Hofmanim durvis atvēra pats kapelmeistars.
Kaut gan Hofmanis nekad vēl nebija redzējis maestro Gotlību, viņš tomēr to tūdaļ pazina.
Šis cilvēks, lai cik grotesks viņš izskatījās, nevarēja būt nekas cits kā artists un turklāt vēl liels artists.
Tas bija no piecdesmit pieciem līdz sešdesmit gadiem vecs, maza auguma večuks ar līku kāju, kas atgādināja viļķi. Un tomēr viņš nemaz tik ļoti nekliboja. Iedams, vai, pareizāk sakot, palēkdamies — šī lēkāšana lielā mērā atgādināja cielaviņās kustības — palēkdamies un steigdams pa priekšu visiem tiem, ko tas ielaida, viņš pa reizei apstājās un uz savas līkās kājas apsviedās riņķī, kas izskatījās tā, it kā viņš gribētu ieurbt zemē svārpstu. Tad kapelmeistars turpināja ceļu.
Viņam sekodams, Hofmanis to labi novēroja un uztvēra savā atmiņā vienu no tiem brīnišķīgajiem, fantastiskajiem portretiem, kādus tas mums savos darbos ir saglabājis vai veselu galeriju.
Sirmgalvim bija gudra un smalka entuziasta seja, kas klāta ar pergamentam līdzīgu ādu, kura bija izraibināta kā koraļļiem aprakstīta nošu lapa. Šinī savādajā sejā mirdzēja divas dzīvas acis, kuru asais skats tūdaļ bija pamanāms, jo vairāk tāpēc, ka brilles, kuras vecais valkāja un no kurām
nešķīrās, bija vai nu atbīdītas uz pieres, vai nolaistas uz paša degungala. Tikai tad, kad viņš, galvu pacēlis un iztālēm skatīdamies, spēlēja vijoli, tas lietoja šo optisko daiktu, kas likās viņam bija vairāk luksusa nekā nepieciešamības lieta.
Viņa kailo galvu pastāvīgi sedza melna cepurīte, kas bija kļuvusi par. viņa personas neatņemamu sastāvdaļu. Vai tā bija diena, vai nakts, maestro Gotlība apmeklētāji viņu vienmēr redzēja ar šo cepurīti galvā. Tikai izejot, viņš to apsedza ar nelielu parūku „a Ja Jean-Jaqyes", tā kā viņa palika pieplakusi starp galvaskausu un parūku. Pats par sevi saprotams, ka maestro Gotlībs nekad neinteresējās, ko saka ļaudis par viņa īsto matu cekulu, kas parādījās zem viņa liekajiem matiem, kad tie, būdami tuvākās attiecībās ar cepuri nekā ar galvu, to uzticīgi pavadīja viņas gaisa ceļojumos ik reizes, kad maestro Gotlībs kādu sveicināja.
Hofmanis palūkojās visapkārt, bet nevienu neredzēja un sekoja maestro Gotlībam turp, kur tas viņu veda.
Maestro apstājās lielā kabinetā, kas bija pieblīvēts ar partitūru grēdām un nošu lapām; uz kāda galda atradās desmit līdz divpadsmit vairāk vai mazāk izrotātas kastes, visas veidotas pēc tās formas, kurā neviens mūziķis nekad gan nekļūdīsies, proti, pēc vijoļu futrāļu formas.
Pašreiz maestro Gotlībs kārtoja notis Manheimas teātrim. Uz tā skatuves viņš gribēja mēģināt iestudēt itāļu operu — Čimarosas „Matrimonio segreto".
Kā Arlekīna koka zobens tam aiz jostas vai, pareizāk sakot, no aizpogātās bikšu ķešas rēgojās vijoles lociņš, aiz auss bija lepni aizsprausta zoss spalva, bet viņa pirksti bija notraipīti ar tinti.
Ar šiem pirkstiem viņš saņēma vēstuli, kuru pasniedza Hofmanis; uzmetis skatienu adresei, kapelmeistars tūdaļ pazina rokrakstu un teica:
— Ā, Cakarijs Verners, dzejnieks, īsts dzejnieks, bet spēlmanis.
Tad, it kā šī īpašība kaut cik atsvērtu viņa trūkumus, piebilda:
— Spēlmanis, spēlmanis gan, bet tomēr dzejnieks.
Atvēris vēstuli, viņš iejautājās:
— Aizbraucis? Vai ne tā — aizbraucis?
— Cienītais kungs, pašreiz viņš dodas ceļā.
— Lai Dievs viņam palīdz, — piebilda Gotlībs un pacēla acis uz debesīm, it kā nododams savu draugu Dieva ziņā. — Tas ir prātīgi darīts. Ceļojumi noslīpē jaunatni, un, ja es nebūtu ceļojis, es nepazītu manu nemirstīgo Paesiello un dievišķīgo Čimarosu.
— Bet, maestro Gotlīb, — ierunājās Hofmanis, — jūs tomēr pazītu viņu darbus.
— Jā, viņu darbus katrā ziņā, bet ko gan nozīmē pazīt darbus, nepazīstot pašu autoru? Tas būtu tikpat, kā pazīt dvēseli bez ķermeņa; darbs — tas ir fantoms, tas ir parādība, darbs ir tas, kas paliek pāri pēc mūsu nāves. Bet ķermenis, redzat, ir tas, kas reiz dzīvojis, un nekad jūs neizpratīsit kāda cilvēka darbus, ja nebūsit pazinuši pašu cilvēku.
Hofmanis pamāja ar galvu.
— Tā ir taisnība, — viņš teica, — es tikai tad pilnīgi novērtēju Mocartu, kad biju viņu redzējis.
— Jā, jā, — piebilda Gotlībs, — Mocarts ir labs, bet kāpēc viņš ir labs? Tāpēc, ka ir apceļojis Itāliju. Vācu mūzika, jaunais draugs, ir nemirstīgu cilvēku mūzika, bet, ievērojiet labi, itāļu mūzika ir dievu mūzika.
— Tomēr, — iebilda Hofmanis smaidīdams,— taču ne Itālijā Mocarts uzrakstīja „Figaro kāzas" un „Donu Zuanu", jo vienu viņš uzrakstīja Vīnes ķeizaram un otru Prāgā kādam itāļu teātrim.
— Tas ir taisnība, jaunais cilvēk, tas ir taisnība, un man patīk redzēt jūsos to nacionālo garu, kas jums liek aizstāvēt Mocartu. Jā, protams, ja lāga puisis būtu vēl drusku ilgāk dzīvojis un ja būtu vēl vienu vai divas reizes paceļojis pa Itāliju, tas būtu varējis kļūt liels mākslinieks, ļoti liels. Bet kādu vielu viņš ir apstrādājis šinī „Donā Zuanā", kuru jūs man minējāt, un „Figaro kāzās", par kurām jūs runājāt? — itāļu libreto un itāļu tekstus, Romas, Boloņjas un Neapoles saules apmirdzētus. Ticiet man, jaunais cilvēk, lai šo sauli pienācīgi novērtētu, to vajag redzēt, to vajag just. Ņemsim, piemēram, mani pašu. Nu jau būs četri gadi, kopš esmu bijis Itālijā un visus šos četrus gadus es drebu aukstuma dēļ, izņemot tos brīžus, kad domāju par Itāliju. Jau šīs domas vien mani sasilda. Kad es domāju par Itāliju, man nav vairs vajadzīgs ne mētelis, ne drēbes, pat šo cepurīti tad man vairs nevajag. Atmiņas mani atdzīvina. O, šī Boloņjas mūzika! Šī Neapoles saule! O…
Un sirmgalvi uz vienu mirkli pārņēma svētlaimes sajūta; likās — viss viņa stāvs nodrebēja bezgalīgā līksmē, it kā dienvidsaules plūsma, izlīdama par tā galvu, strāvotu no viņa kailās pieres uz pleciem un no pleciem pār visu ķermeni.
Hofmanis netraucēja viņa ekstāzē, bet izmantoja šo izdevību, lai pamestu skatienu visapkārt, arvien vēl cerēdams ieraudzīt Antoniju.
Bet durvis bija aizdarītas un nekur aiz tām nedzirdēja ne mazākā troksnīša, kas norādītu uz kādas dzīvas būtes klātbūtni.
Viņam no jauna vajadzēja pievērsties maestro Gotlībam, kura ekstāze pamazām jau sāka pāriet un kurš beidzot atsvabinājās no tās, viegli nodrebinādamies.
— Brrr! nu ko jūs teiksit, jaunais cilvēk?
Hofmanis nodrebēja.
— Teikšu, ka es esmu mūziķis un ka esmu ieradies pēc mana drauga Cakarija Vernera ieteikuma, jo viņš man daudz stāstīja par jūsu labvēlību pret jaunatni.
— Ā, jūs esat mūziķis!
Gotlībs saslējās, pacēla galvu un, to atpakaļ atmetis, caur brillēm, kas acumirklī bija noslīdējušas uz viņa degungalu, vēroja Hofmani.
— Jā, jā, — viņš piebilda, — mūziķa galva, mūziķa piere, mūziķa skatiens, bet kas jūs esat — komponists vai instrumentālists?
— Abi kopā, maestro Gotlīb.
— Abi kopā, — noteica maestro, — abi kopā. Viņi visu var, ak, šie jaunie ļaudis! Vajag visu viena cilvēka mūžu, divu, triju cilvēku mūžu, lai kļūtu viens vai otrs! Bet viņi ir — abi kopā.
Viņš pacēla rokas pret debesīm un apsviedās riņķī uz savas klibās kājas, kas izskatījās tā, it kā viņš gribētu ieurbties parketā.
Tad, pabeidzis šo pirueti, viņš apstājās Hofmaņa priekšā.
— Nu, palūkosim, jaunais augstprāti, ko jūs esat radījis kompozīcijā?
— Gan sonātes, gan korāļus, gan kvintetus.
— Nu, protams, sonātes pēc Sebastiāna Baha, korāļus pēc Pergolesi un kvintetes pēc Franča Jozefa Haidna paraugiem. Ak, jaunība, jaunība!
Tad ar dziļu līdzjūtību turpināja.
— Un kā instrumentālists kādu instrumentu jūs spēlējat?
— Pa druskai visus, sākot ar stabuli un beidzot ar klavesīnu; sākot ar vioJ d'amur un beidzot ar teorbi, bet mans visvairāk iemīļotais instruments ir vijole.
— Vai patiesi! — zobgalīgi iesaucās maestro Gotlībs. — Vai patiesi jūs esat parādījis šo godu vijolei! Goda vārds, viņa, šī nabaga vijole, var būt laimīga. Bet nelaimīgais! — iesaucās viņš, traukdamies pie Hofmaņa un palēkdamies uz vienas kājas, lai paātrinātu soļus, — vai jūs zināt, kas ir vijole? Vijole! — un maestro Gotlībs nobalansēja savu ķermeni uz tās kājas, par kuru jau runājām, bet otra palika gaisā karājoties, kā dzērvei, — vijole! — tā taču ir visgrūtākais instruments. Kad sātans jau visu bija izgudrojis, tad viņš cilvēkam par lāstu vēl izgudroja vijoli un ar vijoli tas ir pazudinājis vairāk dvēseļu nekā ar visiem septiņiem nāves grēkiem kopā.
Vienīgi Tartīni ir nemirstīgs; Tartīni, mans maestro, mans varonis, dievišķīgais Tartīni! Vienīgi tikai viņš vijoļu spēlē ir sasniedzis visaugstāko pilnību, bet arī tikai viņš zina, ko tam ir maksājis šinī pasaulē un
viņpasaulē tas, ka viņš veselu nakti ir spēlējis velna vijoli un paturējis sev viņa lociņu.
Vijole, ak vijole! Vai jūs zināt, nelaimīgais profān, ka šis instruments zem savas vienkāršās, gandrīz vai nabadzīgās ārienes slēpj tik daudz neizsmeļamu harmonijas bagātību, cik vien cilvēkam ir iespējams dzert no dievišķīgā kausa. Vai jūs esat studējis šo koku, šīs stīgas, šo lociņu, šos sarus, īpaši sarus? Vai jūs ar saviem pirkstiem domājat savaldīt un apvienot to visbrīnišķīgāko, kas nu jau divus gadu simteņus spītē vismācītāko pūliņiem; instrumentu, kas viņu pirkstos žēlojas, raud, sūdzas, bet kas ir dziedājis vienīgi zem mana nemirstīgā skolotāja Tartīni pirkstu pieskāriena.
Kad jūs pirmo reizi ņēmāt vijoli rokā, vai jūs, jaunais cilvēk, arī padomājāt, ko jūs darāt? Bet jūs neesat pirmais, — piebilda maestro Gotlībs, dziļi nopūzdamies, — un nebūsit arī pēdējais, ko vijole ir pazudinājusi. Vijole — mūžīgā kārdinātāja! Tāpat kā jūs, viņi reiz ticēja savam aicinājumam un ir beiguši savu mūžu kā čīgātāji; tagad nu jūs arī gribat palielināt šo nelaimīgo pūli, kurš ir tik liels, tik nederīgs sabiedrībai un kurā cits citu neieredz ne acu galā.
Tad pēkšņi bez kāda ievada paķēris vijoli un lociņu, kā paukošanas skolotājs paķer rapieri, viņš tos pasniedza Hofmanim.
— Nu, labi, — tas piebilda ar nicīgu skatienu, — nospēlējiet man kaut ko, tad es jums pateikšu, kur jūs esat, un ja vēl būs laika atkāpties no bezdibeņa, tad es jūs izglābšu, kā jau izglābu nabaga Cakariju Verneru. Viņš arī spēlēja vijoli, viņš to spēlēja ar niknumu, ar traku niknumu, cerēdams sagaidīt brīnumu, bet es tam atdarīju acis. Tad viņš sasita vijoli gabalos un iekurināja ar tiem krāsni. Pēc tam es iespiedu viņam rokās basu un tā viņu nomierināja. Uz šā instrumenta viņa garajiem, kaulainajiem pirkstiem bija pietiekami daudz telpas. No sākuma viņš tos trenca ar desmit jūdžu ātrumu stundā, bet tagad, tagad viņš spēlē basu pietiekami labi, lai nospēlētu savam tēvocim svētku apsveikumu, kurpretī ar savu vijoles spēli viņš tādu būtu varējis nospēlēt vienīgi pašam velnam.
Nu, tad sāksim, jaunais cilvēk, sāksim, lūk, vijole, parādiet man, ko jūs varat!
Hofmanis paņēma vijoli un to apskatīja.
— Jā, jā, — ierunājās maestro Gotlībs, — jūs to pētāt tāpat, kā gardēdis pirms dzeršanas paosta vīnu. Aizkariet stīgu, tikai vienu stīgu, un ja auss jums nepasaka tā vārdu, kas vijoli ir būvējis, jūs neesat cienīgs to aizskart.
Hofmanis aizkāra stīgu, kas izdeva ilgu, drebošu skaņu.
— Liekas Antonio Stradivāri?
— Nav slikti teikts, bet no kura viņa dzīves posma? Palūkosim mazliet; no 1698. līdz 1728.gadam viņš ir uzbūvējis daudz vijoļu.
— Ah, šinī ziņā, — teica Hofmanis, — man jāatzīstas manā nemākulībā, man pat šķiet, ka ir neiespējami…
— Neiespējami! zaimotāj! neiespējami! nelaimīgais, tas ir tikpat, kā jūs man teiktu, ka nevar noteikt vīna vecumu pēc garšas.
Nu tad klausieties: tikpat neapšaubāmi, kā šodien ir 1793.gada 10.maijs, šī vijole ir būvēta ceļojuma laikā, kad nemirstīgais Antonio 1705.gadā devās no Kremonas uz Mantuju, kur tas atstāja darbnīcu savam pirmajam audzēknim. Un tā, lūk, es priecājos jums aizrādīt, ka tas instruments ir tikai trešās šķiras Stradivāri, bet tikai baidos, ka arī tas vēl būs daudz par labu tādam skolēnam kā jūs. Nu, tad sāciet reiz!
Hofmanis pielika vijoli pie pleca un, kaut gan sirds tam stipri pukstēja, iesāka spēlēt variācijas no „Dona Žuana" — „La ci darem Ja mano"
Maestro Gotlībs stāvēja viņa priekšā vienlaikus ar galvu un savas līkās kājas pirkstgalu sizdams takti. Jo ilgāk Hofmanis spēlēja, jo vairāk tas iejūsmojās, viņa acis mirdzēja, augšzobi iekodās apakšlūpā, kurai abā pusēs parādījās pāris zobu, kas parasti bija paslēpti, bet tagad izlīda kā kuiļa ilkņi. Beidzot pie kāda allegro, ko Hofmanis nospēlēja ar ievērības cienīgu sparu, maestro Gotlībs pamāja viņam ar galvu, kas jau izskatījās pēc atzinības.
Hofmanis nobeidza ar spalgu flaželeto, kas viņam šķita sevišķi spoža, bet kas nepavisam neapmierināja veco mūziķi, kurš briesmīgi saviebās.
Tomēr pamazām viņš viss atplauka un, uzsizdams jaunajam cilvēkam uz pleca, teica:
— Nu, lūk, nu, lūk, tas nav nemaz tik slikti, kā es domāju; kad jūs būsit aizmirsis visu, ko esat mācījies, kad jūs netaisīsit vairs šos kliedzošos flaželetus un lēkājošos vilcienus, no jums kaut kas varbūt vēl iznāks.
Šī uzslava no tik grūti apmierināma cilvēka, kāds bija vecais mūziķis, Hofmani lieliski iepriecināja, jo kaut gan viņš bija nogrimis skaņu okeānā, tas ne brīdi neaizmirsa, ka maestro Gotlībs bija daiļās Antonijas tēvs.
Tāpēc, pieķerdamies vārdiem, kas bija pārvēlušies pār vecā mūziķa lūpām, viņš iejautājās:
— Bet kurš gan apņemtos no manis kaut ko iztaisīt? Vai varbūt jūs, maestro Gotlīb?
— Kāpēc gan ne, jaunais cilvēk, kāpēc ne, ja vien jūs gribat paklausīt vecajam Muram.
— Es jums paklausīšu, maestro, kā vien jūs gribēsit.
— Oh, — skumji nomurmināja sirmgalvis, jo viņa skatiens aizklīda pagātnē, viņa atmiņa uzkāpa pa gadu trepēm atpakaļ, — es esmu pazinis daudz virtuozu; es esmu pazinis Korelli, taisnība: pēc nostāstiem, tas ir viņš, kurš nosprauda virzienu un izlauza ceļu. Vajag spēlēt pēc Tartīni parauga vai arī no spēles pavisam atsacīties. Viņš pirmais ir uzminējis, ka vijole ir vai nu pati dievība, vai vismaz templis, no kura šī dievība var parādīties.
Pēc viņa nāk Pugnani, pieņemams vijolnieks, intelliģents, bet maigs, pārāk maigs; sevišķi dažos appoggiamcnti. Tad Germiniani, neapšaubāmi spēcīgs, bet spēcīgs ar savām dīvainībām, bez pārējām. Es braucu uz Parīzi tikai tādēļ, lai redzētu operu: tas, mīļais draugs, bija maniaks, somnambuliķis, cilvēks, kurš žestikulēja un sapņoja, bieži dzirdēdams tempo rubato, šo liktenīgo tempo rubato, kas ir nonāvējis vairāk instrumentālistu nekā bakas, dzeltenais drudzis un mēris kopā.
Tad es viņam spēlēju savas sonātes ar mana skolotāja, nemirstīgā Tartīni paņēmieniem un viņš atzina savu kļūdu. Par nelaimi skolnieks bija līdz kaklam iestidzis savā metodē. Nabaga bērns, viņam bija septiņdesmit viens gads! Četrdesmit gadu agrāk es vēl būtu varējis viņu glābt, tāpat kā Džiardini.
Šo pēdējo es sastapu vēl laikā, bet, diemžēl, viņš bija nelabojams: pats velns bija apsēdis tā kreiso roku — tā skrēja, skrēja tādā stiepienā, ka viņa labā roka tai nevarēja sekot. Tie bija tādi pustraki lēcieni un flaželeto, ka klausoties kāds holandietis saslima ar Sv.Vita krampjiem. Kādudien Žomelli klātbūtnē viņš tā sagandēja kādu lielisku gabalu.
Lāga Žomelli, kas bija viskrietnākais cilvēks pasaulē, viņam iecirta tik spēcīgu pļauku, ka Džiardini vaigs bija sapampis veselu mēnesi, bet Žomelli staigāja trīs nedēļas ar izmežģītu delnu. Tāpat arī Lulli — traks, nu taisni traks, īsts virves dejotājs, bīstamu triku meistars, ekvilibrists bez balansa, kuram lociņa vietā būtu vajadzējis dot rokā balansa spieķi. Ai, ai, ai! — sāpīgi izsaucās sirmgalvis, — ar dziļu nožēlu man jāsaka — līdz ar mani un Nardīni beigsies vijoļspēles māksla, tā māksla, ar kuru mūsu visu meistars Orfejs pievilka dzīvniekus, pārvietoja akmeņus un cēla pilsētas.
Turpretī mēs nevis ceļam, kā to darīja dievišķīgā vijole, bet sagraujam — kā nolādētās trompetes. Ja franči kādreiz iebruktu Vācijā, tad, lai sagrautu Fīlipsburgas mūrus, kurus tie tik daudz reižu ir veltīgi aplenkuši, viņiem vajadzētu tikai sarīkot četru man pazīstamu vijolnieku koncertu pie pilsētas vārtiem.
Vecais atvilka elpu un mazliet laipnākā tonī piebilda:
— Ģs zinu, mums vēl ir Vioti, viens no maniem skolniekiem, jauneklis ar bagātām gara dāvanām, bet nepacietīgs un nedisciplinēts trakulis. Kas attiecas uz Čarnovicki — tas ir muļķis un nejēga un pirmais, ko es esmu pieteicis manai vecajai Lisbetei, ir sekojošais: tiklīdz viņa kādreiz dzirdētu pie manām durvīm minām šo vārdu, tūdaļ ar steigu aizcirst durvis.
Lisbete pie manis ir jau trīsdesmit gadu, bet to es jums saku, jaunais cilvēk, es viņu padzītu uz vietas, ja tā ielaistu manā dzīvoklī Čarnovicki, šo sarmatu, šo slavenību, kas uzdrošinājies necienīgi izteikties par visu meistaru meistaru, par nemirstīgo Tartīni. Oh tam, kurš man atnestu Čarnovicka galvu, es apsolu savu padomu, savu gudrību, visu, ko vien viņš vēlētos. Bet kas attiecas uz jums, manu zēn, — turpināja sirmgalvis, pievērsdamies Hofmanim, — ir tiesa, jūs neesat diezcik stiprs, bet mani audzēkņi — Rode un Kreicers — nebija stiprāki par jums, un ar to, ka jūs esat uzmeklējis maestro Gotlību, ka esat griezies pie maestro Gotlība ar šā trakā Cakarija Vernera ieteikumu, kurš mani pazīst un prot novērtēt, es saku, ar to jūs esat pierādījis, ka jūsu krūtīs pukst mākslinieka sirds.
Tāpēc, lūk, jaunais cilvēk, tas nav Antonio Stradivāri, ko es gribu uzticēt jūsu rokām, tas nav par Gramulo, šis vecais meistars, ko nemirstīgais Tartīni vērtēja tik augstu, kā viņš nekad nekā cita nespēlēja, kā tikai viņa būvētās vijoles; nē, tas ir Antonio Amati, tas ir vectēvs, tas ir sencis, tas ir ciltstēvs visām vijolēm, kas vien jebkad ir būvētas, tas ir instruments, ko es došu pūrā līdzi manai meitai Antonijai, un uz tā es tevi gribu dzirdēt. Lūk, skaties, tas ir Odiseja loks, un kas to spēj valdīt, ir Penelopes rokas cienīgs.
Pie šiem vārdiem sirmgalvis atvēra kādu ar zeltu bagātīgi rotātu kārbu un izņēma no tās vijoli, kāda gan laikam nekur vēl nebija redzēta un kādu varbūt vienīgi Hofmanis atcerējās redzējis spēlējam viņa vectētiņu un vecmāmiņu ērmīgajos koncertos.
Tad noliecies pār šo cienījamo instrumentu, vecais to pasniedza Hofmanim.
— Ņemiet, — viņš teica, — un papūlaties būt kaut cik šā instrumenta cienīgs!
Hofmanis palocījās, godcienīgi paņēma instrumentu un sāka spēlēt kādu vecu Sebastiāna Baha etīdi.
— Bahs, Bahs, — nomurmināja Gotlībs, — kaut cik vēl noder ērģelēm, bet uz vijoles maz ko no viņa dzirdēs. Nu, nav svarīgi!
Pie pirmās skaņas, ko Hofmanis izvilināja no šā instrumenta, viņš nodrebēja, jo, pats būdams ievērojams mūziķis, tas saprata, kāda harmoniju bagātība ir ielikta viņa rokās.
Ar lociņu, kura izliekums bija tik liels, ka tas drīzāk bija saucams par loku, spēlētājam bija iespējams vienā laikā pārsniegt visas četras stīgas, no kurām pēdējā izdeva tik brīnišķīgi melodisku toni, ka Hofmanis nekad nespētu ticēt, ka tik jauka skaņa var rasties no cilvēka rokas pieskāriena.
Sirmgalvis, galvu atpakaļ atmetis, ar mirdzošām acīm visu laiku stāvēja viņa priekšā un to uzmudināja:
— Nav slikti, jaunais cilvē, nav slikti; labo roku! kreisā roka ir tikai kustība, labā roka ir dvēsele. Dodiet dvēseli! dvēseli! dvēseli!
Hofmanis juta, ka vecajam vīram ir taisnība. Viņš saprata, kā Gotlībs jau pie pirmā mēģinājuma tam bija teicis, ka vajag aizmirst visu, ko līdz šim ir mācījies un ar tikko jaušamu, bet noteiktu kāpinājumu viņš pārgāja no pianissimo uz fortissimo, no glāsta uz draudiem, no zibens uzliesmojuma uz pērkona grāvieniem. Viņš aizmirsās skaņu plūsmā, ko tas pacēla pār sevi kā mākoni, un tad Jāva tam nolīt neskaitāmās čalojošas kaskādēs, kas izšķīda lāsojošās pērlēs un valgos putekļos. Viņš atradās jaunā pārdzīvojuma iespaidā, kas jau līdzinājās ekstāzei, kad pēkšņi tā kreisā roka noslīdēja pār stīgām, lociņš labajā rokā sastinga, vijole noslīdēja no krūtīm, viņa acis iekvēlojās un stīvi raudzījās uz priekšu.
. Durvis atvērās un spogulī, kura priekšā Hofmanis spēlēja, viņš ieraudzīja parādamies daiļo Antoniju, kas bija līdzīga gaisīgai ēnai, kuru izsaukusi debešķīgā mūzika. Viņas krūtis smagi cilājās, lūpas bija pusvirus un acis valgi mirdzēja.
Hofmanim izlauzās prieka kliedziens, un maestro Gotlībs tik tikko paguva satvert cienījamo Antonio Amati vijoli, kas izslīdēja no jaunā vijolnieka rokām.