— Vai ugunskuram ir savākts pietiekami daudz zaru, lai visi varētu labi redzēt, kad darbs būs paveikts? — viņš noprasīja.
— Jā gan, — Bouns atbildēja. — Kurināmā ir bagātīgi.
— Tad visi lai klausās, jo mani vārdi būs īsi. Es atnesu sev līdzi Dželksu, Kraukli, kas zina visas burvestības un redz visas lietas. Es nolikšu šo melno putnu zem Hūnijas lielā, melnā poda viņas • mājas vismelnākajā kaktā. Tauku lampiņa ir jāizdzēš, un visiem jāpaliek arā pilnīgā tumsā. Tas būs ļoti vienkārši. Cits pēc cita jūs ieiesiet mājā, uzliksiet roku uz poda, paturēsiet to tur vienu dziļu elpas vilcienu ilgi un atkal noņemsiet. Kad ļaundara roka būs tuvumā, Dželkss droši vien skaļi ieķērksies. Vai, kas zina, varbūt citā veidā izpaudīs savu gudrību. Vai esat gatavi?
—- Mēs esam gatavi, — atbildēja daudzbalsīga murdoņa.
— Tad es pēc kārtas izsaukšu katra vārdu, vīriešus un sievietes, līdz visi būs nosaukti.
Pirmo izsauca Lalahu, un viņš tūdaļ iegāja namā. Visi vērīgi ieklausījās, un klusumā varēja sadzirdēt Lalaha soļu čīkstēšanu pa izņidrējušo grīdu. Tas bija viss. Dželkss ne ieķērcās, ne deva kādu citu zīmi. Nākamais izraudzītais bija Bouns, jo ir taču iespējams, ka cilvēks nozog pats savas segas, lai grūstu kaunā savus kaimiņus. Viņam sekoja Hūnija un citas sievietes, kā arī bērni, bet itin nekas nenotika.
— Simēl — Skundu izsauca. — Simēl — viņš atkārtoja.
Taču Simē nepakustējās.
— Vai tu baidies no tumsas? — Lalahs, kura paša taisnīgums jau bija pierādīts, nikni noprasīja.
Simē krikšķinādams nosmējās.
— Man par visu to nāk smiekli, jo tā ir liela muļķība. Tomēr iešu vien iekšā, nevis tāpēc, ka ticētu brīnumiem, bet tāpēc, lai pierādītu, ka nekā nebaidos.
Un viņš dūšīgi iesoļoja mājā, bet, ārā nākdams, pēc savas paražas noņirdzās.
— Kādu dienu tu ņemsi galu, kad nemaz to nebūsi gaidījis, — Lalahs nočukstēja taisnīga sašutumā.
— Par to es nešaubos, — ņirga bezbēdīgi attrauca.
— Nav daudz tādu vīru, kas mirst savā gultā, — par to gāda šamaņi un dziļā jūra.
Kad puse ciematnieku bija sekmīgi izturējusi pārbaudījumu, sāka pieņemties bažīgs satraukums, it īpaši tāpēc, ka to vajadzēja slēpt. Kad divas trešdaļas jau bija izgājušas pārbaudi, kāda jauna sieviete, kurai drīz vajadzēja iegult pirmajā nedēļnieces gultā, neizturēja sasprindzinājumu un ļāva vaļu savām izbailēm, skaļi brēkdama un smiedamās.
Pēdīgi pienāca kārta pēdējam iet mājā iekšā, un nekas tā arī nebija noticis. Di Ja bija šis pēdējais. Tātad vainīgajam vajadzēja būt viņam! Hunija raidīja pret zvaigznēm žēlabainu raudu dziesmu, bet ciematnieki atkāpās tālāk no nelaimīgā puisēna. Zēns bija pa pusei beigts aiz bailēm, kājiņas grīļojās, uz sliekšņa viņš aizmetas un gandrīz paklupa. Skundu iebīdīja zēnu iekšā un aizvēra durvis. Pagāja labs brīdis, kad bija dzirdama tikai bērna raudāšana. Tad varēja dzirdēt, ka soļi ļoti lēnām tuvojas nomaļajam kaktam, mirklis klusuma, un atkal čīkstēja grīda, zēnam atgriežoties. Durvis atvērās, un Di Ja iznāca āra. Nekas nebija noticis, un viņš taču bija pēdējais.
— Lai iekur ugunskuru! — Skundu pavēlēja.
Spožas liesmas šāvās augšup, izraudamas no tumsas sejas, kurās vēl atspoguļojās gaistošās bailes, bet savilkās arī šaubu mākuļi.
— Laikam atkal burvestība izjukusi, — Hunija aizsmakusi nočukstēja.
— Jā gan, — Bouns pašapmierinātā tonī piebilda.
— Skundu kļūst vecs, mums būs jāmeklē jauns šamanis.
— Kur tad paliek Dželksa gudrība? — Simē klusi zvai- gāja Lalaham pie auss.
Lalahs samulsis paberzēja uzacis un neteica nekā.
Simē lielīgi izgāza krūtis un cēli aizsoļoja pie sīkā šamaņa.
— Ho, ho! Es jau teicu, ka nekas neiznāks!
— Tā tikai šķiet, ta tikai šķiet, — Skundu miermīlīgi atteica. — Un tas šķiet dīvaini tādiem, kas ir neprašas burvestībās.
— Tādiem kā tu? — Simē nekaunīgi pavaicāja.
— Varbūt pat tādiem kā man. — Skundu runāja pavisam klusu, viņa plaksti slīga zemāk un zemāk, līdz acis bija pilnīgi aizsegtas. — Esmu izprātojis vēl vienu pārbaudi. Lai visi ļaudis — vīrieši, sievietes un bērni — paceļ rokas virs galvas, — žigli un tūdaļ uz vietas!
Sī pavēle bija tik negaidīta un tika dota tik kategoriskā tonī, ka ļaudis paklausīja bez ierunām. Visas rokas pacēlās augšup.
— Lai katrs apskata blakus stāvošo rokas! — Skundu pavēlēja. — Lai visi apskata un tad …
Taču viņa balss nozuda smieklu brāzmā, bet smieklos skanēja naids. Visu acis bija pievērstas Simē. Ikvienam rokas bija melnas no sodrējiem — ikvienam, tikai ne Simē, viņš nebija aptraipījies ar Hūnijas vārāma poda kvēpiem.
Akmens nosvilpa gaisā un atsitās pret Simē vaigu.
— Tie ir meli! — Simē iebrēcās. — Meli! Es nekā nezinu par Hūnijas segām.
Otrais akmens iesita dziļu brūci Simē pierē, trešais aizsvilpa pār galvu; uzbangoja lielais asins kliedziens, un visās malās ļaudis grābājās pa zemi, lūkodami metamo. Simē sagrīļojās un nokrita uz ceļiem.
— Tas bija joks! Tikai joks! — viņš skaļi kliedza. — Es tās paņēmu vienīgi joka pēc.
— Kur tu tās noslēpi? — Skundu spiedzīgā, spalgā balss pāršķēla apkārtējo kņadu kā nazis.
— Manā būdā, lielajā ādu tīstoklī, kas pakarinats pie pašas kores, — Simē atbildēja. — Bet es saku, tas bija joks, tikai…
Skundu pamāja ar galvu, un gaiss kļuva biezs no lidojošiem akmeņiem. Simē sieva tupēja, noliekusi galvu uz ceļiem, un klusu raudāja, bet viņa mazais dēlēns spiegdams 1111 smiedamies meta akmeņus līdz ar visiem pārējiem.
Hūnija grīļodamās skrēja atpakaļ ar dārgajām segām. Skundu viņu aizturēja.
— Mēs esam nabaga ļautiņi un dzīvojam trūcīgi, — Hūnija sāka činkstēt. — Tālab neesi nežēlīgs prei mums, o, Skundu!
Ļaudis aizgriezās no drebošās akmeņu kaudzes, ko bija sasvieduši, un skatījās, kas notiek.
— Nē, tā es nekad nerīkojos, labā Hunija, — Skundu atbildēja, stiepdams roku pēc segām. — Lai pierādītu, ka neesmu nežēlīgs, es paņemšu vienīgi šīs segas.
— Vai es neesmu gudrs, mani bērni? — viņš apvaicājās.
— Tu tiešām esi ļoti gudrs, ak, Skundu! — cilts ļaudis atsaucās vienā balsī.
Un Skundu aizgāja tumsā, apmetis satītās segas ap pleciem, un Dželkss viņa padusē miegaini klanīja galvu.