Mana pēdējā satikšanās ar Meskalito ilga četras dienas un atbilstoši tam sastāvēja no četrām sesijām. Dons Huans šādu garu sesiju sauca par "mitotu". Peijotes ceremonijā piedalās peyteros (*Cilvēki, kuriem ir nepieciešamā pieredze, kā apieties ar peijoti) un audzēkņi. Tajā piedalījās divi veci indiāņi dona Huana vecumā, viens no kuriem vadīja mitotu, un pieci jauni cilvēki, ieskaitot mani. Ceremonija notika Čivavas štatā Meksikā, gandrīz uz pašas robežas ar Teksasu. Tās laikā naktī tika dziedāts un lietota peijote. Dienā sievietes, kuras pašas ceremonijā nepiedalījās, apgādāja visus dalībniekus ar ūdeni un rituālu ēdienu — gan viena, gan otra bija simboliski maz.
Sestdien, 1964. gada 12. septembrī
Ceremonijas pirmās nakts laikā, 3. septembrī, es sakošļāju astoņus peijotes batoniņus. Nekādu iedarbību praktiski nesajūtu. Gandrīz visu nakti nosēdēju ar atvērtām acīm—tā man bija vieglāk. Es neaizmigu un nenoguru. Pašās sesijas beigās dziedāšana kļuva īpaši neparasta. Uz īsu brīdi sajutu tādu dvēselisku pacēlumu, ka gribējās raudāt, taču, dziesmai beidzoties, šī sajūta izzuda.
Visi piecēlās un izgāja ārā. Sievietes iedeva mums ūdeni; daži skaloja arto kaklu, citi dzēra. Vīrieši vispār nesarunājās, bet sievietes pļāpāja un smējās bez mitas. Rituālo ēdienu—kukurūzas graudus — izdalīja pusdienlaikā.
4. septembrī saulrieta laikā iesākās otrā sesija. Vadītājs nodziedāja savu peijotes dziesmu, un viss dziedāšanas un peijotes pielietošanas cikls atkārtojās no paša sākuma. Tas noslēdzās no rīta, kad katrs nodziedāja savu peijotes dziesmu unisonā ar visiem pārējiem.
Kad izgāju ārā, ievēroju, ka sieviešu ir mazāk nekā iepriekšējā dienā. Kāds no klātesošajiem piedāvāja man ūdeni, taču tobrīd mani jau vairs neinteresēja apkārt notiekošais. Es atkal sakošļāju un noriju astoņus peijotes batoniņus, taču to iedarbība jau bija pavisam citāda nekā iepriekš.
Kad sesija jau acīmredzot tuvojās beigām, dziedāšana kļuva krietni vien ātrāka un visi sāka dziedāt korī. Tobrīd sajutu, ka kāds vai kaut kas grib ienākt mājā, turklāt nevarēja saprast, vai šīs dziedāšanas mērķis bija neļaut "tam" ielauzties vai, gluži otrādi,—iemānīt "to" iekšā.
Es vienīgais nedziedāju, jo tikai man nebija savas peijotes dziesmas. Visi, it īpaši jaunatne, šķiet, ik pa brīdim mani ziņkārīgi aplūkoja. Tas ļoti kaitināja, tāpēc aizvēru acis. Un tūdaļ secināju, ka tā krietni vien labāk uztveru visu notiekošo. Drīz vien mani pilnībā no-darbināja tikai šis jaunatklājums. Es aizvēru acis un redzēju savā priekšā cilvēkus, atvēru acis — bet aina neizmainījās. Mana apkārtne bija absolūti nemainīga gan ar aizvērtām, gan atvērtām acīm.
Pēkšņi viss nozuda vai izjuka, un šai vietā uzradās Meskalito cilvēkveidīgā figūra, kuru es biju redzējis pirms diviem gadiem. Viņš sēdēja krietni attālu, ar seju profilā pret mani. Es nenovērsu no viņa skatienu, taču viņš uz mani ne reizi nepaskatījās un ne reizi pat nepagriežas uz manu pusi.
Droši vien es kaut ko darīju nepareizi, kas viņu atturēja. Piecēlos un gāju pie viņa, lai to pajautātu, taču kustība izkliedēja ainu. Tā atkal sāka gluži kā izkust, un no tās izpeldēja pazīstamās vīriešu figūras. Es atkal izdzirdu skaļu nevaldāmu dziedāšanu.
Nedaudz pastaigāju pa tuvējo krūmāju. Visus priekšmetus saskatīju ļoti skaidri. Ievēroju, ka atkal redzu tumsā, taču šoreiz tam nebija praktiski nekādas nozīmes. Vienīgais, ko gribēju uzzināt — kāpēc Meskalito izvairās no manis.
Es jau gribēju atgriezties pie pārējiem, taču, kad grasījos ieiet mājā, izdzirdu stipru dārdēšanu un sajutu, kā man zem kājām dreb zeme. Bet skaņa bija gluži tāda pati, kādu biju dzirdējis pirms diviem gadiem peijošu ielejā.
Es atkal skrēju uz krūmiem. Es zināju, ka Meskalito ir tur, un gribēju viņu atrast. Taču viņa tur nebija. Nogaidīju viņu līdz pat rītam un pievienojos pārējiem tieši pirms pašām sesijas beigām.
Arī trešajā dienā atkārtojās tā pati ierastā procedūra. Pēc pusdienām es pagulēju, lai gan nemaz nejutu nogurumu.
Sestdienas vakarā, 5. septembrī, vecais indiānis uzsāka savu peijotes dziesmu, ievadot kārtējo ciklu. Šīs sesijas laikā es sakošļāju tikai vienu peijotes batoniņu, neieklausījos nevienā no dziesmām un nepievērsu absolūti nekādu uzmanību notiekošajam. Jau kopš pašas pirmās minūtes koncentrējos tikai vienam vienīgam mērķim, jo zināju, ka esmu palaidis garām kaut ko ārkārtīgi svarīgu un manai labklājībai kardināli nepieciešamu.
Kamēr vīrieši dziedāja, es skaļi palūdzu Meskalito iemācīt man dziesmu. Mans lūgums sajaucās ar pārējo dalībnieku skaļo dziedāšanu. Un tūdaļ pat manās ausīs atskanēja dziesma. Es pagriezos ar muguru pret grupu un klausījos. Atkal un atkal dzirdēju un atkārtoju dziesmas vārdus un melodiju, līdz iemācījos visu dziesmu. Tā bija gara dziesma spāņu valodā. Pēc tam es pāris reizes to nodziedāju visai grupai, bet drīz vien man ausīs atskanēja jauna dziesma. Pret rīta pusi es jau biju abas šīs dziesmas nodziedājis neskaitāmas reizes. Es sajutos atjaunots, stiprs.
Pēc tam, kad mums iedeva ūdeni, dons Huans man pasniedza maisu un mēs devāmies kalnos. Tālais ceļš uz zemo plakankalni bija ļoti nogurdinošs. Tur es ieraudzīju dažus peijotes augļus, taču man pašam nezināma iemesla dēļ nevēlējos uz tiem skatīties. Pēc tam, kad bijām šķērsojuši plakankalni, mūsu grupa sadalījās. Mēs ar donu Huanu gājām atpakaļ, vācot peijotes batoniņus gluži tāpat kā pagājušoreiz, kad es viņam palīdzēju.
Atgriezāmies sestdien pievakarē, 6. septembri. Vakarā vadītājs atkal atklāja ciklu. Neviens nebilda ne vārda, taču es absolūti skaidri zināju, ka tā ir pēdējā tikšanās. Šoreiz vecais indiānis nodziedāja jaunu dziesmu. Tīkliņš ar svaigajiem peijotes batoniņiem tika nodots no rokas rokā. Es pirmoreiz nogaršoju svaigu batoniņu. Tas bija sulīgs, taču grūti sakošļājams, pēc garšas atgādināja kaut kādu negatavu augli, taču bija asāks un rūgtāks nekā sausie batoniņi. Personīgi man svaigā peijote šķita nesalīdzināmi dzīvāka.
Es sakošļāju četrpadsmit batoniņus, rūpīgi tos skaitot. Pēdējo nesakošļāju līdz galam, jo izdzirdu ierasto dārdēšanu, kas liecināja par Meskalito klātbūtni. Visi nevaldāmi sāka dziedāt, un es zināju, ka dons Huans un visi pārējie patiešām izdzirda šo troksni. Tūdaļ pat noraidīju iespēju, ka šī dziedāšana bija vienkārši atbilde uz zīmi, kuru padevis viens no klātesošajiem tikai tāpēc, lai mani piemānītu.
Tobrīd sajutu, kā mani aizrauj milzīgs gudrības vilnis. Nojauta, ar kuru biju rotaļājies trīs gadus, nu pārvērtās nelokāmā pārliecībā. Bija nepieciešami trīs gadi, lai saprastu vai, precīzāk izsakoties, atklātu, ka tam, ko satur kaktuss Lophophora Williamsli, nav nekā kopēja ar mani personīgi un tas eksistē absolūti neatkarīgi pats par sevi.
Es drudžaini dziedāju, līdz pietika spēka izteikt vārdus. Tad radās iespaids, ka manas dziesmas atrodas manā ķermenī un spontāni to tricina. Man vajadzēja iziet ārā un atrast Meskalito, citādi es būtu uzsprādzis. Es sāku iet peijošu lauka virzienā, turpinot dziedāt savas dziesmas. Skaidri zināju, ka tās pieder tikai man un ir manas vienreizības neapgāžams pierādījums. Izjutu katru savu soli, kas atbalsojās no zemes, radot neaprakstāmu eiforiju par to, ka esmu cilvēks.
Visi peijošu lauka augi izstaroja zilgani mirgojošu gaismu. Viens no kaktusiem spīdēja īpaši spoži. Es apsēdos tā priekšā un nodziedāju viņam savas dziesmas. Un, kamēr es dziedāju, no auga izgāja tā pati Meskalito cilvēkveidīgā figūra, kuru biju redzējis iepriekš. Viņš paskatījās uz mani. Ārkārtīgi izteiksmīgi (kas šķiet visai neraksturīgi cilvēkam ar manu temperamentu) nodziedāju viņam savas dziesmas. Tām pievienojās man jau zināmā muzikālā vibrācija — flautu vai vēja skaņas. Gluži tāpat kā pirms diviem gadiem viņš nedzirdami pavaicāja: "Ko tu vēlies?"
Es ierunājos ļoti skaļā balsī. Teicu, ka manā dzīvē, manā rīcībā kaut kā pietrūkst, taču es nespēju saprast, kas tas varētu būt. Izmisīgi lūdzos, lai viņš man pasaka, kas manā dzīvē nav īsti tā, kā vajag, un lūdzu viņu nosaukt vārdu, ar kuru es viņu varu pasaukt, kad būšu nokļuvis nelaimē. Viņš palūkojās uz mani, izstiepa savu muti gluži kā bazūni, līdz tā sasniedza manu ausi, un nosauca savu vārdu.
Pēkšņi es peijošu lauka vidū ieraudzīju stāvam savu tēvu, — taču pats lauks izzuda, un darbība pārcēlās uz veco manas bērnības māju. Mēs ar tēvu stāvējām pie vīģes koka. Es viņu apskāvu un sāku viņam stāstīt to, ko nekad agrāk nespēju viņam pateikt. Katra mana doma bija skaidra un izsmeļoša. Šķita, ka mums īstenībā nemaz nav laika un tādēļ man viņam jāpasaka viss uzreiz. Es atklāju viņam satriecošas lietas par manām jūtām pret viņu, ko ierastos apstākļos nekad skali nebūtu uzdrošinājies izteikt.
Tēvs nerunāja, viņš vienkārši klausījās, bet tad nozuda, it kā viņu būtu kaut kur ievilkusi vai iesūkusi. Atkal paliku viens, mani pārņēma dziļas skumjas un nožēla, un es sāku nevaldāmi raudāt.
Es gāju pāri peijošu laukam, nepārtraukti atkārtojot vārdu, kuru man bija iemācījis Meskalito. Pēkšņi no dīvainas zvaigžņveidīgas gaismas, ko izstaroja kāds peijotes augs, parādījās garš mirdzošs gaismas stabs cilvēka lielumā. Uz acumirkli tas pielēja visu lauku ar intensīvi dzeltenu vai dzintarkrāsas gaismu; pēc tam, izgaismojot ari debesis, izraisīja grandiozu un neatkārtojamu skatu. Domāju, ka zaudēšu redzi, ja vien turpināšu skatīties. Aizvēru acis un paslēpu seju plaukstās.
Es skaidri sapratu, ka Meskalito liek man apēst vēl vienu peijotes batoniņu, un nodomāju: "Kā lai to izdara? Man taču nav naža, lai to nogrieztu."
"Ēd tieši no zemes," viņš man pateica tai pašā dīvainajā veidā.
Nogūlos uz vēdera un sagremoju auga galotni. Burtiski viss manī uzliesmoja. Viss mans ķermenis, katra tā šūna sasila un iztaisnojās. Viss kļuva dzīvs. Viss sastāvēja no ļoti sarežģītām un smalkām detaļām — un tai pašā laikā bija tik ļoti vienkāršs! Es biju visur; varēju redzēt augšā, apakšā, visapkārt sev riņķī un visu vienlaicīgi.
Šī īpatnējā sajūta saglabājās pietiekami ilgi, lai spētu to apzināties. Tad to nomainīja visu nomācošas bailes, šausmas, kas pārņēma mani nevis pēkšņi, bet kaut kā ļoti vienmērīgi un pietiekami ātri. Sākumā brīnišķīgo klusuma pasauli saplosīja asas skaņas, taču uz mani tas neattiecās. Skaņas kļuva skaļākas un nepārtrauktas, it kā tās spiestos man virsū, un pamazām es zaudēju vienreizējo brīvā lidojuma sajūtu nedalītajā, bezpersoniskajā un brīnišķīgajā pasaulē. Skaņas pārvērtās milzu soļos. Kaut kas milzīgs elpoja un staigāja ap mani. Es nospriedu, ka viņš mani medī.
Metos bēgt, paslēpos zem laukakmeņa un centos no turienes noteikt, kas īsti mani izseko. Pēc kāda laiciņa uz bridi izrāpoju no savas slēptuves, — un izsekotājs, kuru es tā arī nesaskatīju, metās man virsū. Man uzgāzās kaut kas līdzīgs milzu ūdenszālei. Iedomājos, ka neglābjami tikšu saspiests zem šī gigantiskā gļotu kalna, taču jau tūdaļ atrados kādā bedrē vai iedobumā. Tad ievēroju, ka šīs gļotas vēl nav noklājušas visu zemes virsmu ap mani. Zem laukakmeņa vēl bija brīvs zemes pleķītis. Sāku turp rāpties. Redzēju no gļotu kalna notekam milzīgas piles. Tobrīd "zināju", ka tas izdala gremošanas sulu, lai mani izšķīdinātu. Viena pile uzkrita man uz rokas; es centos noberzt skābi ar zemi un mitrināju roku ar siekalām, turpinot ierakties zemē. Taču pēc dažām sekundēm es jau pats grasījos iztvaikot. Mani izstūma pret gaismu. Droši vien gļotu kalns bija mani izšķīdinājis. Miglaini atskārtu gaismu, tā kļuva aizvien spožāka. Gaisma plūda kaut kur no pazemes, pastiprinājās un beidzot kļuva par sauli, kas pacēlās virs kalnainā horizonta.
Palēnām atguvu savas ierastās uztveres spējas. Apgūlos uz vēdera, nolicis roku zem galvas. Peijotes augs manā priekšā atkal iemirdzējās, un, pirms vēl paguvu pievērt acis, atkal izrāvās garš gaismas stabs un izlija pār mani. Es apsēdos. Gaisma pieskārās visam manam ķermenim ar rāmu spēku, bet tad atkāpās un nozuda.
Es skrēju visu ceļu uz to vietu, kur palika visi pārējie sesijas dalībnieki. Kopā atgriezāmies pilsētā. Mēs ar donu Huanu pavadījām vēl vienu dienu pie peijotes ceremonijas vadītāja dona Roberta. Visu šo laiku es gulēju. Kad grasījāmies braukt prom, pie manis pienāca jaunieši, kas bija piedalījušies peijotes ceremonijā. Viņi viens pēc otra mani apskāva un kautrīgi smējās. Es iepazinos ar katru un runājos ar viņiem ilgi jo ilgi par visu pasaulē, izņemot mitotu.
Dons Huans paziņoja, ka jābrauc prom. Jaunieši atkal mani apskāva. "Atgriezies", viens no viņiem teica. "Mēs tevi jau gaidām", otrs piebilda. Es pošos lēnām, cerot, ka sastapšu kādu no vecajiem vīriem, taču neviena jau vairs nebija.
Ceturtdien., 1964. gada 10.septembrī
Stāstot donam Huanam par saviem piedzīvojumiem, vienmēr biju spiests atcerēties tos soli pa solim visos sīkumos. Tas šķita vienīgais veids, kā visu atcerēties.
Šodien es pastāstīju viņam visos sīkumos par savu satikšanos ar Meskalito. Viņš uzmanīgi klausījās manu stāstu līdz tai vietai, kad Meskalito nosauca savu vārdu. Tad dons Huans mani pārtrauca.
— Tagad tu esi pats par sevi, — viņš teica. — Aizbildnis tevi ir pieņēmis. Kopš šībrīža tev no manis būs ļoti maz labuma. Vairāk nestāsti man neko par jūsu savstarpējām attiecībām. Tu zini viņa vārdu — un nevienai dzīvai būtnei tagad nedrīkst pat pieminēt ne viņa vārdu, ne jūsu kopējās darīšanas.
Es uzstāju, ka gribu izstāstīt viņam visu pārdzīvoto, jo es tajā nesaskatu nekādu jēgu. Teicu, ka man nepieciešama viņa palīdzība, lai iztulkotu redzēto. Viņš turpretī atbildēja, ka es esmu spējīgs to izdarīt arī pats, ka man labāk būtu sākt domāt pašam. Iebildu, ka mani ļoti interesē viņa viedoklis, jo visu saprast pašam — tas man prasīs pārāk daudz laika, un turklāt es pat nezinu, ar ko sākt.
— Nu, piemēram, dziesmas. Ko tās nozīmē?
— Tikai tu pats vari par to spriest, — viņš teica. — Kā gan es varu zināt, ko tās nozīmē? Tikai aizbildnis tev var to pateikt, gluži tāpat kā tikai viņš varēja tev iemācīt savas dziesmas. Ja es sāktu tev skaidrot, ko tas nozīmē, tad tas būtu tas pats, it kā es iemācītos svešas dziesmas.
— Ko tu ar to gribi teikt, don Huan?
— To var tūdaļ uzzināt, ja kāds krāpjas un gluži vienkārši atkārto citu dziedātās aizbildņa dziesmas. Viņa dziesmām vienmēr ir dvēsele, jo viņš māca tikai tādas dziesmas. Visas pārējās dziesmas — tās ir svešu cilvēku dziesmu kopijas. Lūk, cik melīgi reizēm mēdz būt cilvēki. Viņi dzied svešas dziesmas, pat nezinot, par ko tur iet runa.
Es teicu, ka grasījos pajautāt, kāpēc tiek dziedātas dziesmas. Viņš atbildēja, ka tās dziesmas, kuras esmu iemācījies, paredzētas aizbildņa izsaukšanai un man vienmēr tas jāizmanto kopa ar vardu, lai viņu pasauktu. Vēlāk Meskalito acīmredzot iemācīs man ari citiem mērķiem domātas dziesmas.
Pēc tam es pajautāju, vai viņš uzskata, ka aizbildnis mani pilnībā pieņēmis. Tas droši vien bija muļķīgs jautājums, jo dons Huans iesmējās. Teica, ka aizbildnis mani pieņēmis un divreiz to apliecinājis, parādoties man kā gaisma. Šķiet, tas fakts, ka divreiz ieraudzīju gaismu, atstāja uz donu Huanu lielu iespaidu. Viņš uzsvēra tieši šo manas un Meskalito satikšanās aspektu.
Izteicu neizpratni par to, kāpēc Meskalito mani pieņēma un tomēr pārbiedēja līdz nāvei.
Viņš ilgi neatbildēja, un man šķita, ka šis jautājums iedzinis viņu strupceļā. Beidzot noteica:
— Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Tas, ko viņš gribēja, ir tik skaidrs, ka nespēju saprast, kā tu to nesaproti.
— Es vēl joprojām līdz šim to visu nespēju apjaust.
—Nepieciešams zināms laiks, lai patiesi ieraudzītu un saprastu Meskalito rīcības motīvus; tev jādomā par viņa sniegtajām mācībām, līdz tev tās kļūs skaidras.
Piektdien, 1964. gada 11.septembrī
Es atkal centos pierunāt donu Huanu, lai viņš iztulko manas vīzijas. Kādu laiku viņš atteicās to darīt. Beidzot viņš pats mani uzrunāja, kā turpinot sen aizsākto sarunu par Meskalito.
— Tu pats redzi, cik muļķīgi ir vaicāt tā, it kā viņš būtu cilvēks, ar kuru var sarunāties? Viņš nelīdzinās nekam, ko tu jau esi redzējis; viņš ir kā cilvēks, bet tai pašā laikā nav nemaz līdzīgs cilvēkam. To ir ļoti grūti paskaidrot cilvēkiem, kuri neko par viņu nezina un grib uzreiz uzzināt par viņu visu. Tāpēc jau viņa mācības ir tikpat noslēpumainas kā viņš pats. Cik man zināms, neviens cilvēks nespēj paredzēt viņa rīcību. Tu uzdod viņam jautājumu, un viņš parāda tev ceļu, taču nerunā par viņu tā, kā runājam mēs ar tevi. Vai tagad saproti, ko viņš dara?
— Domāju, ka to saprast man nav nemaz tik grūti, es tikai nespēju iedomāties, kāda tam visam ir jēga?
— Tu lūdzi viņam pateikt, kas ar tevi nav tā kā vajag, un viņš tev sniedza pilnu ainu. Šeit nevar būt nekādas kļūdas! Tev nav tiesību paziņot, ka neesi sapratis. Tā nebija saruna—un vienlaikus tomēr bija. Pēc tam tu uzdevi viņam citu jautājumu, un viņš tev atbildēja tādā pašā veidā. Es neesmu pārliecināts, ka sapratu, ko viņš tev atklāja, jo tu man neteici, kas tas bija par jautājumu.
Es ļoti rūpīgi centos atcerēties savus jautājumus un atkārtoju tos tai pašā secībā: "Vai es rīkojos pareizi? Vai esmu uz pareizā ceļa? Kas man jādara ar savu dzīvi?"
Dons Huans atbildēja, ka jautājumi, kurus es uzdevu, — ir tikai vārdi. Labāk tos neizteikt, bet jautāt iekšēji. Viņš piebilda, ka aizbildnis gribēja dot man mācību, bet nevis iebaidīt, tāpēc arī parādījās kā gaisma divreiz.
Es vēl aizvien nesapratu, kāpēc Meskalito vajadzēja mani nobiedēt, reiz jau viņš mani pieņēma. Atgādināju donam Huanam viņa paša apgalvojumu, ka tad, kad Meskalito tevi pieņem, viņa forma paliek nemainīga, bet nevis lēcienveidīgi izmainās no svētlaimes līdz murgam. Dons Huans atkal iesmējās un teica, ka sapratīšu Meskalito sniegto mācību pats, ja vien padomāšu par jautājumu, kurš bija man sirdī, kad es ar viņu sarunājos.
Domāt par jautājumu manā "sirdī" bija ļoti sarežģīti. Es donam Huanam teicu, ka man toreiz prātā bija daudz dažādu lietu. Jautājot, vai eju pa pareizo ceļu, es biju domājis, lūk, ko: vai tiesa, ka vienlaicīgi dzīvoju divās pasaulēs? Kura no šīm pasaulēm ir pareizā? Kurp virzīt manu dzīvi?
Dons Huans uzklausīja paskaidrojumus un secināja, ka man nav skaidra priekšstata par pasauli un ka aizbildnis sniedza man lielisku un skaidru mācību.
Viņš turpināja:
— Tu domā, ka tev ir divas pasaules, divi ceļi. Bet ir tikai viens. Aizbildnis tev to skaidri un nepārprotami parādīja. Vienīgā tev pieejamā pasaule ir cilvēku pasaule; un šo pasauli tu nevari pamest pēc savas izvēles. Tu esi cilvēks! Aizbildnis tev parādīja laimes pasauli, kur nav atšķirības starp lietām, jo nav neviena, kam vaicāt par atšķirībām. Taču tā nav cilvēku pasaule. Aizbildnis tevi patrieca no turienes un parādīja, kā domā un cīnās cilvēks. Tā ir cilvēku pasaule. Un būt cilvēkam nozīmē būt nolemtam šai pasaulei. Tu naivi domā, ka dzīvo divās pasaulēs, taču tā ir tikai tava muļķīgā iedoma. Mums ir tikai vien vienīga pasaule. Mēs esam cilvēki, un mums nekurnot jāpieņem cilvēku pasaule.
Es uzskatu, ka tieši tāda bija tev sniegtā mācība.