Krupjē paņēma zelta medaljonu Un to apskatīja.
— Monsieur, — viņš teica Hofmanim, jo 113. numurā vēl uzrunāja ar monsieur. — Ja gribat, ejiet un pārdodiet to un spēlējiet uz naudu, bet es jums atgādinu, ka mēs pieņemam tikai zelta vai sudraba monētas.
Hofmanis paķēra medaljonu un, ne vārda neteicis, atstāja spēļu zāli.
Kamēr viņš kāpa lejā pa trepēm, daudz un dažādu domu, pārdomu un nojautu dūca ap to, bet viņš palika kurls pret visām šīm nenoteiktajām skaņām un steidzīgi iegāja pie mainītāja, kurš pirms dažiem acumirkļiem viņa dālderus bija izmainījis luidoros.
Nevērīgi atbalstījies uz sava ādas atzveltnes krēsla un nostūmis brilles līdz pašam degungalam, šis krietnais cilvēks lasīja pie zemas, nespodras lampiņas, kuras gaismai vēl pievienojās palsais mirdzums, ko atstaroja zelta naudas gabali, kas gulēja savos vara naudas kausiņos iežogoti ar smalku dzelzs stienīšu režģi, kurš bija dekorēts ar zaļa zīda aizkariem un kurā galda augstumā bija ierīkotas mazas durtiņas, pa kurām varēja izbāzt tikai roku.
Nekad vēl Hofmanis nebija tā apbrīnojis zeltu. Sajūsmā viņš iepleta acis, it kā būtu ienācis saules gaismā; kaut gan viņš spēļu zālē bija redzējis vairāk zelta nekā viņš redzēja še, bet no filozofa viedokļa tas tomēr nebija tas pats zelts. Starp trokšņaino, ātro un uzbudināto 113. numura zeltu un starp mēmo, mierīgo, svinīgo mainītāja zeltu bija tāda pati atšķirība, kā starp tukšiem, sekliem pļāpām un apcerē nogrimušiem domātājiem.
Ar ruletes vai kāršu galda zeltu nav nekas labs iesākams, tas nepieder cilvēkam, kam ir, bet cilvēks, kam tas ir, pieder šim zeltam. Nācis no sagandēta avota, tas arī aiziet netīriem mērķiem. Zelts ir dzīvība, bet ļauna dzīvība, un tas steidzas aiziet kā ir nācis. Zelts biedrojas tik ar grēku un nedara nekā laba, tas iedveš četras vai pat divdesmit reizes lielākas vēlēšanās nekā pats ir vērts un, reiz iegūts, tas liekas top arvien mazvērtīgāks.
īsi sakot, spēles zelts, vai nu to iegūst, vai tikai kāro, vai to zaudē, vai sakrāj — ir vienmēr tikai fiktīva vērtība. Te drīz vesela sauja zelta nav nekas, te atkal no vienas vienīgas monētas ir atkarīga cilvēka dzīvība.
Turpretī tirgotāja zelts, mainītāja zelts, zelts, kādu Hofmanis meklēja pie sava tautieša, ir tiešām vērts tā skaitļa, ko viņš nes uz savas sejas. Tas citādi neatstāj savu vara ligzdu, kā tikai pret līdzīgu vai pat vēl lielāku vērtību par savējo; viņš nepārdodas garāmejot, kā kaut kāda kurtizāne — bez kauna, bez izvēles, bez mīlas no viena rokām otrās; viņam ir sava pašcieņa; aizgājis no mainītāja, viņš var samaitāties, uzturēties sliktā sabiedrībā, ko tas varbūt arī ir darījis pirms savas ierašanās.
Bet kamēr tas ir pie mainītāja, tas ir cienāms un kā tāds mums arī jāuzlūko. Tas ir vajadzības un nevis kaprīžu reprezentants. To nopelna, bet ne laimē, tas netiek mētāts, kā krupjē mētā vienkāršos žetonus, mainītājs to rūpīgi saskaita. Vienu monētu pēc otras un ar visu cienību, kāda tam pienākas. Zelts ir kluss un tā ir viņa lielā daiļrunība.
Tāpēc arī Hofmanis, kura prātā visi šie salīdzinājumi pazibēja vienā minūtē, drebēja, ja nu mainītājs viņam no sava īstā zelta nekā negribēs dot pret viņa medaljonu. Tāpēc viņš jutās spiests, kaut gan tā bija laika tērēšana, lietot visādas izrunas, lai panāktu gribēto, jo vairāk tāpēc, ka tas, ko viņš piedāvāja, nebija nekāds darījums, bet pakalpojums, ko lūdza mainītājam.
— Monsieur, — viņš teica, — es esmu tas pats, kurš nesen apmainīja dālderus pret luidoriem.
— Jā, monsieur, — atbildēja mānītājs, — es jūs pazīstu. Vai jūs esat vācietis, monsieur?
— Esmu no Heidelbergas.
— O, kas tā par skaistu pilsētu!
— Patiesi.
Par šo laiku Hofmanis juta, ka viņa asinis vārās. Viņam likās, ka ikviena minūte, ko tas ziedoja šai banālajai sarunai, ir vesels gads zaudētā mūža.
Tāpēc viņš smaidīdams iesāka:
— Monsieur, es domāju, ka jūs man kā tautietim neliegtu mazu pakalpojumu.
— Kādu? — jautāja mainītājs, kura seja pie šā vārda apmācās. Mainītājs mēdz aizdot tik pat maz kā skudra.
— Vai jūs man neaizdotu trīs luidorus pret šo zeltā medaljonu?
Un tā nu Hofmanis nodeva medaljonu tirgotājam, kurš to uzlika uz svariem un nosvēra.
— Vai jūs to labāk nepārdotu? — viņš jautāja.
— O, nē! — iesaucās Hofmanis, — nē, jau tā ir diezgan, ka es to ieķīlāju; es jūs pat vēl lūgtu, monsieur, parādīt man to/laipnību un uzglabāt šo medaljonu ar vislielāko rūpību, jo es to vērtēju augstāk par savu dzīvību, un atgriezīšos pēc tā rīt: vienīgi mans pašreizējais stāvoklis spiež mani to ieķīlāt.
— Nu, tad, monsieur, es jums aizdošu trīs luidoru.
Un mainītājs ar visu cienību, kāda viņam likās nepieciešama šādai akcijai, paņēma trīs luidorus un nolika Hofmanim priekšā.
— Pateicos, monsieur, tūkštoškārt pateicos! — iesaucās dzejnieks un, paķēris trīs zelta gabalus, pazuda.
Mainītājs, ielicis medaljonu savas atvilknes stūrī, klusēdams atkal ķērās pie grāmatas.
Šis nebija tas vīrs, kam būtu nācis prātā iet riskēt ar savu zeltu pret 113. numura zeltu.
Spēlētājs var kļūt pat tāds zaimotājs kā Hofmanis, mezdams pirmo zelta gabalu uz Nr.26, — viņš tos gribēja riskēt tikai vienu pēc otra — kā Hofmanis pieminēja Antonijas vārdu.
Kamēr rulete griezās, Hofmanis palika gluži mierīgs: kāda balss tam teica, ka viņš laimēs.
Iznāca 26.
Hofmanis starodams savāca trīsdesmit sešus luidorus.
Pirmais ko viņš darīja, bija atlikt nost savā pulksteņa ķešā trīs luidorus, lai būtu drošs, ka varēs izņemt savas līgavas medaljonu, jo, acīm redzot, uz viņas vārda bija kritis šis pirmais laimests. Tad viņš atstāja trīsdesmit trīs luidorus uz to pašu numuru un atkal iznāca tas pats numurs. Nu viņš bija laimējis trīsdesmit sešas reizes trīsdesmit trīs luidorus, tas ir, vairāk nekā divdesmit piecus tūkstošus franku.
Tagad Hofmanis, smeldams ar abām rokām no zelta straumes un grābdams pilnām saujām, sāka spēlēt uz labu laimi, un tas bija kaut ka neredzēts. Ar katru gājienu viņa zelta kaudze auga kā kalns, kas pēkšņi paceļas virs ūdens.
Viņām bija pilnas ķešas zelta, pilni svārki, veste, cepure, rokas, galds, ar vārdu sakot — viss. No krupjē rokām zelts plūda pie viņa kā sainis no dziļas rētas. Viņš bija kļuvis visu klātesošo Danaju Jupiters un visu nelaimīgo spēlētāju kasieris.
Viņš pazaudēja arī apmēram divdesmit tūkstošus franku.
Beidzot, kad viņam šķita diezgan, savācis visu zeltu, kas gulēja uz galda, viņš aizbēga, atstādams apbrīnas un skaudības pilnus visus klātesošos, un skrēja uz Arsēnas dzīvokli. Bija agra rīta stunda, bet viņš par to nebēdāja.
Viņam likās, ka ar tādu summu viņš varēja nākt katrā nakts stundā un tomēr būt gaidīts viesis.
Viņš jau iedomājās to prieku — apklāt ar visu šo zeltu skaisto ķermeni, kuru tas bija atsedzis un kurš, palikdams auksts kā marmors pret viņa mīlu, atdzīvosies tā bagātības priekšā, kā Prometeja statuja, atradusi savu īsto dvēseli.
Viņš gribēja ieiet pie Arsēnas, iztukšot savas kabatas līdz pēdējam zelta gabalam un teikt:
— Tagad mīli mani.
Bet rīt pat jau viņš aizbrauks, lai aizbēgtu, ja vien tas būs iespējams, no šā aizraujošā drudža murgainajām atmiņām.
Viņš pieklauvēja pie Arsēnas vārtiem kā kungs, kurš atgriežas savā mājā.
Vārti atvērās.
Hofmanis skriešus devās uz priekštelpu.
— Kas tur ir? — atskanēja vārtnieka sauciens.
Hofmanis neatbildēja.
— Kurp jūs ejat, pilsoni? — atkārtoja tā pati balss, un kāda ēna, ģērbusies kā visas nakts ēnas, iznāca no vārtnieka istabiņas un skrēja pakaļ Hofmanim.
Tai laikā ļoti interesējās par tiem, kas iziet, un it īpaši par tiem, kas ienāk.
— Es eju pie Arsēnas jaunkundzes, — atbildēja Hofmanis, pasviez- dams vārtniekam trīs vai četrus luidorus, par kuriem tas pirms stundas būtu atdevis dzīvību.
Šāds izteiksmes veids vārtniekam patika.
— Arsēnas jaunkundze še vairs nav, monsieur, — tas atbildēja, pamatoti spriezdams, ka vārds pilsonis šādi jāaizvieto, ja ir darīšana ar cilvēku, kam tik devīga roka. Cilvēks, kurš prasa, var teikt: „pilsoni", bet cilvēks, kurš saņem, var sacīt tikai „monsieur."
— Kā! — izsaucās Hofmanis, — Arsēnas še vairs nav?
— Nē, monsieur.
— Jūs ar to gribat teikt, ka viņa šovakar vēl nav pārnākusi?
— Es ar to gribu teikt, ka viņa vairs nepārnāks.
— Bet kur tad viņa ir?
— To es nezinu.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — iesaucās Hofmanis un ar abām rokām saķēra galvu, it kā gribētu aizturēt prātu, kas no tās kuru katru mirkli varēja aizbēgt. Tas viss, kas ar viņu pēdējā laikā notika, bija tik neizprotams, ka viņš katru brīdi teica: — Lūk, nupat es zaudēšu prātu.
— Tātad jūs vēl nezināt jaunākās ziņas? — jautāja vārtnieks.
— Kādas jaunākās ziņas?
— Dantons ir arestēts.
— Kad?
— Vakar. Un to izdarījis monsieur Robespjērs.
Kas par lielu vīru šis pilsonis Robespjērs.
— Nu?
— Nu, Arsēnas jaunkundzei vajadzēja glābties, jo kā Dantona mīļākā viņā varēja tikt iejaukta visā šai lietā.
— Tas ir pareizi. Bet kā viņa ir izglābusies?
— Nu, kā glābjas, kad bail zaudēt galvu — bēg taisni uz priekšu.
— Pateicos draugs, pateicos, — nomurmināja Hofmanis un, iespiedis vārtnieka rokā vēl dažus naudas gabalus, viņš pazuda.
Kad Hofmanis atradās uz ielas, viņš pats sev jautāja, kas tagad notiks, ko viņš tagad iesāks ar visu savu zeltu, jo kā mēs to varam spriest, domas, ka viņš varētu atrast Arsēnu, tam neienāca prātā, tāpat kā viņam neienāca prātā doties uz māju un atpūsties.
Un tāpēc, dziļi nogrimis savās skumjajās domās, arī viņš sāka iet tikai taisni uz priekšu, ar savu kurpju papēžiem dimdinādams pa baigi kluso ielas bruģi.
Nakts bija auksta un kailie koki drebēja nakts vējā kā karsoņa slimnieki, kuri piecēlušies no gultas un kuru izdilušos locekļus krata drudzis.
Sarma kapāja vēlo gājēju sejas un tikai laiku pa laikam reti kur kādās mājās, kuru masa saplūda ar melno debesi, apgaismota loga stars ieurbās tumsā.
Tomēr uz Hofmani šis aukstums atstāja labvēligu iespaidu: straujajā skrējienā viņa dvēseles smagums pamazām saplaka un, ja tā varētu teikt, viņa morāliskais uzbudinājums izgaisa. Istabā viņš būtu nosmacis, un kas zina, tā, uz priekšu vien iedams, viņš varēja vēl sastapt Arsēnu, kas glābdamās, varbūt bija aizbēgusi pa to pašu ceļu kā viņš, aiziedams no tās mājas.
Viņš devās pa tukšo bulvāri, tad pa Karaļa ielu, kas pēkšņi, kaut gan viņa acis neskatījās, likās, ka viņa kājas pazītu to vietu, kur tas stāvēja; viņš pacēla galvu un apstājās, jo pamanīja, ka viņš iet taisni uz Revolūcijas laukumu, uz to vietu, kur viņš bija zvērējis mūžam neatgriezties.
Kaut gan debess bija tumša, kāds vēl tumšāks siluets atplaiksnījās pret tintes melno apvārsni.
Tā bija riebīgā mašīna, kurai nakts vējš nosusināja no asinīm mitro muti un kura gulēja gaidīdama savu dienišķo upuru rindu.
Tikai Hofmanis šo laukumu vairs negribēja redzēt dienā; to asiņu dēļ, kas tur bija plūdušas, viņš tur vairs negribēja spert kāju, bet naktī tas bija kaut kas cits, jo dzejniekam (un dzejnieka instinkts Hofmani, neskatoties uz visu, joprojām bija palicis modrs) bija interesanti klusumā un tumsā redzēt un ar roku aptaustīt šo drūmo ešafotu, kura asiņainajam veidolam šinī brīdī vajadzēja spokoties daudzu cilvēku apziņā.
Aizejot no trokšņainās spēļu zāles, kas tas bija par skaistu kontrastu — šis tukšais laukums, kurā ešafots pēc visām šīm soda un nejūtības scēnām stāvēja kā šā laukuma mūžīgais saimnieks.
Hofmanis gāja taisni uz giljotīnu, it kā viņu turp vilktu kāds magnētisks spēks.
Un pēkšņi, pats nezinādams, kā tas bija noticis, viņš stāvēja tieši pie tā.
Caur dēļiem gaudoja vējš.
Hofmanis sakrustoja rokas uz krūtīm un skatījās.
Kādas gan bija tās domas, kas dzima šā cilvēka smadzenēs, kad tas, ar pilnām kabatām zelta un, cerēdams uz kaislu mīlas nakti, nu pavadīja šo nakti, vientuļš stāvēdams ešafota priekšā.
Pēkšņi viņam, domās nogrimušam, likās, ka cauri vēja vaidiem jaucas cilvēka žēlabas. Vaidi atkārtojās, tie nebija tālu un nāca no zemes. Hofmanis palūkojās visapkārt, bet nevienu neredzēja.
Tomēr elsas viņa ausīs atskanēja trešo reizi.
— Varētu teikt, — Hofmanis pie sevis murmināja, — ka tā ir sievietes balss un nāk no ešafota apakšas.
Tad pieliecies, lai labāk varētu saskatīt, viņš sāka apstaigāt giljotīnu. Ejot garām briesmīgajām trepēm, viņam aiz kaut kā aizķērās kāja. Viņš noliecās un sataustīja uz pirmajiem pakāpieniem kādu melnās drēbēs tērptu, sakņupušu stāvu.
— Kas jūs tāds esat, jūs, kas naktī guļat pie ešafota? — Hofmanis jautāja.
Tanī pašā brīdī viņš nometās ceļos, lai saskatītu gulošā seju.
Bet tas nekustējās un, atbalstīdams elkoņus uz ceļgaliem, bija paslēpis galvu savās rokās.
Neskatoties uz nakts vēsumu, tā pleci bija gandrīz vai pilnīgi kaili un Hofmanis varēja redzēt melnu svītru, kas apņēma balto kaklu.
Šī švītra bija šaura samta apkakle.
— Arsēna! — viņš iekliedzās.
— Jā, Arsēna! — svešā balsī ierunājās sakņupusī sieviete un, pacēlusi galvu, pavērās Hofmani.