37772.fb2 Di?ais burvis - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 2

Di?ais burvis - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 2

Skundu pacēla grīdsegu, kas bija darināta no roņu un valzirgu ādām, un viesis to aplūkoja ar slēptu ziņkāri.

—   Es to ieguvu izdevīgā darījumā.

Kloknotons pamāja, vērīgi klausīdamies.

—       Es to dabūju no vīra, vārda Lalahs. Tas ir vērā lie­kams cilvēks, un es bieži esmu nodomājis …

—   Nu? — Kloknotons nespēja valdīt nepacietību.

—        Bieži esmu nodomājis, — Skundu nobeidza, balsi nolaizdams, un apklusa. — Gaiša ir diena, un tavi bur­vestības paņēmieni ir spēcīgi, Kloknoton.

Kloknotona seja noskaidrojās.

—       Tu esi dižs vīrs, Skundu, visu šamaņu šamanis. Ta­gad es iešu. Es tevi allažiņ pieminēšu. Un šis vīrs La­lahs, kā tu saki, ir vērā liekams cilvēks.

Skundu smīniņš bija vēl nemanāmāks un bālāks, kad

viņš aizvēra durvis aiz aizejošā viesa papēžiem, aizgrūz- dams vienu aizšaujamo bultu un tad vēl otru.

Simē laboja savu laivu, kad Kloknotons nonāca liedagā, un atrāvās no darba tikai uz brīdi, lai uzsvērti plātīgi pielādētu šauteni un noliktu to sev līdzās.

Šamanis ievēroja šo izrīkošanos un iesaucās:

—  Lai visi ļaudis sanāk šajā vietā! Tā liek Kioknotons, kas prot atrast veinus un velnus izdzīt!

Viņš gan bija iecerējis sapulcināt cilvēkus pie Hūnijas mājas, bet bija nepieciešams, lai klāt būtu visi, un viņš šaubījās, vai Simē paklausīs, un negribēja iekulties nepa­tikšanās. Šo Simē labāk neaiztikt, Kloknotons sprieda, it īpaši šamaņiem ar viņu nav ieteicams ielaisties.

—   Lai atved šo sievieti Hūniju, — Kloknotons pavēlēja, laizdams visapkārt pa ļaužu apli nežēlīgu skatienu, un ikvienam, ko viņš uzlūkoja, šermuļi pārskrēja pa muguru.

Hūnija bikli izčāpoja priekšā ar nodurtu galvu un no­laistu skatienu.

—   Kur bija tavas segas?

—   Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, te skatos — to vairs nav! — Hūnija gaudulīgi klāstīja.

—  Nu?

—  Tas viss notika Di Ja vainas deļ.

—   Nu?

—   Es viņu dūšīgi iekaustīju un kaustīšu vēl, tāpēc ka viņš sagādāja nelaimi mums, nabaga ļautiņiem.

—   Par segām! — Kloknotons aizsmakušā balsī ierēcās, nomanīdams, ka Hūnija kāro pazemināt maksājamo atal­gojumu. — Par segām, sieva! Ka tu esi bagāta, to zina visi.

—   Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — viņa sāka šņukstēt, — un mēs tak esam nabaga ļautiņi, un nekā mums nav.

Kloknotons pēkšņi sašķobīja seju nejēdzīgā grimasē un palika stāvam kā sastindzis, bet Hūnija satrūkusies pa­kāpās atpakaļ. Taču tūdaļ šamanis ar iekšup sagrieztiem acaboliem un atkārtu žokli tik strauji lēca uz priekšu, ka viņa sagrīļojās un zemodamās nogāzās šamanim pie kājām. Kloknotons vicināja rokas uz visām pusēm, mežonīgi kul­stīdams gaisu, un augums tam locījās un gorījās kā lielās mocībās. Šķita, ka viņam uznākusi krītamā kaite. Uz lūpām parādījās baltas putas, un ķermenis kratījas un staipījās konvulsīvās trīsās.

Sievietes uzsāka gaudīgu dziesmu, aizrautīgi šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, cits pēc cita viņām pievienojās arī vīrieši, līdz pēdīgi ārpusē palika tikai Simē. Viņš, sē- j dēdams jāšus uz apgāztās laivas, zobgalīgi noskatījās, tomēr arī viņš nesa sevī tālo senču mantojumu, un senču balss kļuva arvien uzmācīgāka, tā ka Simē murmināja visstiprākos lāstus, kādus vien zināja, lai uzturētu drosmi. Uz Kloknotonu bija baigi skatīties. Šamanis bija nome­tis plecu segu, norāvis drānas no miesas un tagad bija gluži kails, tikai ar ērgļu nagu virteni ap gurniem. Klai­gādams un gaudodams viņš kā bezprātā lēkāja pa apli, un garie, melnie mati plandījās kā nakts miglas blāķis. Taču šai trakajā dejā valdīja zināms raupjš ritms, un, kad visi apkārtējie bija tam pamazām pakļāvušies, šūpo­dami ķermeņus vienā ritmā ar šamani un saliedēdami kliedzienus unisonā, Kloknotons pēkšņi strauji apsēdās zemē un palika izslējies un nekustīgs, pacēlis roku un pastiepis pirkstu, līku kā plēsoņas nags. Pūli pāršalca it kā pirmsnāves gārdzoņa, un ikviens ar drebošām kājām palika sakucis stāvam, kad šis draudīgais pirksts, lēnām slīdēdams pa apli, aizvirzījās viņam garām. Jo tam līdzi slīdēja nāve, bet dzīvība palika ar tiem, kuri redzēja šo pirkstu aizslīdam tālāk, un noraidītie dedzīgā ziņkārē vē­roja, kas notiks.

Pēdīgi, izgrūzdams spalgu kliedzienu, šamanis vērsa liktenīgo pirkstu pret Lalahu. Tas trīcēja kā apšu lapa, jau skatīdams sevi mirušu, savu mājas iedzīvi izdalītu un sievu izprecinātu brālim. Lalahs gribēja runāt, taisno­ties, bet mēle lipa pie aukslējām un rīkle bija sausa kā nepanesamās slāpēs. Kloknotons, savu darbu paveicis, šķita ieslīdzis pa pusei nemaņā, tomēr, acis aizvēris, viņš gaidīja, kad nodārdēs lielais asins kliedziens, ko viņa ausis bija radušas dzirdēt neskaitāmās buršanās reizēs, — asins kliedziens, ko izgārdz cilts ļaudis, kā vilku bars klupdami virsū drebošajam upurim. Tomēr šoreiz valdīja klusums, tad ieskanējās klusa ķiķināšana — pat nevarēja nojaust, no kurienes tā nāk, — tā kļuva skaļāka un dro­šāka, līdz pēdīgi nesavaldīgi smiekli viļņot viļņoja pret debesīm.

—   Kas noticis? — šamanis iebļāvās.

—  Ha, ha! — ļaudis smējās. — Tava burvestība nekur neder, Kloknoton!

—      Tas taču visiem zināms, — Lalahs stostījās. — As­toņus garus mēnešus es biju tālu prom — kopā ar sivašiem roņu medībās — un mājās atgriezos tikai šodien, bet Ilūnijas segas tika nozagtas pirms manas pārnākšanas.

—   Tas tiesa! — visi sauca vienā balsī. — Hūnijas se­gas tika nozagtas pirms viņa pārnākšanas.

—   Un tu nekādu samaksu par savu buršanos nesa­ņemsi, jo tā nav neko vērta, — paziņoja Hūnija, kas jau bija pietraususies kājās un jutās aizskarta, ka viss izvēr­ties tik smieklīgi.

Bet Kloknotons skatīja savā priekšā tikai Skundu seju ar tikko samanāmu, bālu smīniņu, saklausīja tikai klusu tālīna circeņa čirkstēšanu: «Es to dabūju no vīra, vārdā Lalahs, un es bieži esmu nodomājis,» — un vēl: «Gaiša ir diena, un tavas burvestības ir spēcīgas.»

Pagrūdis sāņus Hūniju, Kloknotons drāzās projām, un lokā stāvošie cilvēki instinktīvi padeva viņam ceļu. Simē no savas apgāztās laivas ķīļa raidīja šamanim pakaļ ņirgu saucienu, sievietes zvaigaja viņam tieši sejā, iz­smiekla klaigas pavadīja katru viņa soli, bet šamanis ne­likās gar to ne zinis, traukdamies tieši uz Skundu māju. Viņš lauzās gar durvīm, dauzīja tās ar dūrēm no visa spēka, izkliegdams neķītrus lāstus. Tomēr atbildes nebija, tikai pieklusuma mirkļos varēja saklausīt Skundu balsi dziedoši skandējam burvestību vārdus. Kloknotons ārdījās kā negudrs, bet, kad viņš grasījās durvis izgāzt ar mil­zīgu akmeni, kā vīri, tā sievas sāka draudīgi muldēt. Un Kloknotons atskārta, ka, zaudējis burvestības spēka oreolu un autoritāti, stāv viens pats svešu ļaužu vidū. Viņš ierau­dzīja kādu vīru jau liecamies pēc akmens, tad vēl otru, un viņu sagrāba bailes.

—   Neaizskar Skundu, viņš ir īsts burvis! — kāda sie­viete izsaucās.

—   Labāk vācies atpakaļ uz savu ciematu, — kāds vīrs draudīgi aizrādīja.

Kloknotons apcirtās un ļaudīm pa vidu devās lejup uz krastmalu; sirdī rūga sīvs niknums, bet galvā bija tikai apziņa, ka aizmugure nav aizsargāta. Tomēr neviens ak­mens netika sviests. Bērneļi kaitavādamies kumurojās vi­ņam ap kājām, un gaiss skanēja vien no smiekliem un zobgalībām, bet tas tad arī bija viss. Taču brīvi uzelpot viņš jaudāja tikai tad, kad laiva bija jau krietnu gabalu ūdenī; nu Kloknotons, piecelies kājās, izgāza veltigu lāstu birumu pār ciematu un tā iemītniekiem, nepiemirsdams īpaši pieminēt Skundu, kas viņu bija tā iznerrojis.

Bet krastā pa to laiku ļaudis skaļi sauca pēc Skundu, un visi ciematnieki sapulcējās pie šamaņa durvīm, nesa­karīgā balsu ņērvoņā neatlaidīgi lūgdamies, līdz viņš iz­nāca ārā un pacēla roku.

—   Tā kā jūs esat mani bērni, — Skundu teica, — es labprāt jums piedodu. Bet vairāk tas nenotiks. Šī ir pē­dējā reize, kad jūsu aplamība paliek nesodīta. Tas, pēc kā jūs kārojat, jums taps dots, jo man jau viss ir darīts zināms. Šonakt, kad mēness būs aizgājis aiz pasaules ma­las paraudzīties uz dižajiem mirušajiem, lai visi tumsā sapulcējas pie Hūnijas mājas. Tad ļaundarim būs jānāk priekšā un viņš saņems pelnīto sodu. Es esmu runājis.

—  Viņam jāmirst! — skaļi iesaucās Bouns. — Jo viņš ir mums visiem sagadājis raizes un kaunu.

—   Lai tā būtu! — atbildēja Skundu un aizvēra durvis.

—   Tagad viss noskaidrosies un nokārtosies, un mūsu starpā atkal valdīs miers un saticība, — Lalahs pravie­tiski pasludināja.

—   Un viss būs Skundu — šā sīkā vīreļa nopelns, — Simē paņirgājās.

—   Skundu — šā sīkā vīriņa dižās burvestības no­pelns, — Lalahs pārlaboja.

—   Aplamnieki esat jūs visi, tlinketu cilts ļaudis! — Simē ar skaļu plaukšķi uzsita sev pa gūžu. — Prātam nemaz nav aptverams,- kā gan pieaugušas sievietes un spēcīgi vīri var zemoties visādu murgu un pasaciņu priekšā.

—   Es esmu daudz pieredzējis cilvēks, — Lalahs atbil­dēja. — Esmu ceļojis pa dziļām jūrām un skatījis zīmes un brīnumus, un es zinu, ka tā tas tiešām ir. Es esmu Lalahs …

—   Krāpnieks …

—  Arī tā mani saukā, bet pareizāk būtu mani dēvēt par Tālu Ceļu Gājēju.

—   Es jau nu neesmu tik daudz pieredzējis … — Simē iesāka.

—   Tad turi mēli aiz zobiem, — Bouns asi iejaucās, un viņi izšķīrās noskaitušies.