Tikai tad, kad Hofmanis juta kādu roku pieskārāmies savam plecam, viņš pamodās no šā letarģiskā miega un pacēla galvu.
Viss ap to bija tumšs un tukšs: teātris bez gaismas viņam likās kā tā teātra līķis, kuru tas nesen vēl bija redzējis; sardzes kareivis tajā pastaigājās vientuļš un kluss kā pašas nāves sargs; nebija vairs ne lustru, ne orķestra, ne čalas, ne mirdzuma.
Tikai kāda balss murmināja tam pie pašas auss:
— Pilsoni, pilsoni, ko jūs te darāt? Pilsoni, jūs esat Operā; ir tiesa, še snauž, bet še neguļ.
Beidzot Hofmanis paskatījās uz to pusi, no kurienes nāca šī balss, un ieraudzīja kādu vecenīti, kas viņu raustīja aiz svārku apkakles.
Tā bija orķestra slēdzēja, kas, nezinādama šā ietiepīgā skatītāja nolūkus, negribēja atstāt orķestri, pirms nebija redzējusi viņu aizejam.
Bet, atmodies no savas letarģijas, Hofmanis pat nedomāja pretoties; viņš dziļi nopūtās un piecēlās murminādams:
— Arsēna!
— Ak, jā, Arsēna, — ierunājās mazā vecenīte. — Arī jūs, jaunais cilvēk, esat viņā iemīlējies, tāpat kā visi citi. Tas ir liels zaudējums Operai, bet sevišķi mums slēdzējām.
— Jums slēdzējām9 — jautāja Hofmanis, priecīgs, ka atradis kādu, kas ar viņu runā par dejotāju, — kāpēc tas jums ir zaudējums, kad Arsēnas vairs nav teātrī?
— Ak, tas ir ļoti viegli saprotams: vispirms, katru reizi, kad viņa dejoja, zāle bija pārpildīta, tad bija pieprasījums pēc krēsliem, taburetēm un soliņiem, un tā bija mūsu mazā blakuspeļņa. Es saku mazā, — šķelmīgi piebilda slēdzēja, — bet jūs saprotat, pilsoni, ka bez tās pagadījās arī lielāka.
— Lielāka peļņa?
— Jā.
Un vecā nozīmīgi pamirkšķināja.
— Bet sakiet man, labā sieviņ, kur tad jums radās šī lielākā peļņa?
— Nu, no visiem tiem, kas gribēja nodot viņai vēstulītes, vai gribēja par viņu ko uzzināt, piemēram, tās adresi. Jūs saprotat, par visu bija
4. 3aKa3 Ne 333
noteikta cena: tik un tik par adresi, bija sava mazā apgrozība un dzīvojām pieklājīgi.
Un vecā nopūtās tik smagi, kā Hofmanis šā dialoga sākumā.
— Ak tā, — ierunājās Hofmanis, — jūs norādījāt adresi, sniedzāt paskaidrojumus, nodevāt vēstulītes. Vai jūs to darāt vēl tagad?
— Ak, monsieur, paskaidrojumi, ko es tagad sniegtu, jums tik un tā nekas nederētu; neviens vairs nezina Arsēnas adresi un viņai nododamā vēstulīte nesasniegtu mērķi. Ja jūs gribat kādai citai — Vestrī kundzei, Bigotīnī jaunkundzei, vai…
— Pateicos, sieviņ, pateicos, es tikai gribēju zināt par Arsēnu, — un izņēmis no kabatas sīkas naudas gabalu, Hofmanis to pasniedza vecītei.
— Ņemiet, tas par jūsu pūlēm, ka jūs mani pamodinājāt.
Atvadījies no vecās, viņš lēniem soļiem aizgāja pa bulvāri, gribēdams
ieturēt to pašu ceļu kā vakar, bet šoreiz instinkts bija izgaisis.
Viņa iespaidi bija ļoti pretešķīgi un tas atspoguļojās viņa gaitā. Tanī vakarā viņš gāja kā cilvēks, kurš dzenas pakaļ cerībai, neapdomādams, ka Dievs tai ir devis Zefīra spārnus, lai cilvēki to nekad nepanāktu. Toreiz viņa atvērtās lūpas elpoja strauji, galva bija augsti pacelta, rokas izstieptas uz priekšu. Šoreiz, pavisam otrādi, viņš gāja lēniem soļiem — kā cilvēks, kurš, dzīdamies pakaļ cerībai, beidzot pazaudējis to no acīm; viņa lūpas bija cieši sakniebtas, galva nodurta un rokas nolaistas gar sāniem. Toreiz viņam pietika ar piecām minūtēm, lai no Sentmartina vārtiem nokļūtu līdz Monmartras ielai; šoreiz pagāja vesela stunda un vēl otra, kamēr viņš no Monmartras ielas nonāca līdz savai viesnīcai; tanī nomāktībā, kas to bija pārņēmusi, viņam bija gluži vienaldzīgi, vai viņš atgriezās agrāk vai vēlāk, vai viņš vispār atgriežas.
Teic, ka esot savs dzērāju dievs un savs mīlētāju dievs, kurš, bez šaubām, bija par Hofmani nomodā. Tas viņam lika izvairīties no patruļām, atrast krasta ielas, tiltus un, beidzot, viņa viesnīcu, kur tas par lielu nepatikšanu savai saimniecei atgriezās pulkstens divos no rīta.
Tomēr visu šo laiku mazs zelta stariņš spīdēja Hofmaņa fantāzijā — kā malduguntiņa naktī. Mediķis viņam bija teicis, ja šis mediķis vispār eksistēja un nebija viņa prāta un iztēles uzburts māns, tātad šis mediķis bija teicis, ka Arsēnu no teātra aizvedis viņas mīļākais, kas kļuvis greizsirdīgs uz kādu jaunu cilvēku orķestra ložā, ar kuru tā esot apmainījusies pārāk maigiem skatieniem.
Bez tam vēl mediķis bija teicis, ka tas, kurš bija pamodinājis, tirānā visniknāko greizsirdību, tas ir, šis pats jaunais cilvēks, bija redzēts stāvam pretī aktieru ieejas durvīm un ka šis pats jaunais cilvēks neatlaidīgi dzinies pakaļ karietei. Bet nu šis jaunais cilvēks, kas orķestra ložā bija apmainījis kaislīgus skatienus ar Arsēnu, bija taču viņš, Hofmanis.
Tāpat arī jaunais cilvēks aktieru izejas priekšā arī bija viņš; un beidzot, cilvēks, kas neatlaidīgi bija dzinies pakaļ karietei, tāpat bija viņš — Hofmanis. Tātad Arsēna bija viņu ievērojusi un tagad cieta viņa dēļ; viņš bija iegājis daiļās dejotājas dzīvē pa ciešanu durvīm, bet viņš bija iegājis, un tas bija pats galvenais, tagad viņam tikai atlika mēģināt tur noturēties. Bet kā? Ar kādiem līdzekļiem? Kādā veidā sazināties ar Arsēnu, dot viņai kādu ziņu par sevi, kā viņai pateikt, ka viņš to mīl? Pat dzimušam parīzietim jau būtu bijis grūts uzdevums atrast skaisto dejotāju šinī bezgalīgajā pilsētā, bet Hofmanim, kurš bija ieradies tikai pirms trim dienām un labi, ja prata atrast ceļu uz savu dzīvokli, tas bija pilnīgi neiespējams.
Tāpēc arī viņš pat nepapūlējās to atrast, viņš saprata, ka var palīdzēt vienīgi gadījums. Abas nākamās dienas viņš pētīja Operas afišas un viņam ar skumjām vajadzēja redzēt, ka Pariss taisa savu spriedumu, kaut gan nebija klāt tā, kura bija cienīgāka nekā Venēra saņemt ābolu.
No tā laika viņš vairs nedomāja apmeklēt Operu. Reiz viņam ienāca prātā aiziet uz Konventu un arī uz Franciskāņu klubu, lai nokļūtu uz Dantona pēdām un lai, viņu dienu un nakti izspiegojot, beidzot izpētītu, kur tas paslēpis daiļo dejotāju. Viņš aizgāja uz Konventu, viņš aizgāja arī uz Franciskāņu klubu, bet Dantona tur nebija: jau septiņas vai astoņasm dienas viņš tur vairs nebija redzēts. Noguris no cīņas, kuru tas veda jau divus gadus, ne tik daudz sava izcilā stāvokļa, bet gan vairāk garlaicības mākts, Dantons likās bija aizgājis no politisko cīņu arēnas.
Stāstīja, ka viņš uzturoties savās lauku mājās. Bet kur šīs lauku mājas atradās, nebija zināms. Vieni teica, ka Ruē, otri, ka Otē.
Tātad Dantons nebija atrodams tāpat kā Arsēna. Varēja domāt, ka Arsēnas pazušana atvedīs Hofmani atpakaļ pie Antonijas. Bet, savādi, nekas tamlīdzīgs nenotika. Velti Hofmanis pūlējās novirzīt savas domas uz Manheimas kapelmeistara meitu.
Vienu brīdi, ņemot palīgā visu savu gribasspēku, tam izdevās koncentrēt domas uz Gotlība Mura kabinetu, bet šis brīdis vēl nebija pagājis, kad uz galdiem un klavierēm sakrautās notis, pults priekšā lēkājošais Murs un uz dīvāna gulošā Antonija, viss tas izgaisa, lai dotu vietu lielam apgaismotam četrstūrim, kurā kustējās ēnas.
Drīz šīs ēnas sāka pieņemt noteiktākas formas un izveidojās par mitoloģiskām būtnēm; tad pēkšņi visas šīs mitoloģiskās būtnes, visi šie varoņi, nimfas, dievi un pusdievi pazuda, lai dotu vietu vienai vienīgajai dievietei — dārzu dievietei Florai, tas ir, dievišķīgajai Arsēnai, dāmai ar samta apkakli un dimanta saktu.
Tā vairs nebija sapņošana, ko Hofmanis tagad pārdzīvoja, nē, tā bija ekstāze, no kuras varēja izrauties, tikai metoties dzīves īstenībā, iejaucoties ļaužu drūzmā, troksnī, un ar elkoņiem grūstot gājējus ielās.
Kad šīs halucinācijas, kas Hofmanim uzmācās, kļuva pārāk spēcīgas, viņš devās ārā no mājas. Iedams gar krastu un pārgājis pāri Jaunajam tiltam, viņš apstājās tikai uz Monētu ielas stūra. Šīs ielas stūrī Hofmanis bija atradis krodziņu, kurā salasījās galvaspilsētas zvērinātie pīpētāji. Tur Hofmanis varēja iedomāties sevi sēžam kādā angļu tavernā, holandiešu krogā vai vācu šeņķī, jo gaiss še bija piesātināts ar tabakas dūmiem, ka, izņemot pirmās šķiras pīpētājus, nevienam citam še nebija iespējams elpot.
Ienācis šīs brālības krodziņā, Hofmanis nosēdās pie galdiņa visattālākajā kaktā, palūdza pudeli alus, piebāza līdz malām milzīgo pīpi, kuru mēs jau pazīstam, un pēc dažiem mirkļiem ietinās tikpat biezā mākonī kā tas, kurā skaistā Venēra paslēpa savu dēlu Eneju katru reizi, kad maigajai mātei šķita nepieciešami saglabāt savu mīļoto dēlu no ienaidnieku dusmām.
Bija pagājušas astoņas vai desmit dienas kopš Hofmaņa piedzīvojuma Operā un daiļās dejotājas pazušanas. Pulkstenis bija viens. Hofmanis jau kādu pusstundu sēdēja krodziņā un strādāja ar visu savu plaušu spēku, lai ap sevi uzceltu to dūmu iežogu, kas viņu atdalīja no kaimiņiem, kad pēkšņi caur dūmu mutulim viņš ieraudzīja kāda cilvēka figūru. Tad, pārspējot visus citus trokšņus, viņa ausīs iesitās divkārša skaņa: dungāšana un klauvēšana ar pirkstiem, kas bija tik raksturīga mazajam, melnajam kungam. Vēl vairāk, viņam šķita, ka caur dūmiem tas redz spožu, dzirkstošu punktu. Hofmanis atvēra savas saldā snaudienā pievērtās acis, ar mokām pacēla plaukstu un — tieši pretī sev ieraudzīja sēžam uz taburetes bijušo Operas kaimiņu, kuru tūdaļ pazina, jo vairāk tāpēc, ka fantastiskajam dakterim atkal bija, vai, vismaz likās, ka bija tādas pašas dimanta kurpju sprādzes, dimanta gredzeni pirkstos un miroņgalva uz viņa tabakas dozes.
— Labi, — teica Hofmanis. — Lūk, es atkal jūku prātā.
Un viņš žigli aizvēra acis.
Bet jo ciešāk viņš tās piemiedza, jo vairāk viņš dzirdēja kluso melodijas pavadījumu un pirkstu bungošanu, pavisam skaidri, tik skaidri, ka Hofmanis beidzot saprata, ka tā tomēr bija īstenība, vai nu ar lielāku vai mazāku starpību. Tas bija viss.
Viņš atvēra vispirms vienu, tad otru aci; mazais, melnais kungs joprojām sēdēja savā vietā.
— Labdien, jaunais cilvēk, — viņš teica Hofmanim, — jūs, man liekas, guļat, ņemiet vienu šņaucienu, tas aizdzīs miegu.
Un, atvēris dozi, viņš no tās piedāvāja jaunajam cilvēkam tabaku.
Mehāniski Hofmanis pastiepa roku, paņēma tabaku un iešņauca.
Tūdaļ viņš juta, ka viņa prāts noskaidrojas.
— Ā, — viņš iesaucās, — tas esat jūs, mīļo doktor? Kā es priecājos, jūs redzot!
— Ja jūs esat tik priecīgs mani redzēt, kāpēc mani neuzmeklējāt?
— Vai tad es zināju jūsu adresi?
— Tas nu ir tas mazākais — to jums būtu pateikuši pirmajā kapsētā!
— Bet es taču nezināju jūsu vārdu.
— Dakteris ar miroņa galvu, pēc šā vārda mani pazīst visa pasaule. Un bez tam ir vēl kāda vieta, kur jūs mani vienmēr būtu varējis sastapt.
— Bet kur tad?
— Operā. Es esmu Operas ārsts. Jūs to labi zināt, jo esat mani tur divas reizes redzējis.
— Jā, Opera, — nomurmināja Hofmanis, pakratīdams galvu un dziļi nopūzdamies.
— Vai jūs to vairs neapmeklējat?
— Nē, es to vairs neapmeklēju.
— No tā laika, kopš Floras lomu vairs nespēlē Arsēna?
— Jums taisnība, un kamēr tā nebūs viņa, kas šo lomu tēlo, es Operā neieradīšos.
— Jūs viņu mīlat, jaunais cilvēk, jūs viņu mīlat.
— Es nezinu, vai tas, ar ko es slimoju, ir mīla, bet es zinu, ka ja es viņu neredzēšu, es vai nu nobeigšos, vai sajukšu prātā.
— Sasodīts! Tāpēc nemaz nav jāmirst vai jāsajūk prātā. Pret ārprātu ir maz līdzekļu, bet pret nāvi nav nekādu.
— Ko tad darīt?
— Vajag lūkot satikties.
— Kā, satikties?!
— Bez šaubām.
— Vai jums būtu kāds plāns?
— Var jau būt.
— Un kāds?
— Pagaidiet.
Un mediķis, acis piemiedzis un bungādams par savu tabakas dozi, sāka pārdomāt.
Pēc brīža, viņš atvēra tās un, turēdams pirkstus pār tabakas dozi, ierunājās:
— Cik atceros, jūs teicāt, ka esat gleznotājs?
— Jā, gleznotājs, dzejnieks un mūziķis.
— Pagaidām mums būtu vajadzīga tikai glezniecība.
— Nu un tad?
— Arsēna man uzdeva sameklēt viņai kādu gleznotāju.
— Kādam nolūkam?
— Tu, mīļais Dievs! Kādam nolūkam tad meklē gleznotāju? Taču lai gleznotu potretu.
— Arsēnas portretu! — iesaucās Hofmanis pieceldamies. — Esmu tūdaļ gatavs.
— Cst! Neaizmirstiet, ka es esmu cilvēks ar stāvokli.
— Jūs esat mans glābējs! — izsaucās Hofmanis, krizdams mazajam, melnajam kungam ap kaklu.
— Ak, jaunība, jaunība! — nomurmināja tas, pievienodams šiem vārdiem tādus pašus sīkus smiekliņus, kādus varbūt smietu viņa miroņgal- va, ja tā būtu bijusi dabīgā lielumā.
— Ejam, ejam! — steidzināja Hofmanis.
— Bet jums taču vajadzīga krāsu kaste, audekls un otas.
— Tas viss man ir. Iesim!
— Iesim! — noteica ārsts.
Un abi kopā atstāja krodziņu.