Tanī brīdī, kad dažas personas, iznākdamas no jezuītu baznīcas, kaut gan dievvārdi bija vēl tikai pusē, vislielākā mērā saistīja Hofmaņa uzmanību, pie durvīm pieklauvēja. Jaunais cilvēks, nepacietīgi piecirzdams kāju, papurināja galvu, bet neatbildēja.
Klauvējiens skanēja pa otram lāgam. ; Skatiens, kurā uzliesmoja dusmu zibens, gribēja vai satriekt traucētāju aiz durvīm.
Kāds klauvēja trešo reizi.
Šoreiz jaunais cilvēks palika pilnīgi klusu; viņš acīmredzot bija nolēmis neatvērt.
Bet apmeklētājs, pātraucis klauvēšanu, nosauca vienu no Hofmaņa vārdiem.
— Teodor, — viņš teica.
— Ak, tas esi tu, Cakarij Verner, — nomurmināja Hofmanis.
— Jā, tas esmu es, vai tu negribi, ka tevi traucē?
— Nē, pagaidi!
Hofmanis atvēra durvis. Ienāca mazliet apjucis, bāls, sausnējs un gašmatains, liela auguma jauneklis, kurš varēja būt trīs vai četrus gadus vecāks par Hofmani.
Brīdī, kad durvis atdarījās, viņš uzlika tam roku uz pleca, un noskūpstīja uz pieres, kā to būtu varējis darīt vacākais brālis vai tēvs.
Un patiesi, viņš Hofmanim bija tikpat kā brālis. Dzimis tanī pašā mājā, Cakarijs Verners, nākamais „Mārtiņa Lutera", ,,24.februāra", „Maltiešu krusta" un „Atillas" autors, bija uzaudzis savas un Hofmaņa mātes aizgādībā.
Abas mātes, slimodamas ar nervu lēkmēm, kas beidzās ar ārprātu, bija nodevušas mantojumā šo slimību, kaut arī pavājinātā veidā, saviem bērniem. Un tā Hofmanim izpaudās neapvaldītā fantāzijā, bet Cakarijam — melanholiskā noskaņojumā.
Cakarija māte bija pārliecināta, ka viņai, gandrīz vai tāpat kā Svētajai Jaunavai, ir uzticēta kāda dievišķa misija. Viņas bērnam, viņas Cakarijam vajadzēja kļūt par jaunu Kristu un nākamajam Zīlo, kā tas svētajos rakstos apsolīts.
Kamēr mazais gulēja, viņa pina rudzupuķu vainadziņus, ar kuriem apvija tā pieri; tad viņa nometās ceļos pie bērna un klusā, melodiskā balsī dziedāja visskaistākās Lutera dziesmas, pie katra panta cerēdama, ka rudzupuķu vainadziņš pārvērtīsies par mirdzošu Oreolu.
Abi puisēni tika uzaudzināti kopā; tieši tāpēc, ka Cakarijs dzīvoja Heidelbergā, kur viņš studēja, Hofmanis, aizbēgdams no krusttēva, bija devies turp; savukārt arī Cakarijs, atmaksādams draudzību, bija atstājis Heidelbergu un sekojis Hofmanim uz Manheimu, kad tas bija devies turp, meklēdams labāku mūziku nekā bija Heidelbergā.
Beidzot, satiekoties Manheimā, tālu no mīļo māšu aizgādības, abiem jaunekļiem bija iepaticies ceļot, jo Vācijā tas ir katras audzināšanas
nepieciešams papildinājums. Tad viņi izdomāja apmeklēt Parīzi: Verners, lai redzētu to īpato atmosfēru, kāda valdīja Francijas galvaspilsētā terora laikā, līdz kuram tā pašreiz bija nonākusi, bet Hofmanis, lai salīdzinātu franču mūziku ar itāļu mūziku un, it īpaši, lai iepazītos ar Franču operas inscenējuma veidiem un dekoratīvo mākslu, jo Hofmanim jau tanī laikā bija kāds sapnis, kuru tas loloja visu mūžu, — kļūt par teātra direktoru.
Verners, kurš, kaut gan kristīgā garā audzināts, pēc sava rakstura bija brīvdomātājs, cerēja izmantot pēc patikšanas to savdabīgo tikumisko vaļību, kura tur valdīja 1793.gadā un kuru tam kāds draugs, kas nesen bija atgriezies no Parīzes, bija iztēlojis tik pievilcīgās krāsās, ka šis tēlojums mūsu kaislīgajam studentam galīgi sagrozīja galvu.
Hofmanis atkal cerēja apskatīt muzejus, par kuriem tas bija dzirdējis ļoti daudz, lai tad pa savam paradumam salīdzinātu itāļu gleznotāju darbus ar vācu meistariem.
Lai kādi bija pārējie, slepenie motīvi, kas skubināja mūsu jaunekļus, vēlēšanās apmeklēt Franciju abiem bija vienādi stipra.
Lai šo vēlēšanos īstenotu, viņiem trūka tikai viens — nauda. Bet savādu apstākļu sagadīšanās dēļ gadījumam bija labpaticis iekārtot tā, ka Cakarijs un Hofmanis vienā dienā saņēma no savām mātēm katrs piecus zelta dukātus.
Desmit zelta dukātu kopā bija gandrīz vai divi simti livru, kas bija smuka summiņa diviem studentiem, kuri bija paraduši dzīvot pilnā pansijā par pieciem dālderiem mēnesī. Tomēr nodomātajam lielajam ceļojumam ar šo naudu bija vēl par maz.
Beidzot abiem jaunekļiem radās kāda ideja, un tā kā šī doma bija radusies abiem vienlaikus, viņi to uzskatīja par iedvesmu no debesīm.
Šī ideja bija — iet uz spēļu namu un katram riskēt ar viņa pieciem dukātiem:
Ar desmit dukātiem nekas nebija iesākams, bet, riskējot ar šiem desmit dukātiem, varēja iegūt tādu summu, lai apceļotu visu pasauli.
Domāts — darīts: peldu sezona jau tuvojās, sākot ar pirmo maiju spēļu nami bija atvērti, un Hofmanis ar Verneru iegriezās vienā no tiem.
Pirmais laimi izmēģināja Verners un piecos gājienos bija zaudējis savus piecus dukātus.
Tagad kārta bija Hofmanim.
Drebēdams viņš riskēja ar pirmo dukātu un laimēja.
Sākums bija uzmudinošs un viņš dubultoja summu. Tanī dienā Hofmanim bija laime: no pieciem gājieniem viņš laimēja četrus. Un jaunais cilvēks bija viens no tiem, kas tic savai laimei. Nešaubīdamies viņš turpināja dubultot summu, varēja domāt: kāds pārdabīgs spēks tam palīdz. Bez kaut kādām kombinācijām, bez aprēķina viņš meta zeltu uz kārtīm un viņa zelts vairojās divkārtīgi, trīskārtīgi un pieckārtīgi. Cakarijs, bālāks par spoku un it kā drudzī drebēdams, čukstēja:
— Pietiek, Teodor, pietiek!
Bet spēlētājs tik pasmējās par viņa bērnišķīgo kautrību. Zelts pievilka zeltu un zelts vairoja zeltu.
Beidzot pulkstenis nosita divi no rīta. Tā bija stunda, kad spēļu nami tika slēgti, spēle beidzās. Neskaitīdami jaunie cilvēki katrs pagrāba kaudzi zelta. Cakarijs, kurš vēl arvien nespēja ticēt, ka visa šī bagātība pieder viņiem, izgāja pirmais. Hofmanis tam sekoja, bet pēkšņi kāds vecs virsnieks, kas visu laiku, kamēr viņš spēlēja, to nebija izlaidis no acīm, aizturēja Hofmani, kas jau gribēja pārkāpt spēļu nama slieksni.
— Jaunais cilvēk, — viņš teica, uzlikdams tam roku uz pleca un uz to cieši skatīdamies, — ja jūs vēl tāpat turpināsit, jūs iztukšosit banku, es par to esmu pārliecināts, bet kad tas būs noticis, jūs noteikti kritīsit velnam par laupījumu.
Un nenogaidījis Hofmaņa atbildi, viņš pazuda. Hofmanis arī izgāja, bet viņš vairs nebija tas pats cilvēks. Vecā kareivja pareģojums to bija atvēsinājis kā pelde ledainā ūdenī, un zelts, ar kuru tam bija pilnas ķešas, to nomāca. Hofmanim likās, ka viņš nes kādu netaisni iegūtu nastu.
Gavilēdams priekā, viņu gaidīja Verners. Abi kopā tie atgriezās Hofmaņa dzīvoklī, viens smiedams, dejodams, dziedādams; otrs — domās nogrimis, gandrīz vai drūms.
Verners bija tas, kurš smējās, dejoja, dziedāja, bet sapņotājs un drūmais bija Hofmanis.
Tomēr abi nolēma nākamās dienas vakarā izbraukt uz Franciju.
Apskāvušies abi šķīrās.
Hofmanis palika viens un saskaitīja savu zeltu. Viņam bija pieci tūkstoši dālderu, tas ir, divdesmit trīs vai divdesmit pieci tūkstoši franku.
Viņš ilgi domāja un, šķiet, pieņēma kādu grūtu lēmumu.
Kamēr viņš vara lampas apgaismotā istabā bija nogrimis dziļās pārdomās, tā seja bija gluži bāla un pieri klāja sviedru lāses.
Pie mazākā troksnīša, kas atskanēja viņa tuvumā, kaut arī tas bija tik niecīgs, kā oda spārnu trīsas, Hofmanis nodrebēja un ar šausmām skatījās apkārt.
Virsnieka pareģojums tam neizgāja no prāta, viņš klusi murmināja Fausta vārdus, un tam šķita, ka viņš redzētu uz sliekšņa grauzēju žurku, bet istabas kaktā — melno pūdeli.
Beidzot viņš bija izlēmis.
Hofmanis atlika malā tūkstoš dālderus, kurus uzskatīja par nepieciešamo kapitālu savam ceļojumam, bet pārējos četrus tūkstošus dālderus iesaiņoja; uz saiņa viņš ar vasku piestiprināja vizītkarti un uz tās uzrakstīja:
„Kēnigsbergas birģermeistara kungam — izdalīšanai pilsētas vistrūcīgākajām ģimenēm."
Tad, apmierināts ar uzvaru, ko bija panācis cīņā pats ar sevi, atvieglots par pieņemto lēmumu, viņš izģērbās, likās gultā un nogulēja ciešā miegā līdz pulkstens septiņiem no rīta.
Pulkstens septiņos viņš pamodās un tā skatiens vispirms krita uz viņa tūkstoš dālderiem un saini ar četriem tūkstošiem dālderu. Hofmanim likās, ka tas viss ir bijis sapnis.
Bet tas, ko viņš redzēja, pārliecināja, ka viss vakar notikušais ir dzīva īstenība.
Un tomēr Hofmanis vislabāk atcerējās, kaut gan neviens priekšmets viņam to neatgādināja, vecā virsnieka pareģojumu.
Tāpēc, nekā nenožēlodams, viņš apģērbās kā parasti un, paņēmis padusē savus četrus tūkstošus dālderu, pats aiznesa tos uz Kēnigsbergas diližansu, atlikušo tūkstoti ieslēgdams savā kumodē.
Tad, kā bija norunāts, ka tanī pašā vakarā draugi izbrauks uz Franciju, Hofmanis sāka gatavoties ceļam.
Iedams un nākdams, tīrīdams drēbes, locīdams veļu un izmeklēdams lakatiņus, Hofmanis pameta skatienu pa logu un sastinga uz vietas.
Kāda gadus septiņpadsmit veca, daiļa meitene, kas acīmredzot bija ārzemniece, jo Hofmanis viņu nepazina, no otrā ielas gala devās uz baznīcas ieeju.
Kaut ko tamlīdzīgu jauneklis savos dzejnieka, gleznotāja un mūziķa sapņos viņš vēl nebija redzējis.
Tas bija kaut kas tāds, kas ne tik vien pārspēja visu to, ko viņš līdz šim bija skatījis, bet arī to, ko viņš vēl cerēja redzēt.
Tomēr no tāda attāluma viņš uztvēra tikai apburošo kopskatu, detaļas viņam nebija saskatāmas.
Jauno meiteni pavadīja veca kalpone. Abas viņas lēni uzkāpa pa baznīcas kāpnēm un nozuda ieejā.
Hofmanis atstāja savu pa pusei sakārtoto ceļasomu, apnēsātos gaišos svārkus, savu pa pusei salocīto branderburgiešu vesti un palika aiz aizkariem nekustīgi stāvot.
Un tā, lūk, mēs viņu atradām gaidot, kamēr atkal parādīsies tā, kuru tas bija redzējis ieejam baznīcā.
Viņš baidījās tikai par vienu: ka tik tas nebūtu bijis eņģelis un ka tai vietā, lai atgrieztos pa durvīm, viņš varētu izlidot pa logu un atgriezties debesīs.
Lūk, šādā stāvoklī mēs to atradām, un pēc mums — viņa draugs Cakarijs Verners.
Atnācējs, kā mēs jau minējām, uzlika tam roku uz pleca un noskūpstīja draugu uz pieres.
Tad viņš smagi nopūtās.
Kaut gan Cakarijs Verners vienmēr izskatījās ļoti bāls, bet šoreiz viņš bija vēl bālāks nekā parasti.
— Kas ar tevi noticis? — stipri uztraukts jautāja Hofmanis.
— Ak, draugs, — iesaucās Verners, — es esmu laupītājs! Es esmu neģēlis, kas pelnījis nāvi! Saskaldi man galvu ar cirvi! Ietriec man sirdī bultu! Es vairs neesmu cienīgs redzēt dienas gaismu.
— Nu! — iesaucās Hofmanis laimīga cilvēka klusā izklaidībā, — bet saki, draudziņ, kas tad ir noticis?
— Noticis… Kas ir noticis? Tu man prasi, kas ir noticis? Ak, draugs, velns mani ieveda kārdināšanā!
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Kad es šorīt ieraudzīju visu savu zeltu, man likās, ka tas ir sapnis.
— Kā sapnis?
— Viss galds bija pilns ar zeltu, apklāts no vienas vietas. Un, lūk, kad es to visu redzēju, veselu bagātību, tūkstoš dukātu, ak, draugs, kad es redzēju, ka ikviena monēta zvēroja saulē, mani pārņēma trakums, es nevarēju nociesties un, paņēmis trešo daļu zelta, devos spēlēt.
— Un pazaudēji?
— Līdz pēdējam kreiceram.
— Nu, ko tad tu gribi, tā taču nav liela nelaime. Tev jau vēl paliek divas trešdaļas.
— Labi gan, divas trešdaļas! Es atgriezos mājās pēc otrās trešdaļas un…
— Un pazaudēji tāpat kā pirmo?
— Vēl drīzāk, draudziņ, vēl drīzāk.
— Un tad tu atgriezies pēc pēdējās trešdaļas?
— Es neatgriežos, es lidoju: es paņēmu atlikušos pieci simti dālderus un liku tos uz sarkano.
— Un tad, — piebilda Hofmanis, — atklājās melnā, vai ne tā?
— Jā, mīļais draugs, melnā, briesmīgā melnā, bez kādas vilcināšanās, it kā atklādamies viņa neizpostītu manas pēdējās cerības. Atklājās, kātad ka atklājās!
— Un tu nožēlo savus tūkstoš dukātus tikai tā ceļojuma dēļ?
— Tikai tādēļ. O, kaut es būtu atlicinājis vienīgi tik daudz, ar ko tikt līdz Parīzei, kādus piecsimt dālderus.
— Un tu samierinātos ar atlikuma zaudējumu?
— Bet uz vietas.
— Nu, labi, lai tas tev, mans mīļais Cakarij, nebūtu par kavēkli, — teica Hofmanis, pievezdams to pie kumodes, — lūk, tev pieci simti dālderu, brauc!
— Kā brauc? — iesaucās Verners. — Un tu?
— O, es vairs nebraukšu.
— Kā! Tu vairs nebrauksi?
— Nē, vismaz tagad ne.
— Bet kāpēc? Kāds tam iemesls? Kas tev neļauj braukt? Kas tevi tur še Manheimā?
Hofmanis žigli aizvilka draugu pie loga. Ļaudis sāka atstāt baznīcu, dievvārdi bija beigušies.
— Lūk, skaties, lūk, — viņš teica Verneram, norādīdams uz kādu ar pirkstu.
Un tiešām, — baznīcas ieejā parādījās nepazīstamā meitene, lēnām tā kāpa lejā pa kāpnēm, turēdama lūgšanas grāmatu piespiestu pie krūtīm, galvu noliekusi, kautra un sapņaina — kā Gētes Grietiņa.
— Vai tu redzi? — čukstēja Hofmanis. — Vai redzi?
— Protams, ka redzu.
— Nu, ko tu teiksi?
— Es teikšu, ka nav pasaulē tādas sievietes, kas to būtu vērta, ka viņas dēļ varētu upurēt ceļojumu uz Parīzi. Kaut arī tā būtu Antonija, Manheimas teātra jaunā kapelmeistara, vecā Gotlība Mura meita.
— Tātad tu viņu pazīsti?
— Pazīstu.
— Un tu pazīsti arī viņas tēvu?
— Viņš bija Frankfurtes teātra kapelmeistars.
— Vai tu varētu dot man pie viņa ieteikšanas vēstuli?
— Vislabāko.
— Tad sēdies še, Cakarij, un raksti!
Cakarijs apsēdās pie galda un rakstīja, ka, aizbraukdams uz Franciju, viņš ieteicot savu jauno draugu Teodoru Hofmani savam vecajam draugam Gotlībam Muram.
Hofmanis tikai deva Cakarijam laiku uzrakstīt vēstuli; tiklīdz tā bija parakstīta, viņš to paķēra, apkampa draugu un metās laukā no istabas.
— Viss velti, — pēdējo reizi nosauca tam pakaļ Cakarijs Verners, — tu redzēsi, ka nekāda sieviete, lai cik skaista viņa arī nebūtu, nepiespiedīs tevi aizmirst Parīzi.
Hofmanis gan vēl dzirdēja drauga vārdus, bet neuzskatīja pat par vajadzīgu apgriezties, lai tam kaut ar mājienu parādītu, vai viņš tam piekrīt, vai nē.
Kas attiecas uz Cakariju, tad tas mierīgi iebāza ķešā savus piecus simtus dālderu un, lai vairs neiekristu spēļu velna kārdināšanā, skrēja uz diližansu kantori tikpat ātri, cik steidzīgi Hofmanis devās uz vecā kapelmeistara māju.
Tieši tanī brīdī, kas Cakarijs Verners iekāpa Strasbūras diližansā, Hofmanis klauvēja pie maestro Gotlība Mura durvīm.