Piedodiet, bet kur tad ir svētais tēvs Fjodors? Kur palicis Frola un Laura baznīcas apcirptais garīdznieks? Viņš, liekas, taisījās doties uz Vīnogu ielu Nr. 34 pie pilsoņa Brunsa? Kur ir šis apslēpto bagātību meklētājs eņģeļa izskatā, šis niknākais ienaidnieks Ipolitam Matvejevičam Vorobjaņinovam, kas pašreiz dežurē tumšā gaitenī pie ugunsdrošā skapja?
Pazudis svētais tēvs Fjodors. Pats nelabais viņam sagrozījis galvu. Stāsta, ka esot redzēts Popasnajas stacijā uz Doņecas ceļa. Esot skrējis pa peronu ar tējkannu rokā pēc vārīta ūdens .. .
Svēto tēvu Fjodoru bija pārņēmusi alkatība. Viņam šausmīgi gribējās kļūt bagātam. Viņš joņoja pa Krievzemi, dzīdams pēdas ģeneralienes Popovas garnitūrai, kurā, jāatzīstas, neslēpjas nekādi dārgumi.
Svētais tēvs klaiņo pa Krieviju. Tikai sievai raksta vēstules.
SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE,
AR VIŅA ROKU SARAKSTĪTA CHARKOVA, STACIJA, SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.
Mana drostaliņa, Katerina Aleksandrovna!
Esmu ļoti nogrēkojies tavā priekšā. Pametu tevi, nabadzīti, vienu pašu tādā brīdī.
Mans pienākums tev visu izstāstīt. Tu mani sapratīsi un, cerams, arī piekritīsi man.
Nekādos baznīcas pārveidotājos es, protams, neesmu iestājies un nedomāju iestāties, lai dievs mani no tā pasarga.
Tagad lasi uzmanīgi. Drīz mēs dzīvosim citādu dzīvi. Atceries, es tev kādreiz tiku stāstījis par sveču fabriku. Mums tā piederēs un varbūt vēl kas vairāk.
Un tev vairs nevajadzēs pašai pusdienas gatavot un vēl pus- dienotājus turēt. Brauksim uz Samaru un nolīgsim kalponi.
Zini ko, tikai tu to turi lielā slepenībā, nevienam, pat Marjai
Ivanovnai, nestāsti. Es meklēju apslēptas bagātības. Vai atceries nelaiķi Klaudiju Ivanovnu Petuchovu, Vorobjaņinova sievasmāti? Pirms nāves Klaudija Ivanovna man atklāja, ka viņas mājā, Stargorodā, kādā no viesistabas krēsliem (pavisam to ir divpadsmit) esot paslēpti viņas briljanti.
Tikai tu, Katiņ, nedomā, ka esmu kāds zaglis. Sos briljantus viņa novēlēja man un lika pasargāt no Ipolita Matvejeviča, viņas sensenā spīdzinātāja.
Lūk, kāpēc es tevi, nabadzīti, tik pēkšņi pametu.
Neturi uz mani ļaunu prātu.
Es iebraucu Stargorodā, un vai tu vari iedomāties — šis vecais sieviešu pavedējs jau priekšā. Kaut ikā uzzinājis. Acīm redzot veceni pirms nāves vēl spīdzinājis. Drausmīgs cilvēks! Viņam līdz braukā kāds kriminālnoziedznieks — nolīdzis sev palīgā īstu banditu. Viņi man uzbruka, gribēja aizraidīt uz viņpasauli. Bet es neesmu ar pliku roku ņemams, nepadevos vis.
Sākumā es nokļuvu uz maldu ceļa. Tikai vienu krēslu atradu Vorobjaņinova mājā (tur tagad labdarības iestāde); nesu šo mēbeli pie sevis uz «Sorbonas» numuru, un pēkšņi no stūra kāds vīrs, rūkdams kā lauva, metās man virsū un ieķērās krēslā. Gandrīz vai sakāvāmies. Gribēja mani apkaunot. Pēc tam es ieskatos vērīgāk — Vorobjaņinovs. Noskuvies, iedomājies tikai, pat galva plika, īsts afērists, vecumdienās kritis negodā.
Mēs salauzām krēslu, bet tur nekā nebija. To es sapratu tikai vēlāk, ka esmu nokļuvis uz maldu ceļa. Bet tai mirklī biju ļoti sarūgtināts.
Man bija ļoti sāpīgi, un es tam izvirtulim visu taisnību acīs pateicu.
«Kāds kauns,» es saku, «vecumdienās, kāda,» es saku, «mežonība Krieviju piemeklējusi; lai muižniecības priekšnieks kā lauva kluptu virsū dieva kalpam un vēl pārmestu bezpartejiskumu! Jūs,» es saku, «esat zemisks cilvēks, Klaudijas Ivanovnas spīdzinātājs un svešas mantas mednieks, mantas, kas tagad pieder valstij, nevis jums.»
Viņš apkaunējās un no manis aizgāja, droši vien uz atklāto māju.
Bet es devos uz savu numuru «Sorbonā» un sāku apdomāt tālākās darbības plānu. Un es izdomāju to, kas šim skūtajam dul- buram nekad ir prātā nebūtu ienācis: es nolēmu atrast to cilvēku, kas sadalījis rekvizētās mēbeles. Iedomājies tikai, Katiņ, ne jau velti es juridiskajā fakultatē esmu mācījies — dzīvē tas noderēja.
Es atradu šo cilvēku. Jau otrā dienā atradu. Bartolomejičs ir ļoti kārtīgs vecītis. Dzīvo ar savu vecenīti, smagā darbā dienišķo maizīti pelnīdams. Viņš man iedeva visus dokumentus. Tiesa, par tādu pakalpojumu nācās atlīdzināt. Esmu palicis bez naudas (bet par to vēlāk). Izrādījās, ka visi divpadsmit viesistabas krēsli no Vorobjaņinova mājas ir nokļuvuši inženiera Brunsa rokās, Vīnogu ielā Nr. 34. Ievēro — visus krēslus saņēmis viens cilvēks, ko es nekādi negaidīju (baidījos, ka krēsli būs nokļuvuši dažādās vietās). Es par to ļoti nopriecājos. Bet «Sorbonā» es atkal satikos ar šo nelieti Vorobjaņinovu. Es viņam kārtīgi sadevu un nežēloju arī viņa draugu, to banditu. Es ļoti baidījos, ka viņi varētu izokšķerēt manu noslēpumu, un tāpēc paslēpos viesnīcā līdz tam laikam, kamēr viņi aizbrauca.
Brunss, izrādās, no Stargorodas 1923. gadā aizbraucis uz Charkovu, kur nozīmēts darbā. No sētnieka es izdibināju, ka viņš aizvedis sev līdz visas mēbeles un ļoti tās saudzējot. Viņš esot, tā stāsta, ļoti nosvērts cilvēks.
Es tagad sēžu Charkovas stacijā un rakstu, raugi, kādā sakarībā. Pirmkārt, es tevi ļoti mīļoju un daudz par tevi domāju, otrkārt, Brunsa šeit vairs nav. Bet tu neskumsti. Brunss, kā es uzzināju, tagad strādā Rostovā, Novorosijskas cementa trestā. Naudas ceļam man pietiek līdz ar nagiem. Pēc stundas braukšu tālāk ar preču un pasažieru vilcienu. Bet tu, mana labiņā, lūdzu, aizej pie svaiņa un paņem no viņa piecdesmit rubļus (viņš man ir parādā un solījās atdot) un atsūti uz Rostovu: galvenajā pastā, uz pieprasījumu Fjodoram Johanovičam Vostrikovam. Pārvedumu taupības labad sūti pa pastu. Tas maksās trīsdesmit kapeikas.
Kas labs dzirdams mūsu pilsētā? Kas jauns?
Vai pie tevis ir bijusi Kondratjevna? Svētajam tēvam Kirilam pasaki, ka drīz atgriezīšos: esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krustmātes, kura guļ uz nāves gultas. Dzīvo taupīgi. Vai Jevstigņejcvs vēl pusdieno? Pasveicini viņu no manis! Saki, ka esmu aizbraucis pie krustmātes.
Kāds pie jums pieturas laiks? Seit, Charkovā, pilnīgi kā vasarā. Pilsēta trokšņaina — Ukrainas republikas centrs. Pēc dzīves provincē liekas, ka esmu nokļuvis ārzemēs.
Izdari sekojošo:
1) manu vasaras talaru nodod tīrīšanā (labāk samaksāt 3 rbļ. par tīrīšanu nekā tērēties, jaunu pērkot), 2) sargā veselību, 3) kad rakstīsi Guļeņkai, it kā starp citu ieminies, ka esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krustmātes.
Pasveicini visus no manis. Saki, ka drīz atbraukšu. Maigi skūpstu, apkampju un dodu savu svētību.
Tavs vīrs Fedja. Nota bene: diez kur tagad klīst Vorobjaņinovs?
Mīla kaltē cilvēku. Bullis kaislē bauro. Gailis nekur nerod sev mieru. Muižniecības priekšnieks zaudē apetiti.
Pametis Ostapu un studentu Ivanopulo traktierī, Ipolits Matvejevičs ielavījās rožainajā mājiņā un ieņēma poziciju pie ugunsdrošās kases. Viņš dzirdēja sprauslājam uz Kastiliju aizejošu vilcienu un šļakstinām aizpeldošu tvaikoni.
Alpuchara zelta zaigums Tālē nobālēt jau sāk.
Sirds šūpojās kā pulksteņa pendelis. Ausīs džinkstēja.
Ģitara kad atskan maigi, Mana mī|ā, laukā nāc!
Gaiteņos valdīja satraukums. Nekas nespēja atkausēt ugunsdrošā skapja saltumu.
No Sevijas līdz Grenadai Nāk kad vakars, ielas tumst…
Penaļos stenēja gramofoni. Kā bites dūca primusi.
Atskan liegas serenādes, Cīņā šķēpu tērauds dun.
Vārdu sakot, Ipolits Matvejevičs līdz neprātam bija iemīlējies Līzā Kalačovā.
Pa gaiteni Ipolitam Matvejevičam pagāja garām daudzi cilvēki, bet viņi oda pēc tabakas vai degvīna, vai aptiekas, vai arīdzan pēc skābiem kāpostiem. Gaiteņa tumsā cilvēkus vareja pa zīt tikai pēc smaržas vai gaitas. Līza vēl nebija gājusi garam. Par to Ipolits Matvejevičs bija pārliecināts. Viņa nesmēķēja, nedzēra degvīnu un nenēsāja arīdzan ar dzelzs pakaviem apkaltus zābakus. Joda vai zivju smaka viņai nevarēja piemist. No viņas varēja uzvēsmot vienīgi maiga rīsu biezputras vai arī garšīgi pagatavotu salātu smarža, ar ko Nordmane-Severova kundze tik ilgu laiku ēdināja slaveno mākslinieku Iļju Repinu.
Un pēkšņi atskanēja viegli, bikli soļi. Kāds nāca pa gaiteni, uzgrūzdamies tā elastīgajām sienām un saldi purpinādams.
— Vai tā esat jūs, Elizabete Petro^na? — maigā balstiņā jautāja Ipolits Matvejevičs.
Kāds rupjā balsī norūca:
— Sakiet, lūdzu: kur te dzīvo Pfeferkorni? Seit tumsā ne velna nevar saprast.
Ipolits Matvejevičs izbijies apklusa. Pfeferkornu meklētājs nesaprašanā gaidīja atbildi, bet nesagaidījis aizvilkās tālāk.
Līza atnāca tikai ap pulksten deviņiem. Viņi izgāja uz ielas zem stingi zaļajām vakara debesīm.
— Kur tad mēs iesim? — jautāja Līza.
Ipolits Matvejevičs paskatījās uz viņas balto, starojošo seju un, kur viņam vajadzēja vienkārši pateikt: «Es esmu šeit, Inezila, zem tava loga stāvu,» — ņēmās gari un apnicīgi stāstīt par to, ka viņš sen neesot bijis Maskavā un Parize esot nesalīdzināmi labāka nekā Belokamena, kas, lai gudrotu kā gudrodams, tomēr esot un paliekot tikai slikti plānota, liela sādža.
— Maskavu es, Elizabete Petrovna, atceros pavisam citādu. Tagad uz katra soļa jūtama skopulība. Bet mēs savā laikā naudu nežēlojām. «Dzīvojam mēs tikai reiz» —- ir tāda dziesmiņa.
Viņi izstaigāja visu Prečistenskas bulvāri un iznāca krastmalā pie Pestītāja tempļa.
Aiz Maskavas upes tilta no skursteņiem vēlās dūmi kā kuplas sudrablapsu astes. Maskavas elektriskās stacijas dūmoja kā eskadra. Pāri tiltiem rāpās tramvaji. Upē peldēja laivas. Sērīgi dziedāja harmonikas.
Paņēmusi Ipolitu Matvejeviču zem rokas, Līza viņam izstāstīja visus savus sirdsēstus. Par strīdu ar vīru, par grūto dzīvi starp kaimiņiem — bijušajiem ķīmiķiem, kas visu noklausās, un par veģetarisko ēdienu vienmuļību.
Ipolits Matvejevičs klausījās un apsvēra. Viņā modās dēmoniski spēki. Acu priekšā tēlojās lieliskas vakariņas. Viņš nāca pie slēdziena, ka tādu meiteni vajag ar kaut ko pārsteigt. •
— Iesim uz teātri, — ierosināja Ipolits Matvejevičs.
— Labāk uz kino, — Liza sacīja, — kino iznāk lētāk.
— O! Kāds tam sakars ar naudu! Tik burvīga nakts — un pēkšņi diezin kāda nauda.
Un galīgi atraisījušies demoniskie spēki nekaulēdamies iesēdināja pārīti važonī un aizveda uz kino «Ars». Ipolits Matvejevičs bija lielisks. Viņš paņēma visdārgākās biļetes. Taču nesagaidīja, kamēr seanss beigsies. Līza bija radusi sēdēt lētās vietās, ekrana tuvumā, un slikti redzēja no dārgās trīsdesmit ceturtās rindas.
Ipolita Matvejeviča kabatā atradās puse sumas, ko koncesionari bija dabūjuši no Stargorodas sazvērniekiem. Tā no greznības atradušajam Vorobjaņinovam bija liela nauda. Tagad, vieglas mīlas iespējas apskurbināts, viņš gatavojās Līzu apžilbināt ar savu plašo vērienu. Tādam uzdevumam viņš sevi uzskatīja par lieliski sagatavotu. Viņš ar lepnumu atcerējās, cik viegli kādreiz bija iekarojis skaistās Helenas Bouras sirdi. Viņam piemita ieradums viegli un bagātīgi šķiesties ar naudu. Stargorodā viņu daudzināja kā labi audzinātu cilvēku, kas prot risināt sarunas ar jebkuru dāmu. Viņam likās smieklīgi izlietot visu savu vecā režima spožumu mazās padomju meitenes iekarošanai, kura vēl nekā prātīga nebija redzējusi.
Pēc īsas pierunāšanas Ipolits Matvejevičs aizveda Līzu uz «Prāgu», Maskavas patērētāju biedrības pirmklasīgu ēdnīcu — «labāko vietu Maskavā», kā viņam teica Benders.
«Praga» Līzu pārsteidza ar daudzajiem spoguļiem, gaismu un puķu podiem. Līzai tas bija piedodams, jo viņa vēl nekad nebija apmeklējusi lielus, pirmklasīgus paraugrestoranus. Bet spoguļu zāle pēkšņi pārsteidza arī Ipolitu Matvejeviču. Viņš bija atpalicis, aizmirsis, kā iekārto restorānus. Tagad viņš gaužām apkaunējās par saviem barona zābakiem ar kvadrātveidīgajiem purniem, par atsevišķi pirktajām pirmskara biksēm un ar sidrabainām zvaigznēm nobārstīto vesti.
Abi apmulsa un palika ar vaļā mutēm visas šīs raibās publikas priekšā.
— Iesim tur, kaktā, — ierosināja Vorobjaņinovs, kaut gan pie pašas estrādes, kur orķestris zāģēja «Bajaderas» nodrāzto popu- riju, bija brīvi galdiņi.
Juzdama, ka viņai pievērsti visu skatieni, Līza ātri piekrita. Viņai apmulsis sekoja augstākās sabiedrības lauva un sieviešu siržu lauzējs Vorobjaņinovs. ^Augstākās sabiedrības lauvas izsēdētās bikses nokarājās kā maiss uz viņa vājā dibena. Sieviešu siržu lauzējs uzmeta kūkumu un, lai kaut kā pārvarētu apmulsumu, sāka slaucīt pensneju.
Galdu neviens neapkalpoja. To Ipolits Matvejevičs nebija gaidījis.
Un viņš nevis galanti tērzēja ar savu dāmu, bet gan klusēja, mocījās, bikli klaudzināja ar pelntrauku pa galdu un nepārtraukti atklepojās. Līza ziņkārīgi skatījās apkārt, klusēšana kļuva arvien nospiedošāka. Bet Ipolits Matvejevičs nespēja izrunāt ne vārda. Viņš bija aizmirsis, ko tādās reizēs mēdz runāt.
— Esiet tik laipni! — viņš lūdza garāmejošos tautas ēdināšanas darbiniekus.
— Acumirklīti! — skrienot atsaucās viesmīli.
Beidzot ēdienkarte tika atnesta. Ipolits Matvejevičs, juzdamies atvieglināts, iedziļinājās tās saturā.
— Hm, — viņš purpināja, — teļa kotletes — divi divdesmit piecas, fileja — divi divdesmit piecas, degvīns — pieci rubļi.
— Par pieciem rubļiem lielā karafe, — pavēstīja viesmīlis, nepacietīgi lūkodamies apkārt.
«Kas ar mani notiek?» šausminājās Ipolits Matvejevičs. «Es kļūstu smieklīgs.»
— Lūdzu, — ar nosebotu laipnību viņš vērsās pie Līzas, — vai jums nelabpatiktos kaut ko izvēlēties? Ko jūs ēdīsiet?
Līzai bija kauns. Viņa redzēja, ar kādu pārākuma apziņu viesmīlis skatījās uz viņas pavadoni, un saprata, ka tas dara kaut ko tā, kā nevajag.
— Es nemaz negribu ēst, — viņa sacīja drebošā balsī. — Jeb varbūt.. . Sakiet, lūdzu, biedri, vai jums nav kaut kas no veģe- tariskiem ēdieniem?
Viesmīlis sāka mīņāties kā zirgs.
— Veģetariskus ēdienus negatavojam. Varbūt vienīgi omleti ar šķiņķi.
— Tādā gadījumā, — izšķīries sacīja Ipolits Matvejevičs, — dodiet mums cīsiņus. Jūs taču ēdīsiet cīsiņus, Elizabete Pet- rovna? _
— Ēdīšu.
— Tātad — cīsiņus. Lūk, šos. Par rubli divdesmit piecām. Un pudeli degvīna.
— Būs karafītē.
— Tad lielo karafi.
Tautas ēdināšanas darbinieks paskatījās uz nevarīgo Līzu ar izbrīnās pilnām acīm.
— Ko uzkodīsiet pie degvīna? Vai svaigu kaviaru? Lasi? Vai pīrādziņus?
Ipolita Matvejeviča rīcību vēl aizvien vadīja dzimtsarakstu nodaļas darbvedis.
— Nevajag, — viņš rupji atbildēja. — Cik jums maksā skābi gurķi? Nu labi, dodiet divus.
Viesmīlis aizskrēja, un pie galdiņa atkal iestājās klusums. Pirmā sarunu atsāka Līza:
— Es šeit nekad neesmu bijusi. Šeit ir ļoti jauki.
— Jā-ā, — novilka Ipolits Matvejevičs, aprēķinādams, cik būs jāmaksā par pasūtīto.
«Nekas,» viņš domāja, «iedzeršu degvīnu, un viss pāries. Bet tā patiešām kļūst neērti.»
Taču, kad bija iedzēris degvīnu un uzkodis gurķi, viņš ne tikai nekļuva jautrāks, bet, gluži otrādi, vēl vairāk sadrūma. Līza nedzēra. Saspīlētā atmosfēra neizzuda. Un vēl kā par nelaimi pie galdiņa pienāca kāds cilvēks, kas, mīlīgi skatīdamies uz Līzu, piedāvāja ziedus.
Ipolits Matvejevičs izlikās neredzam ūsaino puķu pārdevēju, bet tas negāja projām. Viņa klātbūtnē, runāt mīļus vārdus bija pilnīgi neiespējami.
Uz brīdi paglāba koncerta programa. Uz estrādes iznāca pūpēdim līdzīgs vīrelis vizitsvārkos un lakādas kurpēs.
— Nu, lūk, mēs atkal esam satikušies, — viņš familiari sacīja publikai. — Mūsu koncerta programas nākošajā numurā jūs klausīsieties slaveno krievu tautas dziesmu izpildītāju, kuru jūs labi pazīstat Marjas Birzī, Varvaru Ivanovnu Godļevsku. Varvara Ivanovna! Lūdzu!
Ipolits Matvejevičs dzēra degvīnu un klusēja. Un, tā kā Līza nedzēra un visu laiku lauzās uz mājām, tad vajadzēja pasteigties, lai izdzertu visu karafi.
Kad uz skatuves krokotā samta tolstojietī iznāca kupletists, kas nomainīja Marjas Birzī pazīstamo dziedātāju un sāka dziedāt: Staigājiet,
Jūs visur klaiņājiet, It kā jūsu apendicits No staigāšanas k|ūtu cits, Staigājiet, Ta-ra-ra-ra, —
Ipolits Matvejevičs, jau krietni vien iesilis, kopā ar visiem paraug- ēdnīcas apmeklētājiem, kurus pirms stundas viņš vēl bija uzskatījis par rupjiem un skopulīgiem padomju banditiem, plaukšķināja ar rokām takti un vilka līdzi vārdus:
Staigājiet, Ta-ra-ra-ra …
Viņš bieži pielēca kājās un neatvainojies devās uz ateju. Pie kaimiņu galdiņiem viņu jau sauca par tēvoci un aicināja izdzert kausu alus. Bet viņš negāja. Viņš pēkšņi bija kļuvis lepns un piesardzīgs. Līza apņēmīgi piecēlās no galda:
— Es iešu prom. Bet jūs palieciet. Es aiziešu viena pati.
— Nē, kāpēc? Kā muižnieks es to nedrīkstu pieļaut! SenjorI Rēķinu! Ne-kauņas! . . .
Šūpodamies uz krēsla, Ipolits Matvejevičs ilgi lūkojās rēķinā.
•— Deviņi rubļi divdesmit kapeikas? — viņš murmināja.
— Varbūt jums vēl iedot atslēgu no dzīvokļa, kur atrodas nauda?
Beidzās ar to, ka, saudzīgi turot zem padusēm, Ipolitu Matvejeviču noveda lejā. Līza nevarēja aizbēgt, jo garderobes numuriņš atradās pie augstākās sabiedribas lauvas.
Jau pirmajā šķērsielā Ipolits Matvejevičs ar plecu uzgūlās Līzai un sāka grābstīties ar rokām. Līza klusēdama atgaiņājās.
- — Paklausieties! — viņa sacīja. — Paklausieties! Paklausieties!
— Brauksim uz numuru! — centās pierunāt Vorobjaņinovs.
Līza ar spēku izrāvās un netēmēdama iekrāmēja sieviešu pavedējam ar dūri pa degunu. Tūlīt nokrita pensnejs ar zelta kniebi un, pakļuvis zem kvadrātveidīgā baronu zābaka purna, čirkstēdams sašķīda.
Nakts sumināts, Gaiss klusi šņāc . ..
Līza, asaras rīdama, pa Sudraba šķērsielu skrēja uz mājām. Gvadalkvivira skrej un krāc.
Redzes spēju zaudējušais Ipolits Matvejevičs sīkiem solīšiem tipināja uz pretējo pusi, saukdams:
— Turiet zagli!
Pēc tam viņš ilgi raudāja un, asaras slaucīdams, nopirka no vecenītes barankas kopā ar visu kurvi. Viņš izgāja Smoļenskas tirgus laukumā, tas bija tukšs un tumšs, tur viņš ilgi staigāja uz priekšu un atpakaļ, sēdams barankas kā sējējs sēklu. Pie tam viņš nepatīkamā balsī bļaustījās:
Staigājiet,
Jūs visur klaiņājiet, Ta-ra-ra-ra …
Vēlāk Ipolits Matvejevičs sadraudzējās ar kādu pārgalvīgu važoni, izkratīja viņam sirdi un juceklīgi pastāstīja par briljantiem.
— Jautrs kungs! — važonis iesaucās.
Ipolits Matvejevičs patiešām jutās jautrs. Acīm redzot viņa jautrībai bija mazliet piedauzīgs raksturs, jo ap pulksten vienpadsmitiem rītā viņš pamodās milicijas nodaļā. No divsimt rubļiem, ar kuriem viņš tik apkaunojoši bija iesācis baudu un izpriecu nakti, kabatā bija palikuši tikai divpadsmit.
Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš mirst. Sāpēja mugura, smeldza aknas, bet galvā, kā viņam likās, bija uzmaukts svina katls. Bet visšausmīgākais tomēr bija tas, ka viņš pilnīgi neatcerējās, kur un kā varējis iztērēt tik lielu naudu. Pa ceļam uz mājām nācās iegriezties pie optika un ielikt pensneja kniebll jaunus stiklus.
Ostaps ilgi izbrīnījies pētīja Ipolita Matvejeviča izkāmējušo stāvu, bet nekā nesacīja. Viņš bija atturīgs un cīņai gatavs.