Palērojāls, ko tanī laikā sauca par Pale-Egalitc un kas vēlāk tika pārdēvēts par Pale-National, jo pie mums revolucionāru pirmais darbs bija pārdēvēt visus laukumus un ielas, bet tie arī neskuma, ja vēlāk to agrākie nosaukumi tika restaurēti, šis Palērojāls, kā mēs to sauksim, jo ar šo vārdu tas mums ir vairāk pazīstams, tanī laikā bija pavisam kas cits nekā tagad; bet arī toreiz tam netrūka krāsainības un savdabības, sevišķi vakaros un ap to stundu, kad Hofmanis tur nonāca.
Palērojāla novietojums daudz neatšķīrās no tā, ko mēs redzam tagad, izņemot tikai to, ka tagadējās Orleānas galerijas vietā bija divkārša koka galerija, kas vēlāk tika nojaukta, lai tur ierīkotu ar sešām dorisku kolonnu rindām greznotu promenādes vietu. Tagadējo liepu vietā dārzā bija kastaņas, un tur, kur tagad atrodas baseins, bija cirks, plaša celtne ar līstīšu pinumu. Ap celtni bija puķu dobes un jumtu greznoja puķes un zaļumu vītnes.
Tikai nedomājiet, ka šis cirks bija kaut kas līdzīgs tām izrādēm, kurām esam devuši šo nosaukumu. Nē, tie akrobāti, kas sacentās šinī Pale-Egalite cirkū bija pavisam citas sugas, nekā angļu akrobāts monsieur Praiss, kurš pirms dažiem gadiem tā prata saistīt franču publiku un bija radījis tādus tipus, kā, piemēram, Mazirī un Oriolu.
Toreiz cirku bija pārņēmuši savā rīcībā Patiesības draugu organizācija, kas tur vakaros noturēja savas sapulces, kurās varēja piedalīties katrs, kas bija žurnāla „Bušdefer" abonents. Uzrādot rīta izdevuma numuru, vakarā varēja iekļūt šinī prieka vietā, kur varēja dzirdēt diskutējam savienības biedrus, kas bija apvienojušies ar to teicamo nolūku atbalstīt valdības un pavalstniekus, labot likumus un pa visu pasauli sameklēt katru patiesības draugu, lai kādas valsts, kādas krāsas un kādu ieskatu cilvēks tas arī nebūtu; kad patiesība bija atrasta, ar to iepazīstināja sabiedrību.
Kā redzat, Francijā vienmēr ir bijuši ļaudis, kas pārliecināti, ka tikai viņi var apgaismot masas un ka viss pārējais cilvēku vairums ir tikai tumši ļautiņi.
Kur gan vējš ir aiznesis visu šo ļaužu uzpūtību, vārdus un idejas?
Tomēr kopīgajā Pale-Egalite troksnī cirks toreiz taisīja arī savu rīboņu un spēlēja līdzi savu vijoli vispārējā koncertā, kas vakaros notika šinī dārzā.
Jāteic, ka šinī nabadzības, izraidīšanas terora un proskripciju laikā Palērojāls bija kļuvis par vietu, kur ik dienu cīņās un kaislībās iežņaugtā dzīve ieradās naktīs, lai atdotos sapņiem un piespiestu sevi aizmirst to patiesību, kuru meklēja Sociālās Savienības biedri un cirka akcionāri. Kad visi Parīzes kvartāli bija tumši un tukši, kad šaubīgas patruļas, kuras veidoja šīsdienas cietumsargi un rītdienas bendes, ložņāja apkārt kā plēsīgi zvēri, meklēdami pēc laupījuma; kad ap kāda notiesāta tēva vai emigrējoša drauga pavardu atlikušie čukstēdami izteica savas bēdas un bažas, tad Palērojāls staroja kā ļaunuma dievs.
Tas iededzināja visas savas simt astoņdesmit arkādes, tas izstādīja savas rotaslietas juvelieru skatlogos, pāri visai nabadzībai svieda populāro karmanjolu jūklī savas paklīdušās meitas, kas mirdzēja briljantos, sarkanos un melnos audumos un bija ģērbušās, cik tas vispār bija nepieciešams, lai skaitītos par apģērbtām zīdā un samtā un, pastaigādamās alejās un galerijās, lepojās ar savu spīdošo nekaunību. Viss šis prostitūcijas luksus bija pēdējā ironija pagātnei, pēdējā nievā monarhijai.
Parādīt šos radījumus karaliskos tērpos, bija tikpat kā pēc asinīm iesviest dubļu šalti sejā visam šim grezno dāmu žilbinošajam galmam, kura karaliene bija Marija Antuanete un kuru revolūcijas auka bija aiznesusi no Trianona uz giljotīnu — kā piedzērušu cilvēku, kas streipuļodams velk pa ielas dubļiem savas līgavas balto tērpu.
Greznība tagad bija atstāta viszemāk grimušajām meitām, bet tikumam vajadzēja staigāt skrandās.
Šī bija viena no Sociālās Savienības atrastajām patiesībām.
Un tomēr šī tauta, kas pasaulei deva tik spēcīgu triecienu, šī Parīzes tauta, pie kuras, par nelaimi, apdomība nāk tikai pēc entuziasma, ar ko arī izskaidrojams tas, ka tai pietiek auksasinības tikai tādēļ, lai atcerētos izdarītās muļķības. Šī nabaga puskailā tauta tomēr nevarēja īsti izprast šo filozofisko antitēzi, un tāpēc tā nevis ar nicināšanu, bet gan skaudībā grūstīja ar elkoņiem šīs patrepju karalienes, šīs pretīgās netikuma majestātes.
Ja kāds, kura jutekļi no visa redzētā bija satraukti, kad acis kvēloja un viņš gribēja pielikt roku šim ķermenim, kas piederēja visai pasaulei, tad viņam prasīja zeltu, un ja viņam tā nebija, viņš tika atgrūzts vispazemojošākā kārtā. Tā, lūk, pie visa kā atdūrās lielais vienaldzības princips, uz kuru pasmiedamās uzspļāva Palērojāla prostitūtas.
Tanīs dienās morāliskais pārkairinājums bija tik liels, ka bez šīm savādajām pretešķībām īstenība nevarēja iztikt. Tā vairs nebija deja uz vulkāna, tā bija deja pašā vulkāna krāterī, un pie sēra tvaikiem un lāvas pieradušās plaušas vairs nevarēja samierināties ar pagātnes vieglajām smaržām.
Tāpēc, lūk, Palērojāls greznojās katru vakaru, visu apgaismodams ar ugunīgu vaiņagu. Akmenī tērpies savedējs kauca, pacēlies pāri lielajai, drūmajai pilsētai:
„Ir jau nakts, nāciet! Manī ir viss: laime, mīla, sievietes glāsti! Es pārdodu visu, slepkavības un pašslepkavības. Jūs, kas neesat ēduši kopš vakardienas, jūs, kas ciešat, jūs, kas raudat, nāciet pie manis! Jūs redzēsit, cik mēs esam bagāti, jūs redzēsit, kā mēs protam smieties. Ja jums ir pārdodama sirdsapziņa vai kāda meitene, nāciet šurp: zelts apžilbinās jūsu
acis, nekautrīgā valoda apdullinās jūsu ausis, jūs bridīsit līdz ceļiem netikumos un korupcijā. Nāciet šurp jau šovakar, jo rit jūs varbūt jau būsit miruši!"
Šī, lūk, bija tā lielā patiesība: vajadzēja dzīvot tā, kā toreiz bija parasts mirt — ātri.
Un ļaudis nāca.
Visvairāk apmeklētā vieta bija tā, kur tika spēlēts, un tas bija tur, kur kādu varēja izģērbt vai arī tikt izģērbtam līdz kreklam. No visiem šiem spulgajiem gaismas avotiem Nr. 113 bija tas, kura sarkanā laterna savu gaismu šķieda vistālāk, tā bija milzīga acs, ar kuru blenza piedzērušais ciklops, kas saucās Palērojāls.
Ja ellei ir savs numurs, tad tas droši vien ir 113. numurs.
O, tur viss bija paredzēts.
Apakšā bija restorāns, pirmajā stāvā spēļu galds: ēkas krūtīs atradās sirds, tas bija gluži dabīgi; otrā stāvā bija vieta, kur patērēt spēkus, ar kuriem ķermenis bija apgādājies apakšā, un naudu, ko ķeša bija laimējusi pirmajā stāvā.
Es atkārtoju, viss bija paredzēts, lai nauda šo namu neatstātu.
Un šis nams bija tas, kurp skrēja Hofmanis, Antonijas maigais līgavainis.
Tiklīdz viņš bija izlēcis no karietes un iegājis Palērojāla galerijā, to tūdaļ ielenca šīs vietas priesterienes, par ko viņam bija jāpateicas savam ārzemnieka apģērbam, kas arī mūsdienās iedveš vairāk uzticības nekā nacionālais tērps.
Neviens tā nenicina kādu zemi, kā viņa pati sevi.
— Kur ir 113. numurs? — jautāja Hofmanis meitenei, kas viņu bija satvērusi aiz rokas.
— Tur, kurp tu ej, — nicīgi atbildēja šī Aspazija. — Nu, labi, mans mazais, tas ir tur, kur tā sarkanā laterna. Bet papūlies saglabāt divus luidorus un atceries 115. numuru!
Hofmanis ienira norādītā alejā kā romiešu jauneklis bezdibenī un pēc mirkļa jau atradās spēļu zālē.
Troksnis tur bija tāds kā tirgū.
Un ir taisnība, ka še daudz kas tika pārdots. Zāles mirdzēja zeltā, ziedos un lustru zaigā, un sievietes bija vēl skaistākas, greznākas un vēl dziļāk dekoltētas nekā tās, kas uzturējās lejā.
Troksnis, kas pārspēja visus citus, bija zelta šķindēšana, un tā bija šīs netīrās sirds puksts.
Ap lielu, zaļu galdu sēdēja spēlētāji, kam visiem bija vienāds nolūks, bet dažādas sejas.
Tur bija gan jauni, gan veci, gan ari tādi, kuru elkoņi bija nodiluši uz šā galda. Tur bija cilvēki, kas vakar, šodien, pat šinī vakarā bija pazaudējuši savu tēvu, un tomēr visas viņu domas bija saistītas pie riņķojošā rata. Spēlētājam eksistē tikai vienas vienīgas jūtas — vēlēšanās. Un šīs jūtas aug un dzīvo uz visu citu jūtu rēķina. Monsieur Deba- sompjērs, kuram tanī brīdī, kad viņš pašreiz sāka deju ar Mariju Mediči, teica:
— Jūsu māte mirst.
Un viņš atbildēja:
— Mana māte tikai tad mirs, kad es būšu beidzis deju.
Šis Debasompjērs salīdzinājumā ar šiem spēlmaņiem bija vēl saucams par dievbijīgu dēlu. Šāds spēlētājs, kam tā kaut ko pateiktu, neatbildētu pat ar šiem marķīza vārdiem: vispirms jau tāpēc, ka tas būtu veltīgi pazaudēts laiks un, otrkārt, tāpēc, ka spēlētājam, kad viņš spēlē, nav vairs sirds un prāta jau ne tik.
Kad viņš nespēlē, ar viņu ir tas pats, jo tad viņš domā par spēli.
Spēlētājam ir visi viņa kaislības labie tikumi: viņš ir atturīgs, pacietīgs un nepagurstošs spēlētājs, kurš, ja spētu ielikt visu to neticamo enerģiju, ko viņš patērē spēlē, kādā cildenā dziņā vai kādā cēla mērķa realizēšanā, drīz vien kļūtu viens no ievērojamākajiem cilvēkiem pasulē.
Cēzaram, Hanibālam un Napoleonam pat viņu vislielāko nodomu īstenošanās laikā nekad nav bijis tā spēka, kāds ir vistumšākajam spēlētājam.
Godkāre, mīla, jūtas, sirds, prāts, dzirde, oža, tauste, ar vārdu sakot, visi cilvēka jutekļi ir koncentrēti tikai uz vienu vārdu, uz vienu mērķi — spēlēt.
Un nedomājiet, ka spēlētājs spēlē, lai laimētu, viņš ar to gan iesāk, bet turpmāk spēlē, lai spēlētu; lai redzētu kārtis, lai darbotos ar zeltu un lai izjustu to savādo uztraukumu, ar kuru nevar līdzināties nekāda cita dvēseles emocija, uztraukumu, kas liek laimestiem un arī zaudējumiem, šiem diviem poliem, kur spēlētājs vēja ātrumā pāriet no viena uz otru un no kuriem pirmais dedzina kā uguns, bet otrs saldē kā ledus; kas liek, kā mēs teicām, sirdij viņa krūtīs lēkāt aiz īstenības vai vēlēšanās kā zirgam no piešu dūriena, un uzsūc kā sūklis visus dvēseles spēkus, nomāc tos, aiztur, bet kad spēle pabeigta, pēkšņi izkaisa tos visapkārt, lai atkal satvertu ar vēl lielāku sparu.
Bet spēles kaislību padara stiprāku par visām citām, tas, ka nekad nepiepildāma tā arī nekad nepagurst, tā ir mīļākā, kas vienmēr sola un nekad neatdodas. Viņa nogalina, bet nenokausē.
Spēles kaislība ir vīriešu histērija. Spēlētājam viss ir miris: ģimene, draugi, tēvija. Viņa redzesloks ir kārtis un spēļu bumbiņa. Viņa tēvija ir krēsls, kur viņš apsēžas, un zaļā vadmala, uz kuras tas atbalsta rokas. Lai viņu notiesā kā svēto Laurenciju gulties uz kvēlošām restēm, bet lai tik viņam ļauj spēlēt, un es deru, ka viņš nejutīs uguni un pat neapgriezīsies.
Spēlētājs ir kluss. Vārdiem viņam nav nekādas nozīmes. Viņš spēlē, viņš laimē, viņš zaudē; tas vairs nav cilvēks, tā ir mašīna. Kāpēc viņam vēl runāt?
Troks iis, kāds valdīja zālēs, nenāca vis no spēlētājiem, bet no krupjē, kas, savākdami zeltu, caur degunu kliedza skanošā balsī.
— Spēlējiet līdzi!
Šinī brīdī Hofmanis vairs nebija tikai skatītājs, kaislība jau bija viņu pavisam aizrāvusi, bet pretējā gadījumā tas būtu varējis atzīmēt veselu virkni interesantu novērojumu.
Hofmanis žigli iespraucās starp spēlētājiem un piespiedās pie zaļā galda. Viņš atradās starp kādu kājās stāvošu, vamzi ģērbtu cilvēku un sirmgalvi, kurš, krēslā sēdēdams, ar zīmuli uz papīra veica savus aprēķinus.
Šis sirmgalvis, kas visu mūžu bija meklējis laimes numuru, izlietoja savas pēdējās mūža dienas, lai to laistu darbā un redzētu izputam savu pēdējo krājumu. Laimes numurs ir tikpat netverams kā dvēsele.
Starp sēdošo un stāvošo vīriešu galvām jaucās arī sieviešu galvas, kad skaistules, atspiedušās uz viņu pleciem, rakņājās par viņu zeltu un ar nesalīdzināmu veiklību, pašas līdzi nespēlēdamas, atrada līdzekļus, kā nopelnīt tikpat labi uz vienu laimes, kā uz otru nelaimes.
Redzot šos kausus pilnus ar zeltu, šīs sudraba piramīdas, grūti bija iedomāties, ka vispārīgais trūkums bija tik liels un zelts tik dārgs.
Cilvēks, kurš bija ģērbies vamzī, uzmeta sauju papīru uz kādu numuru.
— Piecdesmit livru, — viņš pieteica spēli.
— Kas tas ir? — jautāja krupjē, pievilkdams šos papīrus ar savu lāpstiņu un saņemdams tos pirkstu galos.
— Tās ir asignācijas, — cilvēks atbildēja.
— Un jums nav citas naudas, kā šī? — noprasīja krupjē.
— Nē, pilsoni.
— Tad. dodiet vietu citiem!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šo te mēs neņemam.
— Bet tā taču ir valdības izdotā nauda.
— Jo labāk valdībai, ja viņa to var izlietot! Mēs to negribam.
— Nu, skat, — teica cilvēks, paņemdams savas asignācijas, — lūk, jocīga nauda, kas neder pat lai to paspēlētu.
Un, vīstīdams saujā asignācijas, viņš aizgāja.
— Turpiniet spēli! — sauca krupjē.
Mēs zinām, ka Hofmanis bija spēlētājs, bet šoreiz viņš nebija nācis spēlēt spēles dēļ; šoreiz tā bija nauda, kuras dēļ viņš bija ieradies.
Drudzis, kas viņu kratīja, lika tā dvēselei virt viņa miesā kā ūdenim traukā.
— Simts dālderu uz 26! — viņš sauca.
Krupjē apskatīja vācu monētas tāpat, kā viņš bija aplūkojis asignācijas.
— Ejiet, izmainiet, — viņš teica Hofmanim, — mēs ņemam tikai franču naudu.
Hofmanis kā prātā jucis noskrēja pa kāpnēm, iegāja pie kāda mainītāja, kurš trāpījās vācietis, un izmanīja savus trīssimt dālderus pret zeltu, tas ir, pret četrdesmit luidoriem.
Pa šo laiku rulete jau bija apgriezušies trīs reizes.
— Piecpadsmit luidoru uz 26! — sauca viņš, traukdamies pie galda un ar visu spēlētāju neticamo māņticību turēdamies pie numura, kuru tam bija pačukstējis gadījums, un tāpēc, ka uz šo numuru bija gribējis spēlēt cilvēks ar asignācijām.
Rulete griezās.
Hofmaņa kaimiņš sagrāba divas riekšavas zelta un iemeta savā cepurē, kuru tas turēja starp ceļgaliem, bet krupjē pievāca Hofmaņa piecpadsmit luidorus kopā līdz ar citiem.
Iznācis bija sešpadsmitais numurs. Hofmanis juta, ka viņa pieri pārklāj sviedri — kā tērauda stiepuļu pinums.
— Piecpadsmit luidoru uz 26, — viņš atkārtoja. Citas balsis minēja citus numurus un lodīte griezās.
— Šoreiz viss palika bankā, lodīte bija noripojusi uz nulli.
— Desmit luidoru uz 26! — nomurmināja Hofmanis piesmakušā balsī; tad atsaukdams piebilda: — Nē, tikai deviņus, — un viņš paķēra atpakaļ vienu zelta gabalu, lai atstātu sev vēl vienu pēdējo gājienu, pēdējo cerību.
Iznāca trīsdesmit.
Zelts atkāpās no zaļā galda — kā bangojošā jūra atplūdu laikā.
Hofmanis, kura sirds drebēja un kurš cauri savu smadzeņu trīsām redzēja Arsēnas izsmejošos vaibstus un Antonijas skumjo sejiņu, Hofmanis ar krampjaini sažņaugtiem pirkstiem lika savu pēdējo luidoru uz divdesmit
seši.
Vienā minūtē spēle bija beigusies.
— Spēle turpinās! — sauca krupjē.
Ar kvēlojošu skatienu Hofmanis nolūkojās ripojošā lodītē, it kā tā būtu viņa paša dzīve, kas tur griezās.
Pēkšņi viņš atgāzās atpakaļ un paslēpa galvu rokās.
Viņš ne tik vien bija paspēlējis, viņam pat nebija pat vairs neviena santīma ne makā, ne mājās.
Kāda sieviete līdzās, kuras labvēlību viņš pirms pāris minūtēm būtu varējis iegūt par divdesmit frankiem, līksmi iesaucās un pievāca sauju zelta, ko nule bija laimējusi.
Hofmanis būtu atdevis desmit gadus no savas dzīves par vienu šīs sievietes luidoru.
Ar strauju kustību, kas bija straujāka nekā domas, viņš aptaustīja un apgrieza visas kabatas, lai viņam nebūtu ne mazāko šaubu par īstenību.
Kabatas bija gluži tukšas, bet viņš juta kaut ko apaļu, naudas gabalam līdzīgu sev uz krūtīm un to strauji satvēra.
Tas bija Antonijas medaljons, kuru viņš bija piemirsis.
— Es esmu glābts! — viņš iesaucās un meta zelta medaljonu uz 26. numuru.