta giljotīnu un dimanta miroņgalvu.
Un, beidzot, tas bija daktera acu sastingušais skatiens, kas ar savu gribasspēku te atgrūda te pievilka skaisto dejotāju, kā čūskas acs pievelk un atgrūž apstulbināto putnu.
Divdesmit, simts, un tūkstoš reizes Hofmanim ienāca prātā doties uz Operu, bet tā stunda vēl nebija pienākusi un Hofmanis bija cieši apņēmies nepadoties kārdināšanai. Visādiem līdzekļiem viņš cīnījās ar šo kārdināšanu, vispirms griezdamies pie sava medaljona, tad atkal mēģinādams rakstīt Antonijai.
Bet Antonijas ģīmetne viņam likās bija pieņēmusi.tik skumju izteiksmi, ka viņš atkal aizvēra medaljonu, tiklīdz to bija atvēris. Un katras iesāktās vēstules pirmās rindas bija tik juceklīgas, ka viņš saplēsa desmit vēstuļu, pirms vēl bija uzrakstījis pirmo lapu līdz pusei.
Beidzot pienāca svarīgā parītdiena, beidzot pienāca izrādes laiks, beidzot pulkstenis nosita septiņi un līdz ar šo pēdējo aicinājumu Hofmanis pats pret savu gribu piecēlās, skriešus noskrēja pa trepēm un aizsteidzās Sentmartina ielas virzienā.
Šoreiz nepagāja ne ceturtdaļstundas, šoreiz tam nevajadzēja nevienam prasīt ceļu, šoreiz it kā kāds neredzams gids būtu radījis viņam pareizo virzienu, viņš mazāk nekā desmit minūtēs nonāca pie Operas durvīm.
Bet savāda lieta! — pie durvīm vairs nedrūzmējās skatītāju pūlis, kā pirms divām dienām: vai nu kāds Hofmanim nezināms apstāklis bija padarījis izrādi mazāk pievilcīgu, vai arī skatītāji jau atradās teātrī. Hofmanis uzmeta naudu kasierim priekšā, dabūja savu biļeti un steidzās uz zāli. Bet zāles izskats bija ļoti pārmainījies.
Vispirms tā bija aizņemta tikai pa pusei; tad apburošo dāmu un eleganto kungu vietā, ko tas bija cerējis ieraudzīt, viņš redzēja tikai sievietes lētos tērpos un vīriešus kamzoļos; ne vēsts vairs no rotām,
ziediem un kailām krūtīm, kas cēlās un grima kaisles pilnajā aristokrātiskā teātra atmosfērā. Apaļas, sarkanas cepures, izgreznotas ar milzīgām nacionālām kokardēm; drūmas krāsas apģērbos, un pāri visiem, kā tumšs mākonis; zāles abējās puses divas neglītas bistes, divas ņirdzīgas galvas, viena — smieklu, otra — sāpju personifikācija: Voltērs un Marats.
Pirmajā balkonā bija redzams vāji apgaismots caurums — tumšs un tukšs. Krātiņš bija palicis, bet lauvas tanī vairs nebija. Orķestrī bija divas tukšas vietas, abas līdzās. Hofmanis ieņēma vienu no tām, tā bija tā pati, kurā viņš pirmo reizi bija sēdējis. Otra bija daktera vieta, bet kā jau mēs minējām, tā vēl nebija aizņemta. Pirmais cēliens tika nospēlēts, bez kā Hofmanis būtu piegriezis kādu vērību orķestrim vai noskatījies aktieros.
Viņš jau pazina šo orķestri un bija to novērtējis pēc pirmās reizes.
Aktieri viņu maz interesēja: viņš nebija nācis tos skatīties, bet gan — lai redzētu Arsēnu.
Priekškars pacēlās otru reizi un sākās balets. Viss jaunā cilvēka prāts, visa viņa dvēsele un sirds it kā sastinga.
Viņš gaidīja Arsēnas uznākšanu.
Pēkšņi Hofmanis iekliedzās.
Tā vairs nebija Arsēna, kas tēloja Floras lomu. Sieviete, kas parādījās uz skatuves, bija sveša sieviete, tāda pati kā visas citas.
Visi viņa ķermeņa sasprindzinātie audi atšļuka; dziļi nopūzdamies, Hofmanis saplaka sevī un paskatījās apkārt.
Mazais, melnā ģērbies cilvēks sēdēja savā vietā, tikai viņam vairs nebija ne dimanta sprādžu, ne dimanta gredzenu, ne tabakas kārbas ar dimanta miroņgalvu.
Viņa sprādzes bija no vara, gredzeni — apzeltīts sudrabs un tāpat arī sudraba tabakas kārba.
Viņš vairs nedungāja un arī vairs nesita takti.
Kā viņš še bija ieradies? Hofmanis nekā nezināja. Viņš nebija jutis to ne nākam, ne ejam.
— O, monsieurl — iesaucās Hofmanis.
— Sakiet, pilson, mans jaunais draugs, un labāk uzrunājiet mani ar tu, ja tas jums iespējams, — atbildēja cilvēks melnā, — vai jūs panāksit to, ka man nogriezīs galvu, un jums tāpat.
— Bet kur viņa ir? — jautāja Hofmanis.
— Ā, lūk, kā!.. Kur viņa ir? Liekas, ka viņas tīģeris, kurš no tās acu nenolaiž, būs pamanījis, ka aizvakar vakarā viņa apmainījās zīmēm ar kādu jaunu cilvēku no orķestra ložas; un liekas, ka šis jaunais cilvēks ir
vēl skrējis pakaļ karietei. Tāpēc, lūk, viņš vakar ir anulējis Arsēnas angažementu un Arsēna vairs nav pie teātra.
— Bet kā direktors varēja to pieļaut?
— Mans jaunais draugs, direktors grib saglabāt savu galvu uz pleciem, kaut arī tā būtu diezgan nelietīga galva; bet viņš pastāv uz to, ka viņš pie tās ir pieradis un ka kāda cita , smukāka, nepiestāvētu viņa kaklam.
— Ak, Dievs, tad, lūk, kāpēc zāle tik skumja! — izsaucās Hofmanis. — Lūk, kāpēc tajā vairs nav ne ziedu, ne rotu, ne dimantu! Lūk, kāpēc jums vairs nav jūsu dimanta sprādžu, gredzenu un jūsu tabakas kārbas! Lūk, kāpēc, beidzot, abās pusēs skatuvei Terpsihoras un Apolona statuju vietā redz šīs divas briesmīgās bistes! Fuj!
— Bet ko jūs runājat? — jautāja dakteris. — Kur jūs esat redzējis tādu zāli? Kad jūs man esat redzējis dimanta sprādzes, gredzenus un tabakas kārbu? Un, beidzot, kur jūs esat redzējis Apolona un Terpsihoras bistes? Nu jau divus gadus puķes nezied, dimanti ir pārvērsti asignācijās un rotas ir ziedotas uz tēvijas altāra. Kas attiecas uz mani, tad, paldies Dievam, man nekad nav bijis citu sprādžu kā šīs pašas vara sprādzes, ne citu gredzenu kā vienīgi šis apzeltītais, nekādas citas tabakas kārbas kā tikai šī nabaga sudraba tabakas kārba. Bet kas attiecas uz Apolona un Terpsihoras bistēm, tad tādas ir gan reiz bijušas, bet cilvēcības draugi atnāca, satrieca Apolona bisti un tās vietā nolika apustuli Voltēru; tāpat atnāca tautas draugi, satrieca Terpsihores bisti un tās vietā uzcēla Maratu.
— O! — iesaucās Hofmanis, — tas nav iespējams. Es jums saku, ka aizvakar redzēju zāli, kas bija pilna ziedu smaržas, kurā mirdzēja greznas tualetes, staroja dimanti, un kurā šo vienkāršo ļaužu vietā bija eleganta publika; es jums saku, ka jums bija kurpes ar dimanta sprādzēm, pirkstos dimanta gredzeni un no dimantiem veidota miroņgalva uz jūsu tabakas kārbas, es jums saku…
— Bet es, jaunais cilvēk, savukārt jums saku, — turpināja cilvēks melnā, — es jums saku, ka viņas klātbūtne apgaismoja visu, viņas elpa lika raisīties jūsu iztēles rozēm, starot rotām un mirdzēt jūsu fantāzijas dimantiem. Es jums saku, ka jūs to mīlat, jaunais cilvēk, un ka jūs redzējāt redzējāt zāli caur jūsu mīlas prizmu. Arsēnas še vairs nav, jūsu sirds ir mirusi, jūsu acis vairs neaizplīvuro burvība un jūs redzat moletonu katūnu, rupjus audumus, sarkanas cepures, netīras rokas un nekoptus matus. Jūs redzat pasauli, kāda tā ir, un lietas, kādas tās ir.
— Ak, Dievs! — izsaucās Hofmanis, paslēpdams galvu rokās, — vai tas viss ir taisnība un vai es tiešām sāku zaudēt prātu?