Vecās Luvras pils milzīgajā Gvardes zālē, ko sauca arī par Kariatīdu zāli, 1658. gada oktobra otrā pusē valdīja neparasta rosība. Dziedāja zāģi, teātra strādnieki sacēla neciešamu troksni, klaudzinādami ar āmuriem. Gvardes zālē būvēja skatuvi, bet pēc tam sāka to montēt. Mašīnists, sviedrus slaucīdams, sāka skraidīt uz priekšu un atpakaļ, sāka rosīties režisoru palīgi.
Viņu vidū, te kādam uzkliegdams, te lūgdamies, skraidīja uzbudināts cilvēks ar neglītu, vaikstīgu seju, steigā notriepis svārku piedurkni ar krāsu. Sī cilvēka rokas aiz uztraukuma bija kļuvušas nepatīkami saltas, turklāt viņš bija sācis stostīties, un tas viņu arvien šausmināja. Paretam šis cilvēks bez kādas vajadzības sadrāza aktierus, kuri, pēc viņa domām, bez jēgas maisījās pa kājām un traucēja darbu.
Taču beidzot viss, kā jau pieklājas, bija gatavs, uN divdesmit ceturtā oktobra rītā skatuve bija sagatavota Pjēra Korneija «Nikomēda» izrādei.
Jāsaka gan — kopš tā brīža, kad direktors bija ieradies Parīzē, viņš izturējās gudri — kā īsts viltīgs komediants. Galvaspilsētā Moljērs ieradās ar cepuri rokā un padevīgu smaidu pilnīgajās lūpās. Kurš viņam bija palīdzējis? Nezinātāji sprieda, ka to darījis princis Kontī. Bet mēs taču zinām, ka dievbijīgajam Kontī te nebija itin nekādu nopelnu. Nē, nē! Sarežģītajā ceļā uz galmu Moljēram palīdzēja tas pats Pjērs Miņārs, kurš ar savu smagnējo skatienu bija tik labi iepazinis Moljēru Aviņonā. Miņāram bija ārkārtīgi plaši sakari. Galvenokārt ar viņa palīdzību Moljērs nokļuva pie visvarenā kardināla Mazarēna, bet, lai sasniegtu mērķi, vairāk nekas arī nebija vajadzīgs.
Nu atlika tikai saprātīgi izturēties sarunas laikā ar karaļa Vienīgo brāli — princi Orleānas Filipu.
Un, lūk, plaša jo plaša zeltīta zāle. Moljērs stāv, kaklu pieliecis, ar kreiso roku pieklājīgi pieskāries ļoti platā saitē uzkarinātā zobena tveroklim, un saka:
— Jā, jūsu karaliskā augstība, daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, kad Baltajā Krustā izputēja mans Spožais Teātris. Cik naivs nosaukums, vai nav tiesa? Ak, varu jums apgalvot, jūsu augstība, ka šajā teātrī nebija ne vēsts no kaut kāda spožuma! Toreiz gan jūsu augstībai bija tikai seši gadi. Jūsu augstība bija bērns. Tagad, zināms, jūsu augstību nevar ne pazīt!
Astoņpadsmit gadus vecais zēns — Francijas Filips, Orleānas hercogs, Monsieur, karaļa Vienīgais brālis stāv, atspiedies pret smago galdu, un laipni klausās an- trepreniera vārdos. Sarunu biedri vēro viens otru.
Antrepreniera lūpās lapsas smaids, bet sejā iegūluši māksloti, saldeni vaibsti, kamēr acis raugās spraigi un vērīgi.
Francijas Filipam ir jaunekļa seja, taču to jau skārušas slēptas kaislības. Zēns skatās direktorā, mazliet pavēris muti. Šis noslēpumainais cilvēks pieder pie tās neparastās pasaules, ko dēvē par «aktieru pasauli». Stāsta, ka šis patlaban lieliski ģērbtais cilvēks esot braukājis vēršu pajūgā un nakšņojis laidaros. Turklāt visi galminieki apgalvo, ka viņš spējot sagādāt brīnišķīgu izklaidēšanos.
Francijas Filips pārbauda savas jūtas. Tās ir dalītas: šķiet, visvairāk viņam vajadzētu patikt komedianta smaidam un sejas izteiksmei, bet nekādā ziņā ne acīm. Svešajam laikam gan ir gaužām drūmas acis. Un Filips vēlas sevi noskaņot tā, lai viņam patiktu sejas vaibsti, taču nez kādēļ viņu tomēr saista acis. Kad teātra direktors pavēra muti, lai runātu, Filips nosprieda, ka viņam ir nepatīkama balss, turklāt viņš runādams ērmīgi ievelk elpu, kā galmā nav pieņemts darīt. Taču jau pēc pirmajiem viesa vārdiem Filipam viņa balss nezin kādēļ sāk iepatikties.
— Jūsu karaliskā augstība atļaus man stādīt priekšā…
Kāds atver smagās durvis, bet svešinieks kāpjas atpakaļ, kā pieklājas, nepagriezdams muguru sarunu biedram. Liekas, dzīvē viņš šo to redzējis.
— Kungi, nāciet iekšā! — atbraucējs Filipam par pārsteigumu saka gluži savādākā — stingrā Un itin kā parupjā balsī, bet tad — atkal agrākajā: — Atļaujiet man stādīt jums priekšā … — atkal aprautā balsī, kā mēdz runāt cilvēki, kas braukā ar vēršiem: — Madlēna Bežāras jaunkundze … Diparkas jaunkundze … Debrī jaunkundze…
Ieraudzījis sievietes, Filips tūdaļ, atdarinādams brāli, neviļus, noņem spalvām rotāto cepuri un klausās. Viņš redz kaut kādas sievietes un saprot vienīgi, ka šīs sievietes ir bālas un viņu ļoti maz interesē. Tad princis . ierauga vīriešus un uzliek cepuri galvā. Viņa priekšā tusnī kāds vīrelis, apaļš kā bumba, strupu degunu, taču smaida kā saulīte. Tas ir Diparka kungs, no kura arī varot ļoti daudz ko sagaidīt. Vēl pienāk un paklanās kāds klibs jauneklis ar smaidu lūpās, bet bāls aiz bailēm. Un tad vēl daudzi. Atbraucējam patiešām ir vesela trupa.
Tad tie visi pazūd — un Orleānas Filips runā par to, ka viņam esot liels prieks, viņš ļoti cienot teātri, viņš esot ļoti daudz dzirdējis … Viņam esot patīkami, viņš ņemot trupu savā aizgādnībā. .. Vēl vairāk, viņš esot pārliecināts, ka arī karalis neatteikšoties paskatīties, kā de Moljēra kunga aktieri… Vai viņš pareizi izrunājot uzvārdu?
— Pilnīgi pareizi, jūsu karaliskā augstība!
Jā, viņš esot pārliecināts, ka viņa augstība neatteiksies paskatīties, kā Moljēra kunga aktieri spēlē savas lugas.
Pie šiem vārdiem atbraucējs kļūst bāls un saka:
— Ak, jūsu augstība ir pārāk labs, taču es pūlēšos attaisnot uzticību…
Vēl kādā trešajā — neparasti svinīgā un iespaidīgā balsī atbraucējs apvaicājas un izsaka cerības, ka viņa augstība un tāpat karaliene māte ir pie labas veselības.
Un, lūk, šīs sarunas rezultātā uz Gvardes zāles skatuves tika izrādīts «Nikomēds».
Cilvēks nemierīgi vēro dekorācijas, un viņam atkal kļūst baigi un nāk prātā Rona un muskatvīns… Tur, taisnību sakot, valda brīvība un nav šīs nomācošās atbildības, taču ir par vēlu, par vēlu mēģināt kaut kur bēgt.
Vai tikai Vecajā Luvrā nav izcēlies ugunsgrēks? Nē, tur Gvardes zāles lustrās liesmo tūkstošiem sveču, un to gaismā atdzīvojas nekustīgās kariatīdes.
De Moljēra kungs, ģērbies Nikomēda tērpā, gluži sastindzis raudzījās pa aizkara spraugu un redzēja, kā pildījās zāle. De Moljēra kungam šķita, ka viņš kļūst akls. Uz visām rokām dimantos zaigoja dzirkstis, tās laistījās arī zobenu tverokļos… Acu priekšā līgoja spalvu mežs un mežģīņu mākoņi, ņirbēja devīzes uz mentikiem, uz kavalieru krūtīm vizēja burvīgās lentas no Perdrižona veikala, uz dāmu galvām šūpojās sarežģītas frizūras.
Zālē sēdēja viss galms un gvarde.
Bet visiem priekšā, blakus Francijas Filipam, krēslā sēdēja jauns cilvēks ap gadu divdesmit, un, to ieraugot, trupas direktoram sirds pamira pavisam. Šis cilvēks — vienīgais no visiem — sēdēja, cepuri nenoņēmis. Elpas garaiņos Moljērs paguva saskatīt — jaunajam vīrietim bija augstprātīga seja ar nemirkšķinošām acīm un kaprīzi uzmesta apakšlūpa.
Tomēr attālāk vīdēja sejas, kas Moljēru biedēja tāpat kā augstprātīgā un saltā seja, kura piederēja jaunajam cilvēkam ar spalvām rotāto cepuri galvā. Zāles dūmakā viņš saskatīja karalisko Burgundas aktieru pazīstamās sejas. «To jau es gaidīju!» direktors skumīgi nodomāja. «Rau, kur tie ir, visi kā viens.» Viņš pazina Dezeijes kundzi, kas bija pazīstama ar savu neglīto seju un to, ka Francijā traģiskajās lomās nebija citas tik lieliskas aktrises kā viņa. Bet aiz Dezeijas vīdēja Monflēri, Bošato, Raimona, Puasona, Otroša un Viljē kungu sejas… Tie bija viņi, viņi, burgundieši, karaļa aktieri!
Atskanēja pirmais izrādes sākuma signāls, un direktors atlēca no aizkara. Tad tika dots otrais signāls, zāle apklusa, aizkars atvērās — un uz skatuves sāka runāt karaliene Laodika: «Kungs, es atzīstos jums, ka man ir tīkami redzēt…»
Jo ilgāk turpinājās «Nikomēda» izrāde, jo vairāk zālē pieauga izbrīna. Vispirms kāds atļāvās ieklepoties, tad klepoja vēl kāds un vēl — teātra ļaudis zina, ka tā ir pavisam nelāga zīme. Tad sākās sačukstēšanās, cilvēki paraudzījās cits citā pārsteiguma pilniem skatieniem. Kāpēc gan? Divas nedēļas, satraukdams visu pilsētu un galmu, Parīzē bija daudzināts uzvārds — Moljērs! … Moljērs te, Moljērs tur… Vai esat dzirdējuši? Kaut kāds provinciālis? … Stāsta, esot brīnišķīgs! Pie tam viņš arī pats sacerot lugas? Viņa augstība divdesmit ceturtajā datumā skatīšoties Gvardes zālē. Vai esat ielūgti? Moljērs, Moljērs, visur Moljērs … Kāpēc gan, kungi? Burgundas Viesnīcā Korneiju spēlē daudz labāk! Galminieku sejās pavīdēja garlaicība. Patiesi, jauka ir šī te … Diparka. Bet pats Moljērs … Nē, viņš nav slikts, tikai tā ērmīgi norunā dzeju, gluži kā prozu. Dīvaina maniere, sakāt, ko gribat!
Taču vienam no skatītajiem — tuklam, uzblīdušam vīrietim — acīs bija lasāma nevis garlaicība, bet gan ļauns prieks. Tas bija Zašarī Monflēri, viens no Burgundas Viesnīcas labākajiem aktieriem. Viņam blakus klusītiņām uzjautrinājās un sačukstējās Otrošs un Viljē.
«Nikomēds» beidzās, un zālē noskanēja pašķidri aplausi.
Orleānas jauneklis jutās satriekts. Viņš nespēja pacelt acis un sēdēja, iegrimis krēslā un ierāvis galvu plecos.
Un tieši šai brīdī de Moljēra kungs, kurš aiz savas nelaimīgās kaislības spēlēt traģēdijās gandrīz bija pakļāvis riskam jautājumu par savu pārnākšanu uz Parīzi un visu lielās franču komēdijas turpmāko pastāvē- sanu, — šis de Moljēra kungs jau atradās pie rampas. Uz pieres viņam sariesās sviedru lāsītes. Moljērs paklanījās un valdzinoši pasmaidīja. Viņš pavēra muti, viņš gribēja runāt.
Čala zālē norima.
Un de Moljēra kungs pavēstīja, ka viņam vispirms jāpateicas viņas (Austrijas Anna, karaliene māte, sēdēja zālē) un viņa augstībai par to labsirdību un labvēlību, ar kādu abi piedod skaidri redzamos un nepiedodamos trūkumus.
«Atkal šis sasodītais sāk runāt tajā pašā balsī,» nodomāja Orleānas Filips, kurš vairs negaidīja nekā citā kā vien nepatikšanas un negodu, «pār manu galvu nāks nelaime, kas iebrauca Parīzē ar vēršiem …»
De Moljēra kungs turpināja:
— Nē! Viņam esot jāsaka vēl vairāk: augstības piedodot pārdrošību.
«Esi tu nolādēts ar saviem smaidiem!» Orleānietis nodomāja.
Taču uz pārējiem smaids neatstāja nepatīkamu iespaidu. Tieši otrādi — tas loti patika.
Bet Moljēra kungs izveicīgi vērpa tālāk savu runas pavedienu, teikdams, ka viņu šurp atvedusi vienīgi nepārvarama vēlēšanās izklaidēt karaliskās augstības, ka viņš labi apzinās — viņš ar saviem aktieriem ir tikai bālas kopijas, bet lieliskie oriģināli sēž tur, skatītāju zālē.
Te nu daudzi pagrieza galvas un paraudzījās uz Burgundas aktieriem.
— Bet varbūt jūsu augstība atļaus mums parādīt nelielu farsu? Tas, protams, ir nieks, kas nepelna ievērību … Taču provincieši nez kādēļ ļoti smējās …
Tad augstprātīgais jaunais vīrietis ar spalvām greznoto cepuri galvā pirmoreiz sakustējās un piekrītoši un laipni pamāja.
Un tad viņpus aizvērtā priekškara strādnieki un aktieri, sviedros mirkdami, dažu minūšu laikā pārkārtoja skatuvi un sagatavoja to farsam «Iemīlējies ārsts», ko bezmiega naktīs sacerējis pats Moljēra kungs savos klejojumu gados.
Svinīgie un lepnie Korneija traģēdijas varoņi nogāja no skatuves, un tos nomainīja Goržibuss, Grorenē,
Sganarels un citas farsa personas. Līdzko uz skatuves izskrēja iemīlējies ārsts, kurā tikai ar pūlēm varēja pazīt neseno Nikomēdu, cilvēki zālē sāka smaidīt. Pēc viņa pirmās grimases — ieskanējās smiekli. Pēc pirmās replikas — zāle skaļi smējās. Bet brīdi vēlāk — tā dārdēja smieklos. Un varēja redzēt, kā augstprātīgais cilvēks atgāzās pret krēsla atzveltni un, smieklos aizvilkdamies, sāka slaucīt asaras. Tad blakus, pašam gluži negaidot, sāka spiedzīgi smieties Orleānas Filips.
Ārsta mīlnieka acis piepeši kļuva gaišākas. Viņš noprata, ka saklausa kaut ko pazīstamu. Ieturēdams pirms replikām parastās pauzes, lai nogaidītu apklustam smieklu brāzmas, Moljērs aptvēra, ka zālē dzird slaveno, vārdos neizsakāmo, komēdijas neapšaubāmus panākumus vēstošo grandoņu, kas Moljēra trupā bija iedēvēta par «oh-ho-ho!». Tad izcilais komiskais aktieris sajuta sev pakausī saldu vēsumu. Viņš sāprata: «Uzvara!» — un lika jokiem birtin birt. Beidzot kā pēdējie sāka skaļi smieties musketieri, kas apsargāja durvis. Bet tie nu gan nedrīkstēja smieties nekādos apstākļos.
Zālē nesmējās vienīgi Burgundas aktieri, atskaitot Dezeiji un vēl vienu.
«Palīdzi mums, šķīstā jaunava,» dunēja ārsta galvā. «Te jums būs triks un te vēl viens triks, un vēl viens! Palīdzi, resnais Dipark!»
«Pie velna! Pie velna! Kas par komiķi!» ar šausmām domāja Monflēri. Viņš pārlaida apkārtējiem dziestošu skatienu, pamanīja, ka blakus zobus zibina Viljē. Bet tālāk, aiz Viljē, ar mirdzošām acīm raudzījās un vienīgais no visiem burgundiešiem draudzīgi smējās viņš — vienās mežģīnēs un lentās, ar garu zobenu pie sāniem agrākais gvardes virsnieks, kurš savu daudzzilbīgo muižnieka uzvārdu bija apmainījis pret īsu teātra iesauku — Floridors. Šis cilvēks ar kumpo degunu un smalkajiem sejas vaibstiem bija brīnišķīgs traģiķis un labākais Nikomēda lomas tēlotājs Francijā.
«Kāda joda pēc- viņam vajadzēja vispirms izgāzties ar Nikomēdu?» smejoties sazvēlies uz sāniem, domāja Floridors. «Gribēja sacensties ar mani? Kāpēc gan? Mēs dalām skatuvi uz pusēm: dod man traģēdiju, es atdodu tev komēdiju! Kāda tehnika! Kurš gan spēj mēroties ar viņu? Ja nu vienīgi Skaramušs? Bet arī tas…»
Farsam «Iemīlējies ārsts» beidzoties, izraisījās tāds «oh-ho-ho», ka pat kariatīdes šķita salīgojamies.
«Paldies Orleānietim, paldies!» īgņājās Zašarī Monflēri, kad strādnieki iekārās virvēs un aizkars pacēlās augšup, aizsegdams skatuvi. «Atvedis mums no provinces gatavos velnus!»
Tad aizkars atkal nolaidās, pacēlās un vēlreiz nolaidās. Pacēlās atkal, nolaidās vēl un vēlreiz. Moljērs stāvēja pie rampas, klanījās, un sviedri no pieres pilēja uz skatuves dēļiem.
— No kurienes viņš nāk? … Kas viņš ir? … Un arī visi pārējie? Un šis resnais Diparks? … Un kalpone? … Kas viņus mācījis? … Viņi ir spēcīgāki par itāliešiem, kungi! Šī Moljēra grimases, jūsu augstība …
— Es taču jums sacīju, jūsu augstība, — Orleānas Filips cienīgā balsī teica Luijam. Taču tas Orleānas Filipā neklausījās. Viņš slaucīja nēzdogā acis, it kā ap- raudādams dārgu aizgājēju.
Ak, labais nelaiķa vectētiņ Krese! Cik žēl, ka 1658. gada divdesmit ceturtajā oktobrī tu nebiji Gvardes zālē!
Nodot viņa augstības Orleānas hercoga Francijas Filipa aktieru rīcībā zāli Mazajā Burbonu pilī, apstiprināt tiem Orleānas hercoga noteikto pensiju. Tiem jāspēlē, mainoties ar itāliešu trupu, vienu dienu — itāliešiem, otru — frančiem. Lai notiek tā!