Varbūt lasītājs sev jautās vai, pareizāk sakot, jautās mums, kāpēc maestro Gotlībs, kad Antonijas māte bija mirusi no dziedāšanas, bija atļāvis savai meitai, šai dvēselei no viņas dvēseles, pakļauties tām pašām briesmām, kuras bija novedušas kapā viņas māti.-
Kad vecais pirmo reizi izdzirda Antonijas dziedāšanas mēģinājumus, viņš bija sācis trīsēt kā apšu lapa, kuras tuvumā dzied putniņš. Bet Antonija patiesi bija putniņš, un vecais mūziķis drīz vien redzēja, ka dziedāšana ir viņas dabīgā valoda.
Pats Dievs, apveltīdams viņu ar tik plašu balsi, kurai līdzīgas, varbūt, nebija visā pasaulē, ar to bija norādījis maestro Gotlībam, ka šinī ziņā tam nav ko baidīties.
Un tiešām — kad šim dabas dotajām dziedāšanas dāvanām pievienojās mūzikas studijas un kad vislielāko solfedžo grūtības, ar kurām iepazīstināja jauno meiteni, tā drīz vien pārvarēja apbrīnojamo viegli, bez mazākās samešanās kaklā, pat ne aci pamirkšķinot, tad viņš saprata šā instrumenta pilnību un, tā kā Antonija, dziedādama visaugstākām balsīm rakstītās ārijas, palika vēl tālu zem tā, ko viņa spēja, viņš pārliecinājās, ka nedraud nekādas briesmas, ja viņš ļaus šai lakstīgalai sekot viņas melodiskajam aicinājumam.
Bet maestro Gotlībs bija aizmirsis, ka muzikālā stīga nav vienīgā, kas skan jaunu meiteņu sirdīs, ka ir vēl kāda cita, vēl trauslāka, vēl skaņāka, vēl nāvīgāka, proti — mīlas stīga.
Nabaga bērnā tā bija pamodusies līdz ar Hofmaņa lociņa skaņām. Noliekusies pār savu rokdarbu blakusistabā, Antonija pacēla galvu pie pirmajām trīsām, kas aizlidoja gaisā. Viņa klausījās; pamazām savāda sajūta iezagās tās dvēselē un pa dzīslām aizstrāvoja vēl nepazīta šalka. Tad viņa, atspiedusies uz krēsla, lēnām piecēlās, bet šuveklis klusi izslīdēja no otras rokas pirkstiem. Mirkli viņa palika nekustīgi stāvot, tad lēni sāka virzīties uz durvīm un, kā mēs jau minējām, līdzīgi šīs zemes dzīves ēnai kā skaista parādība nostājās uz maestro Gotlība Mura kabineta sliekšņa.
Mēs redzējām, ka mūzikas liesmu kvēle sakausēja šīs trīs dvēseles vienā un ka koncerta beigās Hofmanis šinī mājā bija kļuvis pašu cilvēks.
Šinī stundā vecais Gotlībs sēdās pie pusdienu galda. Viņš uzaicināja Hofmani uz pusdienām, un tas pieņēma ielūgumu tikpat sirsnīgi, kā uzaicinājums bija izskanējis.
Tad uz brīdi daiļā, dzejiskā dziesmu skandinātāja kļuva par labu namamāti. Antonija ielēja tēju kā Klarisa Harlo, smērēja sviestmaizes kā Šarlote un, beidzot, piesēdās pie galda un ēda kā vienkāršā mirstīgā.
Vāciešiem ir cita dzejas izpratne nekā mums. Pēc mūsu klīrīgās sabiedrības uzskatiem sieviete, kura ēd un dzer, zaudē savu dzejisko oreolu. Jauna, daiļa dāma sēžas pie galda tikai tādēļ, lai spēlētu namamātes lomu: ja viņai priekšā stāv glāze, tad vienīgi, lai ieliktu tur savus cimdus, ja viņa tos vispār ir novilkusi; šķīvis viņai nolikts tikai tādēļ, lai uz tā mielasta beigās viņa paniekotos ap kādu vīnogu ķekaru, pie kam tad gaisīgā būtne, līdzīgi ziedos ejošai bitei, retumis atļaujas sev pasūkāt dažas no gatavākajām ogām.
Pats par sevi saprotams, ka pēc šādas uzņemšanas maestro Gotlība mājā, Hofmanis tur ieradās arī nākamajās dienās.
Kas attiecas uz maestro Gotlību, tad viņā šie Hofmaņa biežie apciemojumi neradīja nekādas bažas: Antonija bija pārāk tīra un nevainīga, pārāk uzticīga savam tēvam, lai sirmgalvim rastos aizdomas, ka viņa meita var pieļaut kādu kļūdu. Viņam tā bija svētā Cecīlija, jaunavīgā Marija, viņa acīs tā bija eņģelis; dievišķīgais viņā bija tādā pārsvarā pār pasaulīgo, ka vecais nekad nebija turējis par vajadzīgu tai aizrādīt, ka divu ķermeņu tuvībā var būt vairāk briesmu nekā divu dvēseļu vienībā.
Hofmanis bija laimīgs, tas ir, tik laimīgs, cik vien var būt mirstīgs radījums. Laimes saule nekad pilnīgi neapspīd cilvēka sirdi, vienmēr šai sirdī paliek dažas vietiņas, kur kāds tumšs plankums atgādina cilvēkam, ka pilnīgas laimes šinī pasaulē nav, bet ka tā ir vienīgi debesīs.
Tomēr Hofmanim, salīdzinājumā ar citiem, bija savas priekšrocības. Bieži cilvēks nesaprot, kāds cēlonis ir tām skumjām, kas uznāk viņa labsajūtas gaišākajos brīžos; tai ēnai, kas melna un tumša gulst pār viņa starojošās laimes mirkļiem.
Hofmanis zināja, kas to dara nelaimīgu.
Tas bija Cakarijam Verneram dotais solījums uzmeklēt viņu Parīzē, tā bija neizprotama vēlēšanās redzēt Franciju. Šī vēlēšanās norima, kad Hofmanis atradās Antonijas tuvumā, bet tiklīdz viņš palika viens, tā atkal guva pārsvaru. Vēl vairāk: līdz ar to, ka laiks pagāja un Cakarija vēstules, kurās tas atgādināja drauga doto vārdu, kļuva arvien neatlaidīgākas, Hofmanis palika arvien drūmāks.
Un tiešām — jaunās meitenes klātbūtnes jau vairs nepietika, lai aizdzītu fantomu, kas tagad vajāja Hofmani pat Antonija tuvumā. Bieži, atrazdamies pie tās, viņš nogrima dziļās domās. Un par ko viņš domāja? Par Cakariju Verneru, kura balss likās skanēja ausis. Bieži viņa skatiens, kas agrāk bija izklaidīgs, pievērsies kādam apvāršņa punktam, it kā sastinga. Ko šis skatiens redzēja vai ko viņš iedomājās redzot? Parīzes lielceļu un kādā šā ceļa līkumā tālu priekšā ejošo Cakariju, kas viņam māj ar roku.
Pamazām šis fantoms, kurš sākumā Hofmanim parādījās retos un nevienādos laiksprīžos, ieradās arvien noteiktāk un, beidzot, sāka viņu neatlaidīgi vajāt.
Hofmanis arvien vairāk un vairāk iemīlēja Antoniju. Viņš juta, ka tā viņa dzīvei ir kļuvusi nepieciešama, ka tā ir viņa nākotnes laime. Bet tāpat arī viņš juta, ka, pirms tas atdodas šai laimei un lai tā būtu pastāvīga, viņam vajag veikt iedomāto svētceļojumu, jo pretējā gadījumā, ja šī savādā vēlēšanās paliktu ieslēgta viņa sirdī, tā viņu nobeigtu.
Kādudien, kad maestro Gotlībs savā kabinetā aranžēja Pergolēzes „Stabat", ar ko tas bija nodomājis iepazīstināt Frankfurtes filharmonisko sabiedrību, un Hofmanis, sēdēdams pie Antonijas, bija atkal iegrimis savā parastajā sapņošanā, Antonija, ilgi viņā noskatījusies, saņēma tā abas rokas.
— Tev jādodas turp, mans draugs,— viņa teica.
Hofmanis pārsteigts viņā paskatījās.
— Kurp man jādodas? — viņš vaicāja.
— Uz Franciju, uz Parīzi.
— Bet kas jums, Antonija, ir atklājis šo manu sirds slepeno vēlēšanos, kurā es pats sev nedrīkstu atzīties?
— Ak, Teodor, es varētu sev piedzejot laumas spējas un teikt, ka esmu lasījusi jūsu domas, ka esmu to lasījusi jūsu acīs, jūsu sirdī. Bet tie būtu meli. Nē, es vienkārši atcerējos, tas ir viss.
— Un ko jūs atcerējāties, mana mīļā Antonija?
— Es atceros, ka dienu pirms tam, kad jūs ieradāties pie mana tēva, pie mums bija atnācis Cakarijs Verners un stāstīja par jūsu ceļojuma plānu, par jūsu kaislo vēlēšanos redzēt Parīzi un ka šī gadiem ilgi lolotā vēlēšanās tagad var tikt piepildīta. Pēc tam jūs man atzināties, kas aizkavējis jūs aizbraukt; jūs man teicāt, ka, mani pirmo reizi ieraugot, jūs pārņēmušas tās neatvairāmās jūtas, kas, jūsos klausoties, pārņēma arī mani pašu, un tagad jums atliek man teikt, ka mani vēl arvien tāpat mīlat.
Hofmanis sakustējās.
— Nemaz nepūlaties man to teikt, es to zinu, — turpināja Antonija, — bet ir vēl kaut kas spēcīgāks par šo mīlu, un tā ir vēlēšanās doties uz Franciju, sastapties ar Cakariju un redzēt Parīzi.
— Antonija, — iesaucās Hofmanis, — tas viss, ko jūs sakāt, ir taisnība, izņemot tikai vienu, ka pasaulē ir vēl kaut kas spēcīgāks par manu mīlu! Nē, es jums zvēru, Antonija, šo vēlēšanos, šo savādo vēlēšanos, kuru es pats nesaprotu, es būtu to apracis savos sirds dziļumos, ja jūs pati nebūtu to atmodinājusi. Jūs, Antonija, neesat maldījusies. Jā, ir kāda balss, kas mani aicina uz Parīzi, kas ir stiprāka par manu gribu, tas ir likteņa aicinājums, kuram es tomēr nebūtu paklausījis.
— Lai notiek, mans draugs, sekosim mūsu liktenim. Dodaties ceļā rīt. Cik jums vajadzīgs laika?
— Viens mēnesis, Antonija, mēneša laikā es būšu atpakaļ.
— Viens mēnesis, Teodor, ir par maz, vienā mēnesī jūs nekā vēl nebūsit redzējis; es jums dodu divus, trīs; es jums dodu tik daudz laika, cik vien jūs gribat, bet no jums prasu vienu, pareizāk sakot, divas lietas.
— Kādas tās būtu, mīļā Antonija, sakiet drīzāk!
— Rīt ir svētdiena, svētās mesas diena. Palūkojaties pa jūsu logu, kā jūs to darījāt Cakarija Vernera aizbraukšanas dienā. Un tāpat kā todien, mans draugs, jūs redzēsit mani uzkāpjam pa baznīcas kāpnēm, tikai daudz skumjāku. Tad uzmeklējiet mani parastajā vietiņā, apsēžaties man līdzās, un tanī brīdī, kad priesteris iesvētīs mūsu Kunga asinis, jūs man dosit divus zvērestu: palikt man uzticīgs un nespēlēt uz naudu.
— Visu, ko vien jūs gribat, mīļā Antonija, šinī pašā brīdī es jums zvēru…
— Klusējiet, Teodor, jūs zvērēsit rīt!
— Antonija, mīļā Antonija, jūs esat eņģelis!
— Un šinī brīdī, kur mēs šķiramies, vai jums, Teodor, nekā nebūtu, ko teikt manam tēvam?
— Jā, jums ir taisnība. Bet, patiesību sakot, man jums jāatzīstas, ka es kautrējos, es drebu. Ak, Dievs, kas gan es esmu, lai drīkstu cerēt?..
— Jūs, Teodor, esat cilvēks, ko es mīlu. Ejiet, ejiet pie mana tēva.
Un, pamājusi Hofmanim ar roku, viņa atvēra durvis uz kādu mazu
istabiņu, kurā mēdza lūgt Dievu.
Hofmanis viņai sekoja ar acīm, kamēr aizvērās durvis, caur kurām viņš tai sūtīja pakaļ skūpstus un visas savas sirds ilgas.
Tad viņš iegāja maestro Gotlība kabinetā. Maestro Gotlībs tā bija pieradis pie Hofmaņa soļiem, ka pat nepacēla acis no pults, uz kuras tas norakstīja „Stabat". Jaunais cilvēks ienācis palika aiz viņa stāvot.
Pēc brīža maestro Gotlībs, nedzirdēdams nekā, pat ne jaunekļa elpošanu, pagriezās.
— A, tas esi tu, manu zēn, — viņš teica, atmetis galvu atpakaļ, lai palūkotos uz Hofmani caur savām brillēm. — Nu, ko teiksi?
Hofmanis atvēra muti, bet, neizdvesis ne skaņas, to atkal aizvēra.
— Vai tu esi kļuvis mēms? Sasodīts, tā nu gan būtu ķeza! Tāds bramanis kā tu, kam vārdi raisīt raisās, ja vien viņš grib, nevar tik ātri pazaudēt valodu, ja vien tas nav sods par mutes palaišanu.
— Nē, maestro Gotlīb, nē; es, paldies Dievam, vēl neesmu kļuvis mēms, bet tas, ko es jums gribu teikt…
— Nu?
— Nu… man liekas, ir grūti pateikt.
— Skat, vai tad tiešām ir tik grūti pateikt: „Maestro Gotlīb, es mīlu jūsu meitu"?
— Jūs to jau zināt, maestro Gotlīb!
— Ko vēl ne! Es tiešām būtu ķerts vai pārāk liels muļķis, ja nebūtu redzējis tavu mīlestību.
— Un tomēr jūs atļāvāt man joprojām viņu mīlēt.
— Kāpēc gan ne, ja viņa tevi mīl?
— Bet, maestro Gotlīb, jūs taču zināt, ka man nav nekādas mantas.
— Nu, lūk, bet vai tad putniem zem šīm debesīm ir kaut kādas mantas? Viņi dzied, sadodas pāros, vij ligzdas un Dievs tos baro. Mēs, mākslinieki, ļoti līdzināmies putniem: mēs dziedam un Dievs mums palīdz. Ja ar dziedāšanu neiztiksi, tu kļūsi par gleznotāju, un ja nevarēsi pārtikt no glezniecības, tu nodarbosies ar mūziku. Kad es apprecēju savu nabaga Terēzi, es nebiju bagātāks par tevi, bet, lūk, mums nekad nav trūcis ne pajumtes, ne maizes.
Man mūžīgi vajadzēja naudu, un tās man arī nekad nav trūcis. Viss, ko es tev prasu, ir: vai tu esi bagāts ar mīlu? Vai tu esi cienīgs tā dārguma, ko esi iekārojis? Tas ir viss, ko es vēlos zināt. Vai tu mīli Antoniju vairāk par savu dzīvību? Par savu dvēseli? Tad es esmu apmierināts, tad Antonijai nebūs jācieš trūkums. Bet ja tu viņu nemīli, tad tas ir pavisam kas cits: tev varētu būt simt tūkstoš livru ienākuma un tomēr viņai būs jādzīvo trūkumā.
Hofmanis bija gatavs nomesties ceļos šīs debešķīgās vecā mākslinieka filozofijas priekšā. Viņš noliecās, lai noskūpstītu roku sirmgalvim, kas to spieda pie savas sirds.
— Labi, labi, — viņš teica, — tas ir nokārtots. Un tagad brauc, ja tevi moca vēlēšanās dzirdēt briesmīgo Mehīla un Dalaraika mūziku, tā ir jaunības slimība, kas drīz vien pāries. Es esmu pilnīgi apmierināts. Brauc, mans draugs un atgriezies. Še tu atradīsi Mocartu, Bēthovenu, Čimarosu, Pergolesi, Paesiello, Porporu un vēl vairāk — maestro Gotlību un viņa meitu, tas ir: tēvu ar sievu. Brauc, manu zēn, brauc!
Un maestro Gotlībs atkal apskāva Hofmani, kurš redzēdams, ka vakars klāt un nav vairs vaļas kavēties, devās uz mājām, lai sagatavotos ceļojumam.
Nākamajā dienā no rīta Hofmanis stāvēja pie sava loga.
Tuvojās bridis, kad vajadzēja šķirties no Antonijas, tāpēc šī šķiršanās viņam likās arvien vairāk neiespējama.
Viss šīs dzīves brīnišķīgais posms, šie septiņi mēneši, kas bija pagājuši kā viena diena, nu tagad atausa viņa atmiņā. Te kā plašs, ar vienu skatienu aptverams apvārsnis, te atkal kā vesela virkne dienu, kas smaidošas un ziedu apvītas sekoja cita citai; Antonijas jaukā dziedāšana, kas ap viņu bija radījusi saldām melodijām piesātinātu atmosfēru, tas viss bija tik neatvairāmi pievilcīgs, ka viņš pats sāka cīnīties ar to nezināmo, to brīnišķīgo burvību, kas pievelk visstiprākās sirdis un visaugstākās dvēseles.
Pulkstens desmitos Antonija parādījās ielas līkumā. Tā bija tā pati stunda, kas pirms septiņiem mēnešiem, kad Hofmanis to pirmo reizi ieraudzīja. Labā Lisbete, kā parasti, to pavadīja, un abas kopā viņas uzkāpa pa baznīcas trepēm. Augšā uzkāpusi, Antonija atskatījās, pamanījusi Hofmani, tā viņam pameta aicinošu mājienu un iegāja baznīcā.
Hofmanis izsteidzās no mājas un iegāja viņai pakaļ.
Antonija jau bija noslīgusi ceļos lūgšanā.
Hofmanis bija protestants un šīs svešā valodā dziedātās dziesmas tam bija likušās ļoti jocīgas, bet kad viņš dzirdēja Antoniju tik jauki un spēcīgi dziedam korāli, viņš nožēloja, ka neprata vārdus, lai ar savu balsi piebiedrotos Antonijai, kas bija kļuvusi vēl maigāka tais dziļajās skumjās, kas bija pārņēmušas jauno meiteni.
Visu šo laiku, kamēr turpinājās svētā ceremonija, viņa dziedāja, kā varbūt tikai eņģeļi dzied debesīs. Beidzot, kad kora zēna zvaniņš vēstīja hostijas iesvētīšanas brīdi un kad ticīgie noliecās Dieva priekšā, kas priestera rokās pacēlās pāri viņu galvām, vienīgi Antonija pacēla acis.
— Zvēriet! — viņa teica.
— Es zvēru, — drebošā balsi atkārtoja Hofmanis, — es zvēru atteikties no spēles.
— Vai tas ir vienīgais zvērests, ko jūs man gribat dot, mans draugs?
— O, nē, pagaidiet! Es zvēru palikt jums uzticīgs ar visu sirdi un domām, ar miesu un dvēseli.
' — Un pie kā jūs zvērat?
— O, — iesaucās Hofmanis vislielākā aizgrābtībā, — pie kā gan cita lai es zvēru, ja ne pie tā, kas man ir visdārgākais, — pie jūs dzīvības!
— Pateicos, — savukārt izsaucās Antonija, — ja jūs tagad neturēsit zvērestu, es nomiršu.
Hofmanis nodrebēja un viņam pārskrēja trīsas. Viņš gan nekā nenožēloja, bet tam kļuva baigi.
Priesteris nokāpa pa altāra kāpēm, nesdams uz sakristeju svēto sakramentu.
Mirklī, kad mūsu Pestītāja dievišķīgo mesu nesa tiem garām, Antonija satvēra Hofmaņa roku.
— Mans Dievs, tu dzirdēji viņa zvērestu, — teica Antonija.
Hofmanis gribēja runāt.
— Ne vārda, ne viena vārda, es gribu, ka tie, no kuriem sastāvēja jūsu zvērests, būtu pēdējie, ko es dzirdēju no jums, un lai tie man mūžīgi skanētu ausīs. Uz redzēšanos, draugs, uz redzēšanos!
Un kā ēna viegli aizslīdēdama, jaunā meitene atstāja sava mīļā rokā mazu medaljonu.
Hofmanis noskatījās pakaļ aizejošai, kā varbūt reiz Orfejs noraudzījās pakaļ gaistošai Eiridīkei, un kad Antonija bija pazudusi, atvēra medaljonu.
Tajā atradās jaunības daiļumā mirdzošās Antonijas portrets.
Divas stundas vēlāk tanī pašā diližansā, ar kuru bija braucis Cakarijs Verners, vietu ieņēma Hofmanis, pie sevis runādams:
— Esi mierīga, Antonija; o, nē, es nespēlēšu. Nē, es tev būšu uzticīgs.