Tanī brīdī, kad Hofmanis ieraudzīja Antoniju atveram durvis un pārkāpjam slieksni, tā viņam likās vēl tūkstošreiz skaistāka nekā toreiz, kad viņš jaunavu redzēja nokāpjam pa baznīcas kāpnēm. Tas bija tāpēc, ka spogulis, kurā iegūla jaunavas attēls, atradās no Hofmaņa tikai dažu soļu attālumā, un viņš ar vienu acu uzmetienu pilnībā uztvēra viņas skaistumu, kas pa gabalu bija pagaisis.
Antonijai bija nepilni septiņpadsmit gadi; augumā viņa bija drusku lielāka par vidēju; tik slaida un tomēr ne kalsna, tik vijīga un tomēr bez trausluma, ka visi šie salīdzinājumi ar stiebra galā līgojošos liliju, ar vējā šūpojošos palmu bija nepietiekami, lai dotu kādu priekšstatu par šo morbidezza italienne — vienīgais vārds, kas kaut cik izteica to saldkaislo tieksmi, kura pamodās, skatot šo daiļumu.
Viņas māte, tāpat kā Jūlija, bija bijusi viena no skaistākajām Veronas meitenēm, un šis skaistums bija atplaucis Antonijā, ne stabilizēts, bet sajukts, un tieši tas padarīja meiteni pievilcīgu, jo viņā sacentās divu rasu daiļums.
Līdz ar ziemeļnieces ādas maigumu viņa bija mantojusi to tumšo ādas krāsu, kas raksturīga dienvidniecēm; tāpat arī viņas blondie mati, kas bija biezi un tomēr viegli, plīvoja vējā kā mirdzošs tvaiks un apēnoja viņas melni samtainās acis un uzacis. Bez tam vēl brīnišķīgā kārtā, it īpaši viņas balsī, izpaudās divu valodu melodiskais sakausējums.
Tā, piemēram, kad viņa runāja vāciski, tad tās melodiskās valodas vijīgums, kurā, kā teica Dante, atskan si, ļoti mīkstina ģermāniskā akcenta asumu; un tāpat arī otrādi: kad viņa izteicās mīkstajā itāļu, Metastazio un Goldoni valodā, Šillera un Gētes varenās valodas ietekmē viņas itāļu izteiksme kļuva cietāka.
Tomēr ne tik vien viņas fiziskajā veidolā izpaudās šis sajaukums, arī psihiski Antonija bija rets un lielisks tips, kurā bija sakusis viss tas, ko var radīt divas pretešķību pilnas poēzijas — Itālijas saule un Vāczemes migla. Varēja teikt, ka viņa vienlaikus bija mūza un nāra, balādiskā Loreleja un „Dievišķās komēdijas" Beatriče.
Antonija, pati būdama apdāvināta māksliniece, bija lielas mākslinieces meita. Viņas māte, kas bija saaugusi ar itāļu mūziku, kādudien sastapās aci pret aci ar vācu mūziku. Nejauši viņai bija nākusi rokā Gluka „Alcestes" partitūra un viņa bija pierunājusi savu vīru, maestro Godību, pagādāt tai šīs poēmas itāļu tulkojumu.
Kad poēma bija pārtulkota itāļu valodā, viņa ar to debitēja Vīnē, bet brīnišķīgā dziedātāja bija pārvērtējusi savus spēkus, vai, pareizāk sakot, viņas iejūtai nebija robežu. Trešajā operas izrādē, kurai bija vislielākie panākumi, dziedot slaveno Alcestes āriju: „Jūs tumšās nāves ēnas, Stiksa dievības, Es jūsu priekšā pīšļos nenoliekšu vaigu, No jūsu rokām krietnu vīru izrauju, Tā vietā atstādama sievu celi maigu."
un, sasniedzot re, ko viņa deva pilnīgi atklātu, tā pēkšņi nobāla, sagrīļojās un paģība: viņās krūtīs bija trūcis kāds asinsvads. Ziedojums pazemes dievībām piepildījās burtiski: Antonijas māte bija mirusi.
Nabaga maestro Gotlībs diriģēja orķestri, no savas pults viņš redzēja, kā sagrīļojās, nobāla un saļima tā, kuru viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē.
Vēl vairāk — viņš dzirdēja, kā viņas krūtīs pārtrūka viņa paša dzīvības stīga un viņš izgrūda briesmīgu kliedzienu, kas saplūda kopā ar mirstošās mākslinieces pēdējo nopūtu.
Varbūt tāpēc maestro Gotlība krūtīs kvēloja, tāds naids pret vācu meistariem, jo tas bija meistars Gluks, kurš netīši bija nogalinājis viņa Terēzi, un tāpēc viņš novēlēja maestro Glukam līdzīgu likteni par tām bezgalīgajām sāpēm, kuras viņš bija pārcietis un kuras aprima tikai tad, kad viņš sāka pārnest uz pieaugošo Antoniju visu to mīlu, ko bija jutis pret viņas māti.
Tagad, kad viņai bija jau septiņpadsmit gadu, Antonija piepildīja visu sirmgalvja dzīvi: tā bija viņa elpa, viņa dzīvība. Nekad viņam nebija ienākusi prātā doma, ka Antonija varētu nomirt, un ja arī būtu ienākusi, viņš par to daudz neuztrauktos, jo tāpat arī viņš nespēja iedomāties, ka varētu Antoniju pārdzīvot.
Lūk, tāpēc viņa sajūtu intensitāte, kaut gan tā bija gluži citas dabas, un vēl tīrākas kā Hofmanim, nebija mazāka, kad tas ieraudzīja Antoniju parādāmies uz savu durvju sliekšņa.
Jaunā meitene lēni tuvojās; acīs tai mirdzēja asaras un, paspērusi pāris soļus uz Hofmaņa pusi, viņa sniedza tam roku un teica:
— Sveiks, brāli!
No tā brīža, kopš ieradās viņa meita, maestro Gotlībs bija kļuvis mēms un kluss: viņa dvēsele, kā vienmēr, bija atstājusi savu ķermeni un tagad, lidodama ap Antoniju, dziedāja viņai ausīs visas tās mīlas un svētlaimes melodijas, ko dzied tēva dvēsele, redzot savu sirsnīgi mīļoto meitu.
Savu dārgo Antonio Amati vijoli viņš bija nolicis uz galda un, saņēmis abas rokas, it kā stāvētu Svētās Jaunavas priekšā, viņš raudzījās uz tuvojošos meiteni. Kas attiecas uz Hofmani, tad jāteic, ka viņš nezināja, vai sapņoja vai bija nomodā; vai viņš bija debesīs vai zemes virsū; vai tā, kas viņam tuvojās, bija sieviete vai debesu parādība.
— Jūs, mana māsa! — viņš apspiestā balsī iesaucās.
— Jā, — atbildēja Antonija, — ne asinis nosaka radniecību, bet dvēsele. Smarža padara visas puķes par māsām un māksla visus māksliniekus — par brāļiem. Ir tiesa, es jūs nekad vēl neesmu redzējusi, un tomēr es jūs pazīstu: jūsu lociņš man stāstīja par jūsu dzīves gājumu. Mans nabaga draugs, vai jūs esat dzejnieks, mazliet neprātīgs dzejnieks. Ak vai! — šis neprāts ir tā kvēlojošā dzirksts, kuru Dievs iemet mūsu galvā vai mūsu krūtīs un kura sadedzina mūsu smadzenes vai iztukšo mūsu sirdi.
Tad, pagriezusies pret maestro Gotlību, viņa teica:
— Esat sveicināti, bet kāpēc jūs vēl neesat apskāvuši savu Antoniju? Ā, lūk, es saprotu — „Matrimonio segreto," „Stabat mater", Čimarosa, Pergolese, Porpora! Kas gan ir Antonija līdzās šiem lielajiem ģēnijiem? — nabaga bērns, kas jūs mīl, bet kuru jūs viņu dēļ esat aizmirsis.
— Es tevi aizmirsis! — iesaucās Gotlībs. — Vecais Murs lai aizmirstu Antoniju! Tēvs savu meitu! Kā? Šo diēzu un bemolu, šo nekam nederīgo nošu, šo melnbalto riņķīšu un kāsīšu dēļ! Nu, labi! Skaties, kā es tevi esmu aizmirsis!
Un ar apbrīnojamu veiklību apsviedies riņķī uz savas līkās kājas, vecais ar abām rokām un kājas spērieniem svieda pa gaisu „Matrimonio segreto" partitūras norakstus, kas jau bija pilnīgi sakārtoti izsniegšanai orķestran- tiem.
— Tēt, mīļo tēt! — iekliedzās Antonija.
— Uguni, uguni! — iesaucās maestro Gotlībs, — uguni, lai es visu šo varu sadedzināt! Uguni, lai sadeg Pergolese! Uguni, lai sadeg Čimarosa! Uguni, lai sadeg Paesiello! Uguni, lai sadeg visi mani Stradivāri un Gramulo! Uguni, lai sadeg mans Antonio Amati! Mana meita, mana Antonija, vai viņa nupat neteica, ka es stīgas, koku un papīru mīlot vairāk par savu miesu un asinīm? Uguni! uguni! uguni!
Vecais plosījās kā negudrs un kā klibais velns, lēkādams uz savas greizās kājas, māja ar rokām kā vējdzirnavu spārniem.
Antonija nolūkojās sirmgalvja trakošanā ar apmierinātas godkāres kluso smaidu. Viņa, kas līdz šim bija koķetējusi vienīgi ar savu tēvu, ļoti labi zināja, kāda vara tai bija pār sirmgalvi un ka viņa sirds bija karaļvalsts, kurā meita bija absolūta valdniece.
Tāpēc viņa arī nomierināja sirmgalvi trakošanas brīdī un, pievilkusi to sev klāt, sirsnīgi noskūpstīja uz pieres.
Vecais priekā iekliedzās, satvēra to rokās, pacēla gaisā kā putniņu un, trīs vai četras reizes apgriezies riņķī, atsēdās uz lielā dīvāna, kur sāka to šūpot tā, kā māte šūpo savu bērnu.
No sākuma Hofmanis ar izbailēm skatījās uz maestro Gotlību; redzēdams, ka tas izmētā pa gaisu notis un paceļ uz rokām savu meitu, viņš to bija noturējis par prātā jukušu.
Bet Antonijas klusais smaids nomierināja un, uzmanīgi salasīdams izkaisītās notis, viņš tās atkal novietoja uz galda un pultīm, šad tad pamezdams acis uz īpato grupu, kur arī vecajam bija sava poēzija.
Pēkšņi kaut kas gaisīgs, tīksmi maigs pacēlās telpā: tā bija vibrācija, tā bija melodija, tas bija vēl kaut kas daudz cēlāks.
Tā bija Antonija, kas savas mākslinieciskās fantāzijas izpausmē uzsāka brīnišķīgo Stradellas āriju „Pieta Signorekas reiz izglābusi tās autoram dzīvību.
Tiklīdz atskanēja šīs neizsakāmi daiļās balss pirmās skaņas, Hofmanis palika nekustīgi stāvot, bet Gotlībs maigi pacēla meitu no saviem ceļgaliem, noguldīdams to uz kušetes, tad steigšus satvēra savu Antonio Amati vijoli un, pieskaņodams pavadījumu vārdiem, sāka ievīt sava lociņa harmoniju Antonijas dziedāšanā, atbalstīdams to, kā eņģelis atbalsta dvēseli, kuru tas nes uz debesīm.
Antonijai bija tik plašs soprāns, kādu debesu žēlastība jebkad ir piešķīrusi ne tik vien mirstīgai sievietei, bet pat eņģelim. Tas aptvēra piecarpus oktāvas, un viņa tikpat viegli ņēma piektās oktāvas zemo basa do, kā augšējo kontrdo, šo noti, kas šķiet parasta tikai debesu koncertiem. Nekad vēl Hofmanis nebija dzirdējis kaut ko tik samtaini maigu, kā pirmās četras, bez pavadījuma nodziedātās taktis „Pieta Signore di medoJente".
Šī sāpju tirdītās dvēseles traukšanās pie Dieva, šī kaislā lūgšana Visuvarenajam apžēloties par viņas vaidu mokām, no Antonijas lūpām skanēja ar tik dievišķīgu svētbijību, kas jau līdzinājās bailēm. Tāpat arī pavadījums, uztvēris starp debesīm un zemi lidojošo frāzi, pēc pabeigtā la, tā sakot, nesa to savos skāvienos klusi, klusi, kā atbalss atkārtodams viņas žēlabas — šis pavadījuma, arī pats pilns sāpju moku, tiešām bija šīs vaidu balss cienīgs. Tā vairs nebija franču, vācu vai itāļu valoda, kādā viņš tai pieskaņojās, bet visuniversālākā valoda — mūzika.
— Apžēlojies, ak, Kungs, apžēlojies par mani nelaimīgo! Apžēlojies, ak, Kungs! Un mana lūgšana kad tavā priekšā stāsies, lai tava bardzība tiek klusināta un lai uz mani raugās žēlīgi tavs skatiens.
Tomēr, sekodams balsij un iekļaudamies tajā, pavadījums ļāva tai pilnīgu vaļu visā plašumā: tas bija glāsts, bet nevis apskāviens; atbalsts, bet ne kavēklis; un kad pie pirmā sforcando, ņemot re un abus fa, balss pieauga, it kā gribētu pacelties debesīs, likās, ka pavadījums kautrētos to apgrūtināt ar savu šīs pasaules smagumu un, pilnīgi atstādams to viņa lidojumam, gandrīz vai apklusa, atbalstīdams to tikai tad, kad pēc pārmērīgas piepūles balss gurdi atslīga sevī, līdzīgi ceļos nokritušai
Kanovas madonnai, kurā viss — ķermenis un dvēsele — izteic visdziļāko padevību un kura saļimst šaubu neziņā, vai Dieva žēlastībā būs tik liela, lai aizmirstu mirstīgā radījuma pārkāpumu.
Un kad viņa drebošā balsī turpināja:
„Lielais Dievs, lai tava bardzība neiet ar mani tiesā un lai es netopu sodīta ar mūžīgās uguns mokām!"
Tad pavadījums uzdrošinājās pacelt savu drebošo balsi, kas, jauzdama mūžīgās liesmas, lūdza Radītāju izglābt viņu no tām. Tad pavadījums savukārt lūdzās un elsoja, kopā ar balsi paceldamies līdz fa un tāpat ari kopā nolaizdamies līdz do, pavadīdams to viņas nespēkā un atbalstīdams viņas baiļu bijās. Un kad balss nespēka elsās apklusa Antonijas krūtīs, pavadījums vēl turpināja skanēt, kā uz debesīm aizlidojošo dvēseli vēl pavada pakaļpalicēju žēlabu pilnās lūgšanas.
Tad maestro Gotlība vijoles žēlabām sāka piebiedroties negaidīta, maiga un tomēr spēcīga, debesu mūzikai līdzīga harmonija. Antonija piecēlās pussēdus, maestro Gotlībs pagriezās sānis un palika stāvot ar lociņu uz stīgām. Hofmanis, no sākuma apreibis, sajūsmināts un aizgrābts, bija sapratis, ka šai dvēseles trauksmei vajag dot kaut mazliet cerības un ka viņa sabruks, ja kāds dievišķīgas gaismas stars tai neparādīs ceļu uz debesīm.
Viņš bija meties pie ērģelēm, izplētis visus desmit pirkstus pār skanošajiem taustiņiem, un, ērģeles, gari nopūzdamās, pievienojās Antonijas balss un maestro Gotlība vijoles skaņām.
Nu bija kaut kas brīnišķīgs šis „Pieta Signore" motīva atkārtojums, kuru vairs nevajāja baiļu bijās kā pirmo reizi, kad pavadīja cerību iedvesoša balss; un kad Antonija, pilnīgi paļaudamies uz ģēniju un ticēdama savai lūgšanai, ar visu savas balss spēku paņēma fa, vecajam maestro Gotlībam izskrēja tirpas pa kauliem.
Pār Hofmaņa lūpām izlauzās kliedziens un viņš, aprakdams Antonio Amati vijoli zem harmoniju plūsmas, kas dārdēja no viņa ērģelēm, turpināja vēl Antonijas balsi, kad tā jau bija apklususi un ne vairs uz eņģeļu, bet likās uz vētras spārniem aiznesa šīs dvēseles pēdējo nopūtu pie visvarenā un visžēlīgā Radītāja kājām.
Tad uz brīdi iestājās klusums; visi trīs saskatījās, un viņu rokas saslēdzās brālīgā skāvienā, kā nule viņu dvēseles bija vienojusi kopīga harmonija.
Un sākot no šā brīža ne tikai Antonija sauca Hofmani par savu brāli, bet arī vecais Gotlībs Murs to sauca par savu dēlu.