Starp gleznainajām Reinas pilsētiņas, kas kā rožu kroņa kauliņi savērtas uz šīs upes, pirmkārt ir mināma Manheima, Bādenes lielhercogistes otrā galvaspilsēta un lielhercoga otrā rezidence.
Mūsdienās, kad garām Manheimai uz augšu un leju pa upi braukā tvaikoņi un līdz tai ir uzbūvēts dzelzceļš; kad šāvienu troksnī asinīm aptraipītā pilsēta ir pacēlusi pret savu lielhercogu dumpja karogu, es Manheimu vairs nepazīstu. Bet es gribu jums pastāstīt, kāda Manheima bija tanī laikā, kad sākās mūsu stāsts, tas ir, pirms piecdesmit sešiem gadiem.
Tā bija īsta vācu pilsētiņa, mierīga un reizē arī politiska, mazliet skumja vai drīzāk sapņaina; viena no tām pilsētiņām, kādas notēlotas Augusta Lafontēna romānos un Gētes, Henrietes Belmanes vai Vertera poēmās.
r Patiesi vajadzēja tik pamest skatienu uz četros iecirkņos iedalīto Manheimu, un, redzot šīs pieklājīgi taisnās namu rindas, skaistās platās ielās ar zaļojošu mauru, mitoloģiskiem tēliem izrotāto strūklaku un visu pilsētu šķērsojošo bulvāru ar tā divkāršām akciju rindām, es saku, to visu redzot, varēja iedomāties, cik mierīga un klusa ritēja dzīve šinī paradīzē, ja vien mīlas vai politikas sabangotas kaislības neiespieda pistoli vai dunci kādā Vertera Sanda rokās.
Šinī pilsētā sevišķi ievērības cienīgs ir kāds laukums, uz kura atrodas baznīca un teātris.
Kā baznīca, tā arī teātris ir celti vienā laikā un, jādomā, pēc viena un tā paša arhitekta projekta vēl pagājušā gadu simteņa vidū, kad kādas favorītes kaprīžu iespaids mākslā bija tik liels, ka viņa veselai virknei mākslas darbu uzspieda sava vārda zīmogu — sākot ar baznīcām un beidzot ar nelielām mājiņām, sākot ar desmit olekšu lielām bronzas statujām un beidzot ar Meisenes porcelāna sīkajām figūriņām.
Tātad šī Manheimas baznīca un teātris bija celti Pompadūras stilā.
Baznīcai ir divas ārējās nišas, vienā no tām ir novietotas Minervas un otrā — Hēbes statuja.
Teātra portāls balstās uz divām sfinksām. Viena no tām reprezentē komēdiju, bet otra — traģēdiju.
Pirmā no šīm divām sfinksām savās ķetnās tur masku, otrā — dunci, un viņu matu pinums lieliski pieskaņojas to ēģiptiskajam raksturam.
Jāpiebilst, ka viss laukums, apkārtējie nami, apcirptie koki un mūru nocietinājumi ir veidoti tādā pašā stilā, kas viss kopā rada lieliski saskaņotu kopainu.
Tagad aizvedīsim mūsu lasītāju kādas mājas pirmā stāva istabā, kuras logi iziet uz jezuītu baznīcu. Tikai jāpiebilst, ka mēs viņu padarīsim par piecdesmit gadiem jaunāku un aizvedīsim atpakaļ uz tā Kunga žēlastības vai nežēlastības 1793.gada 10.maija svētdienas rītu. Viss zied: ūdenszāles upes krastā, margrietiņas pļavā, irbenājs žogmalā, roze dārzā un mīla sirdīs. Tagad piebildīsim, ka viena no visstiprāk pukstošajām sirdīm visā Manheimā un tās apkārtnē piederēja jaunajam cilvēkam, kas apdzīvoja mazo istabiņu, par kuru mēs jau teicām, ka tās logi izgāja uz jezuītu baznīcu.
Kā istaba, tā arī jaunais cilvēks ir to vērts, ka pie viņiem pakavējas ilgāk.
Istabai patiesi bija savdabīgs un gleznains izskats, jo tā atgādināja gan darba kabinetu, gan ateljē, gan mūzikas instrumentu veikalu.
Tajā bija palete, otas un molberts, bet uz molberta kādas etīdes pirmmets.
Tur bija ari ģitāra, viol d'amur, pianīns un uz tā atvērta sonāte.
Bez tam vēl spalva, tinte, papīrs, un uz papīra uzmests kādas balādes sākums. Gar sienām karājās loki, bultas, piecpadsmitā gadsimta stopi, sešpadsmitā gadsimta gravīras, septiņpadsmitā gadsimta mūzikas instrumenti, visādu laikmetu kārbas, dažādu veidu kausi un krūzes, beidzot, stikla pērļu virknes, no spalvām darināti vēdekļi, izbāztas ķirzakas, sakaltuši ziedi, vārdu sakot, vesela pasaule, bet visa šī pasaule nebija divdesmit piecu sudraba dālderu vērta.
Vai šīs istabiņas iemītnieks bija gleznotājs, mūziķis vai dzejnieks? To mēs patiesi nezinām. Bet noteikti viņš bija pīpētājs, jo starp visām šīm kolekcijām vispilnīgākā, visredzamākā kolekcija, kas novietota pa ķērienam, ieņēma goda vietu virs vecā dīvāna un laistījās saulē, bija pīpju kolekcija.
Bet lai kas arī viņš būtu: dzejnieks, gleznotājs, pīpētājs vai mūziķis, pašlaik tas ne rakstīja, ne gleznoja, ne pīpēja, ne komponēja.
Nē, viņš skatījās. Nekustīgi kājās stāvēdams, piespiedies pie sienas un elpu aizturējis, viņš skatījās pa vaļējo logu, kuru bija aizbarikadējis ar aizkariem tā, lai pats būtu neredzams. Skatījās, kā mēdz skatīties, kad acis nav nekas cits kā sirds lornete.
Ko viņš vēroja?
Vietu, kas pašreiz bija gluži tukša — jezuītu baznīcas ieeju, bet ieeja bija tukša tāpēc, ka baznīca bija pilna.
Tagad palūkosim, kas tas bija par cilvēku, kurš šo istabu apdzīvoja un kurš skatījās caur aizkariem un kura sirds skatoties tik stipri pukstēja.
Tas bija jauns, gadus astoņpadsmit vecs cilvēks, neliela auguma, kalsnējs un drūms. Viņa garie, melnie mati nokarājās pāri pierei un, ja viņš tos neatbīdīja ar roku, tie aizsedza acis; tad caur cirtām vērās sastindzis un mežonīgs skatiens — kā cilvēkiem, kuru garīgās spējas ne vienmēr atrodas drošā līdzsvarā.
Šis jaunais cilvēks nebija ne dzejnieks, ne mūziķis, ne gleznotājs, un bija dzeja, mūzikas un glezniecības pilnīgs sajaukums; viņā bija viss savādais, fantastiskais, labais un sliktais, drošais un gļēvais, aktīvais un flegmātiskais; un šis jaunais cilvēks bija Ernests Teodors Vilhelms Hofmanis.
Viņš bija dzimis 1776.gadā aukstā ziemas naktī, kad vējš gaudoja, sniegs sniga un grūti klājās mazturīgiem ļaudīm. Viņš bija dzimis Vecās Prūsijas vidienē, Kēnigsbergā, un šīs pasaules gaismu ieraudzīja tik vārgs un neattīstīts, ka visi, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, domāja, ka drīzāk vajadzēs pasūtīt tam zārciņu nekā šūpuli. Viņš piedzima tanī pašā gadā, kad Šillers sarakstīja savu drāmu „Laupītāji" un parakstīja to: „Šillers, Klopštoka vergs".
Pie tam viņam bija gadījies piedzimt vienā no tām vecpilsoņu ģimenēm, kur pie mums bija sastopamas Frondas laikos un vēl var sastapt Vācijā, bet drīz to nebūs vairs nekur.
Viņa māte bija slimīgi impulsīvas dabas sieviete, bezgala padevīga liktenim, kas visai viņas cietējas būtnei piešķīra brīnišķīgu melanholijas šarmu. Viņa tēvs savā rīcībā un ieskatos bija bargs, jo bija kriminālasesors un otrās instances justīcijas padomnieks. Tēva un mātes sabiedrība bija
2. 3axa ) Ne 333 tiesneši, krusttētim — prokurori un birģermeisteri; krustmāmiņas bija vēl jaunas, skaistas un koķetas.
Visi šie krusttētiņi un krustmāmiņas bija enerģijas un dzīvesprieka pilni mākslas un mūzikas cienītāji. Hofmanis teica, ka visus tos vēl esot redzējis; viņš atcerējās, kā tie viņa, sešus, astoņus vai desmit gadus vecā bērna klātbūtnē sarīkojuši ērmotus koncertus, kuros katrs spēlējis vienu vai otru no tiem vecajiem instrumentiem, kuriem tagad pat nosaukuma vairs nezina: kokles, stabules, cītaras, citras, violdamūras, violdegambas.
Taisnība, ka, izņemot pašu Hofmani, nekad neviens cits nebija redzējis šos muzikālos krusttēvus un krustmāmiņas, un tie viens pēc otra bija aizgājuši kā spoki, nodzēsdami gaismu uz savām pultīm.
No visiem šiem krusttēviem tomēr bija palicis viens. Tāpat arī no visām krustmātēm bija palikusi viena. Un par šo krustmāti Hofmanim bija visjaukākās atmiņas.
Mājā, kur Hofmanis pavadīja savu bērnību, dzīvoja viņa mātesmāsa, jauna sieviete ar piemīlīgu skatienu, kas iespiedās līdz cilvēka dvēseles dziļumiem. Šī jaunā, asprātīgā, laipnā sieviete, kas bērnā, kuru visi uzskatīja par aprobežotu, par maniaku un plānprātiņu, bija saskatījusi izcilas gara spējas, un to aizstāvēja, protams, kopā ar viņa māti. Turklāt tā viņam pareģoja ģēnija slavas pilno ceļu, kaut gan šādi pareģojumi bieži lika apraudāties Hofmaņa mātei, jo tā labi zināja, ka nediena ir ģēnija slavas nešķiramais ceļabiedrs. Šo krustmāti sauca par Sofiju. Kā visi ģimenē, arī viņa bija muzikāla un spēlēja kokli. Mazais Hofmanis savā šūpulī bieži pamodās harmonisku skaņu modināts un, acis atvēris, redzēja jaunās sievietes graciozo figūru noliekušos pār instrumentu. Viņa parasti nēsāja zaļu kleitu ar rožainām lentēm; tai līdzās parasti bija novietojies kāds mūziķis večuks ar līkām kājām un pūderētu parūku.
Viņš spēlēja basu, kas bija daudz lielāka par to; pieķēries instrumentam, tas it kā rāpoja gar to uz augšu un leju — kā ķirzaka ap ķirbi. No šīs harmonisko skaņu plūsmas, kas kā pērļu kaskāde strāvoja no Eiterpes pirkstiem, Hofmanis bija smēlis to burvju dziru, kas viņu padarīja par mūziķi.
Lūk, tāpēc krustmāte Sofija, kā jau esam minējuši, bija viena no visjaukākajām Hofmaņa atmiņām. Bet to pavisam nevar teikt par viņa krusttēvu. Mātes slimība un tēva nāve bija to novedusi šā krusttēva aizgādniecībā.
Tas bija cilvēks tikpat akurāts, cik Hofmanis bija nekārtīgs; tikpat nosvērts, cik nabaga Hofmanis bija savdabīgi impulsīvs; cilvēks, kura akurātība un kārtības mīlestība pastāvīgi karoja ar brāļadēlu, bet tikpat nesekmīgi, kā Kārļa V prāts cīnījās ar pulksteņa mehānismu: krusttēvs varēja darīt, ko gribēja, pulkstenis vienmēr .;ita ne tā, kā viņš to vēlējās, bet kā tas patika viņa brāļadēlam.
Patiesību sakot, šis Hofmaņa krusttēvs, par spīti viņa kārtības mīlestībai, nemaz nebija tik liels mākslas un iztēles ienaidnieks; viņš pat samierinājās ar mūziku, dzeju un glezniecību, bet apgalvoja, ka prātīgs cilvēks ar šādām iedvesmes lietām var nodarboties tikai pēc pusdienām, lai veicinātu gremošanu. Šim uzskatam viņš bija pieskaņojis Hofmaņa dzīvesveidu: tik un tik stundas miega, tik un tik stundas jurisprudences studijām, tik un tik stundas atpūtai, mūzikai, glezniecībai un dzejai.
Hofmanis būtu gribējis to visu pārkārtot un nolikt: tik un tik minūtes studiju darbam, tik un tik mūzikai, glezniecībai un dzejai, bet Hofmanis nebija noteicējs. Tā, lūk, viss beidzās ar to, ka Hofmanim atriebās ir krusttēvs, ir advokatūra; kādā jaukā dienā viņš aizbēga no Kēnigsbergas ar dažiem dālderiem ķešā un nonāca Heidelsbergā, kur uz īsu brīdi apstājās, bet ilgi nevarēja palikt tā iemesla dēļ, ka teātrī bija ļoti slikts orķestris.
No Heidelbergas viņš devās uz Manheimu. Šis pilsētas teātris, kura tuvumā, kā mēs redzējām, viņš bija apmeties, skaitījās līdzvērtīgs Francijas un Itālijas liriskajām skatuvēm. Es saku Francijas un Itālijas, jo nevajag aizmirst, ka piecus vai sešus gadus pirms tā laika, kurā norisinās mūsu stāsts, Karaliskajā mūzikas akadēmijā tika izcīnīta nikna cīņa starp Gluku un Pičinnī.
Un tā, lūk, Hofmanis bija apmeties Manheimā, kur dzīvoja blakus teātrim un pārtika no sava dzejnieka, mūziķa un gleznotāja darba ienākumiem, kuriem pievienoja vēl pa dukātam, ko tam pa reizei atsūtīja viņa labā māmiņa, līdz tam laikam, kamēr mēs, izlietodami Klibā velna tiesības, pacēlām istabas griestus, lai parādītu to mūsu lasītājiem mirklī, kad viņš, piespiedies pie sienas un tikko elpodams, nekustīgi stāvēja aiz sava loga aizkariem un kā sastindzis vēroja jezuītu baznīcas ieeju.