Smēķējamā maisījuma sastāvdaļu ievākšana un to sagatavošana aptvēra visu gada ciklu. Pirmajā gadā dons Huans mācīja man šo procedūru. 1962. gada decembrī, otrajā gadā, kad cikls atsākās no jauna, dons Huans man vienkārši deva norādījumus; es pats savācu visas sastāvdaļas, pats tās sagatavoju un saglabāju līdz nākamajam gadam.
1963. gada decembrī aizsākās trešais cikls. Dons Huans tad man parādīja, kā apvienot izkaltētās maisījuma sastāvdaļas, kuras es biju ievācis un pagatavojis pirms gada. Viņš ielika smēķējamo maisījumu nelielā ādas maisiņā. Un mēs atkal sākām ievākt visas maisījuma sastāvdaļas nākamajam gadam.
Visa gada laikā dons Huans ļoti reti pieminēja dūmiņu. Taču katrreiz, kad atbraucu, dons Huans man deva paturēt pīpi, un mana "iepazīšanās" ar pīpi norisinājās pēc viņa iecerētā scenārija. Pīpe tika nodota manās rokās ļoti pakāpeniski. Viņš pieprasīja, lai es maksimāli koncentrējos šai darbībai, un sniedza man sīkus jo sīkus norādījumus šai sakarā. Viņš aizvien atkārtoja, ka jebkura nevērība attiecībā pret pīpi neizbēgami novedīs pie viņa vai manas nāves.
Tiklīdz bijām pabeiguši trešo smēķējamā maisījuma ievākšanas un pagatavošanas ciklu, dons Huans pirmoreiz sāka runāt par dūmiņu kā par sabiedroto.
Pirmdien, 1963. gada 23.decembrī
Mēs braucām ar mašīnu uz dona Huana mājām pēc tam, kad bijām ievākuši vienu no smēķējamā maisījuma nepieciešamajām sastāvdaļām — dzeltenās puķītes. Es piebildu, ka šogad, ievācot sastāvdaļas, mēs nesekojam pirms gada iedibinātajai secībai. Viņš iesmējās un teica, ka dūmiņš nav tik kaprīzs un atriebīgs kā velna zāle. Dūmiņam nav svarīga sastāvdaļu ievākšanas kārtība; viss, kas viņam nepieciešams, — lai cilvēks, kurš gatavo un lieto maisījumu, būtu akurāts un precīzs.
Es pajautāju donam Huanam, ko mēs darīsim ar maisījumu, kuru viņš pagatavoja un nodeva man glabāšanā. Viņš atbildēja, ka šis maisījums ir mans, un piebilda, ka to vajag pēc iespējas ātrāk izlietot. Jautāju, kāda ir ierastā deva. Nelielais maisiņš ar smēķējamo materiālu, kuru viņš man iedeva, bija apmēram trīsreiz apjomīgāks par mazo tabakas paciņu. Viņš teica, ka maisiņa saturs jāizlieto gada laikā, bet cik lielai jābūt devai katrā pīpēšanas reizē — tas man jānosaka pašam.
Es gribēju uzzināt, kas notiks, ja neizlietošu visu maisījuma rezervi. Dons Huans atbildēja, ka nekas nenotiks, jo dūmiņš neko neprasa. Pašam viņam jau vairs nav jāpīpē, un tomēr viņš katru gadu pagatavo jaunu maisījumu. Tad tomēr piebilda, ka reizēm tomēr arī viņam nākas pīpēt. Jautāju, ko viņš dara ar neizlietoto maisījumu, taču nesaņēmu atbildi. Viņš tikai teica, ka maisījums vairs neder, ja tas netiek izmantots gada laikā.
Te nu mēs uzsākām ilgu strīdu. Es nepareizi noformulēju savus jautājumus, un viņa atbildes šķita neskaidras. Es gribēju zināt, vai maisījums zaudē savas halucinogēnās īpašības jeb savu spēku pēc gada (un tad šis gada cikls ir nepieciešams nosacījums), taču viņš uzstāja, ka maisījums savu spēku nezaudēs nekad. Viņš tikai teica, ka pēc gada tas vairs nebūs vajadzīgs, jo būs pagatavota jauna rezerve. No neizmantotā vecā maisījuma jāatbrīvojas īpašā veidā, kuru todien dons Huans man nevēlējās atklāt.
Otrdien, 1963. gada 24. decembrī
— Don Huan, tu teici, ka tev vairs nevajag pīpēt.
—Jā, reiz dūmiņš ir mans sabiedrotais, man nevajag vairs pīpēt. Es varu to izsaukt jebkurā laikā un vietā.
— Tu gribi teikt, ka tas atnāk pie tevis, pat ja tu nepīpē?
— Es gribu teikt, ka pats varu brīvi pie viņa aiziet.
— Vai es arī to spēšu?
— Jā, ja tev izdosies viņu padarīt par savu sabiedroto.
Otrdien, 1963. gada 31. decembrī
Ceturtdien, 26. decembrī, notika mana pirmā iepazīšanās ar dona Huana sabiedroto — dūmiņu. Visu dienu vadāju ar mašīnu donu Huanu pa apkārtni un izpildīju viņa rīkojumus. Mēs atgriezāmies mājās vakarā. Es viņam atgādināju, ka visu dienu neko neesam ēduši, taču viņu tas absolūti neinteresēja, un viņš teica, ka man noteikti vajag iepazīties ar dūmiņu. Viņa vārdiem izsakoties, man pašam jāizmēģina un jāpārliecinās par to, cik nopietns ir šis sabiedrotais.
Neļaujot man attapties vai kaut ko iebilst, dons Huans paziņoja, ka tūdaļ pat grasās piepīpēt savu pīpi priekš manis. Centos viņu atrunāt, apgalvodams, ka vēl neesmu tam gatavs. Teicu, ka esmu pārāk maz turējis rokā pīpi un neesmu vēl ar to kā nākas saradis. Taču viņš atbildēja, ka pietiks mācīties un laiks nopietni ķerties pie lietas. Viņš izņēma no futrāļa pīpi un noglāstīja to. Es apsēdos viņam līdzās uz grīdas un izmisīgi centos saslimt vai rast kādu citu attaisnojošu iemeslu, lai izvairītos no šī nenovēršamā soļa.
Istabā bija jau gandrīz pavisam tumšs. Dons Huans iededza petrolejas lampu un nolika to kaktā. Parasti lampa uzturēja istabā nosacītu puskrēslu, un tās dzeltenīgā krāsa vienmēr nomierināja. Šoreiz gaisma šķita blāva un neparasti sarkana; tā satrauca.
Dons Huans atsēja savu maisiņu ar smēķējamo maisījumu, nenoņemot no kakla aukliņu, kurā tas bija pakārts. Viņš pielika pīpi pie atpogātās apkaklītes un iegrāba ar pīpes galvu mazliet maisījuma. Viņš lika man vērot visas viņa darbības un paskaidroja, ka gadījumā, ja maisījums arī nedaudz izbirs, tas vienalga nokļūs viņam azotē.
Dons Huans piepildīja pīpes galvu par trīs ceturtdaļām, tad ar vienu roku aizsēja maisiņu, bet otrā turēja pīpi. Beidzot paņēma nelielu māla trauku un palūdza atnest no āra kvēlojošas ogles.
Es aizgāju aiz mājas, paņēmu dažas kvēlojošas ogles no krāsns un steidzos atpakaļ. Mani pārņēma dziļš nemiers, kaut kas līdzīgs priekšnojautai.
Apsēdos līdzās donam Huanam un pasniedzu viņam ogļu trauku. Dons Huans uzmeta tam skatienu un mierīgi paziņoja, ka ogles ir pārāk lielas. Viņam vajadzēja mazākas, lai varētu ielikt pīpes galvā.
Gāju vēlreiz pie krāsns un atnesu to, ko viņš prasīja. Viņš paņēma ogļu trauku un nolika sev priekšā. Dons Huans sēdēja, sakrustojis kājas pēc turku modes. Pašķielējis uz mani ar acs stūrīti, viņš pieliecās uz priekšu, gandrīz ar zodu aizskardams ogles. Turot pīpi kreisajā rokā, viņš apbrīnojami veikli ar labo roku saņēma kvēlojošo oglīti un ielika to pīpes galvā; tad iztaisnojās, turot pīpi ar abām rokām, pielika to pie lūpām un trīsreiz izpūta dūmus. Viņš pasniedza ar abām rokām man pīpi un pavēlnieciski nočukstēja, lai es paņemu pīpi un pīpēju.
Acumirklī man prātā iešāvās doma atteikties un aizbēgt, taču dons Huans vēl aizvien čukstus atkārtoja savu pavēli. Es palūkojos uz viņu. Viņš skatījās man tieši virsū, taču draudzīgi un iejūtīgi. Kļuva skaidrs, ka savu izvēli esmu izdarījis jau sen un tagad vairs nav cita ceļa, kā vienīgi darīt to, ko viņš man liek.
Paņēmu pīpi un gandrīz nometu to zemē. Tā bija karsta! Piesardzīgi pieliku to pie mutes, iedomājoties, ka tādā veidā varu apdedzināt sev lūpas. Taču karstumu gandrīz nemaz nesajūtu.
Dons Huans lika man ievilkt dūmu. Dūms ietecēja man mutē un šķita, it kā viņš tur mutuļotu. Tas bija smags! It kā man būtu pilna mute ar skrotīm. Nez kāpēc man ienāca prātā tieši šāds salīdzinājums, lai gan nekad nebiju turējis mutē skrotis. Dūms vēl aizvien atgādināja mentolu, un pēkšņi mutē sajutu aukstumu. Sajūta bija atsvaidzinoša.
— Vēl! Vēl! — dons Huans čukstēja.
Sajutu, kā dūmi nekontrolējami iesūcas manā ķermenī. Nu mani vairs nebija nepieciešams pamudināt, jo mehāniski turpināju ieelpot dūmus.
Pēkšņi dons Huans pieliecās un izņēma man no rokām pīpi. Viņš uzmanīgi izbēra pelnus ogļu traukā, tad iebāza pīpes galvā ar siekalām apslapinātu pirkstu un pagrozīja to, lai iztīrītu sānus. Pāris reizes izpūta iemuti. Redzēju kā viņš ielika pīpi atpakaļ futrālī. Turpināju viņu uzmanīgi novērot.
Iztīrījis pīpi un aizvācis to, viņš sāka vērīgi mani aplūkot, un tikai tad es sapratu, ka mans ķermenis ir notirpis, it kā tas būtu līdz pēdējai iespējai piesūcināts armentolu. Seja kļuva smaga, un žokļi sāpēja. Es nevarēju noturēt muti aizveltu, taču siekalu nebija. Mana mute izkalta un dega kā ugunī, taču slāpes joprojām neizjūtu. Visa galva kvēloja neparastā karstumā. Aukstā karstumā! Šķita, ka katra izelpa plēš pušu nāsis un augšlūpu. Taču tā nesvilināja. Tā dedzināja ar savu aukstumu kā ledus.
Dons Huans nekustīgi sēdēja man līdzās kreisajā pusē un spieda futrāli ar pīpi pie grīdas, it kā cenšoties ar spēku to tur noturēt. Plaukstas kļuva smagas, rokas lauza atpakaļ un vilka plecus lejup. Deguns pilēja. Noslaucīju to ar delnas otru pusi — un aizslaucīju prom visu augšlūpu! Noslaucīju seju — un aizslaucīju no tās visu gaļu! Es kusu! Es patiešām sajutu, ka mana miesa izkūst. Pielēcu kājās un centos kaut kam pieķerties — vienalga kam, tikai lai pret to atbalstītos. Mani pārņēma šausmas, līdz šim vēl nekad neizjustas šausmas. Pieķēros griestu balsta stabam istabas vidū. Pastāvēju tā kādu sekundi, tad pagriezos un palūkojos uz donu Huanu. Viņš vēl aizvien sēdēja nekustīgi, spiežot pīpi pie grīdas, un uzmanīgi mani novēroja.
Mana elpa bija slimīgi karsta (vai auksta?) un žņaudza ciet kaklu. Es pieliecu uz priekšu galvu, lai to mazliet atpūtinātu uz staba, taču acīmredzot netrāpīju, un galva turpināja virzīties garām punktam, kurā atradās stabs. Noturējos jau pie pašas grīdas. Iztaisnojos. Stabs bija šeit, tieši manā acu priekšā! Es atkal mēģināju atbalstīt pret to galvu. Centos savaldīties un koncentrēties, un, turot acis vaļā, atkal liecos uz priekšu, lai pieskartos ar pieri stabam. Tas atradās dažu collu attālumā no manām acīm, taču, uzlicis uz tā galvu visdīvainākajā veidā sajutu, ka mana galva ir izgājusi tieši cauri stabam.
Izmisīgi meklēju tam kādu saprātīgu izskaidrojumu un nolēmu, ka mana redze izkropļo attālumu un stabs acīmredzot atrodas kādas desmit pēdas no manis, lai gan es to redzu tieši sev priekšā. Tad sāku loģiski un saprātīgi noteikt staba atrašanās vietu. Es sāku sāniski soli pa solim iet apkārt stabam ar aprēķinu, lai tādā veidā nevarētu veikt riņķi, kura diametrs pārsniegtu piecas pēdas; tātad, ja stabs patiešām atradās no manis desmit pēdu attālumā, ārpus manas aiz-sniedzamības robežām, tad agri vai vēlu pienāks bridis, kad atrādīšos ar muguru pret to. Es ticēju, ka tobrīd stabs izzudīs, jo īstenībā tas atradīsies man aiz muguras.
Sāku riņķot ap stabu, taču tas joprojām atradās man acu priekšā. Izmisumā sagrābu to ar abām rokām, taču rokas izgāja tam cauri un es saķēru gaisu. Rūpīgi aprēķināju attālumu starp sevi un stabu, manuprāt, tur bija trīs pēdas. Vismaz manas acis uzrādīja trīs pēdu attālumu. Kādu laiku mēģināju eksperimentēt ar redzes asuma uztveri, grozot un pieliecot galvu no vienas puses uz otru, pēc kārtas fokusējot katru aci pret stabu un tālāko sienu. Pēc mana vērtējuma stabs nepārprotami atradās tieši man priekšā apmēram trīs pēdu attālumā.
Pastiepu uz priekšu rokas, lai tādā veidā pasargātu galvu, un no visa spēka metos virsū stabam. Rezultāts bija līdzšinējais — es izgāju cauri stabam, taču šoreiz nogāzos uz grīdas. Es atkal piecēlos, un tā, šķiet, tonakt bija mana visneparastākā darbība. Es piecēlu sevi ar domu! Lai pieceltos, neizmantoju muskuļus un kaulu struktūru kā parasti —jo vairāk nepratu to visu pārvaldīt. Tas kļuva skaidrs tobrīd, kad nokritu uz grīdas. Taču mana ziņkāre par stabu bija tik liela, ka es ar kaut ko līdzīgu reflektorajai darbībai "piecēlu sevi ar domu" un, pirms vēl līdz galam aptvēru, ka nespēju vairs kustēties, biju jau piecēlies.
Saucu palīgā donu Huanu, vienreiz pat iekaucos pilnā balsī, taču dons Huans pat nepakustējās. Viņš turpināja nedaudz ieslīpi uz mani skatīties, it kā viņam negribētos pagriezt galvu, lai skatītos uz mani taisni. Es pat jau spēru soli viņam pretī, taču, tā vietā, lai kustētos uz priekšu, sašūpojos un atmuguriski nokritu pret sienu. Zināju, ka atsitīšos pret to ar muguru, taču nesajūtu vis triecienu, bet pilnībā iegrimu mīkstā sūkļveidīgā vielā—tā bija siena. Rokas tā ari palika izstieptas gar sāniem, bet viss ķermenis it kā lēni grima sienā. Man neatlika nekas cits, kā tikai skatīties uz priekšu, uz istabu. Dons Huans joprojām mani vēroja, taču neko nedarīja, lai man palīdzētu. Ar pārcilvēciskām pūlēm mēģināju izraut savu ķermeni no sienas, taču tas grima tajā arvien dziļāk un dziļāk. Neaprakstāmās šausmās vēroju, kā sūkļveidīgā siena sakļāvās virs manas sejas. Mēģināju aizvērt acis, taču tā nevērās ciet.
Es neatceros, kas notika tālāk. Pēkšņi dons Huans jau bija man līdzās, ļoti tuvu. Mēs atradāmies otrā istabā. Redzēju gan galdu, gan uguni māla krāsnī, bet ar acs stūrīti pat saskatīju žogu aiz mājas. Visu varēja ļoti skaidri redzēt.
Dons Huans atnesa petrolejas lampu un pakāra to istabas vidū. Centos palūkoties uz citu pusi, taču manas acis spēja tikai raudzīties uz priekšu. Nespēju atšķirt vai sajust nevienu no sava ķermeņa daļām. Elpu ari nejutu. Taču manas domas bija apbrīnojami skaidras, jo skaidri apzinājos visu, kas notiek manā acu priekšā.
Dons Huans pienāca man klāt, un domu skaidrība izgaisa. It kā manī kaut kas būtu apstājies, domu nebija vispār. Es ieraudzīju man tuvojamies donu Huanu un viņi ienīdu, gribējās viņu saplosīt gabalos. Tobrīd biju spējīgs viņu nogalināt, bet nevarēju pakustēties. Līdz tam neskaidri izjutu kaut kādu spiedienu galvā, taču arī tas izzuda. Palika tikai viens — visaptverošs naids pret donu Huanu. Redzēju viņu dažu collu attālumā no sevis. Gribējās mesties viņam virsū, lai plosīto. Droši vien es rūcu. Un tad kaut kas manī sāka trīcēt un raustīties. Es izdzirdu, ka dons Huans ar mani runā maigā, nomierinošā balsī, un mani pārņēma bezgalīgs apmierinājums. Viņš pienāca vēl tuvāk un sāka skaitīt spāņu šūpuļdziesmu:
Seсora Santa Anna, porque llora el niсo?
Por una manzana que se la ha perdido.
Yo le dare una. Yo le dare dos.
Una para el niсo y otra para vos.
(*Svētā Annas kundze, kāpēc bērniņš raud?
Ābolītis pazudis, tāpēc bērniņš raud.
Es došu tev ābolu. Došu tev divus.
Vienu tev, otru mazajam puisītim, (spāņu))
Man pāli pārvēlās siltuma vilnis, jūtu un sirds siltuma vilnis. Dona Huana vārdi izskanēja kā tāla atbalss, atmodinādami tālas bērnības atmiņas.
Naids, kuru pirms tam izjutu, pagaisa. Dusmas nomainīja mīlestība — bezgalīga mīlestība pret donu Huanu. Viņš man teica, lai cenšos neiemigt, ka man vairs nav ķermeņa un tagad es varu pārvērsties par visu, ko vēlos.
Viņš atkāpās. Manas acis atradās normālā līmenī, tā it kā es stāvētu viņam blakus. Viņš pastiepa man pretī abas rokas un lika man tajās ienākt.
Vai nu es pagāju uz priekšu, vai arī viņš panāca man pretī. Viņa rokas bija gandrīz uz manas sejas—uz acīm, lai gan es tās nesajūtu.
— Ieej manās krūtīs, — es izdzirdu viņa balsi. Radās sajūta, ka viņš mani iesūktu līdzīgi kā sūkļveidīgā siena.
Pēc tam tikai dzirdēju viņa balsi, kas pavēlēja man skatīties un redzēt. Viņu pašu es jau vairs nevarēju izšķirt. Manas acis acīmredzot bija atvērtas, jo redzēju gaismas uzliesmojumus uz sarkana fona, it kā es skatītos uz gaismu caur aizvērtiem plakstiem. Tūdaļ atkal ieslēdzās domas. Tās atgriezās kā blīvs redzes ainu masīvs — sejas, ainavas. Ainas uzradās un izzuda haotiski. Tas līdzinājās straujam sapnim, kurā tēli neprātīgā ātrumā nomaina viens otru. Tad domu straume sāka pamazām izsīkt un drīz vien izzuda pavisam. Palika tikai satraukums un laimes sajūta. Es vairs nespēju atšķirt jebkādas formas vai gaismu. Un pēkšņi mani izgrūda virspusē. Es pilnīgi skaidri sajutu, ka mani kaut kur paceļ. Es biju brīvs un kustējos milzīgā ātrumā gluži kā ūdenī vai gaisā. Es peldēju kā zutis. Absolūti patvaļīgi locījos un griezos, paceļos un nolaidos. Ap mani visapkārt pūta auksts vējš, un es sāku virpuļot kā putna spalviņa — uz priekšu un atpakaļ, un lejup, un lejup, un lejup.
Sestdien, 1963. gada 28. decembrī
Es pamodos vakar pusdivos dienā. Kā apgalvoja dons Huans, biju mierīgi nogulējis gandrīz divas diennaktis. Galva plīsa vai pušu. Iedzēru ūdeni, un man kļuva slikti. Sajutos noguris, ārkārtīgi noguris, un paēdis atkal aizgāju gulēt.
Šodien es jau sajutos pilnīgi atpūties. Mēs ar donu Huanu apspriedām manu eksperimentu ar dūmiņu. Domādams, ka viņš, kā jau vienmēr ierasts, gaida no manis garu jo garu atskaiti, sāku aprakstīt viņam savus iespaidus, taču viņš mani pārtrauca, teikdams, ka šoreiz tas nav nepieciešams, jo īstenībā es jau neko neizdarīju un tūdaļ pat aizmigu; tad jau arī nemaz nav par ko runāt.
— Bet kā tad tas, ko es sajutu? Vai tad tas nemaz nav svarīgi? — es uzstāju.
—Nē. Ar dūmiņu — nav svarīgi. Vēlāk, kad iemācīsies ceļot, tad arī mēs aprunāsimies. Kad iemācīsies iekļūt lietās.
— Bet vai "iekļūt" lietās var reāli?
— Vai tad tu vairs neatceries? Tu iekļuvi šai sienā un izgāji caur to.
— Manuprāt, es biju zaudējis prātu. —Nē, tu nebiji zaudējis prātu.
— Don Huan, bet vai tu izturējies tāpat, kad pirmoreiz pīpēji?
— Nē, tad bija savādāk. Mums ir atšķirīgi raksturi.
— Bet kā tu izturējies?
Dons Huans neatbildēja. Atkātoju šo pašu jautājumu citādā formulējumā. Taču viņš teica, ka neatceras vairs savus pirmos iespaidus un uzdot šādu jautājumu ir gluži tas pats, kā jautāt vecam zvejniekam par viņa izjūtām, viņam pirmoreiz piedaloties zivju zvejā.
Viņš teica, ka dūmiņš ir unikāls sabiedrotais, taču es viņam atgādināju, ka to pašu viņš teica ari par Meskalito. Viņš iebilda, ka gan viens, gan otrs ir unikāli, taču kvalitatīvi atšķirīgi.
—Meskalito ir aizbildnis, tāpēc ka viņš sarunājas ar tevi un var vadīt tavu rīcību, — viņš teica. — Meskalito māca pareizi dzīvot. Un tu vari viņu redzēt, jo viņš ir ārpus tevis. Turpretī dūmiņš ir sabiedrotais. Viņš tevi izmaina un dod tev spēku, pat neparādot savu klātbūtni. Ar viņu nevar runāt. Taču tu zini, ka viņš eksistē, jo novāc tavu ķermeni un padara tevi tik vieglu kā gaiss. Un tomēr tu viņu nekad neieraudzīsi. Taču, neraugoties uz to, viņš ir šeit un dod tev spēku paveikt visneiedomājamākās lietas.
— Es patiešām sajutu, ka esmu pazaudējis savu ķermeni.
— Jā, tu to pazaudēji.
— Tu runā tā, it kā man patiešām nebija ķermeņa?
— Bet kā gan tu pats domā?
— Nu, nezinu. Es patiešām tā sajutos, — tas arī viss, ko varu teikt šai sakarā.
— Tas jau arī ir tas, kas bija īstenībā — tas, ko tu sajuti.
— Bet kādu tu mani redzēji, don Huan? Kāds es tev likos.
— Tam, kādu es tevi redzēju, nav nekādas nozīmes. Vai atceries, kā tu ķēri stabu? Tu sajuti, ka viņa tur nav, un tu gāji tam riņķī, lai pārliecinātos, ka viņš ir tur. Bet, kad uzlēci viņam virsū — atkal taču sajuti, ka īstenībā viņa tur nemaz nav.
— Bet tu taču mani redzēji tādu, kāds esmu tagad, vai ne?
— Nē! Tu nebiji tāds, kāds esi tagad.
— Tiesa! Piekritu. Bet man taču bija mans ķermenis, vai ne, — lai gan es ari to nejutu.
— Nē taču, velns parāvis! Tev nebija tāda ķermeņa, kāds ir tagad!
— Bet kas tad tādā gadījumā notika ar manu ķermeni?
— Es domāju, ka tu atceries. Dūmiņš paņēma tavu ķermeni.
— Bet kur tas palika?
— Pie velna, kā gan es to varu zināt?
Sapratu, ka visi mani mēģinājumi saņemt "racionālu" izskaidrojumu nolemti neveiksmei. Teicu, ka negribu strīdēties un uzdot muļķīgus jautājumus, taču, ja es piekritīšu domai, ka var pazaudēt savu ķermeni, tad pazaudēšu visu savu racionalitāti.
Viņš atbildēja, ka te nu es, protams, kā parasti pārspīlēju un neesmu nedz ko pazaudējis, nedz ari pazaudēšu maza dūmiņa dēļ.
Otrdien, 1964. gada 28.janvārī
Es pajautāju donam Huanam, kas notiktajā dūmiņu iedotu kādam, kas vēlas to pamēģināt.
Viņš sašutis atbildēja, ka iedot dūmiņu kādam, kas to vēlas, ir gluži tas pats, kas viņu nogalināt Jo nebūs, kas ved šo cilvēku. Palūdzu donu Huanu paskaidrot, ko viņš ar to domā. Viņš atbildēja, ka esmu veiks un vesels tāpēc, ka viņš mani atgrieza atpakaļ. Viņš saglabājis manu ķermeni, citādi es nekad nebūtu pamodies.
— Kā tu saglabāji manu ķermeni, don Huan?
— Tu uzzināsi par to vēlāk, taču tev nāksies iemācīties to visu veikt patstāvīgi. Lūk, kāpēc es gribu, lai tu uzzinātu pēc iespējas vairāk, kamēr vēl es esmu tev līdzās. Tu esi zaudējis pārāk daudz laika, uzdot muļķīgus jautājumus par dažādiem niekiem. Varbūt uzzināt visu par dūmiņu nemaz nav tavs aicinājums .
— Bet kas man tad būtu jādara?
— Ļauj dūmiņam tev iemācīt visu, ko tu varēsi iemācīties.
— Vai tad dūmiņš arī māca?
— Protams, ka māca!
— Vai viņš māca tāpat kā Meskalito?
— Nē, viņš nav skolotājs kā Meskalito. Viņš neparāda tādas lietas.
— Ko tad māca dūmiņš?
— Viņš parāda, kā rīkoties ar viņa spēku un kā iemācīties pielietot to pēc iespējas biežāk.
— Mani ļoti baida tavs sabiedrotais, don Huan. Tas ļoti atšķiras no visa tā, ko biju redzējis iepriekš. Es domāju, ka esmu sajucis prātā.
Tas bija viskrasākais salīdzinājums, kurš nez kāpēc man ienāca prātā. Es visu uztvēru no tāda cilvēka pozīcijas, kurš izmēģinājis vēl arī citus halucinogēnos pārdzīvojumus, un, tos salīdzinot, es aizvien biju spiests secināt, ka ar dūmiņu cilvēks zaudē prātu.
Dons Huans noraidīja manu salīdzinājumu, paziņodams, ka tas, ko sajutu, bija neparastais dūmiņa spēks. Un lai šo spēku pārvaldītu, jādzīvo spēcīga dzīve. Spēcīgas dzīves ideja attiecas ne tikai uz sagatavošanās periodu, bet pēc šī eksperimenta nosaka arī cilvēka attieksmi pret visu pārējo. Viņš teica, ka dūmiņam piemīt tāds spēks, ka cilvēks var to izturēt, tikai pateicoties savai nelokāmībai. Citādi viņa dzīve sabirs lauskās.
Es jautāju, vai dūmiņš vienādi iedarbojas uz visiem cilvēkiem. Viņš atbildēja, ka dūmiņš rada izmaiņas, taču ne visos.
— Bet kāpēc tad es pārveidojos viņa iedarbības rezultātā.
— Man šķiet, ka tas ir ļoti muļķīgs jautājums. Tu paklausīgi izpildīji visus nepieciešamos sagatavošanās soļus, un tur nav nekā neparasta, ka dūmiņš tevi pārveidoja.
Vēlreiz palūdzu viņu pastāstīt, kā es izskatījos. Man ļoti gribējās to uzzināt, jo bezķermeniskās būtnes tēls, kuru viņš man iedvesa, protams, bija man absolūti nepieņemams. Viņš atbildēja, ka, atklāti sakot, baidījies uz mani skatīties. Viņš sajuties tāpat kā acīmredzot arī viņa benefaktors, kad dons Huans pīpējis pirmoreiz.
— Kāpēc tu baidījies? Vai es biju tik briesmīgs? — es jautāju.
— Līdz šim es vēl nevienu nebiju redzējis pīpējam.
— Vai tad tu neredzēji, kā pīpēja tavs benefaktors?
— Nē.
— Un nekad neredzēji sevi pašu?
— Kā gan es varēju redzēt?
— Tu varēji pīpēt spoguļa priekšā.
Viņš neko neatbildēja, tikai klusējot skatījās uz mani un pakratīja galvu. Es atkal viņam pajautāju, vai drīkst skatīties spogulī. Viņš teica, lai gan tas arī ir iespējams, taču absolūti bezjēdzīgi, —jo, visticamāk, nomirsi no izbīļa, ja vēl ne no kā cita.
—Vai tiešām izskatās drausmīgi?
— Visu dzīvi es gribēju to uzzināt, — viņš teica. — Un tomēr nevaicāju un neskatījos spogulī. Es pat par to nedomāju.
— Bet kā tad lai es uzzinu?
— Tev jāgaida tāpat, kā gaidīju es, līdz spēsi nodot dūmiņu vēl kādam citam, — protams, ja tu viņu vispār kādreiz apgūsi. Tad arī ieraudzīsi, kā izskatās cilvēks, kurš to pielietojis. Tādi ir noteikumi.
— Kas notiks, ja es pīpēšu fotokameras priekšā vai sevi nofotografēšu?
—Nezinu. Droši vien dūmiņš vērsīsies pret tevi. Man šķiet, tu uzskati viņu par tik nekaitīgu un miermīlīgu lietu, ka pat iedomājies ar viņu spēlēties.
Teicu, ka nebūt negrasos spēlēties, gluži vienkārši viņš pats taču man agrāk apgalvoja, ka dūmiņš neprasa spert kādus noteiktus soļus, un man šķita, ka nebūtu nemaz tik liels grēks uzzināt, kā izskatās cilvēks, kurš pielietojis dūmiņu.
Viņš man savukārt paskaidroja, ka dūmiņš atšķirībā no velna zāles tiešām neprasa ievērot noteiktu darbību kārtību, vienīgais, kas viņam nepieciešams, ir pareiza attieksme pret to. No šī redzes viedokļa tad arī nedrīkst pārkāpt noteikumus. Tā, piemēram, nav nozīmes tam, kurn no smēķējamā maisījuma daļām ņem pirmo, ja vien ir ievērota to kvantitatīvā attiecība.
Jautāju, vai tiks nodarīts kas ļauns, ja es pastāstīšu arī citiem par to, ko izjutu. Viņš atbildēja, ka ir trīs noslēpumi, kurus nedrīkst atklāt: kā pagatavot smēķējamo maisījumu, kā pārvietoties un kā atgriezties, bet visam pārējam nav nekādas nozīmes.