1846. gada 4. decembrī, kad mans kuģis jau kopš vakardienas gulēja noenkurots Tunisas līcī, es ap pulkstens pieciem no rīta pamodos ar to īpato grūtsirdības sajūtu, kas dažkārt visu dienu izraisa smagas nopūtas un acis dara valgas.
Šis grūtsirdības cēlonis bija kāds sapnis. Es nolēcu no savas kojas, apvilku bikses, uzkāpu uz klāja un sāku lūkoties visapkārt.
Es cerēju, ka lieliskā ainava, kas atklājās manam skatienam, izkliedēs manu nomāktību, kas šķita jo neatlaidīgāka tieši tāpēc, ka tai nebija nekāda reāla pamata.
Manā priekšā šāviena attālumā pacēlās dambis, kas stiepās no Guletes nocietinājumiem līdz Arsenāla fortam, atstādams šauru gāti tiem kuģiem, kas vēlētos no līča iebraukt ezerā.
Šis ezers, kura ūdeņi bija zili kā tajos atspoguļotā debesu dzīle, bija pilns dzīvības: "šur un tur gulbji vēcināia spārnus, bet uz pāļiem, kas vietvietām bija iedzīti, lai norādītu sēkļus, līdzīgi kapenēs izcirsto putnu tēliem, sēdēja pa kormorānam, kas pēkšņi akmenssmagā kritienā metās ūdenī, nirdams pēc laupījuma, un atkal parādījās virs ūdens līmeņa ar zivi knābī. To norijis, putns uzmetās uz sava pāļa un no jauna sastinga klusētāja pozā, kamēr kāda cita zivs, nonākdama tam pa ķērienam, tiktāl iekairināja viņa ēstgribu, ka tas, par spīti savai kūtrībai, metās no jauna ūdenī, lai drīz vien atkal iznirtu.
Un visu šo laiku ik pa piecām minūtēm gaisā uzvijās flamingo rinda, pie kam šo putnu purpursārtie spārni krasi atdalījās no viņu ķermeņu spalvu baltuma. Lidodami vienā virzienā un rindodamies slēgtā četrstūrī, tie it kā izveidoja kāršu komplektu, kas sastāvēja vienīgi no kārava dūžiem.
Pie apvāršņa bija saskatāma Tunisa — kubveidīgu māju jūklis. Baltas kā krīts, bez logiem un durvīm tās pacēlās amfiteātra veidā, un uz debess fona apbrīnojami skaidri atspoguļojās to kontūras. Pa kreisi kā milzīga robaina siena pacēlās Svina kalni, kuru nosaukums norāda uz to drūmo izskatu. Kalnu pakājei bija piekļāvies Sīdī Fathalānas ciems ar mazu mošeju; pa labi varēja saskatīt Sv. Ludviķa kapu un senās Kartāgas vietu, divas lietas, kas pieskaitāmas pie pasaules vēstures diženākajiem pieminekļiem. Aiz mums viļņos šūpojās staltā fregate „Montesuma", kuras mašīnu jauda bija četri simti piecdesmit zirgspēku.
Vārdu sakot, še bija pietiekami daudz ko skatīt, lai izkliedētu viesnopietnāko garastāvokli. Redzot visu šo krāšņumu, varēja aizmirst vakardienu, šodienu un pat rītdienu. Un tomēr nu jau desmit gadus manā apziņā bija iespiedies neizdzēšams tēls, ko reiz sapnis bija iekalis manās smadzenēs.
Mans skatiens sastinga un manu acu priekšā pamazām izgaisa lieliskā ainava.
Drīz vien no visa tā, kas bija ap mani, es nekā vairs neredzēju. Viss esošais pazuda. Tad pēkšņi šinī plīvurotajā tukšumā, kā pēc burves zižļa mājiena, izveidojās gaišos toņos ieturēts salons, kura alkovā pie klavierēm sēdēja kāda sieviete un ļāva pirkstiem nevērīgi slīdēt par taustiņiem. Viņas sejas izteiksme bija tik sapņaini apgarota, ka atgādināja vienlaikus mūzu un svēto. Es tūdaļ pazinu šo sievieti un, it kā viņa varētu dzirdēt, manas lūpas čukstēja:
„Es tevi sveicinu, Marijas gaišais tēls, manas domas pieder tev."
Tad, nemēģinādams vairs pretoties šim balti spārnotajam eņģelim, kas mani aizveda atpakaļ manās jaunības dienās, lai mirdzošā vīzijā parādītu man šo jaunās sievietes un mātes šķīsto tēlu, es ļāvos tai plūsmai, ko sauc par atmiņām, kas nevirzās uz leju, uz nākotni, bet uzkāpj atpakaļ pa pagātnes kāpnēm.
Tad mani pārņēma tā egoistiskā un tomēr katram cilvēkam piemītošā tieksme, kas spiež savas domas nepaturēt pie sevis, bet paplašināt savu izjūtu gammu, daloties vēl ar kādu citu, un piepildīt arī cita cilvēka dvēseli ar to pašu rūgtumu vai saldumu, kas mūsos ir izlijis.
Es paņēmu spalvu un rakstīju:
„Uz tvaikoņa "Veloss", Kartāgas un Tunisas līcī 1846.gada 4.decembrī.
Cienītā kundze!
Atverot šo vēstuli ar augstāk minēto datējumu, Jūs droši vien jautāsit, kas gan no šīs apkārtnes būtu varējis Jums rakstīt un Jūs varbūt cerēsit saņemt Ludviķa IX vai Reguls pašrocīgi rakstītu vēstuli. Cik žēl! Tas, kurš šoreiz pie Jūsu kājām noliek savus pazemīgos sveicienus, nav ne varonis, ne svētais, un ja viņam kādreiz ir bijis kaut kas kopējs ar arhibīskapu Hiponu, kura kapu tas pirms apmēram trim dienām apmeklēja, tad tas varēja attiekties vienīgi uz šā lielā vīra dzīves pirmo posmu, kurā zināma līdzība tiešām saskatāma. Ir tiesa — tāpat kā viņš, arī es varu dzīves pirmo pusi izpirkt ar otro. Bet ir jau par vēlu nožēlot grēkus, un, pēc visa spriežot, es nomiršu tā, kā esmu dzīvojis, neuzdrošinādamies pat atstāt grēksūdzi, kas savas atklātības dēļ gan varētu tikt atstāstīta, bet ne lasīta.
Atzīstaties, cienītā kundze, ka Jūs jau esat paguvusi palūkoties uz parakstu un zināt, ar ko Jums ir darīšana, un tagad Jūs droši vien sev jautājat: kā tas nākas, ka, šūpodamies uz šā ezera, kas ir kādas senas pilsētas kaps, un vērodams niecīgo monumentu, zem kura atdusas karalis, „Monte Kristo" un „Musketieru" autors, ir iedomājies Jums rakstīt, tieši jums, bet Parīzē, Jūsu tiešā tuvumā, viņš dažkārt nodzīvo veselu gadu, Jūs pat neapmeklēdams.
Vispirms, cienītā kundze, Parīze ir un paliek Parīze: tā ir līdzīga viesulim un šinī troksnī, kas rodas no ļaužu drūzmēšanās un griešanās, viss kaut kas izslīd no atmiņas. Redzat, Parīzē es daru tāpat, kā to dara ļaudis un zemeslode: es skraidu un griežos, bet tajās reizēs, kad es neskraidu un negriežos, es rakstu. Tas, cienītā kundze, ir jau pavisam kas cits, jo kad es rakstu, es no Jums vairs neesmu tik tālu, kā Jūs domājat, tāpēc ka Jūs esat viena no tām retajām personībām, kurām es rakstu. Un būtu tiešām savādi, ja, pabeidzis kādu grāmatu, kura tiek rosīga pirkta, vai nodaļu, ar kuru pats esmu apmierināts, es sev nesacītu: brīnišķīgā, reti asprātīgā Marija Nodjē to lasīs. Un es esmu lepns, cienītā kundze, jo, ceru, ka pēc tam, kad būsit lasījusi, ko es rakstu, es Jūsu acīs pacelšos varbūt vēl par dažām pakāpēm augstāk.
Un tā, lūk, cienītā kundze, domās atgriežoties pie mana pagājušās nakts sapņa, man jāteic, kaut gan es to pat nedrīkstu teikt, ka es sapņoju par Jums. Sapņoju, aizmirsis nemierīgo jūru, kas šūpoja milzīgo tvaikoni, kuru valdība nodevusi manā rīcībā un uz kura manu viesmīlību bauda viens no Jūsu draugiem — Bulanžē un Jūsu cienītājs — mans dēls, bez tam vēl Žiro, Makē, Šansēls un Debarols, kas visi ierindojami Jūsu paziņu skaitā.
Un tā, lūk, atkārtoju, tā kā es atrodos gandrīz vai pašā Tūkstots un vienas nakts zemē, mani apciemoja kāds ģēnijs, iešūpodams mani sapnī, kura karaliene bijāt jūs. Vieta, kurp šis ģēnijs mani aizveda, pareizāk sakot, atveda, bija pārāka par karaļpili, pārāka par karaļvalsti: tā bija tā pati jaukā, mīļā Arsenāla māja, kurā tajos līksmajos un laimīgajos laikos mūsu mīļotais Kārlis ar viņam piemītošo senatnīgi vaļīgo viesmīlību pieņēma savus viesus un mūsu visu cienītā Marija tos sagaidīja ar modernas namamātes laipnību.
Ak, ticiet man, cienītā kundze, ka, rakstot šīs rindiņas, man nākas smagi nopūsties. Man tās bija laimīgas dienas. Ikvienam tika kaut kas no Jūsu izsmalcinātā prāta bagātībām, bet man, es uzdrošinos to apgalvot, dažkārt vairāk nekā jebkuram citam. Jūs redzat, ka tās ir egoistiski tīras jūtas, kas mani Jums tuvina. Man ir pielipis kaut kas no Jūsu rakstura rotaļīgās līksmes, tāpat kā dzejnieka Saadi ziepes bija piesātinājušās ar rožu smaržu.
Vai Jūs atceraties Polu strēlnieka tērpā? Vai atceraties Fransuā Mišela jaunās kurpes? Un manu dēlu? Vai atceraties nišu, kur stāvēja pianino un Jūs dziedājāt „Lazaru", šo brīnišķīgo dziesmu, kuru man solījāt dot un kuru Jūs, es to saku bez pārmetuma, man tomēr neiedevāt.
Un ja jau nu es apelēju pie Jūsu atmiņas, tad iesim tālāk: vai atceraties Fontane un Alfrēdu Žoano, šīs divas aizsegušās figūras, kas par spīti mūsu kopīgajiem smiekliem bija un palika skumjas, jo tos cilvēkus, kam ir lemts mirt jaunībā, bieži nomāc baiga nāves priekšnojauta.
Un vai Jūs atceraties Teiloru, kas, nosēdies savā kaktā, mēms un kluss sapņoja, kādā jaunā ceļojumā viņš atkal varētu padarīt Franciju bagātāku ar kādu spāņu gleznu, grieķu bareljefu vai ēģiptiešu obelisku?
Vai atceraties Vinjī, kurš tanī laikā varbūt vēl šaubīdamies par savu pārvēršanos, augstprātīgi atsacījās iejaukties mirstīgo cilvēku pulkā?
Vai Jūs atceraties Lamartīnu, kas, stāvēdams pie kamīna, noritināja pie mūsu kājām savu skaisto pantu harmonisko plūdumu?
Un vai atceraties, ka Igo viņā skatījās un klausījās tā, ka varbūt reiz Eteokls klausījās un vēroja Polinisu. Viņš bija vienīgais no mums, ap kura lūpām rotaļājās vienlīdzības smaids, kamēr pati Igo kundze rotaļājās ar saviem skaistajiem matiem un bija pa pusei noslīgusi uz kušetes — it kā būtu pagurusi no tās tiešas slavas mirdzuma, ko viņai nācās nest.
Un tad viņu visu vidū Jūsu māmiņa — tik vienkārša, laipna un mīļa; Jūsu labsirdīgā un asprātīgā krustmāte, Tersī kundze. Fantasts un balamutis Dozā; Barī, tik savrups skaļajā čalā, ka likās viņa domas ir atstājušas tā ķermeni, lai uzmeklētu vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Bulanžē, šodien tik skumjš, rīt atkal jautrs, vienmēr liels kā gleznotājs, vienmēr liels kā dzejnieks un, vai jautrā, vai skumjā prātā, vienmēr labs biedrs. Un, beidzot mazā meitenīte, kas vijās starp dzejniekiem, gleznotājiem, mūziķiem, starp šiem gara cilvēkiem, zinātniekiem un lielajiem vīriem; šī meitenīte, kuru es saņēmu riekšā un piedāvāju jums, kā kaut kādu Barī vai Pradjē veidotu statuju. Ak, Dievs! Sakiet, kundze, kas ar viņiem visiem ir noticis?
Tā kunga elpa ir pieskārusies arku lokiem, burvju pils ir sagruvusi, bet visi, kas to apdzīvoja, ir aizbēguši, un šī vieta, kas reiz bija dzīvības pilna, krāšņa un ziedoša, ir galīgi pamesta.
Fontanē un Alfrēds Žuano ir miruši, Teilors ir atsacījies no saviem ceļojumiem, Viņjī palicis neredzams, Lamartīns kļuvis par deputātu, Igo ir Francijas pērs, bet Bulanžē, mans dēls un es esam Kartāgā, no kurienes es Jums, cienītā kundze, sūtu to lielo nopūtu, par kuru pirms kādas stundas ieminējos. Par spīti vējam, kas gluži kā mākoņus aiznes mūsu kuģa klīstošos dūmus. Šī nopūta tomēr nekad nepanāks tos dārgos atmiņu tēlus, kurus laiks uz saviem tumšajiem spārniem klusēdams aiznes pagātnes pelēkajā krēslā.
Ak, ziedoni, tu esi gada jaunība! Ak, jaunība, tu esi mūža ziedonis.
Lūk, tā bija tā pasaule, ko man parādīja pagājušās nakts sapnis, tik mirdzošu, tik taustāmu, bet, ak vai, tomēr tik netveramu, kā tie atomi, kas dejo saules gaismā, kad tas caur slēģu plaisām ielaužas tumšā istabā.
Un tagad, cienītā kundze, Jūs vairs nebrīnīsities par šo vēstuli, vai ne? Tagadne kūleņotu bez apstājas, ja to neturētu līdzsvarā no vienas puses nākoties cerību svars un no otras puses — pagātnes atmiņu atsvars. Bet es, vai nu par laimi vai par nelaimi, piederu pie tiem, kuriem atmiņas ir pārsvarā.
Bet tagad parunāsim par kaut ko citu, jo skumjam būt ir atļauts tikai ar to noteikumu, ka ar savām skumjām neapēnoja arī citus. Ko dara mans draugs Bonifācijs? Jā, pirms astoņām vai desmit dienām es apmeklēju kādu pilsētu. Šī pilsēta ir Konstantīna, senā Sirta. Un šo, klints virsotnē lieliski izbūvēto pilsētu bez šaubām būs cēlusi kāda fantastisku dzīvnieku rase ar ērgļu spārniem un cilvēku rokām, kā tos Herodots un Levajants, šie abi lielie ceļotāji, vēl paši esot redzējuši.
Tad mēs vēl mazliet uzkavējāmies Utikā un krietni ilgāk — Bizertā. Šinī pēdējā vietā Žiro uzgleznoja kāda turku notāra portretu, bet Beranžē gleznoja viņa vecāko darbvedi. Es Jums, cienītā kundze, tās aizsūtīšu, lai Jūs tos varētu salīdzināt ar Parīzes notāriem un viņu vecākajiem darbvežiem. Es gan šaubos, vai tik šie pēdējie nepaliks ēnā.
Medījot gulbjus un flamingo, man gadījās iekrist ūdenī; mūsu Sēnā, kas pašreiz, droši vien, ir aizsalusi, šim gadījumam būtu varējušas rasties nepatīkamas sekas, bet še, Katona ezerā, vienīgā neērtība bija tā, ka man nācās izpeldēties ar visām drēbēm par lielu izbrīnu Aleksandram Žiro un pilsētas gubernatoram, kuri no kādas terases sekoja mūsu laivai un nevarēja izprast šo gadījumu, jo uzskatīja to par manas fantāzijas kaprīzi, kaut gan tas nebija nekas cits, kā vienīgi līdzsvara zaudēšana.
No šis klizmas es izkūlos tāpat kā tie kormorāni, par kuriem Jums nule stāstīju. Līdzīgi viņiem es pazudu un atkal izniru no ūdens, tikai man knābī nebija zivs.
Piecas minūtes vēlāk es par to vairs nedomāju, jo biju izžuvis kā monsieur Valerī, jo līdzjūtībā man saule veltīja visus savus glāstus.
Ak, kā man gribētos visur tur, kur Jūs, cienītā kundze, esat, novadīt kaut vienu šīs lieliskās saules staru un kaut vienīgi tādēļ, lai uz Jūsu palodzes izplauktu neaizmirstulīšu pušķītis.
Palieciet sveika, cienītā kundze, un piedodat par šo garo vēstuli. Es neesmu izlutināts un kā bērns, kas bijis nerātns, apsolos turpmāk tā vairs nedarīt. Bet kāpēc gan debesu vārtnieks ir pametis vaļā tās ziloņkaula durvis, pa kurām izzogās šādi zelta sapņi?!
Pieņemiet labvēlīgi, cienītā kundze, manu vispadevīgāko jūtu apliecinājumu.
Aleksandrs Dimā.
Sirsnīgi spiežu Jūlija roku."
Bet nu — kādam nolūkam rakstīta šī tīri intīmā vēstule? Tāpēc, ka pirms es saviem lasītājiem pastāstu par dāmu ar samta apkakli, man vajadzēja atvērt Arsenāla, tas ir, Kārļa Nodjē dzīvokļa durvis.
Un tagad, kad šīs durvis mums ir atdarījusi viņa meita, mēs esam pārliecināti, ka būsim gaidīti viesi: „Kas mani mīl, lai seko man".
Parīzes nomalē, kā Selestīniešu Krasta ielas turpinājums piesliedamās Morlāna ielai un pārvaldīdama upes teci, paceļas liela, tumša, drūma izskata ēka, ko sauc par Arsenālu.
Viena daļa no laukuma, uz kura pacēlās šī smagā būve, pirms pilsētas kanālu izrakšanas saucās par Gipsa lauku. Parīzes pilsēta, reiz gatavodamās karam, nopirka šo zemes gabalu un uzcēla tur šķūņus artilērijas novietošanai. Ap 1533.gadu Fransuā Pirmais, redzēdams, ka viņam trūkst lielgabalu, lika tos izliet. Viņš aizņēmās no savas labās pilsētas vienu no šiem šķūņiem, cieši apsolīdams to atkal atdot, tiklīdz lielgabalu liešana būs pabeigta. Tad, uzdodams par iemeslu darba steidzamību, viņš aizņēmās otro un arī trešo, vienmēr atkārtodams to pašu solījumu. Bet tad, rīkodamies pēc sakāmvārda, kurš māca, ka to, ko ir vērts ņemt, ir arī vērts paturēt, viņš, daudz nedomādams, paturēja visus trīs aizlienētos šķūņus.
Divdesmit gadus vēlāk uguns iekrita tajās divdesmit tūkstoš mārciņās pulvera, kas tur glabājās aiz atslēgas. Eksplozija bija drausmīga: Parīze drebēja tāpat kā dreb Katānija tanīs reizēs, kad sakustas Enselada. Akmeņi lidoja pāri Svētā Marka priekšpilsētas robežām; briesmīgā grāviena dārdoņa satricināja Melūnu. Kaimiņos esošās mājas šūpojās, it kā būtu piedzērušās; pat zivis upē aizgāja bojā, jo negaidītais satricinājums tās bija nogalinājis. Un, beidzot, trīsdesmit cilvēki, kurus liesmu viesulis bija uzrāvis gaisā, nokrita zemē, saraustīti gabalos, bet ievainoto bija simts piecdesmit. Kā tas gadījās? Kādi bija šā nelaimes gadījuma cēloņi? To nekad nedabūja zināt un, tā kā tas netika noskaidrots, tad vainu uzvēla protestantiem.
Kārlis IX sagrautās ēkas lika atjaunot, turklāt vēl plašākā mērogā. Šis' Kārlis IX tiešām bija liels būvētājs: viņš lika izdaiļot Luvru ar skulptūrām un nevainīgo strūklaku uzdeva izrotāt Žanam Gužonam, kurš, kā to katrs zina, krita tur no nezināmas lodes. Viņš, šis lielais dzejnieks un lielais aktieris, tiešām visu būtu novedis līdz galam, ja vien Dievs, kam ar viņu bija nokārtojami daži rēķini sakarā ar 1572.gada 24.augustu, to nebūtu aizsaucis pie sevis.
Viņa pēcteči atsāka pusceļā pamestos būvdarbus un tos turpināja. Henrijs III 1584.gadā lika izdaiļot vārtus Selestīniešu krastmalas sākumā, šiem vārtiem pievienoja lielgabalveidīgas kolonnas un uz marmora tāfeles vārtu virsotnē bija lasāmas šādas Nikolā Burbona divrindas:
„A Etna hic Henrico vulcania teļa ministrat,
Teļa giganteos debcllatura furores," par kurām Santējs bija gatavs samaksāt ar savu dzīvību.
Tas franču valodā nozīmē:
„Še Etna pagatavo bultas, ar kurām Henrijs sadragās milžu negantību."
Un tiešām — viņš lika še iekārtot to skaisto dārzu, kur vēl redzams Ludviķa XIII laika kartēs un kurā Silī uzcēla savas ministrijas ēku, likdams apgleznot un izrotāt ar zeltu tās skaistās zāles, kurās vēl šobaltdien atrodas Arsenāla bibliotēka.
1823.gadā Nodjē tika uzaicināts par šīs bibliotēkas direktoru un izvācās no Šuazela ielas, kurā viņš līdz tam laikam dzīvoja, lai iekārtotos savā jaunajā miteklī.
Šis Nodjē tiešām bija apbrīnojams cilvēks, bez jebkāda netikuma, bet pilns kļūdu, to jauko kļūdu, kas ģeniālu cilvēku padara oriģinālu: izšķērdīgs^ bezrūpīgs un slinks (tikpat slinks kā Figaro) baudītājs. Nodjē zināja gandrīz vai visu to, ko cilvēkam ir ļauts zināt. Vispirms viņam, kā jau ģeniālam cilvēkam, bija sava priekšrocība: kad viņš nezināja, tad kaut ko izgudroja, un tas, ko viņš izgudroja, bija kaut kas savdabīgi asprātīgs, ar pavisam citu nokrāsu un pavisam citādi iespējams nekā īstenībā.
Vispirms pārslogots ar dažādām sistēmām, paradoksists un entuziasts, viņš tomēr nekādā ziņā nebija pieskaitāms propagandistiem. Nodjē bija paradoksists tikai sevis dēļ un tikai savai vajadzībai viņš veidoja sistēmas. Kad viņa sistēmas tiktu pieņemtas un viņa paradoksi atzīti, viņš tos mainītu un tūdaļ radītu citus.
Nodjē bija Tereneija tips, kam nekas cilvēcīgs nav svešs. Viņš mīlēja tikai mīlas laimes dēļ un viņa mīla bija kā saules vizma, kā strauta čalošana un kā puķu smarža. Viss, kas ir labs, skaists un dižens, bija tam mīļš; pat ari ļaunumā viņš centās sameklēt to, kas tur bija labs — kā ķīmiķis indīgo stādu nāvējošo substanci pārvērš dziedinošās zālēs.
Cik daudz reižu Nodjē bija mīlējis? To viņš pats sev nebūtu zinājis pasacīt; būdams liels dzejnieks, viņš sajauca sapņus ar īstenību. Un Nodjē ar tādu mīlestību bija ielolojis savas fantāzijas radītos tēlus, ka beidzot pats sāka ticēt viņu esamībai. Terēze Obēra, Inese no Sjeras un Mietes nāra viņam bija dzīvas būtnes. Tās bija viņa meitas, tāpat kā Marija, tātad — Marijas māsas; tikai viņu radīšanā Nodjē kundze nebija ņēmusi nekādu dalību; kā Jupiters Minervu viņš tās bija radījis no savām smadzenēm.
Bet nevien cilvēciskas bēdas, nevien Ādama dēlus un Ievas meitas Nodjē atdzīvināja ar savu radītāja elpas dvesmu. Viņš bija izgudrojis arī kādu dzīvnieku un devis tam vārdu, un tad, pats uz savu atbildību, nebēdādams, ko par to saka mīļais Dievs, piešķīris tam mūžīgu dzīvību. Šis dzīvnieks bija taratantaleo.
Vai nav tiesa? — jūs tādu taratantaleo nemaz nepazīstat, tāpat arī es, bet Nodjē to pazina, pazina caur un caur. Viņš varēja jums stāstīt par šā taratantaleo dzīves veidu, kaprīzēm un paražām, un būtu arī varējis stāstīt par viņa mīlas priekiem, ja vien, no tā brīža, kad Nodjē pamanīja, ka taratantaleo nes sevī nemirstības principu, viņš tam nebūtu uzlicis celibātu, jo vairošanās ir lieka tur, kur patāv miesas augšāmcelšanās.
Kā Nodjē atrada šo taratantaleo?
Es jums par to tūdaļ pastāstīšu.
Astoņpadsmit gadu vecumā Nodjē nodarbojās ar entomoloģiju. Nodjē dzīvi vispār var iedalīt sešos dažādos laikposmos.
Vispirms viņš nodarbojās ar dabaszinībām un izveidoja „Entomoloģisko bibliotēku".
Tad valodniecībā tapa „Onomatopēdu vārdnīca".
Tad politikā — Napoleons.
Tad reliģijas filozofijā — „Klostera meditācijas".
Un dzejā — „Jaunā barda esejas".
Beidzot sekoja romāni: „2ans Sbogārs", „Smarra", „Trilbi", „Zalcburgas gleznotājs", „Maršāna jaunkundze", „Vampīrs", „Adele", „Zelta sapnis", jaunības atmiņas", „Bohtmas karaļa septiņas pilis", „Doktora Neofobusa dīvainības" un vēl tūkstots citu jauku lietiņu, kuras jūs pazīstat tikpat labi kā es un kuru nosaukumus mana spalva pašreiz neatrod.
Un tā, lūk, Nodjē atradās savas darbības pirmajā posmā un bija iedziļinājies entomoloģijā. Toreiz viņš dzīvoja sestajā stāvā, tik augstu pat Beranžē, kaut gan bija dzejnieks, nekad nemēdza apmesties. Ņemdams palīgā mikroskopu, viņš eksperimentēja ar bezgala niecīgām šūniņām un jau ilgi pirms Raspaja bija atklājis veselu pasauli neredzamu sīkbūtņu. Kādu dienu, kad Nodjē bija apstrādājis ūdeni, vīnu, etiķi, sieru un maizi, savus parastos pētīšanas objektus, viņš paņēma no zemes piciņu smilšu, novietoja to sava mikroskopa redzes laukā un pielika aci pie lēcas.
Viņš ieraudzīja kustamies ērmotu dzīvnieku, kas izskatījās pēc velosipēda un bija apbruņots ar diviem riteņiem, kurus tas ātri grieza. Ja tam vajadzēja tikt pāri upei, šie riteņi darbojās līdzīgi tvaikoņa spārniem, bet, virzoties pa sauszemi, tie aizvietoja ekipāžas riteņus. Nodjē to uzzīmēja, aplūkoja visos sīkumos un analizēja tik ilgi, kamēr beidzot pēkšņi atcerējās, ka viņš pavisam aizmirsis kādu satikšanos, un viņš aizsteidzās, pamezdams mikroskopu un taratantaleo ar visu smilšu piciņu, kas bija viņa pasaule.
Kad Nodjē atgriezās, bija jau vēls; būdams noguris, viņš likās gultā un gulēja tā, kā var gulēt vienīgi divdesmit astoņu gadu vecumā. Tikai otrā dienā, atvēris acis, viņa atcerējās savu mikroskopu un smilšu piciņu ar taratantaleo. Bet, ak vai! — pa nakti smiltis bija izžuvušas un nabaga taratantaleo, kuram bez šaubām bija nepieciešams mitrums, lai varētu dzīvot, droši vien bija miris. Viņa mazais ķermenis gulēja uz sāniem un viņa riteņi vairs nekustējās. Tvaikonis vairs negāja un velosipēds bija apstājies.
Bet kaut arī beigts, dzīvnieks tomēr bija un palika viendienas sīkbūtņu rets eksemplārs, un viņa līķi tāpat bija vērts konservēt — kā kaut kāda mamuta vai mastodonta atliekas. Tomēr, pats par sevi saprotams, vajadzēja rīkoties ar lielu uzmanību, lai apstrādātu dzīvnieku, kurš ir simtkārt mazāks par smidzi, ko nevajadzētu darīt, pārvietojot dzīvnieku, kas būtu desmit reizes lielāks par ziloni.
Un tā, lūk, Nodjē ar spalviņu pārvietoja smilšu piciņu no sava mikroskopa mazā kartona kārbiņā, kurai bija jākļūst par taratantaleo kapu.
Pie sevis viņš bija nodomājis parādīt šo ķermeni pirmajam zinātniekam, kurš riskētu uzrāpties viņa sestajā stāvā.
Bet divdesmit astoņu gadu vecumā ir tik daudz par ko domāt, ka ir piedodams, ja gadas piemirst kādas viendienas sīkbūtnes nedzīvo ķermeni. Un tā arī Nodjē aptuveni trīs vai desmit mēnešus, vai pat veselu gadu bija aizmirsis taratantaleo līķi.
Tad kādudien viņam pagadījās pie rokas zināmā kārbiņa. Nodjē iedomājās palūkoties, kādas pārmaiņas gada laikā būs notikušas ar viņa dzīvnieku. Laiks bija apmācies, un pašreiz gāza stiprs pērkona lietus. Lai labāk varētu redzēt, viņš novietoja mikroskopu loga tuvumā un uzbēra uz tā novietnes kārbiņas saturu.
Līķis joprojām vēl gulēja nekustīgi uz sāniem; tomēr laiks, kuram par laupījumu krīt pat kolosi, likās bija aizmirsis skart bezgalīgi niecīgo. Nodjē vēl arvien aplūkoja savu sīkbūtni, kad pēkšņi vēja nests lietus piliens uzkrita uz mikroskopa spoguļa un atmiekšķēja smilšu piciņu.
Un, lūk, Nodjē likās, ka, līdz ar dzīvinošās veldzes pieskaršanos, viņa taratantaleo sāk atdzīvoties: pakustina vienu taustekli, pēc tam otru, pagriež vienu savu ratu, pagriež otru, atkal atgūst ķermeņa līdzsvaru, viņa kustības kļūst regulāras un, beidzot, viņš tiešām ir dzīvs.
Šis augšāmcelšanās brīnums notika nevis pēc trim dienām, bet gan pēc vesela gada.
Desmit reizes Nodjē atkārtoja savu eksperimentu, desmit reizes smiltis izkalta un taratantaleo modās no sava nāves miega.
Tā vairs nebija viendienas būte, ko Nodjē bija atklājis, bet gan nemirstīgs radījums. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņa tarantantaleo bija pieredzējis ūdesplūdus un, jādomā, piedzīvos pastaro tiesu.
Nelaimīgā kārtā kādudien, kad Nodjē varbūt jau devdesmito reizi gatavojās atkārtot savu eksperimentu, vēja pūtiens aizslaucīja sausās smiltis un līdz ar tām fenomenālo taratantaleo līķi.
Gan Nodjē turpināja ņemt mitrās smiltis no sava jumta renes un'arī citurienes, bet viss bija velti, nekad viņš vairs neatrada pazudušā eksemplāra līdzinieku; taratantaleo bija vienīgais savas sugas pārstāvis un, zudis cilvēcei, tas dzīvoja tikai Nodjē atmiņā.
Bet tur viņš bija tā ieperinājies, ka nekas to nespēja padzīt.
Mēs jau runājām par Nodjē trūkumiem; viņa lielākais trūkums, vismaz Nodjē kundzes acīs, bija viņa bibliomānija, un šis trūkums, kas bija viņa dzīves laime, bija viņa kundzes nelaime.
Lieta tā, ka visa nauda, ko Nodjē nopelnīja, aizgāja par grāmatām. Cik gan reižu negadījās, ka Nodjē, izgājis sameklēt divus vai trīs simtus franku, kas bija absolūti nepieciešami saimniecībā, atgriezās ar kādu retu sējumu vai pat grāmatas vienīgo eksemplāru.
Nauda bija palikusi pie Tešnera vai Gijoma. Nodjē kundze bija gatava bārties, bet Nodjē izvilka no ķešas savu sējumu, atvēra, aizvēra, glāstīja un rādīja sievai kādu iespiedkļūdu grāmatā, kas pierādīja tās vērtību, turklāt viņš mēdza teikt:
— Padomā vien, mana mīļā,*divi vai trīs simti franku es atradīšu, bet šādu grāmatu, hm! šādu grāmatu, hm! šāda grāmata nav atrodama; paprasi vien Pikserekuram.
Un Pikserekurs bija cilvēks, kuru Nodjē, kas vienmēr jūsmoja par melodrāmu, apbrīnoja un dēvēja par bulvāru Korneju.
Gandrīz vai ik rītu Pikserekurs mēdza iegriezties pie Nodjē, jo rīta stundas Nodjē veltīja bibliofilu sanāksmēm.
Tad tur salasījās marķīzs Degonē, marķīzs Dešato Žirons, marķīzs Dešalabrs, grāfs Labedojērs, Berārs, kurš pārlaboja 1830.gada hartiju, bibliofils Zakobs, zinātnieks Veiss no Bezansonas, un, beidzot, ārzemju zinātnieki, kas, iebraukuši Parīzē, ieradās uz šīm pusdienām, kas bija pazīstamas visā Eiropā.
Še lūdza padomu Nodjē, jo viņš bija šīs sabiedrības orākuls, rādīja viņam grāmatas, lūdza viņam piezīmes un tā bija viņa mīļākā izklaidēšanās. Kas attiecas uz Institūta oficiālajiem zinātniekiem, tad tie šinīs sanāksmēs gandrīz vai nemaz neieradās. Tie bija greizsirdīgi uz Nodjē, jo viņa personā apvienojās erudīcija ar asu prātu un dzejas dāvanām. Un tas ir trūkums, ko Zinātņu akadēmija nepiedod, tāpat kā to nepiedod Franču akadēmija.
Turklāt Nodjē bieži mēdza pazoboties un dažreiz pat iedzelt. Tad kādudien parādījās „Bohēmas karalis un viņa septiņas pilis", un tas jau bija kodīgs izsmiekls. Visi bija pārliecināti, ka Nodjē ir galīgi sanaidojies ar Institūtu. Bet nē. Timbuktu akadēmija panāca, ka Nodjē tika uzņemts par Franču akadēmijas locekli.
Starp māsām tomēr notiek dažādas lietas. Pēc divi vai trīs stundu raiti ritoša darba, kad desmit vai divpadsmit lappuses sešas collas augstu un četras collas platu papīra lokšņu bija apklātas ar salasāmu, skaidru rokrakstu bez kādiem strīpojumiem, tad Nodjē izgāja.
Nodjē mēdza klejot bez kāda noteikta mērķa, tomēr gandrīz vai vienmēr turēdamies krasta tuvumā un šurp un turp šķērsodams upi, skatoties pēc sīktirgoņu veikaliņu novietnēm. No sīktirgoņu veikaliem viņš iegriezās grāmatu tirgotavās un no turienes devās pie grāmatu sējējiem.
Nodjē bija nevien labs grāmatu, bet arī sējumu pazinējs. Ludviķa XIV, XV un XVI laikos dzīvojošo meistaru — Desela Padēlu un Deroma darbi tam bija tik pazīstami, ka viņš tos ar aizvērtām acīm, vienkārši aptaustīdams, jau būtu pazinis. Tas bija Nodjē, kurš atdzīvināja grāmatu siešanas mākslu, kas Revolūcijas un Impērijas laikos bija noslīdējusi zem mākslas līmeņa; un tas bija viņš, kurš vadīja un iedrošināja šīs mākslas atjaunotājus: Tuvenēnu, Bradeļus, Nidrē, Basonetu un Legrānu. Tuvenēns, kas mira ar diloni, vēl uz nāves gultas pacēlās, lai pamestu skatienu uz sējumiem, kurus bija pagatavojis priekš Nodjē.
Nodjē pastaiga gandrīz vai vienmēr beidzās pie Krozē vai Tešnera, diviem brālēniem, kurus sacensība bija padarījusi par svešiniekiem un kurus Nodjē miermīlīgais ģēnijs centās samierināt. Tur notika bibliofilu sanāksmes, tur sapulcējās, lai pārrunātu par grāmatām, izdevumiem, darījumiem, tur savstarpēji apmainījās; tāpēc, tiklīdz parādījās Nodjē, sākās viena vienīga kliegšana, bet tiklīdz viņš atvēra muti — iestājās pilnīgs klusums.
Tagad runāja Nodjē un mētāja paradoksus de omnire scib iii et quibusdam aliis.
Vakaros, kad ģimene bija jau ieturējusi pusdienas, Nodjē strādāja ēdamistabā, starp trim (ne vairāk un arī ne mazāk) trīsstūrī novietotām svecēm. Mēs jau minējām kādā rokrakstā un uz kāda papīra viņš rakstīja, pie tam vienmēr ar zoss spalvu. Tērauda spalvas Nodjē nevarēja ciest, tāpat kā visus jaunizgudrojumus: gāze viņam iedvesa šausmas, tvaiks to saniknoja un viņš pareģoja drīzu un neizbēgamu pasaules galu, kam bija jānāk līdz ar mežu izciršanu un akmeņogļu raktuvju iztukšošanu. Tieši šajos iebildumos pret kultūras progresu Nodjē bija lielisks savā dedzībā un graujošs savā aizrautībā. Ap pusdesmitiem vakarā Nodjē atkal mēdza iziet; tikai tad viņš vairs neizvēlējās piekrasti, bet bulvārus. Viņš iegāja pilsētā vai nu pa Sv. Mārtiņa vārtiem, vai pa Abigi, vai Finambulas, visbiežāk — pie Finambulas. Tas bija Nodjē, kas dievienāja Debiro. Visā pasaulē Nodjē atzina tikai trīs aktierus: Debiro, Patjē un Talmu; Patjē un Talma bija miruši, bet vēl atlika Debiro, lai mierinātu Nodjē par abu iepriekšminēto zaudējumu
Jau simtiem reižu Nodjē bija redzējis izrādi „Satrakotais vērsis".
Katru svētdienu Nodjē brokastoja pie Pikserekura. Tur viņš sastapa savus parastos apmeklētājus: marķīzu Deganē, marķīzu Dešalabru un bobliofilu Žako, kas Nodjē prombūtnes laikā spēlēja karali, bet kad ieradās Nodjē, pārvērtās par vicekarali.
Marķīzam Degonē bija nenosvērts raksturs: būdams kaprīzs mīlētājs, viņš. mīlēja, grāmatu, tāpat kā Reģenta laika dēkainis mīlēja sievieti — tikai lai to iegūtu. Grāmatu ieguvis, viņš tai palika uzticīgs veselu mēnesi; nevien uzticīgs — viņš kļuva entuziasts: nēsāja to visur līdzi, apturēja savus draugus, lai viņiem to parādītu; vakaros apguldamies, palika zem spilvena un, naktī pamodies, iededzināja sveci, lai to apskatītu, bet lasīt nelasīja nekad. Viņš pastāvīgi bija greizsirdīgs uz Pikserekuru tā grāmatu dēļ, kuras tas viņam atteicās pārdot, lai kāda būtu cena; atriebdamies par to, viņš Kastelāna kundzes vaikalā nopirka kādu autogrāfu, pēc kura Pikserekurs bija kārojis jau desmit gadu.
— Tam nav nozīmes, — saniknots teica Pikserekurs, — mans tas reiz būs.
— Kas? — jautāja marķīzs Degonē.
— Jūsu autogrāfs.
. - Kad tad tas būs?
— Pēc jūsu nāves, velns lai parauj!
Un Pikserekurs būtu turējis vārdu, ja vien marķīzam Degonē nebūtu bijis lemts viņu pārdzīvot.
Kas attiecas uz marķīzu Dešalabru, tad šis cita nekā nevēlējās kā tikai vienu lietu: tā bija bībele, kādas nevienam nav; un pēc tādas viņš kāroja no visas sirds. Viņš tik ilgi mocīja Nodjē, lai tas viņam norādot kādu vienīgo eksemplāru, ka beidzot Nodjē izdarīja vēl labāk nekā marķīzs Dešalabrs to gribēja, proti, viņš norādīja uz tādu eksemplāru, kāda nemaz nav.
Marķīzs Dešalabrs tūdaļ sāka šo retumu meklēt. Nekad Kristofers Kolumbs savā Amerikas atklāšanā nebija parādījis tādu dedzību; Vasko de Gama, meklēdams Indiju, nekad nebija rīkojies ar tādu neatlaidību kā marķīzs Dešalabrs, dzīdams pēdas savai bībelei., Amerika atradās starp 70.ziemeļu un 54.dienvidu platuma grādiem. Indija bija mekējama šaipus un viņpus Gangas, bet marķīza Dešalabra bībele nebija atrodama ne uz viena platuma grāda — ne šaipus, ne viņpus Sēnas. Un tā, lūk, galarezultāts bija tas, ka Vasko de Gama atrada Indiju; Kristofers Kolumbs uzzēģelēja Ameriku, bet marķīzs Dešalabrs varēja meklēt no ziemeļiem līdz s,^ dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem, viņš tomēr neatrada savu vi bībeli.
Bet ja tā bija un palika neatrodama, jo dedzīgāk marķīzs Dešalabrs to meklēja. Viņš piedāvāja piecus simtus, tūkstoš, divus tūkstošus un, beidzot, desmit tūkstošus franku. Visi bibliogrāfi lauzīja galvas, kur šī nelaimīgā grāmata varētu atrasties. Rakstīja uz Vāciju, uz Angliju — viss velti. Ja to būtu pieprasījis tikai marķīzs Dešalabrs, neviens nebūtu uzņēmies tik daudz pūļu un tam vienkārši būtu atbildēts — „Tādas bībeles pavisam nav." Bet to pieprasīja Nodjē, tad tas bija pavisam kaut kas cits. Ja Nodjē bija teicis: „Tāda bībele ir," tad neapšaubāmi tā ari bija. Pāvests varēja kļūdīties, bet Nodjē bija nemaldīgs.
Šī meklēšana turpinājās trīs gadus. Ik svētdienu marķīzs Dešalabrs, kopā ar Nodjē brokastodams pie Pikserekura, tam teica:
— Klausies, mīļo Kārli, šī bībele…
— Nu ko?
— Nav atrodama!
— Ouoere et invcnics, — atbildēja tam Nodjē.
Un ar jaunu sparu bibliomāns turpināja meklēt un — neatrada.
Beidzot marķīzam Dešalabram atnesa kādu bībeli. Šī gan nebija Nodjē norādītā bībele, bet starp abiem izdevumiem bija tikai viens gads starpības, tā nebija vis iespiesta pie Kēla, tā bija bijusi iespiesta Strasburā, bet attālums starp abām vietām bija tikai kāda jūdze. Tiesa, tā nebija
ūnikums, bet otrs un turklāt vienīgais eksemplārs glabājās kādā drūsu klosteri Libānā. Marķīzs Dešalabrs atnesa bībeli pie Nodjē un prasīja, ko viņš par to domājot.
— Nu, protams, — atbildēja Nodjē, redzēdams, ka marķīzs sajuks prātā, ja neiegūs bībeli, — tā kā otra nav atrodama, paturiet vien šo.
Marķīzs Dešalabrs nopirka bībeli, samaksādams par to divus tūkstošus franku, lika to iesiet greznā sējumā un novietoja īpašā kastē.
Mirdams maršals Dešalabrs novēlēja savu bibliotēku Maro jaunkundzei. Maro jaunkundze, kas pavisam nebija bibliomāne, lūdza Merlinu izšķirot nelaiķa grāmatas un tās pārdot.
Merlins, šis visgodīgākais cilvēks pasaulē, kādu dienu ieradās pie Merlo jaunkundzes ar banknošu paku — kopsummā par trīsdesmit vai četrdesmit tūkstošiem franku.
Viņš tos bija atradis kādā slepenā mapē, kas bija iekārtota šīs, gandrīz vai vienīgās bībeles greznajā sējumā.
— Kāpēc jūs, — es jautāju Nodjē,— pavisam nebūdams mistifikators, izspēlējāt šo joku ar nabaga marķīzu?
— Tāpēc, mīļais draugs, ka viņš sevi izputināja un visus šos gadus, kamēr viņš meklēja savu bībeli, ne par ko citu vairs nedomāja. Šo triju gadu laikā viņš bija iztērējis divus tūkstošus franku, bet nākamajos trīs gados būtu iztērējis piecdesmit tūkstošus.
Tagad, kad mēs esam parādījuši mūsu mīļoto Kārli viņa nedēļas darbā un svētdienu priekšpusdienās, pastāstīsim arī, ko viņš darīja svētdienās no pulkstens sešiem vakarā līdz pusnaktij.
Kā es iepazinos ar Nodjē?
Kā jau parasti visi iepazinās ar Nodjē. Viņš man izdarīja kādu pakalpojumu. Tas bija 1827.gadā, kad es pabeidzu savu „Kristīni". Ne ministrijā, ne teātrī man nebija nekādu paziņu un mana priekšniecība man ne tik vien nepalīdzēja nokļūt uz Comedie Francaise skatuves, bet pat vēl bija kavēklis. Jau pirms divām vai trīs dienām es biju uzrakstījis šo pēdējo rindu, kas ir tikusi tikpat stipri izsvilpta, cik izpelnījusies aplausus.
„Nu, lai… tēvs, man tā gan žēl; bet lai viņš mirst."
Zem šīs strofas es biju parakstījis vārdu — Fin, un man vienīgi atlika izlasīt manu lugu karaliskā teātra aktieriem, lai tiktu no viņiem vai nu pieņemts, vai noraidīts.
Par nelaimi tanī laikā Comedie Francaise pārvalde, tāpat kā Venēcijā, skaitījās republikāniska, bet bija arī aristokrātiska, un nebija viegli nokļūt līdz visgaišākās komitejas kungiem.
Pie teātra gan darbojās kāds eksaminētājs, kam bija uzlikts par pienākumu izlasīt to jauno cilvēku darbus, kuri vēl atklātībā nebija pazīstami un kuri varēja tikt izvirzīti priekšlasīšanai tikai pēc eksaminētāja akcepta. Bet dramatiskajās tradīcijās bija pazīstami tādi bezcerības gadījumi, kur manuskripti savu lasīšanas kārtu bija gaidījuši divus vai pat trīs gadus. Tā ka es, labi pazīdams Miltonu un Danti, neuzdrošinājos ielauzties šīs Paradīzes pievārtē, baidīdamies, ka mana „Kristīne" vienkārši nepavairotu to skaitu, kas Questi sciaurati che mai non fur vivi.
Biju jau dzirdējis par Nodje, kurš esot dzimis protežē visiem tppošiem dzejniekiem. Es viņam palūdzu dot man kādu ieteikumu pie baroņa Jeilora un viņš man to arī atsūtīja. Astoņas dienas vēlāk es lasīju Franču teātrī un gandrīz vai būtu ticis pieņemts.
Es saku — gandrīz vai, tāpēc ka „Kristīne", salīdzinājumā ar laikmetu, kurā mēs dzīvojam, tas ir, 1827.gadā bija tādas literārās ķecerības, ka pat karaliskās trupas viduvējie spēki neuzdrošinājās mani pieņemt un savos slēdzienos pievienojās Pikāra, „Mazās pilsētiņas" autora, domām.
Monsieur Pikārs bija viens no tā laika praviešiem.
Firmins mani aizveda pie viņa. Monsieur Pikaro mani pieņēma savā bibliotēkā, kura bija izgreznota ar viņa krūšūtēlu un kurā bija sakopoti visi viņa izdotie darbi.
Viņš paņēma manu manuskriptu, nolika satikšanos pēc astoņām dienām un mēs šķīrāmies.
Astotajā dienā, tieši tanī pašā stundā es pieklauvēju pie monsieur Pikāra durvīm. Monsieur Pikārs acīmredzot bija mani gaidījis, un saņēma mani smaidīdams kā Rigoberts lomānā „lzūtrupējamā māja".
— Cienītais monsieur, — viņš teica, pasniegdams man glīti salocīto manuskriptu, — vai jums ir no kā iztikt?
Sākums nesolīja nekā laba.
— Jā, monsieur, — es atbildēju, — man ir maza vietiņa pie Orleānas hercoga.
— Tad labi, mans draugs, — viņš teica, sirsnīgi iespiezdams man rokās manuskripta vīstokli un ar to pašu tvērienu saņemdams manas rokas, — ejiet uz jūsu biroju.
Un priecādamies, ka pateicis šādu asprātību, viņš saberzēja rokas un ar nepārprotamu žestu man norādīja, ka audience beigusies.
Tomēr man vajadzēja pateikties Nodjē un es ierados Arsenālā. Nodjē, tāpat saņēma mani ar smaidu…bet, kā Moļjērs saka — smaids no smaida atšķiras.
Pikāra smaidu es kādreiz varbūt aizmirsīšu, bet Nodjē smaidu — nekad.
Es gribēju pierādīt Nodjē, ka nemaz neesmu tik necienīgs baudīt viņa protekciju, kā viņš to pēc Pikāra atbildes būtu varējis domāt. Es tam atstāju savu manuskriptu. Nākamajā dienā es saņēmu vēstuli, kas man atkal iedeva drosmi un mani uzaicināja uz vakara sanāksmēm Arsenālā. Šīs vakara
Nodjē viņa piedzīvojumos nācās pieredzēt daudz ko tādu, kas parasti atgadās tikai ģeniāliem cilvēkiem. Reiz, kad Nodjē dzīvoja Štīrijā, šinī granītklinšu un simtgadīgu koku zemē, viņš kādudien, kukaiņus meklēdams, pamanīja kokā dobumu.
Gribēdams to aizsniegt, viņš uzrāpās augšā un iebāza roku caurumā, kā jau to bija paradis darīt. Jāteic, ka tas bija diezgan neuzmanīgi darīts, jo kādreiz viņš no līdzīga dobuma izvilka čūsku, kas bija aptinusies ap roku. Un tā, lūk, todien atradis dobumu, Nodjē iebāza tanī roku. Viņš sataustīja kaut ko mīkstu, lipīgu, kas saplaka zem viņa pirkstu spiediena.
Viņš ātri izrāva roku un paskatījās dobumā, tā dibenā viņš ieraudzīja spīdam divas nespodras acis. Nodjē nenoliedza velna esamību un, redzēdams šīs divas acis, kas it kā atgādināja Harona kvēlojošās acis, kā saka Dante, viņš metās bēgt, tad apstājās un pārdomāja, pēc tam, sadabūjis cirvi un novērtējis dobuma, dziļumu, sāka cirst caurumu ap to vietu, kur, pēc viņa domām, šim nepazīstamajam radījumam vajadzēja atrasties. Pēc piektā vai sestā cirtiena no koka sāka plūst asinis, uz mata tāpat, kā tās plūda no Tankreda zobena cirtieniem Taso apburtajā mežā. Tikai tā nebija daiļa kareive, kas viņam parādījās, bet gan milzīgs, kokā iestrēdzis krupis, kuru tur, droši vien, vējš bija iemetis, kad tas vēl nebija resnāks par biti.
Cik ilgu laiku viņš tur bija pavadījis? Divus, trīs vai varbūt pat piecus simtus gadu. Krupis bija piecus sprīžus garš un trīs — resns.
Kādu citu reizi — tas atgadījās Normandijā— toreiz, kad viņi abi ar Tēloru apceļoja Francijas jaukākās vietas, Nodjē iegāja kādā baznīcā. Pie baznīcas griestiem bija pakārts milzīgs zirneklis un milzīgs krupis. Nodjē vērsās pie vietējā zemnieka, lai uzzinātu, kāda nozīme ir šim savādajam pārim.
Un, lūk, ko viņam pastāstīja vecais zemnieks, kad bija aizvedis Nodjē pie kādas baznīcas novietotas plāksnes, kurā bija iecirsts pilnā apbruņojumā gulošs bruņinieka tēls.
Šis bruņinieks ir kāds veclaiku barons, kurš bija atstājis tautā tik sliktas atmiņas, ka pat vispārgalvīgākie gāja ar līkumu, lai neuzkāptu viņa kapa vietai. Turklāt nevis cienības, bet gan baiļu dēļ. Virs šā kapa, kā to bruņinieks uz savas miršanas gultas bija vēlējies, dienu un nakti vajadzēja degt lampai, bet izdevumu segšanai nelaiķis bija nodibinājis zināmu fondu, kas bija vairāk nekā pietiekami liels.
Kādā jaukā dienā vai, pareizāk sakot, kādā jaukā pusnaktī gadījās, ka priesteris, kurš vēl negulēja, redzēja pa logu, kas izgāja uz baznīcu, ka lampa paliek arvien tumšāka un nodziest. Viņš izskaidroja to ar kādu nejaušu gadījumu un tanī naktī nepievērsa tam nekādu vērību.
Bet nākamajā nakti, pamodies ap pulkstens diviem, viņš iedomājās pārliecināties, vai lampa deg. Izkāpis no gultas un piegājis pie loga, viņš pats savām acīm redzēja, ka baznīcā valdīja piķa melna tumsa. Šī parādība, kas četrdesmit astoņu stundu laikā atkārtojās divas reizes, kļuva jau diezgan uzkrītoša.
Nākamajā dienā jau no paša rīta priesteris ataicināja baznīCšargu un apvainoja to, ka viņš eļļu nebūšot viss ielējis lampā, bet gluži vienkārši to izlietojis salātiem.
Baznīcsargs zvērēja pie visiem svētajiem, ka nekā tamlīdzīga hēēsot; ka visus tos piecpadsmit gadus, kamēr viņam esot tā laime būt par baznīcsargu, viņš katru vakaru pēc labākās sirdsapziņas piepildot lampu un ka šo nedarbu laikam gan darot pats ļaunais bruņinieks, kurš pēc tam, kad esot mocījis ļaudis savā dzīves laikā, gribot to atkal darīt trīssimt gadus pēc savas nāves.
Priesteris atbildēja, ka viņš pilnīgi ticot baznīcsarga vārdiem; bet ka viņš tomēr vēloties būt klāt, kad vakarā lampa tiks piepildīta. Un tā, lūk, kad iestājās krēsla, priestera klātbūtnē eļļa tika iepilināta un lampa aizdedzināta. Kad tas bija izdarīts, priesteris pats noslēdza baznīcas durvis, iebāza atslēgu ķešā un atgriezās savā dzīvoklī.
Paņēmis breviāru, viņš atsēdās lielā lēnkrēslā pie loga un, pārmaiņus pamezdams acis gan uz grāmatu, gan uz baznīcu, sāka gaidīt. ?
Ap pusnakti viņš pamanīja, ka gaisma baznīcas logos kļūst mazāka, satumst un nodziest.
Tātad še tiešām bija kāds savāds, mistisks, neizskaidrojams cēlonis, pie kura nabaga baznīcsargs nevarēja būt vainīgs.
Vienu mirkli priesteris iedomājās, ka zagļi ir ielavījušies baznīcā un zog eļļu. Bet ja pieņēma, ka pie šā nedarba ir vainīgi zagļi, tad tie gan bija godīgi jokupēteri, kas aprobežojās ar eļļas zagšanu un atstāja mierā svētos traukus.
Tātad tie nevarēja būt zagļi, tur vajadzēja būt kādam cēlonim, ko nevarēja iedomāties, varbūt tas bija kaut kas pārdabisks. Un priesteris nolēma šo cēloni izdibināt, lai kāds tas arī nebūtu.
Nākamajā vakarā viņš pats ielēja eļļu lampā, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka viņš nav apmuļķots ar kaut kādu acu apmānu, tad viņš neatstāja vis baznīcu, kā to bija darījis vakar, bet paslēpās kādā biktskrēslā.
Stunda pēc stundas pagāja, lampa spīdēja mierīgi un klusi, pulkstens nosita pusnakts stundu…
Priesterim šķita, ka viņš būtu dzirdējis klusu troksni, it kā kāda akmens plāksne tiktu pacelta. Tad viņš ieraudzīja kāda dzīvnieka ēnu ar milzīgām kājām. Šī ēna uzrāpās augšā gar kādu kolonnu, aizskrēja par karnīzi, uz sanāksmes Arsenālā bija kaut kas brīnišķīgs, ko neviena spalva nekad nevarēs aprakstīt. Tās notika svētdienās un parasti sākās pulkstens sešos.
Sešos tika klāts galds un pie tā sēdās vecu vecie paziņas: Kaijē, Teilors, Frānsiss Veiss, ko Nodjē mīlēja kā savu dēlu, tad, kā nu pagadījās: viens .vai divi lūgti viesi un pārējie — volontieri.
Kas reiz bija ticis uzņemts šā nama intīmajā pulciņā, turpmāk pēc patikas ieradās pie Nodjē uz pusdienām. Arvien tika rezervētas divas vai trīs vietas neparedzētiem viesiem. Ja šo triju vietu nepietika, tad tās papildināja vēl ar ceturto, piekto un sesto, attiecīgi pagarinot galdu. Bet slikti klājās tam, kas ieradās kā trīspadsmitais. Tam bez žēlastības nācās nosēsties pie atsevišķa maza galdiņa, ja vien neieradās vēl četrpadsmitais to atsvabināt no šāda soda.
Nodjē bija savas dīvainības: rupju maizi viņš cienīja vairāk par baltmaizi, alvas traukus — vairāk par sudrabu un parastās sveces — vairāk par vaska svecēm.
Bet to neviens cits neievēroja, kā tikai Nodjē kundze, kas tad arī klāja pēc viņa gaumes.
Pēc viena vai diviem gadiem es jau skaitījos viens no tiem intīmajiem draugiem, kurus nule minēju. Es varēju nākt. uz pusdienām bez kāda iepriekšēja paziņojuma, un izsaucieni, ar kādiem tiku saņemts, liecināja, ka esmu gaidīts viesis, un tūdaļ tiku nosēdināts pie galda, vai, pareizāk sakot, pats nosēdos starp Nodjē un Mariju.
Pēc zināma laika tas, kas bija vienkāršs fakts, kļuva par tiesisku normu. Ja es ierados vēlāk, kad visi jau bija pie galda un mana vieta bija aizņemta, to uzurpējušam galda biedram ar atvainošanos tika dots mājiens, mana vieta tika atbrīvota man, bet viņam, kuru es biju padzinis, bija jāapskatās, kur palikt.
Nodjē toreiz apgalvoja, ka es viņam esot lielisks atradums, tāpēc ka es atbrīvoju no pienākuma sarunāties. Bet ja nu arī viņam es biju atradums, tad pārējiem es biju tikai zaudējums. Nodjē bija vislielākais sarunu mākslinieks pasaulē. Ar manām runas dāvanām varēja darīt visu to, ko dara ar uguni, lai tā uzliesmotu: tas varēja iededzināt, uzkurināt, iemest tajās degvielu, kas liek sprēgāt asprātības dzirkstīm — tāpat kā sprēgā dzirkstis kalēja smēdē. Un tomēr tā bija tikai dedzība, tā bija aizrautība un tā bija jaunība, bet viņā nebija nekā no tās mīļās labsirdības, tās neizsakāmās burvības un cēlā smalkuma, kurā kā izstieptā tīklā putnu ķērājs saķer visus: gan lielos, gan mazos putnus. Nē, tas neizklausījās pēc Nodjē. Es biju tikai vietas izpildītājs, ar kuru apmierinājās, tas arī viss.
Dažreiz es iespītējos, negribēju runāt, bet man atsakoties, tā kā mēs bijām Nodjē mājā, vajadzēja runāt viņam pašam. Tad klausījās visi: pieaugušie un pat bērni. Tas bija Valters Skots un Pero vienā personā, tas bija zinātnieks cīņā ar dzejnieku un atmiņa cīņā ar iztēli.
Jāpiebilst, ka ne tikai prieks bija viņā klausīties, patīkami bija arī viņā noskatīties. Viņa slaidais, sausnējais stāvs, garās, vājās un bālās rokas, viņa skumjas labsirdības apdvestā seja, tas viss harmonēja ar viņa mazliet stiepto valodu, kurā dažu toņu modulācijās bija saklausāms provincieša akcents, no kura Nodjē nekad netika vaļā. O, tad viņa stāstījums kļuva neizsmeļams, vienmēr t iri bija kas jauns un bez kādas atkārtošanās. Laiks, telpa, vēsture dabas zinātnes Nodjē bija Fortunatova soma, no kuras Pēteris Šlēmīls grāba pilnām saujām. Viņš pazina vai visu pasauli: Dantonu, Šarloti Kordē, Gustavu III, Kaliostro, Piju IV, Katrīnu II un Fridrihu Lielo. Ko vēl lai saku? Kā grāfs Sentžermēns un taratantaleo viņš bija bijis klāt pie pasaules radīšanas un pārvērstos veidos gājis cauri gadu simteņiem. Attiecībā uz šīm pārvērtībām viņam bija sava visai asprātīga teorija.
Pēc Nodjē uzskata sapņi nebija nekas cits kā atmiņas no tām dienām, kas nodzīvotas uz kādas citas planētas, tātad — visa bijušā atcere. Pēc viņa domām visfantastiskākie sapņi bija saistīti ar piedzīvojumiem, kas reiz norisinājušies uz Saturna, Venēras vai Merkura, un sevišķi dīvainie sapņu tēli nebija nekas cits kā to būtņu ēnas, kas iespiedušās mūsu nemirstīgās dvēseles atmiņā. Pirmo reizi apmeklēdams Botāniskā dārza Izrakteņu muzeju, viņš izbrīnā iesaucies, atrazdams tur dzīvniekus, kurus esot redzējis Deukaliona un Pirras ūdensplūdu laikā, un dažreiz viņš neviļus atzinās, ka, redzēdams Tempļa bruņinieku tiekšanos pēc virskundzības pār pasauli, viņš esot ieteicis Zakam Molē apvaldīt savu godkārību. Tā neesot bijusi viņa vaina, ka Jēzus Kristus ticis krustā sists: viņš vienīgais starp tā klausītājiem esot to brīdinājis par Pilāta ļaunajiem nolūkiem attiecībā uz Kristu. Bet visbiežāk Nodjē bija gadījies sastapties ar Mūžīgo žīdu: pirmo reizi Romā, Gregora VII laikā, otru reizi Parīzē Sv.Bērtuļa dienas priekšvakarā un pēdējo reizi Vjennā, Dofinas provincē, par ko viņam esot vērtīgi dokumenti. Šinī sakarībā viņam esot izdevies atspēkot kādu maldīgu uzskatu, pie kura turējušies zinātnieki un dzejnieki, it īpaši Edgars Kvinē: nevis Ahasvērs bijis šā piecu grašu vīra vērts, bet gan Izāks Lakedems, jo Ahasvērs esot pa pusei grieķu, pa pusei latīņu vārds. To Nodjē varēja noteikti apgalvot, jo šādu informāciju bija dzirdējis tieši no šā cilvēka mutes. No politikas, filozofijas un teikām viņš pārgāja uz dabas zinībām. O, cik tālu šinī zinātnē Nodjē atstāja aiz sevis Hērodotu, Pliniju, Marko Polo, Bifonu un Lasipedu! Viņš pazina tādus zirnekļus, ar kuriem salīdzinot, Pelisona zirneklis bija tīrais nieks, viņš bija sastapis reptiļus, kuru priekšā Me,tuzāls bija tikai bērns un, beidzot viņam bija sakari ar kaimaniem, ar kuru salīdzināts krokodils bija tikai ķirzaka.
mirkli parādījās pie griestu velves, nolaidās par virvi lejā un nosēdās uz lampas, kas tūdaļ sāka tumst, uzdzirkstīja un nodzisa.
Priesteris palika gluži tumsā. Viņš saprata, ka šis mēģinājums ir jāatkārto, izvēloties notikuma vietai tuvāku slēpni.
Un tās bija viegli izdarāms: tai vietā, lai nosēstos biktskrēslā, kas atradās lampai pretī esošā baznīcas pusē, vienkārši vajadzēja izvēlēties biktskrēslu, kas no tā atradās tikai dažu soļu attālumā.
Nākamajā dienā viss tika izdarīts tāpat kā iepriekš; tikai priesteris pārmainīja biktskrēslus un apbruņojās ar segtu laternu.
Līdz pusnaktij bija tas pats miers, tas pats klusums un lampa tikpat godīgi izpildīja savu pienākumu. Bet līdz ar pulksteņa pēdējo sitienu pusnaktī atskanēja tāda pati brakšķēšana kā vakar. Bet tā kā brakšķēšana notika tikai četrus soļus no biktskrēslā, priestera acis tūdaļ varēja saskatīt vietu, no kurienes nāca troksnis, un tā bija — bruņinieka kaps.
Ar cilni greznotā plāksne, kas sedza kapu, lēnām pacēlās, un caur kapa iežogojumu priesteris redzēja izlienam zirnekli pūdeļa resnumā ar olekti garām kājām un apaugušu ar sprīdi garu vilnu. Bez kādas steigas un nemaz nemeklēdams ceļu, kuru tas, acīmredzot, labi pazina, zirneklis tūdaļ sāka līst gar kolonnu uz augšu, pārskrēja pāri karnīzei, nolaidās pa virvi lejā un nonācis pie mērķa sāka dzert eļļu no lampas, kas nodzisa.
Bet nu priesteris ņēma palīgā savu laternu un lika tās gaismai krist uz bruņinieka kapu.
Viņš ieraudzīja, ka radījums, kas kapu turēja pusvirus, bija krupis jūras bruņurupuča lielumā. Piepūzdamies viņš pacēla kapakmeni un tā pavēra izeju zirneklim, kas devās izpumpēt eļļu, un atgriezās, lai dalītos ar savu kompanjonu.
Jau simtiem gadu abi bija dzīvojuši šinī kapā un dzīvotu tur, varbūt, vēl šodien, ja nejaušs gadījums nebūtu atklājis priesterim, ka viņa baznīcā ir kāds zaglis.
Nākamā dienā priesteris dabūja palīgus, kaps tika atvērts un kukainis līdz ar rāpuli tika nogalināti, bet viņu līķi pakārti pie baznīcas griestiem par pierādījumu šim savādajam notikumam.
Vispirms jau šis pats zemnieks, kas par šo notikumu pastāstīja Nodjē, bija bijis viens no tiem, kurus priesteris bija aicinājis talkā nogalināt abus kapa iemītniekus un galdabiedrus. Viņš esot ņēmis priekšā krupi, pie kam viens piliens no šā riebīgā rāpuļa asinīm tam iešļācies acī un padarījis to aklu. b i
No tā laika viņš kļuvis vienacis.
Nodjē šie nostāsti par krupjiem ar to vien neaprobežojās; šā dzīvnieka ilgais mūžs bija kaut kas mistisks, kas kairināja Nodjē iztēli. Viņš zināja visus nostāstus par simtgadīgiem vai pat tūkštošgadīgiem krupjiem, par visiem šiem rāpuļiem, kas atrasti akmeņos un koku dobumos, sākot ar to eksemplāru, kuru 1756.gadā tēlnieks Leprins Eretvijā atrada ieslēgtu cietā akmens slānī, un beidzot ar krupi, kuru Herisfans 1771.gadā ieslēdza ģipša lējumā un 1774.gadā atrada to vēl spirgtu un veselu.
Ja Nodjē dažs labs jautāja, no kā šie nabaga cietumnieki ir pārtikuši, viņš atbildēja, ka tiem jau bijusi viņu āda. Nodjē bija novērojis kādu mazu krupīti dendiju, kā tas vienas ziemas laikā sešas reizes metis ādu, ik reizi aprīdams veco. Bija zināmi gadījumi, kad šie dzīvnieki, tā sakot, no pasaules radīšanas bijuši ieslēgti pirmatnējās akmens slāņu formācijās kā, piemēram, krupis, kuru atrada Gotlandē — Bursvičas akmeņlauztuvēs.
Totālā inerce, kādā tie atradās, dzīvības pārtraukšana temperatūrā, kas neatļāva nekādu sadalīšanos un kas vides mitruma dēļ neprasīja nekādu spēka patēriņa izlīdzinājumu, jo vides mitrums saglabāja dzīvnieku un neļāva tam iet bojā sausuma dēļ.
Nodjē pārliecībai tie bija pietiekami iemesli, kas balstījās tiklab uz ticību, kā uz zinātni. Nodjē raksturā bija kaut kas kautri pazemīgs un viņam piemita zināmas tieksmes sevi arvien nostādīt zemāk, kas viņu tuvināja visiem neatzītajiem un pazemīgajiem. Kā bibliofils viņš bibliotēkās no grāmatu lūžņas izvilka vēl neatzītus šedevrus. Kā filantrops viņš sameklēja starp dzīvajiem nepazīstamus dzejniekus, kurus tad izveda atklātībā un aizveda līdz slavas spožumam.
Viņš bija gatavs sacelties pret katru spaidu, pret katru netaisnību; pēc viņa domām pat nabaga krupim tika nodarīta netaisnība, jo ļaudis vai nu nezināja, vai arī negribēja atzīt krupja labos tikumus. Ka krupis varēja būt labs draugs, to Nodjē jau bija pierādījis ar nostāstu par krupja un zirnekļa biedriskumu, un vārda pilnā nozīmē viņš to vēl desmitām reižu pierādīja, atstāstīdams kādu citu, ne mazāk fantastisku stāstu par krupi un ķirzaku.
Krupis bija ne tik vien labs biedrs, bet arī labs tēvs un labs laulāts draugs. Palīdzēdams savai sievai kā akušers, krupis visiem precētiem vīriem varēja pasniegt pirmās saskaņotas laulības kopdzīves stundas, piestiprinādams savas ģimenes oliņas pie savām pakaļkājām, vai, nēsādams tās uz savas muguras, viņš sniedza ikvienai ģimenes galvai pirmmācību tēva pienākumu pildīšanā. Kas attiecas uz siekalām, ko krupis izšļāc, kad viņu moca, tad Nodjē apgalvoja, ka tas esot visnevainīgākais šķidrums pasaulē un viņš to uzskatot par labāku nekā viņam pazīstamo kritiķu spļāvieni.
Tas nebija tāpēc, ka šie kritiķi nebūtu tikuši uzņemti viņa mājā kā visi citi un pat labi uzņemti, bet pamazām tie paši sāka atrauties, viņi nejutās ērti šinī labvēlības atmosfērā, kura valdīja Arsenālā un kurā zobgalības
,boV
pavīdēja tāpat, kā skaistā Florences vai Nicas naktī pavīd spīdoši vagulīši, tas ir, pamirdz un tūdaļ nodziest.
Šādi sarunājoties, beidzās pusdienas, kurās visi notikumi, izņemot sāls trauka apgāšanu un klaipa nolikšanu ačgārni, tika uzņemti no filozofiskā viedokļa. Tad padeva kafiju. Nodjē patiesībā bija sibarīts un visos sīkumos izprata to jūteklisko baudsajūtu, kas starp deserta sākumu un beigām nepieļauj nekādas pārvietošanās vai traucēšanu. Šādu aziātisku baudu brīžos Nodjē kundze piecēlās un gāja aizdegt sveces salonā. Tad es, kas kafijas dzeršanā nepiedalījos, bieži gāju viņai līdzi. Mans lielais augums viņai lieti noderēja, lai varētu aizdegt lustru, nepakāpjoties uz krēsliem.
Tad salons kļuva gaišs, jo līdz pusdienām un pārējās dienās viesus pieņēma tikai Nodjē kundze guļamistabā. Apgaismotajā salonā bija redzams balts panelis ar Ludviķa XV laika griezumiem, visvienkāršākās mēbeles — dīvāns un divpadsmit krēsli, kas apvilkti ar sarkanu kašmiru, tādas pašas krāsas aizkari, Indriķa IV statuja, Igo krūšutēls, Nodjē portrets un Reņjē Alpu ainava.
Piecas minūtes pēc uguns iedegšanas šinī salonā ienāca viesi. Kā pēdējais nāca Nodjē, atbalstīdamies vai nu uz Doza, Biksio, Frānsisa Vēja, vai arī uz manu roku, pie kam viņš vienmēr stenēja un vaidēja, it kā tam būtu klāt pēdējā stundiņa. Tad viņš vai nu nosēdās lielajā lēnkrēslā pa labi no kamīna, kājas izstiepdams un rokas nolaizdams, vai apstājās pie paša kamīna, kājas pret uguni, bet muguru ēnā.
Kad viņš apsēdās lēnkrēslā, viss bija pagalam. Iegrimis tanī svētlaimības stāvoklī, ko rada kafija, Nodjē patmīlīgi tīksminājās pats ar sevi un klusēdams sekoja savu iedomu tēliem. Bet ja viņš atspiedās pret kamīnu, notika pavisam kas cits: tad viņš sāka stāstīt un visi citi apklusa.
Ritin rita kāds no tiem brīnišķīgajiem stāstiem par viņa jaunības dienām, kas vai nu atgādināja kādu Longa romānu, vai Teokrita idilli, vai atkal līdzinājās revolūcijas laika smagai drāmai, kas norisinājās Vandejas kaujas laukos vai arī Revolūcijas laukumā, un dažreiz atkal pievienojās kādai noslēpumainai sazvērestībai, kuras iniciatori bija Kadāls, Udē vai Staps un Lahori.
Tie, kas ienāca, klusu pamāja sveicienu un apsēdās kādā lēnkrēslā vai atspiedās pret paneli.
Kā jau visam, arī stāstījumam pienāca beigas. Neviens neaplaudēja, kā neaplaudē strauta čalošanai vai putna dziesmai, bet kad norima strauta čalošana un apklusa putna dziesma, vēl turpināja klausīties.
Tad Marija, ne vārda neteikusi, nosēdās pie klavierēm, un pēkšņi, kā mirdzošs raķešu kūlis, kas ievada lielisku uguņošanu, gaisā aizlidoja skaņu brāzma.
Tad kāršu spēlmaņi, novietojušies attālāk, sāka spēlēt kārtis. Nodjē ilgu laiku spēlēja tikai batailu. Tā bija viņa iemīļotā spēle, kurā, kā viņš domāja, tam nav pretinieka. Beidzot viņš tomēr padevās laika prasībām un sāka spēlēt ekartē.
Marija dziedāja gan Lamartina, gan manus, gan arī Igo skaistos tekstus,' kuriem pati bija komponējusi mūziku. Tad pēc visām šīm, vienmēr pārāk īsām, bet brīnišķīgajām melodijām pēkšņi atskanēja kontrdansa ritornele. Katrs kavalieris steidzās pie savas dāmas un sākās deja.
Brīnišķīga deja, kuru vadīja tikai Marija, jo, izsizdama uz klavieru taustiņiem ātrās pasāžas, tā pameta pa vārdam katram, kas tai tuvojās, pie katra traverse, pie katras maine des dames un chasse-croisse. No šā brīža Nodjē, visu aizmirsts, pazuda, jo viņš nebija no tiem despotiskajiem mājastēviem, kuru klātbūtni jūt un kuru tuvošanos nejauž. Nodjē vēl bija veco laiku mājastēvs, kas noiet sāūis, lai dotu vietu viesim, pats palikdams laipns un gandrīz vai sievišķīgi maigs.
Tad Nodjē, sākumā nozuzdams tikai uz brīdi, drīz vien pazuda pavisam. Viņš agri gāja gulēt vai, pareizāk sakot, viņu agri apguldīja. Par to gādāja Nodjē kundze.
Ziemā viņa pirmā aizgāja no salona, tad dažreiz, kad virtuvē vairs nebija uguns, redzēja ienesam sildītāju, piepildām to un aiznesam uz guļamistabu. Nodjē sekoja sildītājam, un ar to viss bija galā.
Desmit minūtes vēlāk Nodjē kundze atgriezās. Nodjē bija apguldīts un aizmiga, klausoties savas meitas dziesmās, dejotāju smieklos un viņu kāju dipoņā.
Kādudien mēs atradām Nodjē vēl pazemīgāku nekā parasti. Šoreiz viņš bija sakaunējies un apjucis. Mēs ar bažām jautājām, kas ar viņu noticis. Nodjē bija iecelts par Akadēmijas locekli. Viņš pazemīgi atvainojās man un Igo, bet šoreiz tā nebija viņa vaina. Akadēmija bija iecēlusi Nodjē par savu locekli, kad viņš to vismazāk gaidīja.
Nodjē, kurš viens pats bija tik gudrs kā visi pārējie akadēmiķi kopā, sāka akmeni pēc akmeņa nojaukt Akadēmisko Vārdnīcu. Viņš stāstīja, ka viens no nemirstīgajiem, kuram bija uzdots pastāstīt par kreveti, kādudien, vēlēdamies zināt viņa domas, parādīja uzrakstīto šķirkli, kas bija ietverts sekojošā definīcijā:
„Krevete, maza sarkana zivtiņa, kas peld ačgārni."
— Jūsu definīcijā, — atbildēja Nodjē, — ir tikai viena kļūda: pirmkārt krevete nav nemaz zivs, otrkārt, tā nav sarkana un, treškārt, tā nepeld ačgārni… Viss pārējais ir pareizi.
Es aizmirsu pateikt, ka pa šo laiku Marija bija apprecējusies un kļuvusi Mesnē kundze; bet šīs laulības Arsenāla dzīvē neienesa nekādas pārmaiņas. Zils Mesnē bija mūsu draugs: jau ilgu laiku viņš nāca mājā un beidzot, lai nebūtu jānāk, apmetās tajā uz dzīvi. Tas bija viss.
Tomēr es kļūdījos, kaut kas bija ticis upurēts: Nodjē pārdeva savu bibliotēku. Viņš gan mīlēja savas grāmatas, bet vēl vairāk Mariju.
Bez tam vēl jāpiebilst, ka neviens tā neprata pacelt grāmatas labo slavu kā Nodjē. Ja viņš gribēja pārdot vai ieteikt pārdošanai grāmatu, Nodjē to saslavināja kādā rakstā. Un jau ar to vien, ko viņš tanī atrada, grāmata kļuva pa retu eksemplāru. Man nāk prātā gadījums ar kādu sējumu. Nodjē kā lietpratējs apstrīdēja šā izdevuma identitāti un pierādīja, ka tas ticis iespiests kolonijās. Grāmatas cena bija pieci franki, bet pacēlās līdz trīssimt frankiem.
Četras reizes Nodjē pārdeva savas grāmatas, bet vienmēr paturēja vēl zināmu krājumu kā vērtīgu kodolu, un, balstīdamies uz to, viņš divos trīs gados atkal bija restaurējis savu bibliotēku.
Reiz tomēr šim jaukajam svētku laikam pienāca beigas. Pirms viena vai diviem mēnešiem Nodjē bija sācis stipri gausties un žēloties. Bet tā kā jau visi bija paraduši dzirdēt Nodjē gaužamies un žēlojamies, tad neviens tam sevišķu vērību nepievērsa, jo ar Nodjē rakstura grūti bija atšķirt sāpes no iedomātām ciešanām.
Tomēr šoreiz viņš acīmredzami kļuva vārgāks. Tā vairs nebija pastaigāšanās gar krastu, pa bulvāriem, bet gan lēna vilkšanās uz Sentmandē pusi tanīs dienās, kad caur pelēkajām debesīm vēl lauzās rets saules stars.
Tad ceļa mērķis bija kāds neizkatīgs krodziņš, kurā Nodjē, vesels būdams, bija apgādājies ar rupjo maizi. Šajās pastaigās, izņemot Zilu, kas strādāja savā birojā, viņu parasti pavadīja visa ģimene: Nodjē kundze, Marija un abi bērni, Karls un Žoržete. Neviens no viņiem negribēja šķirties no vīra, tēva un vectētiņa, jo nojauta, ka maz vairs atlicis laika pabūt viņa sabiedrībā, un tāpēc centās to izmantot.
Līdz pēdējam brīdim Nodjē pastāvēja uz svētdienas viesību turpināšanu. Tomēr beidzot redzēja, ka slimnieks savā istabā vairs nevarēja paciest troksni un drūzmēšanos salonā. Kādudien Marija noskumusi mums paziņoja, ka nākamā svētdienā Arsenāls būšot slēgts. Tad viņa pačukstēja tuvākajiem draugiem:
— Pienāciet, papļāpāsim.
Beidzot Nodjē iegūla, lai vairs neceltos.
Es iegriezos viņu apmeklēt.
— Mīļais Dimā, — viņš teica, jau pa gabalu stiepdams man roku, — kad es biju vesels, es biju tikai jūsu draugs, bet nu, kopš esmu slims, es esmu jūsu atzinīgais draugs. Es gan vairs nevaru strādāt, bet lasīt es vēl
varu, un, kā jūs redzat, es jūs lasu, un kad esmu noguris, atsaucu meitu un viņa man jūs lasa.
Un tiešām — Nodjē man parādīja manas grāmatas, izmētātas gultā un uz galda.
Manai godkārei tas bija reāls gandarījums: Nodjē, šis titāniskais gars, kas zināja visu, Nodjē, atrauts no sabiedrības un nespēdams vairs strādāt, ar labpatiku lasīja manas grāmatas.
Es saņēmu viņa rokas un pateicībā gribēju tās noskūpstīt.
Es savukārt biju izlasījis viņa „Revue des Mondes" numuros iespiesto „I nes de Ja Sierras".
Es biju aizgrābts. Šis romāns, viens no Kārļa pēdējiem darbiem, bija tik svaigs, tik krāsains, ka to būtu varējuši uzskatīt par vienu no viņa jaunības darbiem, kuram tas sava mūža vakara cēlienā ļāvis ieraudzīt dienasgaismu.
Šis stāsts par Inesi bija spoku un parādību stāsts. Tīri fantastisks pirmajā daļā, tas turpmāk kļuva jau pilnīgi reāls: beigās bija sākuma atrisinājums. Ak, kā es pārmetu Nodjē šīs beigas!
— Jums taisnība, — viņš teica, — tas nebija pareizi darīts, bet nomierinieties, man ir vēl otrs, un to jau es vairs nesabojāšu!
— Lai Dievs dod, un kad jūs ķersities pie šā darba?
Nodjē saņēma manu roku.
— To es nesabojāšu tāpēc, ka pats to vairs nerakstīšu, — viņš atbildēja.
— Bet kurš tad?
— Jūs.
— Kā es? Bet, mīļo Kārli, es taču šo stāstu nemaz nezinu!
— Es jums to pastāstīšu. O, šo es pataupīju sev, vai pareizāk sakot, jums.
— Mīļo Kārli, jūs to man tagad pastāstīsit, pēc tam jūs to uzrakstīsit un arī iespiedīsit.
Nodjē pakratīja galvu.
— Es jums to izstāstīšu, — viņš teica, — un kad atveseļošos, jūs man to atdosit.
— Mums ir laika diezgan, atliksim to līdz manam nākamajam apciemojumam.
«- Mīļais draugs, es jums teikšu kā aizdevējam, kam atdevu daļu parāda: kad dod, tad jāņem.
Un viņš iesāka.
Nekad vēl Nodjē nebija tā tēlojis.
Ah, ja man būtu bijis papīrs un spalva un es būtu varējis tik veikli pierakstīt, kā viņš .stāstīja!
Stāsts bija garš un es paliku uz pusdienām. Pēc pusdienām Nodjē iemiga, es aizgāju viņu neredzējis un — arī vairs neredzēju.
Nodjē, kura gaušanos uzskatīja par paradumu, gluži otrādi, līdz pēdējam brīdim bija slēpis no ģimenes savas ciešanas. Kad viņš beidzot atklāja savas vainas, visi redzēja, ka tās ir nāvīgas.
Nodjē bija ne tik vien kristīgais, bet īsts un sirsnīgs katolis. Viņš bija licis Marijai apsolīt, ka tā sūtīs pēc priestera, tiklīdz viņa stundiņa būs situsi. Tā pienāca drīz un Marija aizsūtīja pēc Sentpola baznīcas kapelāna.
Nodjē izsūdzēja grēkus. Nabaga Nodjē. Savā dzīvē viņš varbūt bija nodarījis dažu grēku, tikai ne pārkāpumu.
Pēc bikts istabā ienāca visa ģimene. Nodjē gulēja krēslainā alkovā un izstiepa rokas pēc savas sievas, meitas un saviem mazbērniem. Aiz tuviniekiem bija redzami kalpotāji, aiz tiem — bibliotēka, tas ir, mūžam uzticīgie draugi grāmatas.
Garīdznieks skaļā balsī lasīja lūgšanas, kuras Nodjē, labi pārzinādams kristīgo liturģiju, skaļi atkārtoja. Pēc dievvārdiem viņš apkampa visus klātesošos, nomierināja tos un teica, ka vēl pāris dienas dzīvošot, it īpaši, ja viņam ļaušot dažas stundas pagulēties.
Nodjē tika atstāts viens un viņš nogulēja piecas stundas.
Divdesmit sestā janvāra vakarā, tas ir, dienu pirms viņa nāves, drudzis pastiprinājās un Nodjē sāka murgot. Ap pusnakti viņš nevienu vairs nepazina; tā lūpas murmināja nesakarīgus teikumus, kuros dzirdēja minam Tacitu un Fenelonu.
Ap pulkstens diviem naktī nāve jau klauvēja pie durvīm. Nodjē uznāca stipra lēkme: viņa meita, noliekusies pār gultu, sniedza tam tasi nomierinošas dziras. Nodjē atvēra acis, paskatījās un pazina raudošo Mariju; tad viņš paņēma no viņas rokām tasi un kāri iztukšoja tās saturu.
— Vai tev garšoja labi? — Marija jautāja.
— O, jā, mans bērns, tāpat kā viss, ko saņēmu no tevis.
Nabaga Marija nolika galvu uz spilvena, ar matiem apsegdama mirēja valgo pieri.
— O, ja tu tā paliktu, — murmināja Nodjē, — es nekad nemirtu.
Bet nāve turpināja klauvēt.
Locekļi sāka palikt auksti, gaistošā dzīvība atkāpās un sakoncentrējās smadzenēs, tāpēc Nodjē prāts kļuva tik ass kā vēl nekad.
Viņš svētīja sievu un bērnus un jautāja, kāds esot datums.
— 27.janvāris, — atbildēja Nodjē kundze.
— Šo dienu, draugi, jūs taču neaizmirsīsit? — noprasīja Nodjē.
Tad, pagriezies pret logu, viņš nopūtās:
— Es vēlētos vēl reizi redzēt dienas gaismu.
Pēc tam vājinieks drusku iemiga.
Drīz viņa elpas vilcieni kļuva nevienādi un, beidzot, kad logā atspīdēja pirmā dienas gaisma, Nodjē atvēra acis, ar skatienu atvadījās no visiem un nomira.
Līdz ar Nodjē Arsenālā nomira viss — prieks, dzīvība un gaisma. Sēras nomāca mūs visus: ikviens no mums līdz ar viņu bija pazaudējis daļu no sevis.
Kas attiecas uz mani, tad nezinu, kā to lai saku, bet kopš Nodjē nāves arī manī kaut kas ir miris.
Šis kaut kas atdzīvojas tikai tad, kad runāju par Nodjē.
Lūk, tāpēc arī es to tik bieži daru.
Un tagad jūs lasīsit to stāstu, kuru man uzticēja Nodjē.