Iznākot uz ielas, Hofmanis gribēja pasaukt fiakru, bet dakteris paplaukšķināja ar savām sausajām rokām. Pie šā trokšņa, kas izklausījās līdzīgs tam, kāds varētu rasties no skeleta roku plaukšķināšanas, piebrauca melna kariete ar diviem melniem zirgiem un melnā livrejā ģērbtu kučieri.
Kur tā bija stāvējusi? Kā tā še gadījās? Hofmanim uz to būtu bijis tikpat grūti atbildēt, kā Pelnrušķītei pateikt, no kurienes ierodas skaistā kariete, kas to aizved uz ķēniņdēla pili.
Maza auguma grums, ne tik vien melni ģērbies, bet arī melnādains, atvēra durvis. Hofmanis ar ārstu iekāpa, apsēdās viens otram līdzās un tūdaļ kariete klusi sāka ripot uz Hofmaņa viesnīcas pusi.
Piebraucot pie vārtiem, Hofmanis vilcinājās, jo nezināja, vai iet, vai nē; viņam šķita, ka tiklīdz tas pagriezīs muguru, kariete, zirgi un pats dakteris ar abiem saviem kalpotājiem pazudīs tikpat pēkšņi, kā tie bija pārādīju- šies. Bet kāpēc tad dakteris, zirgi, kariete un abi apkalpotāji bija uzņēmušies tādas pūles, lai nogādātu viņu no Monētu ielas krodziņa līdz Puķu krasta ielai? Šai rīcībai nevarēja būt nekāds nolūks.
Šis vienkāršās loģikas apmierināts, Hofmanis izkāpa no karietes, iegāja viesnīcā, strauji uzkāpa pa trepēm, iesteidzās savā istabā, paķēra paleti, otas, krāsu kasti, izmeklēja prāvāku audeklu, un tādā pat steigā devās atpakaļ.
Kariete vēl vienmēr stāvēja pie vārtiem. Otas, palete un krāsu kaste tika novietotas karietes dibenā, bet audeklu nodeva gruma ziņā.
Tad kariete tikpat klusu un tikpat ātri aizbrauca. Pēc desmit minūtēm tā pieturēja pie glīta, neliela hoteļa durvīm Hanoveras ielā 15.
Hofmanis ievēroja ielu un mājas numuru, lai vajadzības gadījumā varētu tur atgriezties bez daktera palīdzības.
Vārti atvērās: dakteris še acīm redzot bija labi pazīstams, jo vārtu sargs pat neprasīja, kurp viņš iet. Hofmanis viņam sekoja ar savām otām, krāsu kasti, paleti un audeklu.
Viņi uzkāpa pirmajā stāvā un iegāja kādā priekštelpā, kuru varēja noturēt par kāda dzejnieka vestibilu senajās Pompejās.
Tanī laikā, kā vēl atceramies, viss grieķiskais bija modē. Arsēnas priekšistabā bija fresku gleznojumi un tā bija izgreznota ar bronzas statujām un svečturiem.
No priekštelpas mediķis ar Hofmani iegāja salonā, kurš tāpat kā priekštelpa bija iekārtots grieķu stilā un pārvilkts ar Sedanas audumu, kas maksāja septiņdesmit franku olektī. Tepiķis vien bija sešus tūkstošus livru vērts. Dakteris pievērsa Hofmaņa uzmanību šim tepiķim, kurā bija attēlota Arabellas kauja, kopēta no slavenās Pompeju mozaīkas.
Hofmanis, būdams šā žilbinošā luksusa pārsteigts, nesaprata, kā var darināt šādus tepiķus, lai tos mīdītu kājām.
No salona viņi pārgāja uz tapsēto buduāru. Pašā dibenā kādā ierāmējumā atradās zema gulta, kas līdzīga tai, uz kuras Gerēns reiz
noguldīja Didonu, kad tā klausījās Encja piedzīvojumus. Še Arsēna bija likusi uzgaidīt.
— Tātad, jaunais cilvēk, jūs esat še ievests, — teica dakteris, — nu tā ir vienīgi jūsu darīšana, ka jūs uzvedaties nepiedienīgi. Pats par sevi saprotams, ja viņas mīļākais jūs še sastaps, jūs esat pazudis cilvēks.
— O! — iesaucās Hofmanis. — Kaut es tikai redzētu Arsēnu, kaut es…
Vārdi izgaisa uz viņa lūpām. Strauji elpodams, ar sastingušu skatienu viņš palika stāvam, rokas uz priekšu izstiepis.
Kādā sienā paslēptas durvis atvērās un aiz grozāmā spoguļa parādījās Arsēna — kā dieviete savā templī, kurā tā visžēlīgi parādās savam pielūdzējam.
Arsēna bija ģērbusies kā Aspazija — visā viņas antīkajā mirdzumā, ar pērlēm matos, ar sarkanu, zelta cauraustu mantiju, ar gredzeniem uz rokām un kājām. Viņas garo, balto tuniku ap vidu saturēja pērļu josta, un līdz ar visu to savādā rota, kas likās nebija šķirama no viņas personas — tik tikko četru auklu platā samta apkakle, kura sasprausta ar drūmo dimanta agrafi.
— Ah, tas, pilsoni, esat jūs, kas apņēmās gleznot manu portretu? — viņa jautāja.
— Jā, — nomurmināja Hofmanis, — jā, madamc, un ārsta kungs ir bijis tik laipns par mani galvot.
Hofmanis palūkojās visapkārt, it kā meklēdams atbalstu pie daktera, bet tas bija pazudis.
— Kas tad tas! — iesaucās Hofmanis galīgi apjucis. — Kas tad tas?
— Ko jūs meklējat, pilsoni? Pēc kā jūs prasāt?
— Madamc… es meklēju… es vaicāju pēc daktera, kurš mani še ieveda.
— Kāda jums vajadzība pēc viņa, ja jūs še jau esat? — jautāja Arsēna.
— Nē, tomēr, dakteris, kur ir dakteris?
— Pietiek, — nepacietīgi teica Arsēna, — nezaudējiet veltīgi laiku, viņu meklēdams! Viņam ir savas darīšanas, bet mēs ķersimies pie mūsējām.
— Madamc, esmu jūsu rīcībā, — drebēdams atbildēja Hofmanis.
— Tātad jūs esat ar mieru gleznot manu portretu?
— Tā tas ir, es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, ka esmu izredzēts šādai žēlastībai. Es baidos tikai par vienu… .
— Lūk, nu jūs izliekaties kautrs. Labi, ja jums neizdosies, es pamēģināšu kādu citu. Viņš grib manu portretu. Es redzēju, ka jūs manī skatījāties kā cilvēks, kuram vajag saglabāt manu līdzību savā atmiņā, un tāpēc es jums devu priekšroku.
— Pateicos, simtkārt pateicos! — iesaucās Hofmanis, kaisli vērsdamies Arsēnā. — O, jā, jā, es esmu saglabājis jūsu līdzību savā atmiņā: še, še,
še!
Un viņš piespieda īoku pie sirds.
Pēkšņi viņš nobāla un sagrīļojās.
— Kas jums notika? — brīvi jautāja Arsēna.
— Nekas, — atbildēja Hofmanis, — nekas, es sākšu.
Piespiežot roku pie krūtīm, Hofmanis bija sataustījis uz savām krūtīm Antonijas medaljonu.
— Sāksim, — turpināja Arsēna, — tā ir viegli pateikt. Vispirms, šis nemaz nav tas tērps, kādā viņš grib, lai es lieku sevi gleznot.
Vārdiņš „viņš", kas bija atkārtojies jau divas reizes, iedūrās Hofmaņa sirdī kā viena no tām zelta adatām, kas saturēja modernās Aspazijas frizūru.
— Kā tad viņš grib, lai jūs sevi liekat gleznot? — jautāja Hofmanis ar manāmu rūgtumu.
— Kā Erigoni.
— Lieliski! Vīnstīgas matos jums ļoti labi piestāvēs.
— Jūs domājat? — iecirtīgi jautāja Arsēna. — Bet man šķiet, ka panteras āda ne tik nemazina manu skaistumu.
Un viņa uzsita zvaniņam.
Ienāca istabmeita.
— Eiharī, atnesiet tirzu, vīnstīgas un tīģera ādu, — teica Arsēna.
Tad, izvilkusi divas vai trīs matadatas, kas saturēja frizūru, Arsēna
papurināja galvu. Melnu matu plūduma kaskāde nolija tai pār pleciem, atsitās pret viņas gurniem un kā silts vilnis aizšalca līdz pat tepiķim.
Hofmanis aizgrābts iekliedzās.
— Kas ir? — Arsēna jautāja.
— Kas ir? — iesaucās Hofmanis. — Ir tas, ka es vēl nekad neesmu redzējis tādus matus.
— Arī viņš grib, lai es tos parādu, un tāpēc mēs izvēlējāmies Erigonas tērpu, kurā es varu pozēt ar vaļējiem matiem.
Šoreiz šis „viņš" un „mēs" bija Hofmaņa sirdij divkāršs dūriens.
Pa to laiku Eiharī jaunkundze bija atnesusi tirzu un tīģera ādu.
— Vai tas ir viss, kas mums vajadzīgs? — jautāja Arsēna.
— Jā, man liekas, — nomurmināja Hofmanis.
— Labi, atstājiet mūs vienus un nenāciet, kamēr es nezvanīšu.
Eiharī aizgāja, aizvērdama durvis.
— Tagad, pilsoni, — teica Arsēna, — palīdziet man aplikt šo stīgu. Tā ir jūsu darīšana. Lai izskatītos skaista, es pilnīgi uzticos gleznotāja fantāzijai.
— Un jums ir taisnība! — iesaucās Hofmanis. — Ak, Dievs! Ak, Dievs! Cik jūs būsit skaista!
Tad, satvēris vīnogulāja zaru, viņš apvija Arsēnas galvu ar to gleznotājiem īpato māku, kas katrai lietai piešķir vērtību un izteiksmi. Tad, viss drebēdams, viņš ar pirkstu galiem saņēma šos garos, smaržīgos matus un izvija plūstošo melnumu caur topāza graudiem, caur smaragdzaļajām lapām un nobriedušo vīnogu rubīniem. Un kā viņš to bija solījis, zem viņa dzejnieka, gleznotāja un mīlētāja rokām dejotāja kļuva tik skaista, ka, palūkojoties spogulī, viņa iekliedzās priekā un lepnumā.
— O, jums ir taisnība, — teica Arsēna, — jā, es esmu skaista, ļoti skaista! Bet nu turpināsim.
— Kā? Ko turpināsim? — jautāja Hofmanis.
— Nu, protams, izveidot manu bakhantes tualeti.
Hofmanis sāka saprast.
— Ak, Dievs! — viņš murmināja,— ak, Dievs!
Arsēna smaidīdama sāka noņemt savu purpura mantiju, kamēr beidzot tā turējās tikai vienā adatā, kuru tā velti pūlējās aizsniegt.
— Palīdziet taču man! — viņa nepacietīgi teica, — vai man vajadzēs pasaukt Eiharī?
— Nē, nē, — iekaisa Hofmanis un, piesteidzies pie Arsēnas, viņš izvilka nepaklausīgo adatu. Mantija noslīdēja pie daiļās grieķietes kājām.
— Tas nu ir veikts, — noteica jaunais cilvēks, atviegloti uzelpodams.
— Vai jūs domājat, ka tīģera āda piestāv šim garajam muslīna tērpam? — vaicāja Arsēna. — Man lielas, ka ne, „viņš" pirmām kārtām grib redzēt īstu bakhanti, ne tādu, kā var redzēt teātrī, bet tādu, kādas tās ir redzamas Karačo un Delalbana gleznās.
— Bet Karačo un Delalbana gleznās bakhantes ir pilnīgi kailas! — iesaucās Hofmanis.
— Tā ir, un tādu „viņš" mani grib! Kas attiecas uz tīģera ādu, to jūs varat drapēt, kā vien jums tīk, tā ir jūsu darīšana.
Pie šiem vārdiem viņa atraisīja savu jostu un attaisīja savu kakla saktu. Tad tērps noslīdēja gar viņas skaisto ķermeni un, atsegdams to pilnīgi kailu, nokrita viņai pie kājām.
— O! — iesaucās Hofmanis, nokrizdams uz ceļiem, — tā nav mirstīgs cilvēks, tā ir dieviete!
Arsēna paspēra ar kāju mantiju un tērpu.
Tad, paņēmusi tīģera ādu, teica:
— Redzēsim, ko mēs ar to varam izdarīt. Bet palīdziet taču man, pilsoni, es neesmu radusi viena apģērbties!
Un naivā dejotāja to sauca par ģērbšanos.
Aizgrābts un apžilbināts, Hofmanis grīļodamies paņēma tīģera ādu, piestiprināja ķetnu zelta nagus uz bakhantes pleca, nosēdināja vai, pareizāk sakot, noguldīja to uz gultas ar sarkano kašmira segu; un ja elpas vilcieni nebūtu likuši tās krūtīm cilāties, ja lūpas nebūtu pa pusei pavērušās smaidā, tā pilnīgi būtu līdzinājusies Parosas marmorā cirstai statujai.
— Vai es tagad labi izskatos? — jautāja viņa un, pielikusi roku pie galvas, satvēra vīna ķekaru, piespiezdama to pie lūpām.
— Jā, skaista, skaista, skaista! — murmināja Hofmanis. Šinī brīdī mīla uzvarēja mākslu, viņš nokrita uz ceļiem, tad ar kustību, kas bija ātra kā domas, viņš satvēra tās roku un apklāja to ar skūpstiem.
Vairāk izbrīnējusies nekā sadusmota, Arsēna atvilka roku.
— Ko jūs darāt? — viņš vaicāja jaunajam cilvēkam.
Jautājums tika izteikts tik mierīgā, ledainā balsī, ka Hofmanis atlēca atpakaļ un piespieda abas rokas pie pieres.
— Nekā, nekā, —. viņš murmināja, — piedodiet, ak, es zaudēšu prātu!
— Tā liekas gan, — viņa piebilda.
— Kāpēc? Kāpēc jūs man likāt še ierasties? Sakiet, sakiet!
— Tikai tādēļ, lai jūs mani gleznotu, ne jau nu cita iemesla dēļ.
— Labi, jums taisnība, — teica Hofmanis, — lai jūs gleznotu, ne kāda cita iemesla dēļ.
Un visiem dvēseles spēkiem apspiedis savu gribu, Hofmanis novietoja audeklu uz molberta, paņēma paleti un otas un sāka skičēt aizraujošo skatu, kas bija viņa acu priekšā.
Bet mākslinieks bija pārvērtējis savus spēkus: kad viņš redzēja apburošo modeli ne tik vien viņa kvēlā īstenībā, bet vēl simtkārtīgi atstarotu buduāra spoguļos; kad vienas Erigonas vietā viņš atradās starp desmit bakhantēm, kad viņš redzēja katru spoguli atstarojam šo mulsinošo smaidu, šo krūšu viļņošanu, kad tās līdz pusei atsegtas cilājās zem tīģera ķetnu zelta nagiem, tad viņš sajuta, ka no viņa ir prasīts vairāk, nekā ir cilvēka spēkos un, nometis paleti un otas, viņš metās pie skaistās bakhantes un pieplaka viņas plecam ar kaislu skūpstu, kurā bija tikpat daudz izmisuma, cik mīlas.
Bet šinī mirklī atsprāga vaļā durvis, pa kurām iesteidzās nimfa Eiharī, saukdama:
— Viņš! Viņš! Viņš!
Tanī pašā mirklī, pirms Hofmanis vēl paguva atjēgties, viņš abu sieviešu grūsts, atradās ārpus buduāra, kura durvis aiz tās aizcirtās; šoreiz patiesi bez prāta aiz dusmām un mīlas, viņš grīļodamies izgāja cauri salonam, ne nokāpa, bet noslīdēja pa trepēm, un pats neapjēgdams, kā tur bija nokļuvis, atradās uz ielas, atstādams buduārā savas otas, krāsu kasti un paleti, kas vēl nebija nekas, bet viņš tur bija atstājis savu cepuri un te nu varēja iznākt daudz kas.