Hofmanis šausmās atkāpās; neskatoties uz viņas balsi, neskatoties uz seju, viņš vēl šaubījās.
Bet paceļot galvu Arsēna bija ļāvusi noslīdēt rokām klēpī, tā atsedzot kaklu, uz kura tagad bija skaidri saskatāma savādā dimanta sakta, kas saturēja abus apkakles galus un mirdzēja naktī.
— Arsēna, Arsēna! — iesaucās Hofmanis.
Arsēna piecēlās.
— Ko jūs še darat šinī stundā? — jautāja jaunais cilvēks. — Ko? Šinī pelēkajā tērpā un ar kailiem pleciem!
— Viņu vakar arestēja, — teica Arsēna, — arī mani gribēja apcietināt, bet es izbēgu tāda kā biju, un tā kā mana istabiņa ir pārāk maza un mana gulta auksta, es šonakt pulkstens vienpadsmitos* izgāju un atnācu šurp.
Šie vārdi tika izteikti pavisam savādā balsī bez žesta, bez pārliecības; tie atskanēja no bālajām lūpām, kas atvērās un aizvērās kā atsperes kustinātas; izskatījās it kā runātu kaut kāds automāts.
— Bet, — iekliedzas Hofmanis, - jūs taču nevarat še palikt!
— Kurp lai es eju? Mājās es atgriezīšos pēc iespējas vēlāk, tur ir pārāk auksti.
— Tad nāciet man līdzi! — iesaucās Hofmanis.
— Jums līdzi?— jautāja Arsēna.
Un jaunajam cilvēkam zvaigžņu mirdzā likās, ka šīs saltās acis uzmet viņam nievājošu skatienu, līdzīgu tam, kas to jau bija satriecis skaistajā Hanoveras ielas buduārā.
— Es esmu bagāts, man ir zelts! — iesaucās Hofmanis.
Dejotājas acis uzdzirkstīja.
— Iesim, — viņa teica, — bet kurp?
— Kurp?
Un patiesi, kurp gan Hofmanis būtu vedis šo jūteklisko, pie luksusa pieradušo sievieti, kas, aizejot no Operas burvju pilīm un dārziem, bija paradusi mīdīt persiešu tepiķus un vāļāties pa Indijas kašmira segām.
Viens bija skaidrs: viņš to nekādi nevarēja vest uz viņa mazo studenta istabiņu; tur tā būtu jutusies tikpat salti un neērti, kā tanī nezināmajā dzīvoklī, par kuru nule tā bija runājusi un kurā viņa liekas tik ļoti baidījās atgriezties.
— Patiesi, kurp lai iet? — jautāja Hofmanis. — Es Parīzi nemaz- nepazīstu.
— Es jūs aizvedīšu, — teica Arsēna.
— O, jā, jā! — iesaucās Hofmanis.
— Sekojiet man, — teica jaunā sieviete.
Un ar to pašu stīvo, automātisko gaitu, kurai nebija nekā kopēja ar apburošo vijīgumu, ko Hofmanis viņā tā bija apbrīnojis, dejotāja sāka iet pa priekšu.
Hofmanim pat neienāca prātā viņai piedāvāt roku, viņš tai sekoja.
Arsēna gāja pa Karaļa ielu, kas tai laikā saucās par Revolūcijas ielu, tad iegriezās pa labi Sentonorē, vai kā to vienkārši sauca — Onorē ielā un, apstājusies pie kādas lepnas viesnīcas, pieklauvēja.
Vārti tūdaļ atvērās.
Vārtnieks ar izbrīnu paskatījās uz Arsēnu.
— Runājiet, — viņa teica jaunajam cilvēkam, — citādi mani neielaidīs un man atkal vajadzēs iet sēdēt uz giljotīnas pakāpieniem.
— Klausies, draugs, — žigli iekrita valodā Hofmanis, nostādamies starp jauno sievieti un vārtnieku. — Ejot cauri Elizejas laukiem, es izdzirdu palīgā saucienus; es paspēju vēl piesteigties laikā, lai kundzi nenogalinātu, bet tomēr par vēlu, lai neļautu to aplaupīt. Dodiet drīzāk mums jūsu labāko istabu, lieciet to iekurināt un pasniegt labas vakariņas. Te jums būs viens luidors.
Un viņš uzmeta zelta luidoru uz galda. Uz tā bija novietota lampa, kuras gaisma likās tūdaļ sakoncentrējās uz Ludviķa XV mirdzošās sejas.
Tanīs laikos luidors bija liela summa, tas bija vērts deviņi simti divdesmit pieci franki asignācijās.
Vārtnieks noņēma savu netīro cepuri un pazvanīja.
Uz vārtnieka zvanu atsteidzās viesnīcas zēns.
— Žigli, žigli! Visskaistāko viesnīcas istabu šim kungam ar kundzi.
— Kungam ar kundzi? — tas izbrīnējies jautāja, pārlaizdams skatienu drīz Hofmaņa vienkāršajam tērpam, drīz atkal Arsēnas vairāk nekā vieglajam kostīmam.
— Jā, — teica Hofmanis, — visskaistāko, vislabāko un lai tā būtu labi iekurināta un apgaismota! Te jums būs luidors.
Zēns liekas izjuta to pašu iespaidu kā vārtnieks; viņš noliecās luidora priekšā un parādīja lielas kāpnes, kuras, ievērojot vēlo nakts stundu, bija tikai pa pusei apgaismotas, bet kuru pakāpieni bija segti ar grīdsegu, kas tanīs laikos bija reti sastopams greznums.
— Nāciet, — viņš teica, — un uzgaidiet pie trešā numura durvīm.
Tad zēns aizskrēja.
Pie pirmā pakāpiena Arsēna apstājās. Likās, ka viņai, vieglajai silfidai, būtu neizsakāmi grūti pacelt kāju.
Varēja domāt, ka viņas vieglais tērps būtu svina smagumā.
Hofmanis pasniedza tai roku.
Arsēna atspiedās uz jaunā cilvēka rokas un, kaut gan viņš nemanīja viņas delnas smagumu, tomēr juta aukstumu, kas no tās pārstrāvoja uz viņu.
Tad ar ārkārtīgu piespiešanos Arsēna uzkāpa uz pirmā un pēc tam arī nākamajiem pakāpieniem, bet pie katra viņa nopūtās.
— Ak, nelaimīgā, kā jums ir nācies ciest! — nomurmināja Hofmanis.
— Jā gan, — atbildēja Arsēna. — Es esmu daudz cietusi.
Viņi nonāca pie trešā numura durvīm. Bet gandrīz vai vienā laikā ar viņiem piesteidzās zēns, nesdams iekuru. Viņš atvēra istabas durvis; drīz vien kamīnā kurējās uguns un iedegās sveces.
— Jūs droši vien esat izsalkusi? — jautāja Hofmanis.
— Nezinu, — atbildēja Arsēna.
— Garšon, padodiet mums vislabāko, kas jums ir, — teica Hofmanis zēnam.
— Monsieur, — piebilda zēns, — tagad vairs nesaka garson, bet gan oficiant. Tomēr kungs tik labi maksā, ka viņš var uzrunāt, kā vien vēlas.
Un muļķīgi līksms, viņš atstāja istabu piebilzdams:
— Piecās minūtēs galds būs klāts.
Tiklīdz durvis aiz kalpotāja bija aizvērušās, Hofmanis pameta iekāres pilnu skatienu uz Arsēnu.
Viņa tā steidzās pie uguns, ka tai pat nebija laika pievilkt krēslu pie | kamīna un notupās pavarda stūrī tādā pašā stāvoklī, kā Hofmanis to bija f atradis pie giljotīnas un, atbalstījusi elkoņus uz ceļgaliem, viņa ar abām 1 rokām centās noturēt savu galvu taisni.
— Arsēna, Arsēna, — ierunājās Hofmanis, — es jums teicu, ka esmu ļ bagāts, vai ne tā? Paskatieties, un jūs redzēsit, ka neesmu melojis!
Hofmanis apgrieza uz galda savu cepuri. Cepure bija pilna ar zelta I luidoriem un tie bira uz marmoru ar to zeltam īpašo skaņu, kuru tik ļ viegli var atšķirt no visām citām skaņām.
Pēc cepures viņš iztukšoja visas savas kabatas un viena pēc otras tās 1 atdeva milzīgo laupījumu, kuru Hofmanis bija ieguvis spēlē.
Slīdošā un mirdzošā zelta kaudze pacēlās uz galda.
Likās, ka Arsēna pie šīs skaņas it kā atdzīvojās; viņa pagrieza galvu 1 un redze likās pabeidza augšāmcelšanos, uz ko jau bija pamudinājusi | dzirde.
Viņa piecēlās, gan vēl vienmēr salta un sastingusi, bet viņas bālās lūpas smaidīja. Viņas tumšais skatiens noskaidrojās un uzzibsnīja mirdzumā, kas saplūda ar zelta mirdzumu.
— O, — viņa teica, — nu tas viss pieder jums?
— Nē, ne man, bet jums, Arsēna!
— Man? — iesaucās dejotāja.
Un viņa ieraka zelta kaudzē savas bālās rokas, kas tajā pazuda līdz elkoņiem.
Šī sieviete, kurai zelts bija dzīvība, likās atdzīvojās, tiklīdz pieskārās tam.
— Man! — viņa teica, — man!
Un šos vārdus viņa izrunāja ar dzidru metālisku akcentu, kas brīnišķīgi labi saskanēja ar luidoru šķindoņu.
Ienāca divi zēni, nezdami uzklātu vakariņu galdu, kas tiem gandrīz vai izkrita no rokām, ieraugot šo zelta kaudzi, kurā rakņājās jaunās meitenes krampjaini sažņaugtās rokas.
— Labi, — noteica Hofmanis, — atnesiet šampānieti un atstājiet mūs vienus!
Apkalpotāji atnesa vairākas pudeles šampānieša un aizgāja.
Hofmanis aiz viņiem aizvēra un noslēdza durvis.
Tad ar kārē kvēlojošu skatienu viņš atgriezās pie Arsēnas, kas joprojām vēl stāvēja pie galda, smeldama dzīvību ne no jaunības akas, bet no šā Paktola avota.
— Ēdīsim, — teica Hofmanis, — un tad, mana Danaja, jūs varēsit, ja vien gribat, peldēties zeltā pēc patikas.
Un viņš vilka Arsēnu pie galda.
— Man ir auksti, — teica Arsēna.
Hofmanis paskatījās visapkārt: logi un gulta bija pārvilkta ar sarkanu damastu. Hofmanis norāva viena loga priekškaru un pasniedza to Arsēnai.
Arsēna ietinās priekšakarā, kas likās pats drapējas ap viņas augumu antīskās krokās un šinī sarkanajā drapērijā viņas bālā galviņa iezīmējās vēl krasāk.
Hofmanim gandrīz vai palika bail.
Viņš piesēdās pie galda, piepildīja un izdzēra vienu pēc otras divas glāzes šampānieša.
Hofmanim likās, ka Arsēnas acis kļūst mazliet dzīvākas.
Viņš ielēja arī viņai, un tā savukārt izdzēra. Tad viņš gribēja to pierunāt ēst, bet viņa atteicās.
Un kad Hofmanis uzspieda, viņa piebilda:
— Es nevarēšu norīt.
— Nu, tad dzersim!
Viņa pasniedza glāzi:
— Jā, dzersim.
Hofmanis bija izsalcis un izslāpis; viņš ēda un dzēra.
Visvairāk viņš dzēra, jo juta, ka vajag dūšas; ne tāpēc, ka Arsēna kā toreiz varbūt gribētu viņam pretoties vai nu ar spēku, vai ar nicināšanu, bet tāpēc, ka no skaistās galda biedres izstaroja savāds aukstums.
Jo vairāk viņš dzēra, jo vairāk, vismaz viņam tā likās, Arsēna atdzīvojās; bet kad tā, savukārt, iztukšoja glāzi, no viņas samta apkaklītes apakšas noritēja dažas sārtas lāses uz dejotājas krūtīm. Hofmanis skatījās nekā nesaprazdams, tad, zem melnā samta nojauzdams kaut ko mistisku un briesmīgu, viņš apspieda iekšējās trīsas, pavairodams tostus, ko uzsauca gan daiļās dejotājas lūpām, gan rokām, gan acīm.
Viņa nepalika tam parādā un, dzerdama tāpat kā viņš, likās, atdzīvojās arvien vairāk — nt no tā vīna, ko pati izdzēra, bet no tā, ko dzēra Hofmanis.
Pēkšņi no uguns izkrita degoša pagale.
Hofmanis ar acīm sekoja liesmas virzienam, kas agrāk neapstājās, kamēr uguns nebija nonākusi līdz Arsēnas kailajai kājai.
Bez šaubām, lai sasildītos, Arsēna bija novilkusi kurpes un zeķes; savas marmorbaltās kājiņas viņa bija uzlikusi uz kamīna marmora, kas tikpat balts likās pilnīgi saplūda kopā ar tām.
Hofmanis iekliedzās:
— Sargieties, Arsēna, sargieties!
— No kā? — jautāja dejotāja.
— Šī pagale… pagale pie jūsu kājām…
Un patiesi — tā līdz pusei apklāja dejotājas kājiņu.
— Noņemiet, — viņa teica pavisam mierīgi.
Hofmanis noliecās, pacēla pagali un ar šausmām redzēja, ka nevis ugunspagale bija apdedzinājusi dejotājas kāju, bet jaunās meitenes kāja bija noslāpējusi uguni.
— Dzersim! — viņš teica.
— Dzersim! — atbildēja Arsēna.
Un viņa pastiepa tam savu glāzi.
Otrā pudele bija jau iztukšota.
Tomēr Hofmanis juta, ka ar vīnu vien nepietiek.
Viņš ieraudzīja pianīnu.
— Labi, — viņš iesaucās.
Hofmanis saprata, cik daudz vairāk viņam var dot apreibināšanās ar mūziku.
Tāpēc viņš metās pie pianīna.
Gluži dabīgi, ka zem viņa pirkstiem tūdaļ raisījās ārija, pie kuras skaņām Arsēna bija dejojusi Operā, kad viņš to pirmo reizi redzēja.
Tikai Hofmanim likās, ka pianīna stīgas būtu no tērauda. Instruments viens pats skanēja kā vesels orķestris.
— Ah, — noteica Hofmanis, — sāksim!
Šinīs skaņās viņš atrada visu to reibumu, ko meklēja; Arsēna piecēlās pēc pirmajiem akordiem.
Likās, ka šie akordi nolīst kā uguns pār visu viņas būtni.
Tālu viņa aizsvieda sarkanā damasta priekškaru, un savādi, kā uz skatuves neizprotami notiek visādas maģiskas pārvērtības, tāpat arī bija noticis ar viņu: sava pelēkā tērpa vietā viņa pēkšņi parādījās Floras kostīmā, kas greznots ar ziediem, gaisīgā tērpā un kaislē dreboša.
Hofmanis iekliedzās un, divkāršodams sparu, likās izvilināja pašus varenos elles spēkus no pianīna krūtīm, kurās dārdēja visas viņa tērauda šķiedras.
Un atkal tas pats māņu tēls mulsināja Hofmaņa prātu. Šī dejojošā sieviete, kas pamazām it kā atdzīvojās, vilka viņu pie sevis ar neatvairāmu spēku. Viņas skatuve bijp visa telpa no klavierēm līdz alkovam, un no
priekškaru sarkanā fona viņa atdalījās kā kaut kāda elles parādība. Katru reizi, kad viņa tuvojās Hofmanim, tas savā krēslā piecēlās, bet kad viņa attālinājās, viņš juta, ka viņu velk līdzi.
Beidzot, viņš pats neatjauta, kā tas notiek, viņa pirkstu kustība mainījās; tā vairs nebija ārija, kuru viņš bija dzirdējis spēlējam; tas bija valsis un šis valsis bija Bēthovena „Vēlēšanās", kurš tagad plūda zem viņa pirkstiem kā viņa domu izpausme. Arī Arsēna no savas puses bija mainījusi takti: sākumā viņa griezās uz vietas, tad, pamazām paplašinādama loku, viņa tuvojās Hofmanim. Ar aizraujošu elpu Hofmanis juta viņu nākam, juta viņu tuvojamies un zināja, ka pēdējā lokā viņa tam pieskārsies un tad vajadzēs celties un piedalīties šinī kvēlajā dejā.
Viņš izjuta to kā vēlēšanos, un vienlaikus arī kā bailes. Beidzot Arsēna, garām slīdot, izstiepa roku un ar pirkstu galiņiem viņu aizskāra. Hofmanis iekliedzās, uzlēca kājās, it kā viņu būtu skārusi elektriskā dzirkstele, devās pakaļ dejotājai, panāca to un ieslēdza savās rokās, turpinādams domās īstenībā pārtraukto mūziku un spiezdams pie savām krūtīm šo ķermeni, kas atkal bija atguvis visu savu elastību, uzsūkdams sevi šo acu skatienu, šo elpu, šo kaklu, šos plecus, šīs rokas, griezdamies līdzi ar to ne vairs parastā gaisotnē, bet liesmojošā atmosfērā, kas, iespiezdamās abu dejotāju krūtīs līdz pašiem dzijumiem, nometa tos neprāta reibumā elsojošus uz gultas, kas viņus jau gaidīja…
Kad Hofmanis nākamajā rītā pamodās, ausa bāla Parīzes ziemas diena un pa logu, no kura bija norauts priekškars, tā aizzgās līdz gultai. Viņš palūkojās visapkārt, lāga neapjauzdams, kur atrodas, un juta, ka viņa kreisajai rokai uzgūlis kaut kāds smagums; viņš pagriezās uz to pusi, no kuras nāca stindzinošas tirpas un ieraudzīja sev līdzās ne vairs skaisto dejotāju, bet bālo, jauno meiteni no Revolūcijas laukuma.
Tagad viņš visu atcerējās. Izvilcis no stīvā ķermeņa apakšas savu sastingušo roku un redzēdams, ka ķermenis joprojām nekustās, tas satvēra svečturi, kurā vēl dega piecas sveces, un tagad sveču un dienas gaismā viņš redzēja, ka Arsēna gulēja ar aizvērtām acīm, bāla un bez mazākās kustības.
Vispirms viņam iešāvās prātā, ka nogurums būs bijis stiprāks par mīlu, vēlēšanos un gribu un ka jaunā meitene ir paģībusi. Viņš satvēra tās roku — tā bija auksta kā ledus; viņš klausījās tās sirdspukstus — sirds vairs nesita.
Kā zibens viņa galvā pazibēja briesmīga nojauta. Hofmanis sagrāba zvana auklu, kas pārtrūka viņa rokā, tad metās uz durvīm un, tās atrāvis, skriešus noskrēja pa trepēm, saukdams:
— Palīgā! Palīgā!
Tanī paša brīdi, kad Hofmanis devās lejup pa trepēm, pa tām augšā kāpa maza auguma melni ģērbies kungs. Viņš pacēla galvu. Hofmanis iekliedzās, jo pazina Operas ārstu.
— Ā, tas esat jūs, monsieur, — teica dakteris, savukārt atcerēdamiejs Hofmani, — kas noticis? Kāpēc šis troksnis?
— Nāciet, nāciet! — iesaucās Hofmanis, nemaz nemēģinādams kaut ko tuvāk paskaidrot un cerēdams, ka Arsēnas nedzīvais ķermenis atstās uz ārstu lielāku iespaidu nekā visi viņa paskaidrojumi. — Nāciet!
Un viņš to vilkšus ievilka istabā.
Tad, aizvilcis viņu līdz gultai, Hofmanis ar. otru roku sagrāba svečturi un, to pievirzījis Arsēnas sejai, teica:
— Lūk, skatieties!
Bet mediķis liekas nebija ne pārsteigts, ne izbijies.
— Ā, tas ir krietni no jums, jaunais cilvēk, ka jūs esat izpircis viņas miesu, lai tas netrūdētu kopējā kapā… Ļoti labi, jaunais cilvēk, ļoti labi!
— Viņas miesu… — murmināja Hofmanis, — izpircis?., kopējā kapā?.. Mans Dievs! Ko jūs runājat?
— Es saku, ka mūsu nabaga Arsēnai, kuru apcietināja vakar pulkstens astoņos, pēcpusdienā pulkstens četros tika izpildīts nāvessods.
Hofmanim likās, ka viņš jūk prātā, un tas sagrāba dakteri aiz rīkles, fl
— Notiesāta! Vakar pulkstens četros! — viņš kliedza, pats būdams ;! tuvu nosmakšanai. — Arsēna notiesāta!
Un viņš sāka smieties tik savādiem, spalgiem smiekliem, kas pavisam 1 nelīdzinājās cilvēcīgiem smiekliem, ka ārsts to gandrīz vai ar izbailēm uzskatīja.
— Vai jūs par to šaubāties? — viņš prasīja.
— Kā! — iekliedzās Hofmanis, — vai es par to šaubos? Es domāju gan. Mēs ēdām vakariņas, es ar to vēl tiku dejojis un visu nakti pavadīju kopā ar viņu.
— Tad tas ir brīnišķīgs gadījums, ko es atzīmēšu medicīnas anālēs, — teica dakteris, — un jūs to parakstīsit tiesas protokolā, vai nē?
— Bet es to neparakstīšu tāpēc, ka jums neticu, tāpēc, ka tas ir neiespējami, tāpēc, ka tas tā nav.
— Ak, jūs apgalvojat, ka tas tā nav, — teica mediķis, — un to jūs sakāt man, cietuma ārstam; man, kurš darīja visu, lai viņu glābtu, un tomēr nespēja sodu aizkavēt; man, kurš viņai vēl pie šaretes teica pēdējās ardievas! Un jūs sakāt, ka tas tā nav! Pagaidiet!
Ārsta izstiepa roku un satvēris dimanta rotu, kas kā sakta saturēja melno samta apkakli, viņš piespieda nelielu atsperi un pavilka samtu.
Hofmanis izgrūda briesmīgu kliedzienu. Tagad, kad vienīgā saite, kas to vēl turēja uz pleciem bija noņemta, notiesātās galva noripoja no gultas zemē, un apstājās tikai tad, kad bija atsitusies pret Hofmaņa kurpi, tāpat kā apstājās degošā pagale, aizripojusi līdz Arsēnas kājai.
Jaunais cilvēks atlēca atpakaļ un metās skriet lejup pa trepēm, necilvēcīgi kaukdams:
— Es esmu traks! Es esmu traks!
Šinī Hofmaņa kliedzienā nebija nekā pārspīlēta: plānie starpaudi, kas dzejnieka smadzenēs ļāva izplesties viņa garīgajām spējām pāri pār mēru, šie plānie starpaudi, kas norobežo iztēli no ārprāta un dažreiz var pārplīst, pašlaik Hofmaņa galvā plaisāja ar tādu troksni, it kā sabruktu.
Bet tanīs laikos nevarēja skraidīt ilgi apkārt pa Parīzes ielām, nepaskaidrojot šādas skriešanas iemeslus. Tā Kunga žēlastības 1793.gadā parīzieši bija kļuvuši visai ziņkārīgi un ik reizi, kad ielās parādījās skrejošs cilvēks, tas tika apstādināts, lai uzzinātu, kam viņš dzenas pakaļ vai kas tam dzenas pakaļ.
Hofmanis tika aizturēts pie Dievmātes Debessbraukšanas baznīcas, kur atradās sardzes postenis, un viņu aizveda pie sardzes priekšnieka.
Tur Hofmanis drīz vien saprata, kādas briesmas viņam draud: vieni to noturēja par aristokrātu, kas bēg, lai tiktu pāri robežai; otri sauca, ka viņš ir Pita vai Koburga spiegs; trešie kliedza: „Pie laternas arī to!" — kas nemaz nebija tik jauki. Un citi vēl sauca: „Uz revolūcijas tribunālu!", un tas jau pavisam vairs nebija patīkami. No laternas vēl dažreiz varēja izglābties, kā to liecina gadījums ar abatu Morē, bet no revolūcijas tribunāla — nekad.
Hofmanis mēģināja izskaidrot visu, kas kopš vakar vakara bija noticis. Viņš izstāstīja par spēli, par laimestu. Kā viņš ķešas pilnas ar zeltu bija skrējis uz Hanovejras ielu; kā viņš tur vairs nebija atradis meklēto sievieti; kā viņš, savas kvēlās kaisles tirdīts, tad skrējis pa Parīzes ielām; kā viņš, ejot pāri Revolūcijas laukumam, atradis šo sievieti sēžam uz giljotīnas kāpnēm; kā viņā to bija aizvedusi uz viesnīcu Sentonorē ielā; un kā viņš pēc mīlas baudās pavadītās nakts bija atradis savās rokās ne tik vien nedzīvu sievieti, bet sievieti ar nocirstu galvu.
Tas viss izklausījās pārāk neticami, un tā arī Hofmaņa stāstam reti kāds noticēja: fantastiskākie patiesības draugi kliedza, ka tie esot meli, bet mērenākie teica, ka viņš vienkārši esot jucis prātā.
Tad šajās sarunās kāds no klātesošiem nāca ar visprātīgāko priekšlikumu:
— Jūs sakāt, ka esot pavadījis nakti kādā hotelī Sentonorē ielā?
— Jā.
— Esat ēdis vakariņas un gulējis ar sievieti, kuras galva, noripojusi pie jūsu kājām, iedvesusi jums tās lielās šausmas, kas jūs vēl bija pārņēmušas, kad mēs jūs aizturējām?
— Jā.
— Nu, labi, uzmeklēsim šo viesnīcu, un ja arī tur vairs neatradīsim zeltu, tad katrā ziņā tur vēl atradīsies sievietes ķermenis.
— Jā, — iekliedzās viss pūlis, — meklēsim, meklēsim!
Kaut arī Hofmanis nebūtu gribējis to meklēt, bet viņam vajadzēja padoties, pūļa neaprobežotajai gribai, kas izteicās vārdā „meklēsim".
Viņš izgāja no baznīcas un devās pa Sentonorē ielu uz leju, meklēdams viesnīcu.
Attālums no Dievmātes Debessbraukšanas baznīcas līdz Karaļa ielai nebija visai liels.
Sākumā Hofmanis meklēja diezgan nevērīgi, tad jau ar lielāku uzmanību, un beidzot ļoti vēlēdamies to sameklēt. Bet lai arī kā viņš pūlējās, tas neatrada nekā tāda, kas viņam atgādinātu viesnīcu, kur tas vakar vakarā bija iegājis un kurā pavadījis nakti un nesen iznācis. Kā tās pasaku pilis, kas pazūd, tiklīdz režisoram tā vairs nav vajadzīga, bija pazudusi arī Sentonorē ielas viesnīca, tiklīdz bija nospēlēts velnišķais inscenējums, par kuru jau stāstījām.
Bet pūlim, kas pavadīja Hofmani, par to visu nebija nekādas daļas, tas gribēja šādu vai tādu atrisinājumu, un šis atrisinājums varēja būt vai nu Arsēnas līķa atrašana, vai arī Hofmanim, kā aizdomīgai personai, vajadzēja no jauna tikt arestētam.
Un tā kā Arsēnas līķis netika atrasts, sākās atkal runas par Hofmaņa arestu. Bet tad pēkšņi ielas galā tas pamanīja mazo, melno kungu, un piesauca to palīgā, atsaukdamies uz viņu kā uz liecinieku par sava stāsta pareizību.
Ārsta spriedumam uz pūli vienmēr ir liels iespaids. Viņš apstiprināja savu profesiju un to pielaida pie Hofmaņa.
— Ak, nabaga jaunais cilvēks, — ārsts teica, saņemdams Hofmani aiz rokas, it kā gribētu palūkot viņa pulsu, bet patiesībā, lai ar zīmīgu rokas spiedienu, dotu tam mājienu neuzstāties pret viņa apgalvojumiem, — nabaga jaunais cilvēks, viņš tomēr ir izbēdzis.
— Izbēdzis? No kurienes? — apmēram divdesmit balsis vienlaikus iesaucās.
— Jā, no kurienes tad es esmu izbēdzis? — jautāja Hofmanis, negribēdams pieņemt daktera piedāvāto iespēju glābties, jo uzskatīja to par pazemojošu.
— Velns lai parauj! — iesaucās ārsts. — Nu, taču no iestādes!
— No iestādes! — iesaucās tās pašas balsis. — No kādas iestādes?
— No vājprātīgo iestādes!
— Ak, dakter, dakter, — iesaucās Hofmanis, — netaisiet nu jokus!
— Nabaga puisis! — iesaucās ārsts, nelikdamies ne dzirdot Hofmaņa vārdus, — nabaga puisis laikam būs pazaudējis uz ešafota kādu mīļoto sievieti.
— O, jā, jā, — teica Hofmanis, — es viņu ļoti mīlēju, bet ne tā kā Antoniju.
— Nabaga zēns, — dzirdēja sakām dažas sievietes, kurām Hofmani jau sāka palikt žēl.
— Jā, un no tā laika, — turpināja dakteris, — viņš atrodas briesmīgā rēga varā; viņam liekas, ka tas spēlē… ka viņš laimē un ka viņš ir laimējis. Tas cer iegūt mīļoto sievieti; ar pilnām ķešām zelta viņš skrien pa ielām, tad atrod kādu sievieti sēžam uz giljotīnas kāpnēm; to viņš aizved kādā lepnā pilī, kādā greznā viesnīcā, kur kopā pavada visu nakti dzerdams, dziedādams un muzicēdams. Pēc tam viņš atrod to mirušu. Vai viņš jums tā nestāstīja?
— Jā, jā, — sauca pūlis, — vārdu pa vārdam!
— Tā, tā! — iesaucās Hofmanis zvērojošām acīm, — un jūs, dakter, sakāt, ka tā nav tiesa? Jūs, kurš pats atvērāt dimanta saktu, kas saturēja viņas samta apkakli? O, man jau toreiz vajadzēja kaut ko nojaust, kad es redzēju šampānieti lāsojam caur viņas apkakli un kad es redzēju degošu pagali uzkrītam tai uz kailās kājas, un viņas kailā, viņas nedzīvā kāja nevis apdega, bet gan nodzēsa uguns pagali.
— Nu, lūk, nu, lūk, — teica dakteris ar dziļu līdzjūtību balsī, — jau atkal tam uzmācas ārprāts.
— Kāds ārprāts? — iesaucās Hofmanis. — Kā, jūs iedrošināties apgalvot, ka es neesmu pavadījis nakti kopā ar Arsēnu, kas vakar tika giljotinēta! Jūs iedrošināties noliegt, ka tikai vienīgi samta apkakle vēl turēja uz viņas pleciem tās nocirsto galvu, jūs iedrošināties noliegt, ka pēc tam, kad bijāt atvēris saktu un noņēmis apkakli, Arsēnas galva noripoja uz tepiķa! Rimstieties, dakter, jūs gluži labi zināt, ka tas viss, ko es saku, ir tīrā patiesība.
— Mīļie draugi, — teica ārsts, — jūs taču tagad esat pilnīgi pārliecināti, vai ne tā?
— Jā, jā, — atsaucās simtiem balsu.
Bet tie, kas nekā neteica, piekrizdami melanholiski pamāja ar galvu.
— Nu, labi, — teica dakteris, — tad sauciet lūdzu fiakru, lai es viņu varu aizvest.
— Kurp? — iesaucās Hofmanis. — Kurp jūs gribat mani vest?
— Kurp? — atbildēja dakteris. — Uz vājprātīgo iestādi, draugs, na| kurienes jūs esat izbēdzis.
Un tad pavisam klusu piebilda:
— Pie joda, ļaujiet man rīkoties, vai es par jums vairs neatbildu! Šie ļaudis nodomās, ka jūs esat tos vazājis aiz deguna, un saplosīs jūs gabalos.
Hofmanis nopūtās un nolaida rokas.
— Lūk, skatieties, — teica dakteris, — tagad viņš ir kļuvis rāms kā jērs. Krīze ir garām… Tā, mans draugs… tā…
Un dakteris izlikās mierinām to ar glāstu, kā mierina satrauktu zirgu vai saniknotu suni.
Pa šo laiku jau bija atveduši fiakru.
— Ātri iekāpt! — teica ārsts Hofmanim.
Hofmanis paklausīja, šinī cīņā viņš bija iztērējis visus spēkus.
— Uz Bisetru! — skaļi teica mediķis, iekāpdams aiz Hofmaņa.
Tad klusi pačukstēja jaunajam cilvēkam:
— Kur jūs gribētu izkāpt?
— Pie Pale-Egalite, — ar pūlēm izdvesa Hofmanis.
— Kučier, brauc! — uzsauca ārsts.
Un viņš pamāja ar galvu pūlim.
— Lai dzīvo dakteris! — ļaudis kliedza.
Tā tas ir vienmēr ar pūli, kas atrodas kādas kaislības varā: tas vai nu kādam uzsauc: „Lai dzīvo!" vai arī to bez žēlastības nogalina.
Pie Pale-Egalite ārsts apturēja fiakru.
— Ardievu, jaunais cilvēk, — viņš teica Hofmanim, — un ja jūs man gribētu paklausīt, tad cik vien ātri iespējams brauciet atpakaļ uz Vāciju, nav labi dzīvot Francijā cilvēkam ar tādu iedomu spējām kā jums.
Un viņš izgrūda Hofmani no ekipāžas. Galīgi apjukušais jaunais cilvēks būtu nokļuvis zem garāmbraucoša fiakra riteņiem, ja šinī brīdī kāds garāmgājējs nebūtu pasteidzies to sagrābt aiz rokas, kamēr fiakra vadītājs no savas puses pielika visas pūles, lai noturētu zirgus.
Tad ekipāža aizbrauca.
Abi jaunie cilvēki reizē iesaucās:
— Hofman!
— Verner!
Tad redzēdams, cik nošļukušā garastāvoklī atrodas viņa draugs, Verners to aizveda uz Palērojāla dārzu.
Tur Hofmanim viss notikušais tūdaļ dzīvi nāca atmiņa, un viņš atcerējās naudas mainītājam vācietim ieķīlāto Antonijas medaljonu.
Viņš iekliedzās, domādams, ka ir iztukšojis visas savas kabatas uz viesnīcas marmora galda, bet tad pēkšņi atcerējās, ka ķīlas izpirkšanai bija īpaši iebāzis pulksteņa kabatiņā trīs luidorus.
Un šī kabata bija uzticīgi saglabājusi savu krājumu: tajā atradās trīs luidori.
Iesaukdamies „Uzgaidi!", Hofmanis izrāvās no Vernera rokām un steigšus devās uz naudas mainītāja kasi. Ar katru soli viņam likās, ka tas izkļūst no biezas dūmakas un, iedams caur gaistošu miglu, tuvojās dzidram, zvīļojošam gaisam.
Nonācis pie mainītāja, viņš apstājās, lai dziļāk ievilktu elpu, pagājušās nakts rēgi bija gandrīz vai izgaisuši.
Viņš atviegloti uzelpoja un iegāja.
Mainītājs sēdēja savā vietā, un tāpat arī vara kausiņi atradās savās vietās.
Dzirdot atveramies durvis, naudas mainītājs pacēla galvu.
— Ā, — viņš teica, — tas esat jūs, manu jauno tautiet, goda vārds, man jāatzīstas, ka es gan vairs necerēju jūs redzēt.
— Es ceru, ka jūs man to nasakāt tāpēc, ka medaljonu jau esat pārdevis! — iekliedzās Hofmanis.
— Nē, es jums solīju to paglabāt, un kaut arī to trīs luidoru vietā, kurus jūs man esat parādā, man par medaljonu būtu devuši divdesmit piecus, es to nebūtu izlaidis no rokām.
— Te būs jums tie trīs luidori, — kautrīgi teica Hofmanis, — bet es atzīstos — man nav ko jums samaksāt procentus.
— Procentus par vienu nakti! Eita nu eita, vai jūs jokojat? — teica mainītājs. — Procentus par trim uz vienu nakti aizdotiem luidoriem un vēl no tautieša — nekad!
Un viņš Hofmanim pasniedza medaljonu.
— Pateicos, monsieur, — teica Hofmanis, — un tagad man jāsameklē nauda, lai varu atgriezties Manheimā.
— Uz Manheimu? — jautāja mainītājs. — Vai tad jūs esat no Manheimas?
— Nē, monsieur, es gan neesmu no Manheimas, bet es tur dzīvoju. Manheimā ir mana līgava, viņa mani gaida, un es dodos turp, lai viņu apprecētu.
— Ā, — noteica mainītājs, un kad jaunais cilvēks jau bija uzlicis roku uz durvju kliņķa, viņš vēl iejautājās:
— Vai jūs pazīstat Manheimā kādu vecu mūziķi, vienu no maniem draugiem?
— Gotlību Mūru? — iesaucās Hofmanis.
— Pareizi! Vai jūs viņu pazīstat?
— Vai es to pazīstu? Es domāju gan, viņa meita ir mana ligava.
— Antonija! — savukārt iesaucās mainītājs.
— Jā, Antonija, — atbildēja Hofmanis.
— Kā, jaunais cilvēk, jūs gribat doties uz Manheimu, lai apprecētos ar Antoniju?
— Bez šaubām.
— Tad palieciet vien mierīgi Parīzē, šis ceļojums ir pilnīgi lieks.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka še, lūk, ir vēstule, kurā man viņas tēvs paziņo, ka pirms astoņām dienām, tieši pulkstens trijos, spēlējot arfu, Antonija pēkšņi mirusi.
Tā bija diena, kad Hofmanis bija aizgājis gleznot Arsēnu; un tā bija tieši tā stunda, kad viņš bija noskūpstījis dejotājas kailo plecu.
Bāls, drebēdams un gluži satriekts, Hofmanis atvēra medaljonu, lai spiestu pie lūpām Antonijas atveidu, bet ziloņkauls bija kļuvis tīri balts, it kā to nekad vēl nebūtu skārusi mākslinieka ota.
Hofmanim, kurš divas reizes bija lauzis zvērastu, nekā vairs nebija atlicis no Antonijas, pat tās attēla, kurai bija zvērējis mūžīgu mīlu, viņš bija zaudējis.
Divas stundas vēlāk, Hofmanis Vernera un krietnā mainītāja pavadīts, iekāpa Manheimas diližansā un nonāca tur laikā, lai pavadītu uz kapiem mirušo Gotlību Mūru, kas savā nāves stundā bija vēlējies, lai to apglabā līdzās viņa mīļotajai meitai Antonijai.