Ciematā valdīja satraukums. Sievietes, sagājušas pūlišos, žadzināja spalgās, griezīgās balsīs. Vīrieši staigāja saīguši un bažīgi šķielēja apkārt, pat suņi klaiņāja piesardzīgi, jauzdami ciematā nemieru un gatavi mukt mežā, tiklīdz kas nelāgs atgadītos. Gaisā šķita viežamies kaut kas aizdomu pilns. Ikviens turēja aizdomās savu kaimiņu un zināja, ka citi tur aizdomās viņu. Pat bērni jutās nomākti un turējās klusi, bet mazais Di Ja, visa notikušā pirmcēlonis, dabūjis pamatīgu kūlienu — vispirms no mātes Hūnijas un pēc tam no tēva Bouna —, tupēja liedagā zem lielas, apgāztas laivas un šņukstēdams lūrēja no turienes pasaulē.
Lai visu notikušo vērstu vēl Jaunāku, sagadījās, ka ša- manis Skundu bija kritis necieņā, un tālab nebija iespējams meklēt palīdzību pie viņa visiem pazīstamā burvestību spēka, lai izzinātu Jaundari. Jo raugi, pirms mēneša viņš bija pareģojis izdevīgu dienvidvēju, lai ciematnieki varētu braukt uz Tonkinu, kur Teikudžims rīkoja potlaču, gatavodamies aizlaist savus divdesmit gadu iekrājumus, bet, kad noliktā diena pienāca, — ko tu neteiksi, — pūta negants ziemelis, un no pirmajām trim laivām, kas izbrauca jūrā, vienu lielās bangas piešjāca pilnu ar ūdeni, bet divas pret klintīm sašķīda druskās, un pie tam noslīka kāds bērns. Samanis gan taisnojās, ka notikusi kļūda — šis esot paraustījis neīstā maisiņa aukliņu. Tomēr ļaudis negribēja pat ne klausīties. Gaļas, zivju un zvērādu pienesumi vairs netika nolikti pie šamaņa durvīm, bet pats viņš — vismaz ciematnieki tā domāja — rūgtā nožēlā sēdēja mājā, gavēdams un gremdēdamies pārdomās. īstenībā šamanis ēda pilnu vēderu no savas bagātīgi piekrautās glabātavas un apcerēja pūļa nepastāvīgo noskaņojumu.
Bija pazudušas Hūnijas segas. Tās bija lieliskas segas, tik brīnumaini biezas un siltas, ka viņa nevarēja vien beigt ar tām lepoties, it īpaši vēl tādēļ, ka ieguvusi tās tik lēti. Tukvons no aizviņa ciemata bija tīrais nejēga, ja tik viegli šķīrās no tām. Taču Hūnija nezināja, ka segas bija piederējušas noslepkavotajam anglim, kura pazušanas dēļ Savienoto Valstu kuteris tik ilgi braukāja gar piekrasti, bet tā barkasi pukšķinādami un tarkšķinādami izložņāja visslēptākos līcīšus. Hūnija nezināja, ka Tukvons centies atbrīvoties no segām lielā steigā, lai paša cilts ļaudis nepagūtu paziņot valdības iestādēm, un tā nu viņas lepnums bija nesatricināms. Tā kā citas sievietes Hūniju apskauda, tad viņas lepnums auga bez mēra un jēgas, līdz piepildīja visu ciematu un slava par viņas segām aizskanēja pa visu Aļaskas piekrasti no Dačharboras līdz Svētās Marijas līcim. Viņas dzimtas totēms iekļuva cieņā, un sakarā ar šīm segāin, to apbrīnojamo biezumu un siltumu viņas vārdu minēja pat vīru lūpas, kur vien tie sapulcējās zvejai vai dzīrošanai. Segu nozušana tiešām bija ārkārtīgi mīklains notikums.
— Es tikko kā biju tās izklājusi piesaulē pie mājas sienas, — Hūnija gaudās savām tlingetu ciltsmāsām jau tūkstošo reizi. — Tikko kā biju tās izklājusi un pagriezos nost, jo Di Ja, šitas mīklas zaglis un sausu miltu rīma, bija iebāzis galvu lielajā čuguna podā, iegāzies tur un iespriedies tā, ka kājas vien kratījās pa gaisu, gluži kā koku zari vējā. Es tikai izvilku puiku ārā un divreiz pa- bukņīju ar galvu pret stenderi, lai nāk pie prāta, te skatos — segu vairs nav!
— Segu vairs nav! — sievietes, bailīgi čukstēdamas, atkārtoja.
— Milzīgs zaudējums, — piebilda viena. Otra piemetināja: — Tādas segas vēl nebija redzētas. — Un trešā: — Mēs jūtam līdzi tavās bēdās, Hūnija.
Taču sirds dziļumos visas priecājās, ka nu reiz pagalam šīs sasodītās segas, kuru dēļ ķīviņi vien bija.
— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — Hūnija uzsāka tūkstoš un pirmo reizi.
— Jā jele, jā, — pārtrauca Bouns, kuram jau bija apnicis. — Bet ciematā neviena sveša nebija. Tālab ir skaidrs, ka kāds no mūsu pašu cilts ļaudīm nelikumīgi piesavinājies segas.
— Tas nav iespējams, ak, Boun! — sievietes sašutušas korī iebrēcās. — Kurš tad tas varēja būt?
— Tad tā ir bijusi burvestība, — Bouns vienaldzīgi noteica, kaut gan uzmeta blēdīgu skatienu sieviešu sejām.
— Burvestība! — Šo briesmīgo vārdu izrunājot, balsis sievietēm noslāpa čukstā, un viņas bailīgi pablenza cita citā.
— Jā gan, — apliecināja Hūnija, kuras slēptā iedaba acumirklī uzliesmoja ļauna priekā. — Ir jau aizsūtīta ziņa Kloknotonam un spēcīgs airētājs arī. Ar pēcpusdienas paisumu viņš droši vien būs klāt.
Ļaužu pūlīši pajuka, un ciematu pārņēma bailes. No visām nelaimēm burvestība bija pati šausmīgākā. Ar netveramajiem un neredzamajiem gariem vienīgi šamaņi prata tikt galā, bet neviens cilvēks — ne vīrietis, ne sieviete, ne bērns — nespēja nojaust, kuru brīdi velni var sagrābt viņu dvēseles. Un no visiem šamaņiem visbriesmīgākais bija Kloknotons, kurš dzīvoja blakusciematā. Neviens cits nemācēja uziet tik daudz ļauno garu, neviens cits tā nespīdzināja savus upurus kā viņš. Reiz viņš pat atradis velnu, kurš iegājis trīs mēnešus veca bērniņa miesās, — tas bijis varen iespītīgs velns, ko nevarējuši izdzīt nekā citādi, kā vien guldinot bērniņu veselu nedēļu uz dzelkšņiem un ērkšķiem. Ķermenīti pēc tam iesvieduši jūrā, bet viļņi to atkal un atkal izskalojuši krastā, it ka pareģojot ciematam kādu nelaimi, un pavisam tas aizpeldējis prom tikai pēc tam, kad divi spēcīgi vīri bēguma laikā bija izbraukuši jūrā un noslīkuši.
Un Hūnija nu bija aizsūtījusi pakaļ šim Kloknotonam. Kaut jel Skundu, viņu pašu šamanis, nebūtu kritis necieņā! Tam vismaz bija maigāki paņēmieni, un bija zināms, ka Skundu izdzinis divus velnus no vīra, kurš pēc tam vēl radījis septiņus veselīgus bērnus. Bet Kloknotons! Jau viņu pieminot vien, cilvēki nodrebuļojās šausmīgās priekšnojautās, un ikviens jutās pārējo cilts ļaužu urbīgo skatienu degpunktā, un ikviens pats aizdomīgi vēroja pārējos, — ta jutās visi, izņemot Simē, bet Sime bija izdaudzināts ņirga, kurš reiz tik un tā ņems ļaunu galu, lai kā viņam paveicas šobrīd.
— He! He! — Simē smējās. — Velni un Kloknotons! Par viņu lielāku velnu neatradīs visā tlinketu zemē.
— Ak tu muļķi! Viņš taču tūlīt būs klāt ar visām savām burvestībām un pesteļiem, tā ka pievaldi mēli, citādi nelabais tevi paraus un tavas dienas virs zemes būs skaitītas!
Tā teica Lalahs, saukts vēl par Krāpnieku, bet Sirnē tikai ņirdzīgi nosmējās.
— Es esmu Simē, kas nepazīst bailes un nebaidās no tumsas. Es esmu stiprs vīrs, tāpat kā mans nelaiķa tēvs, un galva man ir skaidra. Ne jūs, ne es neesam neredzamos ļaunos garus ar savām acīm skatījuši…
— Bet Skundu ir skatījis, — Lalahs atbildēja. — Un Kloknotons arī. To mēs zinām.
— Kā tu to zini, tu muļķa dēls? — Simē ierēcās pērkona balsī, un viņa platais vērša kakls pietvīka dusmās.
— No viņu pašu lūpām esmu to dzirdējis — lūk, tā.
Simē nospurcās.
— Arī šamanis ir tikai cilvēks. Vai viņa teiktie vārdi nevar būt blēdīgi tāpat kā tavējie un manējie? Tpū! Tpū! Un vēlreiz tpū! Tas taviem šamaņiem un tavu šamaņu velniem! Un tas ar! Un tas ar!
Un, sizdams ar pirkstiem knipjus pa kreisi un pa labi, Simē aizsoļoja caur skatītāju baru, kuri māņticīgās bailēs steigšus pašķīra tam ceļu.
— Labs zvejnieks un spēcīgs mednieks, bet slikts cilvēks, — kāds ieteicās.
— Bet viņam viss paveicas, — otrs prātoja.
— Tātad kļūsti slikts cilvēks, un tev arī paveiksies, — Simē attrauca pār plecu. — Un, ja visi būtu slikti cilvēki, tad šamaņu nemaz nevajadzētu. Tpū! Tādi kā bērneļi, kas baidās no tumsas!
Kad Kloknotons ar pēcpusdienas paisumu piebrauca pie krasta, Sirnē nicīgie smiekli nerimās, un viņš pat atļāvās paņirgāties, kad šamanis, malā izkāpdams, gandrīz paklupa. Kloknotons nīgri pablenza viņā un, nevienu nesveicinādams, taisnā ceļā cēli aizsoļoja caur ļaužu drūzmu uz Skundu māju.
Neviens no cilts ļaudīm nezināja, kā norisinājusies sastapšanās ar Skundu, jo visi drūzmējās goddevīgā atstatumā no šamaņa būdas un runāja tikai čukstus, kamēr abi lielie burvji apspriedās.
— Esi sveicināts, ak, Skundu! — dobji norūca Kloknotons, acīm redzami nebūdams īsti drošs, kāda saņemšana viņu še sagaida.
Viņš bija īsts milzis un kā tornis slējās pār sīko Skundu, kura smalkā balstiņa čiepstēja pa apakšu gluži kā circeņa čirkstināšana tālumā.
— Esi sveicināts, Kloknoton, — Skundu atsaucās.
— Gaiša ir diena, kad tu esi ieradies.
— Es gan domāju, ka… — Kloknotons saminstinājās.
— Nūjā, nūjā, — sīkais šamanis nepacietīgi pārtrauca,
— ka man pienākušas nebaltas dienas, jo citādi man nevajadzētu tev pateikties par to, ka tu dari manu darbu.
— Man no sirds žēl, draugs Skundu …
— Nē, Kloknoton, esmu ļoti priecīgs.
— Bet es tev došu pusi no tā, ko saņemšu pats.
— Nē jel, labais Kloknoton, — Skundu nomurdēja, atraidot pavēcinādams roku. — Esmu tavs vergs, un manas mūža dienas aizpildīs vēlēšanās būt tev izpalīdzīgam.
— Tāpat kā es …
— Tāpat kā tu tagad izpalīdzi man.
— Ja tas tā, tad pasaki — vai gadījums ar tās sievas Hūnijas segām ir no grūtajiem?
Tā iztaujādams, garais šamanis pieļāva rupju kļūdu, un Skundu pavīpsnāja ar tikko manāmu, bālu smīniņu, jo viņš bija radis lasīt citu domas un visi cilvēki salīdzinājumā ar pašu viņam šķita sīciņi.
— Tavi burvestības paņēmieni arvien bijuši spēcīgi, — Skundu teica. — Tā ka nav šaubu, ļaundaris tev aši kļūs zināms.
— Jā, aši kļūs zināms, tiklīdz uzmetīšu tam acis. — Kloknotons atkal saminstinājās. — Vai ciematā ir bijuši ciemiņi no citurienes? — viņš apvaicājās.
Skundu papurināja galvu.
— Paskaties! Vai nav skaista manta?