Apriņķa pilsētā N. bija tik daudz frizētavu un apbedīšanas biroju, ka likās, pilsētas iedzīvotāji dzima tikai tāpēc, lai noskūtos, apcirptu matus, atsvaidzinātu galvu ar vežetalu un tūlīt arī nomirtu. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. cilvēki dzima, skuvās un mira visai reti. N. pilsētas dzīve ritēja ļoti klusi. Pavasara vakari bija reibinoši, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā antracits, un visi pilsētas jaunieši bija tik šausmīgi iemīlējušies komunālās saimniecības darbinieku vietējās komitejas sekretārē, ka tas pat traucēja viņai iekasēt biedru naudu.
Mīlas un nāves jautājumi nesatrauca Ipolitu Matvejeviču Vo- robjaņinovu, kaut gan viņš ar šiem jautājumiem, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pārtraukumu brokastīs.
Rītos no matētas, svēdrainas glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņš no krēslainās mājiņas izgāja plašajā, neparasti spilgtas pavasara gaismas pielietajā biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā. Tā bija viena no vistīkamākajām ielām, kādas vien sastopamas apriņķu pilsētās. Kreisajā pusē aiz viļņotiem, zaļganiem stikliem sidraboja apbedīšanas biroja «Nimfa» zārki. Pa labi aiz maziem logiem ar izdrupušu ķiti drūmi zvilnēja noputējušie un nepievilcīgie zārku meistara Bezenčuka ozola zārki. Tālāk «Friziermeistars Pjers un Konstantins» solīja saviem klientiem «nagu kopšanu» un «ondu- lation ar meistara ierašanos mājās». Vēl tālāk bija novietojusies viesnīca ar frizētavu, bet aiz tās lielā, neapbūvētā laukumā stavēja palss telēns un maigi laizīja sarusejušu, pie nomaļiem vārtiem pieslietu izkārtni:
APBEDĪŠANAS KANTORIS »Laipni lūdzam"
Lai gan apbedīšanas biroju bija daudz, taču klientūra tiem bija stipri knapa. «Laipni lūdzam» bija izputējis vēl trīs gadus pirms tam, kad Ipolits Matvejevičs apmetās N. pilsētā, bet meistars Bezenčuks dzēra sīvo un reiz pat mēģināja ieķīlāt lombardā savu labāko skatloga zārku.
Cilvēki N. pilsētā mira reti, un Ipolits Matvejevičs to zināja labāk par jebkuru citu, jo strādāja dzimtsarakstu birojā, kur pārzināja miršanas un laulību reģistrācijās lietas.
Galds, pie kura sēdēja Ipolits Matvejevičs, atgādināja vecu kapa plāksni. Tā kreiso stūri bija nograuzušas žurkas. Galda vārgās kājiņas ļodzījās zem reģistrācijās lapu pietūcinātām tabakas krāsas mapēm, kurās varēja smelties ziņas par N. pilsētas iedzīvotāju izcelšanos, par viņu ģenealoģijas saknēm, kas bija ieaugušas apriņķa nabadzīgajā augsnē.
Piektdien, 1927. gada 15. aprilī, Ipolits Matvejevičs kā parasti pamodās pusastoņos un tūlīt iebāza degunu vecmodīgā pensnejā ar zelta kniebi. Brilles viņš nelietoja. Reiz gan, nodomājis, ka pensneju nēsāt nav higiēniski, Ipolits Matvejevičs devās pie optika un nopirka brilles bez ietvariem, ar apzeltītiem turētājiem. Brilles viņam tūlīt iepatikās, bet sievai (tas bija neilgi pirms viņas nāves) likās, ka brillēs viņš izskatoties kā izspļauts Miļu- kovs, un tādēļ Ipolits Matvejevičs tās atdeva sētniekam. Sētnieks, kaut arī nebija tuvredzīgs, pie brillēm pierada un labprāt tās nēsāja.
— Bonžur! — pats sevi sveica Ipolits Matvejevičs, izbāzdams kājas no gultas. «Bonžur» norādīja, ka Ipolits Matvejevičs pamodies labā garastāvoklī. Ja pamostoties viņš sacīja «gut morgen», tad tas parasti nozīmēja, ka aknas niķojas, ka piecdesmit divi gadi nav joka lieta un ka laiks šodien drēgns.
Ipolits Matvejevičs iebāza savas kalsnās kājas pirms kara pirktās biksēs, sasēja tās pie potītēm ar lentītēm un iekāpa īsos, mīkstos zābakos ar šauriem, kvadrātveidīgiem purniem. Pēc piecām minūtēm Ipolits Matvejevičs jau dižojās mēness krāsas vestē, kas bija nobērta sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, un lāsmojošos listriņa svārķeļos. Noslaucījis no saviem sirmajiem matiem pēc mazgāšanās palikušās ūdens lāses, Ipolits Matvejevičs kā jūras lauva pakustināja ūsas, nedroši pataustīja ar roku savu saraino zodu, pārbrauca ar suku pār īsi apcirptajiem, sudrabainajiem matiem un, laipni smaidīdams, devās pretī istabā ienākošajai sievasmātei Klaudijai Ivanovnai.
— Epole-ēt, — viņa nodārdināja, — es šonakt redzēju sliktu sapni.
Vārdu «sapni» viņa izrunāja ar franču akcentu.
Ipolits Matvejevičs paskatījās sievasmātē no augšas uz leju. Viņa augums sasniedza simt astoņdesmit piecus centimetrus, un no tāda augstuma viņam bija viegli un ērti pret sievasmāti izturēties zināmā mērā nevērīgi.
Klaudija Ivanovna turpināja:
— Es redzēju nelaiķi Marī ar vaļējiem matiem un zelta jostu.
Klaudijas Ivanovnas balss grāva kā no lielgabala, tā ka drebēja čuguna lampa ar skrotīm piepildīto atsvaru un noputējušiem stikla karekļiem.
— Es esmu ļoti uztraukusies. Baidos, ka tik kas nenotiktu.
Pēdējos vārdus viņa pateica ar tādu sparu, ka matu sakārtojums uz Ipolita Matvejeviča galvas pašķīrās uz visām pusēm. Viņš savieba seju un, skaidri izrunādams katru vārdu, sacīja:
— Nekas nenotiks, maman. Par ūdeni jūs jau samaksājāt?
Izrādījās, ka nav samaksāts. Galošas arī nebija nomazgātas.
Ipolits Matvejevičs nemīlēja savu sievasmāti. Klaudija Ivanovna bija dumja, un viņas sirmais vecums nedeva nekādas cerības, ka kādreiz tā kļūs gudrāka. Viņa bija skopa līdz nejēdzībai, un tikai Ipolita Matvejeviča nabadzība neļāva izvērsties šīm valdonīgajām tieksmēm. Klaudijas Ivanovnas balss bija tik spēcīga un sulīga, ka to varētu apskaust pat Richards Lauvas Sirds, no kura kliedziena, kā zināms, pat zirgi pietupušies. Bez tam — un tas bija pats šausmīgākais, — Klaudija Ivanovna redzēja sapņus. Viņa tos redzēja vienmēr. Sapņos tai rādījās meitenes ar jostām, zirgi, greznoti dzeltenām dragunu apšuvēm, uz arfām spēlējoši sētnieki, ercenģeļi, kas naktssargu kažokos pa naktīm staigāja ar klabekļiem rokās, un adāmadatas, kas pašas no sevis lēkāja pa istabu, žēli šķindēdamas. Klaudija Ivanovna bija aprobežota vecene. Turklāt viņai zem deguna bija izaugušas ūsas, kas līdzinājās divām bārdas skūšanas otām.
Ipolits Matvejevičs mazliet uzbudināts izgāja no mājas.
Pie sava paputējušā uzņēmuma ieejas, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis rokas,, stāvēja zārku meistars Bezenčuks. No sistemātiskiem viņa komercpasākumu bankrotiem un no ilgstošas alkoholisku dzērienu iekšķīgas lietošanas meistara acis bija kļuvušas spilgti dzeltenas kā kaķim un kvēloja nedziestošās ugunīs.
— Lai godināts dārgais viesis! — viņš ātri nobēra, ieraudzījis Ipolitu Matvejeviču. — Labu rītu!
Ipolits Matvejevičs pieklājīgi pacēla nosmulēto kastora platmali.
— Kā sievasmātei ar veselību, atļaujiet pavaicāt?
— Mr^nr-mr, — nenoteikti noburkšķēja Ipolits Matvejevičs un, taisnos plecus paraustījis, gāja tālāk.
— Nu, lai dievs dod veselībiņu, — vīlies noteica Bezenčuks, — zaudējumus vien ciešam, kaut viņu jupis! Un atkal, sakrustojis rokas uz krūtīm, atslējās pret durvīm.
Pie apbedīšanas biroja «Nimfa» vārtiem Ipolitu Matvejeviču atkal aizkavēja.
«Nimfai» bija trīs īpašnieki. Viņi visi reizē paklanījās Ipoli- tam Matvejevičam un korī apvaicājās par sievasmātes veselību.
— Vesela, vesela, — Ipolits Matvejevičs atbildēja, — kas šai lēksies! Šonakt redzējusi zeltotu meiteni vaļējiem matiem. Tāds sapnis parādījies.
Trīs «nimfas» saskatījās un skaļi nopūtās.
Visas šīs sarunas aizkavēja Ipolitu Matvejeviču, un viņš pretēji ieradumam atnāca darbā, kad pulkstenis, kas karājās virs lozunga «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!», rādīja piecas minūtes uz desmitiem.
Ipolitu Matvejeviču lielā auguma un jo sevišķi ūsu dēļ darbā bija iedēvējuši par Macistu, kaut gan īstajam Macistam nekādu ūsu nebija.
Izņēmis no galda atvilktnes zilu filca spilventiņu, Ipolits Matvejevičs nolika to uz krēsla, saglauda ūsas pareizā virzienā (paralēli galda līnijai) un apsēdās uz spilventiņa, mazliet paceldamies pāri saviem trim darba biedriem. Ipolits Matvejevičs nebaidījās no hemoroidiem, viņš baidījās izsēdēt bikses un tāpēc lietoja zilo filcu.
Visas šīs padomju kalpotāja manipulācijās kautrīgi vēroja divi jauni cilvēki — vīrietis un sieviete. Vīrieti vatētos vadmalas svārkos bija pilnīgi nomākusi šī atmosfēra — alizarina tintes smaka, pulkstenis, kas bieži un smagi elsoja, bet it sevišķi bargais plakats «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!». Un, kaut gan vīrietis svārkos savu vajadzību vēl nemaz nebija minējis, taču viņam jau gribējās iet prom. Viņam likās, ka vajadzība, kuras dēļ nācis, ir tik nenozīmīga, ka taisni kauns traucēt tādu ievērojamu, sirmu pilsoni, kāds bija Ipolits Matvejevičs. Ipolits Matvejevičs arī saprata, ka atnācējam ir niecīga vajadzība, ka tā neaizbēgs, un tāpēc, atvēris ātršuvēju Nr. 2 un saraucis pieri, iegrima papīru lasīšanā. Jaunava ar spīdošu, melnu lentu apšūtā garā žaketē sačukstējās ar vīrieti un, no kauna sarkdama, lēnām tuvojās Ipolitam Matvejevičam.
— Biedri, — viņa sacīja, — kur te varētu …
Vīrietis svārkos atviegloti nopūtās un, pašam pilnīgi negaidot, iesaucās:
— Salaulāties?
Ipolits Matvejevičs uzmanīgi paskatījās uz barjeru, aiz kuras stāvēja jaunais pāris.
— Dzimšana? Miršana?
— Salaulāties, — atkārtoja vīrietis svārkos un samulsis paskatījās apkārt.
Jaunava iespurdzās. Viss gāja kā pa taukiem. Ipolits Matvejevičs ar burvju mākslinieka veiklību ķērās pie darba. Vecīgā rokrakstā biezās grāmatās ierakstīja jaunlaulājamo vārdus, stingri nopratināja lieciniekus, pēc kuriem līgava izskrēja pagalmā, ilgi un maigi pūta elpu uz kvadrātveidīgiem spiedogiem un, piecēlies kājās, iespieda zīmogus apdriskātās pasēs. Saņēmis no jaunlaulātajiem divus rubļus un izsniedzis kvīti, Ipolits'Matvejevičs smīnēdams sacīja: «Viss tapis piepildīts,» — un izslējās savā lieliskajā augumā, pēc paraduma izgāzis krūtis (savā laikā viņš valkāja korseti). Plata, dzeltena saules strēle mirgoja uz viņa pleciem kā zelta uzpleči. Viņš izskatījās mazliet smieklīgs, toties neparasti svinīgs. Bikonkavie pensneja stikli izstaroja spožu gaismu kā prožektori. Jaunlaulātie stāvēja kā jēriņi.
— Jaunie cilvēki, — svinīgi sacīja Ipolits Matvejevičs, — atļaujiet jūs apsveikt, kā agrāk mēdza teikt, ar došanos likumīgā laulībā. Ļoti ļo-oti patīkami redzēt tādus jaunus cilvēkus kā jūs, kas, rokās sadevušies, dodas pretī mūžīgajiem ideāliem. Ļoti ļo-oti patīkami!
Norunājis šo tirādi, Ipolits Matvejevičs paspieda jaunlaulātajiem rokas, apsēdās un ļoti apmierināts pats ar sevi turpināja lasīt ātršuvēja Nr. 2 papīrus.
Kalpotāji pie blakus galda nolīka pār tintnīcām.
Darba diena ritēja savā mierīgajā gaitā. Neviens netraucēja
miršanas un laulību reģistrācijās galdu. Pa logu varēja redzēt, kā pilsoņi, pavasara aukstumā sarāvušies, izklīda pa savām mājām. Tieši dienas vidū kooperativā «Arkls un āmurs» iedziedājās gailis. Neviens par to nebrīnījās. Tad atskanēja metāliskā čīkstēšana un motora sprauslošana. No biedra Gubernska vārdā nosauktās ielas izvēlās blīvs violetu dūmu mutulis. Sprauslošana pastiprinājās. Drīz cauri dūmiem iznira apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS Nr. 1 kontūras, tam bija niecīgs radiators, bet liela un smaga kravas kaste. Automobilis, ķepurodamies dubļos, šķērsoja Staropanskas laukumu un līgodamies izgaisa kodīgajos dūmos. Kalpotāji vēl ilgi stāvēja pie loga, komentēdami notikumu un saistīdami to ar iespējamo štatu samazināšanu. Pēc kāda laika pa koka laipām uzmanīgi pārgāja meistars Bezenčuks. Viņš augām dienām slaistījās pa pilsētu, okšķerēdams, vai kāds nav miris.
Darba diena tuvojās beigām. Tepat kaimiņos dzelteni un balti krāsotajā zvanu tornī pilnā sparā iešķindējās zvani. Drebēja logu rūtis. No zvanu torņa izspurdza kovārņu bars, tie paplosījās virs laukuma un aizlaidās. Vakara debesis zaļgani blāzmoja pār tukšo laukumu.
Ipolitam Matvejevičam bija laiks doties prom. Visi, kam šajā dienā jādzimst, bija piedzimuši un ierakstīti biezās grāmatās. Visi, kas vēlējās laulāties, bija salaulāti un arī ierakstīti biezās grāmatās. Un tikai nebija neviena nāves gadījuma, kas zārku taisītājiem draudēja ar nenovēršamu izputēšanu. Ipolits Matvejevičs nolika lietas, noslēpa atvilktnē filca spilventiņu, uzbužināja ar matu suku ūsas un, sapņodams par svelmaini karstu zupu, jau taisījās doties mājās, kad pēkšņi atsprāga kancelejas durvis un uz sliekšņa parādījās zārku meistars Bezenčuks.
— Lai godināts dārgais viesis, — pasmaidīja Ipolits Matvejevičs. — Ko labu pateiksi?
Un, kaut gan meistara mežonīgais mūlis puskrēslā staroja priekā, taču pateikt viņš nekā nespēja.
— Nu? — jau stingrāk jautāja Ipolits Matvejevičs.
— «Nimfa», — kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece? — mīklaini ierunājās zārku meistars. — Vai tā var apmierināt pircēju? Zārks — cik tas kokmateriala vien prasa …
— Ko? — Ipolits Matvejevičs nesaprata.
— Nu tā pati «Nimfa» … Trīs ģimenes tur pārtiek no tirdzniecības vien. Viņiem vairs nav īsta materiala, un nostrādājurns sliktāks, arī bārkstis šķidras, kaut viņus jupis. Bet man — veca
firma. Dibināta tūkstoš deviņi simti septītajā gadā. Man zārks kā bilde, vienreizējs, iecienīts …
— Ko tu mels, vai prātā esi jucis, vai? — rāmi jautāja Ipolits Matvejevičs un virzījās uz izeju. —• Sajēgu ar saviem zārkiem esi zaudējis.
Bezenčuks iztapīgi atvēra durvis, palaida Ipolitu Matvejeviču pa priekšu un pats sekoja tam pa pēdām, trīcēdams nepacietībā.
— Kad vēl bija «Laipni lūdzam», tad cita lieta. Viņu glazē- jumam neviena firma nevarēja pretī stāties, pat pašā Tverā ne, kaut viņu jupis. Bet tagad, teikšu atklāti, par manu preci labākas nav. Un nemaz nemeklējiet.
Ipolits Matvejevičs nikni atskatījās, mirkli dusmīgi noraudzījās Bezenčukā un sāka iet mazliet ātrāk. Kaut gan darbā šodien nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās, taču viņš jutās visai riebīgi.
«Nimfas» trīs īpašnieki stāvēja pie sava uzņēmuma tanīs pašās pozās, kādās Ipolits Matvejevičs tos bija šorīt atstājis. Likās, kopš tā mirkļa viņi nav teikuši viens otram ne vārda, taču spilgti izteiktā pārmaiņa viņu sejās, noslēpumainā apmierinātība, kas neskaidri spīdēja viņu acīs, liecināja, ka tiem zināms kaut kas nozīmīgs.
Ieraugot savus komercienaidniekus, Bezenčuks izmisīgi atmeta ar roku, apstājās un čukstēja aizejošajam Vorobjaņinovam:
— Atdošu par trīsdesmit diviem rubulīšiem.
Ipolits Matvejevičs saviebās un pielika soli.
— Var arī uz kredita, — Bezenčuks piemetināja.
«Nimfas» trīs īpašnieki neteica nekā. Tie klusēdami sekoja
Vorobjaņinovam, ejot nepārtraukti cilāja savas naģenes un laipni klanījās.
Galīgi pārskaities par zārcinieku muļķīgo uzmācību, Ipolits Matvejevičs ātrāk nekā parasti ieskrēja lievenī, īgni noberzēja gar kāpnītēm dubļus un, sajuzdams stipru izsalkumu, iegāja
priekšnamā. Viņam pretī, smagi tusnīdams, no istabas iznāca Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors. Ar labo roku pacēlis talaru un nepievērsdams uzmanību Ipolitam Maīvejevičam, svētais tēvs Fjodors joza uz izeju.
Pēkšņi Ipolits Matvejevičs pamanīja pārāk lielu tīrību, jaunu, acīs krītošu nekārtību nedaudzo mēbeļu izvietojumā un sajuta kairinājumu degunā, ko radīja stiprā zāļu smaka. Pirmajā istabā Ipolitu Matvejeviču sagaidīja kaimiņiene, agronoma sieva Kuzņe- cova. Tā čukstēja un māja ar rokām:
— Viņai ir sliktāk, viņa tikko izsūdzēja grēkus. Neklaudziniet ar zābakiem.
— Es jau neklaudzinu, — padevīgi atbildēja Ipolits Matvejevičs. — Bet kas tad noticis?
Kuzņecova madama saknieba lūpas un ar roku norādīja uz otrās istabas durvīm:
— Ļoti stipra sirds lēkme.
Un, acīm redzot atkārtodama cita sacītus vārdus, kas tai iepa- tikušies ar savu nozīmīgumu, piemetināja:
— Nav izslēgts nāves gadījums. Es šodien visu dienu uz kājām. Atnāku šorīt pēc gaļas mašīnas, skatos — durvis vaļā, virtuvē nevienas dzīvas dvēseles un šinī istabā arī ne, nu, es nodomāju, Klaudija Ivanovna būs aizgājusi pēc kuliču miltiem. Vakar viņa tā kā taisījās iet. Milti tagad, pats zināt, ja laikā nenopirksi …
Kuzņecova madama vēl ilgi būtu stāstījusi par miltiem, dārdzību un par to, ka viņa atradusi Klaudiju Ivanovnu guļam pie podiņu krāsns bez mazākām dzīvības zīmēm, ja vaids, kas atskanēja no blakus istabas, nebūtu sāpīgi ķēris Ipolita Matvejeviča dzirdi. Viņš ar viegli notirpušu roku steidzīgi pārmeta krustu un iegāja sievasmātes istabā.