Bija svētdienas vakars. Viss bija tīrs un spodrs. Pat Mašuks, noaudzis ar krūmiem un birztalām, šķita rūpīgi sasukāts un iz- strāvoja kalnu vežetala smaržu.
Visdažādākās kvalitates baltas bikses šaudījās pa mazo, rotaļlietiņai līdzīgo peronu: bikses no panamas auduma, kašmira, kolomjankas, buraudekla un maigā flaneja bikses. Seit staigāja sandalēs un «apaša» kreklos. Koncesionari smagajos, netīrajos zābakos, smagajās, noputējušajās biksēs, sakarsušajās vestēs un nokaitētajos svārkos jutās kā svešinieki. Visā šai spilgto katunu ņudzeklī, ar ko dižojās kūrvietas jaunavas, visgaišākais un viselegantākais bija stacijas priekšnieces tērps.
Par izbrīnu visiem atbraucējiem stacijas priekšniece bija sieviete. No sarkanās vīriešu cepures ar divām sudraba trasēm gar malām līda ārā rudas matu cirtas. Viņa valkāja baltu formas žaketi un baltus svārkus.
Nopriecājušies par priekšnieci, izlasījuši svaigās afišas par Kolumba teatra viesizrādēm Pjatigorskā un izdzēruši divas pieckapeiku glāzes narzana, ceļotāji pilsētā nokļuva ar tramvaju, kas uzturēja satiksmi uz līnijas «Stacija»—«Puķu dārzs». Ieeja «Puķu dārzā» maksāja desmit kapeikas.
«Puķu dārzā» bija daudz mūzikas, daudz jautru ļaužu un ļoti maz ziedu. Simfoniskais orķestris baltajā gliemežnīcā izpildīja «Odu deju». Ļermontova galerijā pārdeva narzanu. Ar narzanu tirgojās kioskos, un to piedāvāja arī iznēsātāji.
Neviens neievēroja divus netīros briljantu meklētājus.
— Eh Kisa, — Ostaps sacīja, — mēs esam lieki šajos dzīves svētkos.
Pirmo nakti kūrortā koncesionari pavadīja pie narzana avota.
Tikai šeit, Pjatigorskā, kad Kolumba teātris pārsteigtajiem pilsētniekiem jau trešo reizi rādīja savas «Precības», kompanjoni aptvēra visas tās grūtības, kas saistītas ar dārglietu medībām. Iekļūt teātrī, uz ko viņi agrāk cerēja, nebija iespējams. Aizkulisēs nakšņoja Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds, kuriem stingrā červoncu dieta neļāva dzīvot viesnīcā.
Tā pagāja dienas, un draugi galīgi nomocījās, nakšņodami Ļermontova divkaujas vietā un iztikdami no bagažas nešanas vidējas rocības tūristiem.
Sestajā dienā Ostapam laimējās iepazīties ar montieri Meč- ņikovu, hidrospiedes pārzini. Mečņikovs, kas šai laikā naudas trūkuma dēļ katru dienu ieradās pie narzana avota dzesēt paģiras, bija nonācis šausmīgā stāvoklī un pēc Ostapa novērojumiem pārdeva tirgū šādus tādus teatra rekvizitu priekšmetus. Galīgā vienošanās tika panākta parastajā rīta paģiru lāpīšanas laikā pie avota. Montieris Mečņikovs Ostapu nosauca par draudziņu un piekrita.
— Var, — viņš teica, — to vienmēr var, draudziņ. Ar lielāko prieku, draudziņ.
Ostaps uzreiz saprata, ka montieris ir slīpēts zellis.
Līgumslēdzējas puses skatījās viena otrai acīs, apkampās, pa- plaukšķināja pa mugurām un laipni smaidīja.
— Nu, — Ostaps sacīja, — par visu šo pasākumu dodu desmitnieku!
— Draudziņ! — izbrīnījās montieris. — Jūs mani kaitināt. Es esmu narzana izmocīts cilvēks.
— Cik tad jūs gribat?
— Dodiet pussimtu. Tā taču ir kroņa manta. Es esmu izmocīts cilvēks.
— Labi. Ņemiet divdesmit! Esat ar mieru? Nu, pēc acīm redzu, ka piekrītat.
— Piekrišana ir abu pušu pilnīgas nepretošanās produkts.
— Jauki izsakās, suns. tāds, — Ostaps iečukstēja ausī Ipoli- tam Matvejevičam, — mācieties.,
— Kad tad jūs atnesīsiet krēslus?
— Krēslus pret naudu.
— To var, — Ostaps nedomādams sacīja.
— Naudu vispirms, — montieris deklarēja, — no rīta naudu, vakarā — krēslus vai arīdzan vakarā — naudu, bet nākošās dienas rītā — krēslus.
— Bet varbūt labāk šodien — krēslus un rītā — naudu? — Ostaps tirdīja.
— Es taču, draudziņ, esmu izmocīts cilvēks. Tādus noteikumus sirds neņem pretī.
— Bet es taču, — Ostaps sacīja, — tikai rītā pa telegrāfu saņemšu naudu.
— Nu tad arī runāsim, — nobeidza ietiepīgais montieris, — bet pagaidām, draudziņ, atpūties vesels te pie avota, bet es iešu: man daudz darba ar spiedi. Simbijevičs ķeras pie rīkles. Spēka pietrūkst. Vai tad ar narzanu vien var dzīvot?
Un Mečņikovs, saules apspīdēts, cildeni aizgāja.
Ostaps bargi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču.
— Laiks, — viņš sacīja, — tas mums ir, bet laiks ir nauda, kuras mums nav. Kisa, mums jātaisa karjera. Mūsu priekšā atrodas simt piecdesmit tūkstošu rubļu un nulle nulle kapeikas. Vajag tikai divdesmit rubļu, lai dārgumu krātuve kļūtu mūsu. Te visi līdzekļi labi. Vai nu pans, vai gans. Es izvēlos panu, kaut ari tas ir tīrasinīgs polis.
Ostaps domīgi apgāja apkart Vorobjaņinovam.
— Novelciet svārkus, muižniecības priekšniek, nu ašāk, — viņš pēkšņi sacīja.
Ostaps saņēma no pārsteigtā Ipolita Matvejeviča rokām svārkus, nometa zemē un ņēmās mīdīt ar saviem noputējušajiem puszābakiem.
— Ko jūs darāt? — brēca Vorobjaņinovs. — Sos svārkus es valkāju jau piecpadsmit gadus, un tie vēl arvien kā jauni!
— Neuztraucieties! Drīz tie vairs nebūs kā jauni! Dodiet šurp platmali! Tagad nobārstiet bikses ar putekļiem un apslaciniet ar narzanu. Aši!
Pēc īsa brītiņa Ipolits Matvejevičs bija kļuvis riebīgi netīrs.
— Tagad jūs esat nobriedis profesijai, kura jums dos iespēju godīgi nopelnīt naudu.
— Kas tad man būtu jādara? — Vorobjaņinovs raudulīgā balsī jautāja.
— Ceru, ka franču valodu protat?
— Ļoti slikti. Ģimnāzijās kursa apjomā.
— Hm . . . Nāksies samierināties ar šo apjomu. Vai jūs varat franču valodā pateikt šādu frāzi: «Kungi, es neesmu ēdis sešas dienas»?
— Mosje, — stostīdamies iesāka Ipolits Matvejevičs, — mosje, hm, hm . .. že ne vai laikam že ne manž pa . . . seši, kā tas bija: en, de, trua, katr, senk… sis … sis . . . žur. Tātad: že ne manž pa sis žur.
— Nu kas tā jums par izrunu, Kisa! Bet ko gan var prasīt no ubaga! Pats par sevi saprotams, ka Krievijas Eiropas daļas ubags franču valodā runā sliktāk nekā Miljerans. Nu, Kisulīt, bet kādā apjomā jūs zināt vācu valodu?
— Kāpēc man tas viss vajadzīgs? — iespiedzās Ipolits Matvejevičs.
— Tāpēc, — Ostaps svarīgi sacīja, — ka jūs tūliņ iesiet uz «Puķu dārzu», nostāsieties ēnā un franču, vācu un krievu valodās lūgsiet dāvanas, uzsverot to, ka jūs esat bijušais kadetu frakcijas Valsts domes loceklis. Viss tīrais ienākums domāts Mečņikovam. Sapratāt?
Ipolits Matvejevičs pārvērtās. Viņa krūtis izliecas ka Pils tilts Ļeņingradā, acis zibsnīja ugunis, un no nāsīm, kā Ostapam šķita, vēlās biezi dūmu mutuļi. Osu gali lēnām cēlās uz augšu.
— Ai-ai-ai, — nemaz nenobijies, sacīja_ lielais kombinators, — skatieties tikai! Nevis Kisulītis, bet īsts dūkanbēris!
— Nemūžam, — pēkšņi Ipolits Matvejevičs iesaucās dobjā balsī, — Vorobjaņinovs nekad savā mūžā nav pastiepis roku pēc dāvanas.
— Tad atstiepsiet kājas, vecais muļķi! —Ostaps iebrēcās. — Jūs nekad neesat pastiepis roku?
— Nekad!
— Ka jums patīk tāds alfonisms? Trīs mēnešus dzīvo uz mana rēķina. Trīs mēnešus es viņu ēdinu, dzirdinu un audzinu, un šis alfons tagad nostājas trešajā pozicijā un pasludina, ka viņš . .. Nu! Pietiek, biedri! Viens no diviem: vai nu jūs tūliņ dosieties uz «Puķu dārzu» un pievakarē atnesīsiet desmit rubļus, vai arī es jūs automatiski izslēgšu no koncesionaru-paju īpašnieku skaita. Skaitu līdz pieci. Jā vai nē? Viens …
— Jā, — nomurmināja muižniecības priekšnieks.
— Tādā gadījumā atkārtojiet lūgšanu.
— Mosje, že ne manž pa sis žur. Geben sie mir bitte etwas Kopeek auf dem Stūck Brot. Ziedojiet kādu nieku bijušajam Valsts domes deputatam.
— Vēlreiz. Žēlīgāk!
Ipolits Matvejevičs atkārtoja.
— Nu, tagad ir labi. Jums ubagošanas talants jau šūpulī ielikts. Ejiet! Satikšanās pusnaktī pie narzana avota. Iegaumējiet, ka to darām nevis aiz romantikas, bet vienkārši tāpēc, ka vakaros vairāk dod.
-— Bet jūs, — jautāja Ipolits Matvejevičs, — uz kurieni jūs dosieties?
— Par mani neraizējieties! Es kā vienmēr darbošos tur, kur visgrūtāk.
Draugi šķīrās.
Ostaps aizskrēja uz rakstāmlietu bodeli, nopirka par pēdējām desmit kapeikām kvīšu grāmatiņu un gandrīz veselu stundu nosēdēja uz akmens stabiņa, numurēdams kvītis un uz katras parakstīdamies.
— Pirmajā vietā sistēma, — viņš murmināja, katrai sabiedriskai kapeikai jābūt uzskaitītai.
Lielais kombinators strēlnieka solī devās pa kalnu ceļu, kas veda apkārt Mašukarn uz Ļermontova un Martinova divkaujas vietu, garām sanatorijām un atpūtas namiem.
Autobusu un divzirgu ekipāžu apdzīts, Ostaps nonāca pie Iegruves.
Neliela klintī izcirsta eja veda uz konusveidīgu iegruvumu. Eja izbeidzās ar balkoniņu, no kura Iegruves pašā dibenā varēja redzēt malachita krāsas peļķi ar smirdošu šķidrumu. Sī Iegruve skaitās Pjatigorskas ievērības cienīga vieta, un tāpēc to katru dienu apmeklē daudzas ekskursijas un atsevišķi tūristi.
Ostaps tūlīt saprata, ka Iegruve cilvēkam bez aizspriedumiem var kļūt par ienākumu avotu.
«Apbrīnojami,» Ostaps prātoja, «ka pilsēta līdz šim laikam nav iedomājusies ņemt griveņiku par ieeju Iegruvē. Šī, liekas, ir vienīgā vieta, kur pjatieorieši ielaiž turistus bez maksas. Es iznīcināšu šo pilsētas reputāciju apkaunojošo traipu, es izlabošu nepiedodamo nolaidību.»
Un Ostaps rīkojās tā, kā diktēja saprāts, veselīgais instinkts un izveidojusies situācijā.
Viņš nostājās pie ieejas Iegruvē un, ņurcīdams rokās kvīšu grāmatiņu, laiku pa laikam uzsauca:
— Iegādājieties biļetes, pilsoņi! Desmit kapeikas! Bērniem un sarkanarmiešiem ieeja brīva! Studentiem — piecas kapeikas! Tiem, kas nav arodbiedrības biedri, — trīsdesmit kapeikas!
Ostaps trāpīja tieši naglai uz galvas. Pjatigorieši uz Iegruvi negāja, bet no padomju tūrista noplēst desmit kapeikas par ieeju «kaut kur» nesagādāja ne mazākās grūtības. Ap pulksten pieciem jau bija iekasēti seši rubļi. Izpalīdzēja tie, kuri nebija arodbiedrības biedri un kuru Pjatigorskā bija krietni daudz. Visi lētticīgi atdeva savus griveņikus, un kāds sārtvaidzis tūrists, pamanījis Ostapu, triumfējoši sacīja savai sievai:
— Vai redzi, Taņuša, ko es tev vakar teicu? Un tu vēl strīdējies, ka par ieeju Iegruvē nav jāmaksā. Nevar būt. Vai nav tiesa, biedri?
— Pilnīgi pareizi, — Ostaps apstiprināja, — tas nevar būt, ka par ieeju nav jāmaksā. Arodbiedrības biedriem — desmit kapeikas un'tiem, kas nav arodbiedrības biedri — trīsdesmit kapeikas. •
Pievakarē ar divām līnijdroškām pie Iegruves atbrauca Char- kovas miliču ekskursija. Ostaps nobijās un jau gribēja izlikties par nevainīgu turistu, bet miliči tik kautrīgi drūzmējās ap lielo kombinatoru, ka atkāpšanās ceļa vairs nebija. Tāpēc Ostaps diezgan drošā balsī iesaucās:
— Arodbiedrības biedriem — desmit kapeikas, bet, tā kā milicijas pārstāvjus var pielīdzināt studentiem un bērniem, tad no viņiem pa piecām kapeikām.
Miliči samaksāja, delikāti apvaicājušies, kādam nolūkam piec- kapeikniekus ņemot.
— Iegruves kapitalremontam, — Ostaps strupi atbildēja, — lai galīgi neiegrūtu.
Tai laikā, kamēr lielais kombinators tik izveicīgi tirgojās ar malachita peļķes ainu, Ipolits Matvejevičs, salīcis un kaunā svildams, stāvēja zem akacijas un, neskatīdamies uz garāmgājējiem, kala vienas un tās pašas trīs frāzes:
— Mosje, že ne manž pa … Geben sie mir bitte… Nežēlojiet kādu nieku Valsts domes deputatam …
Nevarēja teikt, ka dotu maz, bet to darīja visai drūmi un negribīgi. Taču, spekulējot uz vārda «manž» tīro pariziešu izrunu un satraucot sirdis ar bijušā Valsts domes locekļa posta stāvokli, izdevās sakasīt ap trim rubļiem kapara naudas.
Zem staigātāju kājām skrapstēja grants. Orķestris ar nelieliem pārtraukumiem izpildīja Strausa, Brāmsa un Grīga darbus. Jautrs pūlis čalodams pagāja garām vecajam muižniecības priekšniekam un atgriezās atkal atpakaļ. Ļermontova ēna neredzami lidinājās pār pilsoņiem, kas bufetes verandā iebaudīja raudzētu pienu. Smaržoja odekoloni un narzans. ' *
— Nežēlojiet bijušajam Valsts domes loceklim, — murmināja muižniecības priekšnieks.
— Sakiet, — vai jūs patiesi bijāt Valsts domes loceklis? — atskanēja pie Ipolita Matvejeviča auss. — Un jūs patiešām gājāt uz sēdēm? Ah! Ah! Augsta klase!
Ipolits Matvejevičs pacēla acis un sastinga. Viņa priekšā kā zvirbulis lēkāja resnītis Absolons Vladimirovičs Iznurenkovs. Viņš bija nomainījis brūngano Lodzas auduma uzvalku pret baltiem svārkiem un pelēkām, rotaļīgi lāsmojošām biksēm. Viņš bija neparasti kustīgs un reizēm palēcās uz augšu par kādiem pieciem veršokiem. Ipolitu Matvejeviču Iznurenkovs nepazina un turpināja apbērt ar jautājumiem:
— Sakiet, — vai jūs patiešām esat redzējis Rodzjanko? Vai Puriškevičs patiešām bija plikpauris? Ah! Ah! Kas par tematu! Augsta klase!
Turpinādams griezties, Iznurenkovs iegrūda apjukušajam muižniecības priekšniekam trīs rubļus un aizskrēja. Un vēl ilgi «Puķu dārzā» te vienā, te otrā vietā pavīdēja viņa brangās ciskas un gandrīz kā no kokiem bira:
— Ah! Ah! «Ak daiļā, beidz jel dziedāt man par Gruziju, kas noskumusi!» Ah! Ah! «Jo tas, kas tavā dziesmā skan, man atgādina dzimto pusi! . . .» Ah! Ah! «Un rītā tā atkal man uzsmaidīja!» Augsta klase! …
Nodūris acis, Ipolits Matvejevičs turpināja stāvēt. Un rīkojās nepareizi, tā stāvēdams. Viņš daudz ko neredzēja.
Pjatigorskas nakts burvīgajā tumsā pa dārza alejām pastaigājās Elločka Sčukina, vilkdama sev līdzi paklausīgo, ar viņu samierinājušos Ernestu Pavloviču. Brauciens uz Kislije Vodi bija pēdējais akords grūtajā cīņā ar Vanderbilda meitu. Lepnā amerikāniete nesen izklaidēšanās nolūkā bija aizbraukusi personīgā jachtā uz Sendviču salām.
— Ho-ho! — atskanēja nakts tumsā. — Lieliski, Ernestulīt! Rr-r-rīnišķīgi!
Apgaismotajā bufetē sēdēja kautrīgais zaglēns Aļchens ar savu laulāto draudzeni Sašchenu. Tās seju joprojām, daiļoja ā la Nicolas vaigubārda. Aļchens kautrīgi ēda kariešu šašliku, piedzerdams Kachetijas vīnu Nr. 2, bet Sašchena, glaudīdama savu vaigubārdu, gaidīja pasūtīto stori.
Pēc sociālās nodrošināšanas otrā invalidu nama likvidēšanas (viss bija pārdots, ieskaitot pat tualdenora pavāra mici un lozungu «Rūpīgi sakošļādams barību, tu palīdzi sabiedrībai») Aļchens nolēma mazliet izklaidēties un atpūsties. Pats liktenis sargāja šo aptaukojušos zagli. Viņš tai dienā taisījās braukt uz Iegruvi, bet nepaspēja. Tas viņu paglāba: Ostaps no biklā saimniecības pārziņa būtu izspiedis ne mazāk kā trīsdesmit rubļus.
Ipolits Matvejevičs pie narzana avota atvilkās tikai tad, kad muzikanti bija savākuši savas pultis un dīkdienīgā publika sāka izklīst. Un tikai samīlējušies pārīši satraukti elpoja «Puķu dārza» šaurajās alejās.
— Cik ievācāt? — Ostaps jautāja, kad pie avota parādījās muižniecības priekšnieka sakumpušais stāvs.
•— Septiņus rubļus divdesmit deviņas kapeikas. Trīs rubļus papīrnaudā. Pārējais — kapars un mazliet sudraba.
— Pirmajai viesizrādei dievīgi labi! Atbildīga darbinieka līmenī! Esmu par jums sajūsmā, Kisa! Bet gribētos zināt, kāds muļķis jums iedevis trīs rubļus? Varbūt jūs viņam izdevāt sīknaudā?
-— Iznurenkovs iedeva.
— Nevar būt! Absolons? Skat, kas par bumbiņu! Kur ieripojusi! Jūs ar viņu runājāt? Ak, viņš jūs nepazina!
Iztaujāja par Valsts domi! Smējās!
Nu redziet, nu, muižniecības priekšniek, par ubagu būt nav
nemaz tik slikti, it sevišķi, ja ir mērena izglītība un slikti nostādīta balss! Bet jūs vēl spurojāties pretī, tēlojāt lordu zīmogglabā- tāju! Nu, Kisucīt, arī es neesmu veltīgi šķiedis laiku. Piecpadsmit rubļi, apaļi kā pimberi! Kopā mums pietiks.
Otrā rītā montieris saņēma naudu un vakarā atstiepa divus krēslus. Trešo krēslu, pēc viņa izteicieniem, nekādi nebijis iespējams paņemt. Uz tā skaņu ietērpa meistari spēlējot kārtis.
Drošības labad draugi uzrāpās gandrīz pašā Mašuka virsotnē.
Apakšā mirdzēja spožās, rāmās Pjatigorskas ugunis. Vēl zemāk par Pjatigorsku vājas uguntiņas norādīja Gorjačije Vodi atrašanās vietu. Pie apvāršņa kā divas paralēlas, punktētas līnijas no kalniem izlīda Kislovodska.
Ostaps paskatījās zvaigžņotajās debesīs un izņēma no kabatas jau pazīstamās platknaibles.