Dons Huans, šķiet, gribēja, lai es pēc iespējas vairāk nodarbojos ar velna zāli. Šāda viņa vēlme kaut kā īsti nesaistījās ar viņa acīmredzamo nepatiku pret šo spēku. Viņš man paskaidroja, ka drīz vien atkal būs jāpīpē, un līdz tam laikam man pēc iespējas labāk jāiepazīst velna zāles spēks. Dons Huans vairākkārt piedāvāja izmēģināt velna zāli, veicot vēl vienu buršanu ar ķirzakām. Es ilgi šaubījos. Dona Huana atgādinājumi kļuva arvien uzstājīgāki, līdz vairs vienkārši nespēju ilgāk pretoties viņa prasībām, tādēļ ari nolēmu pazīlēt par dažām nozagtām lietām.
Pirmdien, 1964. gada 28.decembrī
Sestdien, 19. decembri, es nogriezu velnābola sakni. Nogaidīju, līdz satumsa, lai izpildītu savas dejas ap augu. Naktī pagatavoju saknes ekstraktu un svētdien, apmēram sešos no rīta, atnācu pie sava auga un apsēdos tā priekšā. Līdzi biju paņēmis rūpīgus dons Huana pamācību pierakstus. Vēlreiz pārlasīju savas piezīmes un konstatēju, ka sēklas jāsasmalcina citā vietā. Jau tikai tas vien, ka atrodos sava auga priekšā, kaut kādā veidā izraisīja manī līdz šim neierastu emocionālo noturību, domu skaidrību un koncentrācijas spēju, kas parasti man absolūti nav raksturīga.
Precīzi sekoju instrukcijām, aprēķinot laiku tā, lai pasta un sakne būtu gatavas līdz dienas beigām. Pulksten piecos vakarā uzsāku ķirzaku ķeršanu. Pusotras stundas laikā izmēģināju visus iespējamos veidus, kādus vien spēju izdomāt, taču viss nesekmīgi.
Sēžot velnābola krūma priekšā, lauzīju galvu, kā lai tomēr panāku sev vēlamo rezultātu, un pēkšņi atcerējos dona Huana teikto, ka ar ķirzakām jāaprunājas. Sākumā jutos visai neveikli, gluži kā man būtu jāuzstājas publikas priekšā, taču drīz vien šī sajūta pazuda, un es turpināju runāt. Gandrīz pavisam satumsa. Es pacēlu akmeni. Zem tā bija ķirzaka. Viņa šķita kā pārakmeņojusies.
Es to paņēmu un tūdaļ pat ieraudzīju, ka tepat līdzās, zem cita akmens, sastingusi vēl viena ķirzaka. Viņas abas pat necentās izrauties.
Visgrūtāk bija izšūt tām muti. Pateicoties donam Huanam, manai rīcībai piemita neatgriezenisks raksturs, viņš pats vairākkārt bija uzsvēris, ka, reiz jau esi sācis kaut ko darīt, nedrīkst apstāties. Un tomēr, neraugoties uz to, ja vien es būtu gribējis apstāties, neviens nespētu mani aizkavēt. Varbūt es gluži vienkārši negribēju apstāties.
Es atlaidu vienu ķirzaku, un tā aizskrēja ziemeļaustrumu virzienā— tā bija zīme, kas liecināja par veiksmīgu, taču grūtu buršanu. Piesēju otru ķirzaku pie pleca un iesmērēju sev deniņus ar pastu. Ķirzaka nekustējās; uz brīdi jau iedomājos, ka viņa ir mirusi, bet dons Huans man nav teicis, kā rīkoties šādā gadījumā. Taču tā bija vienkārši sastingusi.
Es izdzēru sulas koncentrātu un nedaudz pagaidīju. Nekas neparasts ar mani nenotika. Sāku ierīvēt pastu sev deniņos. Šo procedūru atkārtoju divdesmit piecas reizes. Tad gluži mehāniski, kā sapnī, pāris reizes uztriepu uz pieres. Tūdaļ pat atskārtu savu kļūdu un steidzīgi noslaucīju pastu. Piere norasoja, sākās drudzis. Mani pārņēma dziļš izmisums, jo dons Huans bija stingri piekodinājis nesmērēt pastu uz pieres. Bailes nomainīja absolūtas vientulības un nolemtības sajūta. Ja ar mani atgadītos nelaime, nebija neviena, kas varētu man palīdzēt. Gribējās bēgt. Izjutu satraukumu un nedrošību, jo nezināju, kā tagad rīkoties. Apziņu pārpludināja domu straume, kas neparastā ātrumā nomainīja viena otru. Ievēroju, ka tās ir diezgan dīvainas domas, tās šķita it kā svešas, jo radās citādi nekā parasti. Man pašam ir labi zināms, kā es domāju. Manām domām piemīt noteikta loģiskā struktūra, tāpēc uzreiz ievēroju jebkuru neatbilstību vai novirzi.
Viena no tām svešajām domām bija kāda rakstnieka izteikums. Neskaidri atceros, ka tā izskanēja kā balss vai kāda skaņa man aiz muguras. Tas notika tik ātri, ka neviļus nodrebēju. Mēģināju šo domu nofiksēt un apjēgt, taču to izspieda kāda parasta doma. Biju pārliecināts, ka lasīju šo izteikumu, lai gan nespēju atcerēties autoru. Pēkšņi atcerējos, ka tas ir Alfrēds Krēbers. Tad iznira vēl viena sveša doma un teica, ka tas nav vis Krēbers, bet Georgs Zimmels. Es uzstāju, ka izteikuma autors ir Krēbers, un tūdaļ pat aptvēru, ka esmu iesaistījies asā strīdā pats ar sevi, pilnīgi aizmirsdams par savu nolemtības sajūtu.
Mani acu plakstiņi kļuva smagi, it kā es būtu iedzēris miegazāles. Lai gan nekad nebiju lietojis miegazāles, prātā ienāca tieši šāds salīdzinājums. Es laidos miegā. Gribējās iet uz automašīnu un ierāpties tajā, taču nespēju pakustēties.
Pēc tam pavisam negaidīti es pamodos vai, precīzāk izsakoties sajutu, ka esmu pamodies. Pirmais, kas ienāca prātā, — cik tagad pulkstens? Palūkojos visapkārt. Velnābola auga manā priekšā nebija— es atrados citā vietā. Nu jau gluži vienaldzīgi uztvēru kārtējo buršanas faktu. Pulkstenis virs manas galvas rādīja 12.35. Es zināju, ka ir pusdienlaiks.
Tieši man priekšā kāds puisis nesa papīru ķīpu. Es gandrīz viņam pieskāros. Redzēju pulsējošo vēnu uz viņa kakla un dzirdēju viņa straujos sirdspukstus. Tā biju iegrimis neparastās ainas aplūkošanā, ka nepievērsu uzmanību savu domu kvalitātei. Tad izdzirdu balsi, kas aprakstīja visu ainu, runājam man tieši ausī,—un sapratu, ka šī "balss" ir sveša manā prātā.
Nu jau tagad pilnībā aizrāvos ar klausīšanos, un mani vairs neinteresēja redzamā aina. "Balss" skanēja pie manas labās auss, tieši virs pleca. Šī balss tad arī bija tā, kas radīja redzamo ainu, to aprakstot. Balss klausīja manai gribai, sapratu, ka jebkurā brīdī varu to apturēt un sīkāk iedziļināties visā man teiktajā. Es "dzirdredzēju" jaunā cilvēka rīcības secību. Balss turpināja to aprakstīt vissīkākajās detaļās, kuras pašas par sevi absolūti nebija nozīmīgas. Šī balss bija pārdabiska parādība. Trīsreiz centos pagriezties, lai paskatītos, kas tur runā. Centos pagriezt galvu pa labi, strauji apgriezos atpakaļ, lai redzētu, vai tur kāds ir, taču katrreiz redzes aina izplūda. Iedomājos, ka nevaru pagriezties tāpēc, ka šī doma nav no ierastās ikdienas realitātes. Un tā jau bija mana personīgā doma.
Tagad pilnībā koncentrējos vienīgi uz dzirdamo balsi. Tā, šķiet, nāca no mana pleca. Tā bija absolūti skaidra, lai gan smalka balstiņa. Taču ne bērna balss vai falsets, bet miniatūra vīrieša balss. Un tā nebija mana balss. Šķiet, tā runāja angliski. Tiklīdz centos apzināti uztvert šo balsi, tā kļuva klusāka vai neskaidra, bet skatāmā aina apmiglojās.
Neviļus radās kāds salīdzinājums. Balss līdzinājās tai redzes formai, kuru rada putekļi uz uzacīm vai asinsvadi uz acs apvalka, tai tārpveidīgajai formai, kuru var redzēt, neskatoties uz to taisni. Taču tai brīdī, kad pacentīsies uz to paraudzīties, tā kopā ar acs ābola kustību aizslīd no redzeslauka.
Pilnīgi zaudēju interesi par notiekošo. Turpināju klausīties, bet balss kļuva arvien sarežģītāka. Tas, ko uzskatīju par balsi, vairāk līdzinājās kaut kam, kas čukst man pie auss domas. Precīzāk izsakoties, kaut kas domāja manā vietā. Domas bija ārpus manis. Es par to biju pilnīgi pārliecināts, jo varēju vienlaicīgi fiksēt gan savas, gan tā cita domas.
Pēc kāda laika balss radītajām ainām, kurās darbojās jaunais cilvēks, vairs nebija nekā kopēja ar manu sākotnējo jautājumu par pazaudētajām lietām. Viņš izpildīja kaut kādas ļoti sarežģītas darbības. Šīs darbības atkal piesaistīja manu uzmanību, un es jau nepievērsu nekādu uzmanību balsij. Sāku zaudēt pacietību, gribēju apstāties un nodomāju: "Kā man to visu izbeigt?" Balss pačukstēja ausī, ka jāatgriežas kanjonā. Pajautāju, kā to izdarīt, un balss atbildēja, ka jādomā par savu augu.
Iedomājos par savu augu. Parasti es sēdēju tā priekšā. To biju darījis neskaitāmas reizes, tāpēc bez jebkādām pūlēm spēju to arī vizualizēt. Uzskatīju, ka tas, ko tagad redzu, atkal ir tikai kārtējā halucinācija, taču balss teica, ka esmu "atgriezies"! Saspringti ieklausījos ! Tikai klusums. Velnābola augs manā priekšā šķita tikpat reāls, kā viss tas, ko tikko kā biju redzējis, taču es spēju tam pieskarties un varēju ap to kustēties.
Es piecēlos un gāju uz automašīnu. Biju izsmēlis visus savus spēkus. Apsēdos un aizvēru acis. Nāca vēmiens, griezās galva, ausīs zvanīja.
Pēkšņi kaut kas noslīdēja man uz krūtīm. Tā bija ķirzaka. Tūdaļ arī atcerējos dona Huana paskaidrojumu, ka viņu jāpalaiž vaļā. Atgriezos pie sava auga un atstāju ķirzaku. Negribējās pat skatīties, vai viņa bija dzīva vai beigta. Es sasitu māla podu ar pastu un ar kāju sastūmu tam virsū zemi, tad ieraušos automašīnā un aizmigu.
Ceturtdien, 1964. gada 24. decembrī
Šodien atstāstīju donam Huanam visus savus piedzīvojumus. Kā parasti viņš mani rūpīgi uzklausīja, bet tad teica:
— Šo to tev nevajadzēja darīt.
—Zinu. Tā bija ļoti muļķīga kļūda. Nejaušība.
— Kad tev ir darīšana ar velna zāli, nemēdz būt nekādu nejaušību. Es tev jau teicu, ka viņa tevi vienmēr pārbaudīs. Vai nu tu esi ļoti stiprs, vai arī patiešām patīc velna zālei. Pieres centrs — tas ir tikai lieliem bruho, kuri zina, kā jārīkojas ar spēku.
— Bet kas notiek, ja cilvēks ieziež sev ar pastu pieri?
— Ja šis cilvēks nav labs bruho, viņš gluži vienkārši nekad neatgriežas no ceļojuma.
— Vai tu pats esi kādreiz ieziedis sev ar pastu pieri, don Huan?
— Nekad. Mans benefaktors man stāstīja, ka tikai ļoti nedaudzi atgriežas no šāda ceļojuma. Cilvēks varbūt prom mēnešiem ilgi, un citiem par viņu visu šo laiku jārūpējas. Benefaktors teica, ka ķirzakas var paņemt cilvēku kaut uz pasaules malu un pēc viņa lūguma parādīt tam visapslēptākās lietas.
— Vai tu pazīsti kādu, kas veicis šādu ceļojumu?
— Jā. Mans benefaktors. Viņš nekad man nestāstīja, kā no turienes atgriezies.
— Vai tad ir tik grūti atgriezties, don Huan?
— Jā, grūti. Lūk, kāpēc mani reizēm pārsteidz tava rīcība. Tu rīkojies absolūti nekonsekventi, lai gan mums visi soļi jāsper pakāpeniski un stingrā secībā, jo tikai tā cilvēks iegūst spēku. Bez tiem mēs esam nekas.
Mēs klusējām vairākas stundas. Viņš, šķiet, bija iegrimis dziļās pārdomās.
Sestdien, 1964. gada 26. decembrī
Dons Huans pajautāja, vai man nācās meklēt ķirzakas. Atbildēju, ka meklēju, taču nevarēju atrast. Uz manu jautājumu, kas būtu noticis, ja viena no ķirzakām nomirtu manās rokās, viņš atbildēja, ka ķirzakas bojāeja jebkurā gadījumā ir ļoti liela nelaime. Ja nomirst ķirzaka ar aizsūtu muti, turklāt jebkurā laikā, tad vairs nav nekādas jēgas turpināt buršanu. Tas nozīmē, ka ķirzakas sarāvušas ar mani draudzību un man nāksies uz ilgu laiku pārtraukt tālākās mācības par velna zāli.
— Uz cik ilgu laiku, don Huan? — es jautāju.
— Divus gadus vai vairāk.
— Bet kas notiktu, ja nomirtu ari otra ķirzaka?
—Ja nomirtu otra ķirzaka, tu patiešām nokļūtu lielās briesmās. Tu paliktu viens, bez gida. Ja viņa nomirtu līdz buršanas sākumam, tu varētu to vēl pārtraukt. Šajā gadījumā tev arī vajadzētu atteikties no velna zāles. Ja ķirzaka tev nomirtu uz pleca pēc buršanas sākuma, tev nāktos to turpināt, bet tas jau patiešām būtu neprāts.
— Kāpēc tas būtu neprāts?
— Tāpēc, ka tādos apstākļos viss ir bezjēdzīgs. Tu esi viens, bez gida, un tu redzi patiesi šausminošas bezjēdzīgas lietas.
— Kas tās par "bezjēdzīgām lietām"?
— Tas, ko mēs redzam paši. Tas, ko mēs redzam, kad trūkst virziena. Tas nozīmē, ka velna zāle cenšas tikt no tevis vaļā, atgrūž tevi.
— Vai tu zini kādu, kas to piedzīvojis.
— Jā, es pats. Bez ķirzaku gudrības es zaudēju prātu.
— Ko tu redzēji don Huan?
— Veselu kaudzi visādu nieku. Ko gan citu es vēl varēju ieraudzīt bez virziena?
Pirmdien, 1964. gada 28. decembrī
— Don Huan, tu teici, ka velna zāle pārbauda cilvēkus. Ko tu ar to gribēji teikt?
— Velna zāle ir līdzīga sievietei, un gluži tāpat kā sieviete viņa ievilina vīriešus. Viņa izliek tiem slazdus katrā ceļa līkumā. Viņa tevi noķēra, kad lika ierīvēt pieri ar pastu. Viņa to mēģinās atkal, un tu droši vien iekritīsi. Pielūko, esi uzmanīgs! Neaizraujies arto pārāk kaislīgi; velna zāle ir tikai viens no ceļiem uz cilvēka zināšanu noslēpumiem. Ir ari citi ceļi. Galvenais tās slazds — likt tev noticēt, ka viņas ceļš ir vienīgais. Atceries: ir muļķīgi veltīt visu dzīvi vienam vienīgam ceļam, it īpaši, ja vēl šim ceļam nav sirds.
— Bet kā tu zini, ka ceļam nav sirds?
— Pirms izvēlies ceļu, pajautā sev, vai tam ir sirds? Ja nav, tad tu to zināsi un varēsi izvēlēties citu ceļu.
— Bet kā es uzzināšu, vai šim ceļam ir vai nav sirds?
— To uzzina jebkurš. Nelaime tikai tā, ka neviens neuzdod jautājumu; un, kad beidzot saprot, ka izvēlējies ceļu bez sirds, šis ceļš jau gatavs viņu pazudināt. Šai punktā tikai daži spēj pārvarēt savas šaubas un atstāt šo ceļu.
— Ar ko lai sāk, don Huan? Kā pareizi jāuzdod sev šis jautājums?
— Vienkārši to uzdot.
— Bet vai ir kāda droša metode, lai neapmānītu sevi pašu un pieņemtu par "jā" to, kas īstenībā ir "nē"?
— Bet kāpēc gan tev melot pašam sev?
— Varbūt tāpēc, ka šai brīdī ceļš tev šķitīs līksms un patīkams. —Muļķības. Ceļš bez sirds nekad nemēdz būt līksms. Lai sāktu
to iet, smagi jāstrādā. Bet, lūk, ceļš ar sirdi ir viegls. Tev nevajag strādāt, lai to iemīlētu.
Dons Huans pēkšņi mainīja sarunas tematu un burtiski apstulbināja mani ar ideju, ka man patīk velna zāle. Biju spiests atzīt, ka, šķiet, tiešām dodu tai priekšroku. Viņš jautāja par manu attieksmi pret viņa padomdevēju — dūmiņu, un man nācās atzīt, ka jau tikai doma vien par to mani neprātīgi biedē.
Es taču tev teicu, ka, izvēloties ceļu, jābūt brīvam no bailēm un jebkādas ambīcijas. Dūmiņš tevi apžilbina ar bailēm, bet velna zāle ar ambīciju.
Es iebildu, ka ambīcija vajadzīga jau tāpēc vien, lai sāktu iet pa kādu ceļu, un ka viņa apgalvojumam par to, ka jābūt brīvam no ambīcijām, nav ne mazākās jēgas. Cilvēkam vajadzīga ambīcija, lai mācītos.
Vēlēšanās mācīties neizriet no ambīcijas,—viņš teica. — Gribēt zināt—tas ir mūsu liktenis; bet ar velna zāli tu tiecies pēc spēka, un tā ir ambīcija, jo tu netiecies zināt. Neļauj velna zālei tevi apžilbināt. Tu jau esi iezīmēts. Viņa apbur vīriešus un sniedz tiem spēka izjūtu, it kā viņi spēj paveikt lietas, kuras nevar paveikt neviens parasts cilvēks. Taču šeit jau ari ir tas slazds. Atceries: ceļš bez sirds pavērsīsies pret cilvēku un viņu iznīcinās. Lai nomirtu, nevajag daudz, meklēt nāvi nozīmē neko nemeklēt.