1964. gada decembrī mēs ar donu Huanu devāmies vākt augus, kas nepieciešami smēķējamā maisījuma pagatavošanai. Tas bija ceturtais cikls. Dons Huans vienkārši kontrolēja manu darbību. Viņš man atgādināja, ka pirms jebkura auga noplūkšanas jāizvēlas pareizs laiks, jāpavēro un jākoncentrējas. Tiklīdz nepieciešamie augi bija savākti un sagatavoti glabāšanai, viņš sāka mani pierunāt vēlreiz satikties ar sabiedroto.
Ceturtdien, 1964. gada 31. decembrī
— Tagad, kad tu esi jau mazliet labāk iepazinis velna zāli un dūmiņu, vari mēģināt atbildēt uz jautājumu, kurš no viņiem abiem tev labāk patīk, — dons Huans teica.
— Dūmiņš patiešām mani biedē, don Huan. Nezinu īsti kāpēc, taču nekādas labas jūtas pret to neizjūtu.
Tas tāpēc, ka tu mīli glaimus; un velna zāle tev glaimo, viņa ļauj tev izjust patīkamo. Turpretī dūmiņš ir viscēlākā vara. Viņam ir tīra sirds. Viņš neievilina vīriešus un nepadara tos par gūstekņiem, viņš ir brīvs gan no mīlestības, gan no naida. Viss, ko viņš prasa, tas ir spēks (*Šeit "strenght" — t.i. "parastais" spēks — atšķirībā no maģiska spēka — "power". (Red.)) . Velna zāle arī prasa spēku, taču cita veida — tuvāku tam spēkam, kas nepieciešams, lai būtu par nobriedušu vīrieti vai sievieti. Bet dūmiņam ir vajadzīgs sirds spēks. Tev tā nav! Tas piemīt tikai ļoti nedaudziem vīriešiem. Lūk, kāpēc es iesaku tev uzzināt par dūmiņu pēc iespējas vairāk. Viņš nostiprina sirdi. Viņš nelīdzinās velna zālei ar tās kaislībām, greizsirdību un vardarbību. Dūmiņš ir pastāvīgs. Ar viņu nevajag uztraukties, ka tu kaut ko aizmirsīsi sagatavošanās procesā.
Trešdien, 1965. gada 27. janvārī
Otrdien, 19. janvārī, atkal pīpēju halucinogēno maisījumu. Es teicu donam Huanam, ka man dūmiņš nepatīk un es no tā baidos. Viņš atbildēja, ka man jāpamēģina vēlreiz, lai to pienācīgi novērtētu.
Mēs iegājām viņa istabā. Bija apmēram pulksten divi dienā. Viņš izņēma pīpi. Es atnesu ogles, tad mēs apsēdāmies ar seju viens pret otru.
Viņš teica, ka grasās sasildīt pīpi un to pamodināt, un, ja vien es būšu uzmanīgs, ieraudzīšu, kā tā sāks spīdēt. Viņš trīs vai četras reizes pielika pīpi pie lūpām un ievilka caur to gaisu. Maigi to paglaudīja. Pēkšņi viņš man viegli pamāja, aicinot skatīt pīpes pamošanos. Es skatījos, taču nespēju neko ieraudzīt.
Viņš pasniedza man pīpi. Es piepildīju pīpes galvu ar savu personīgo maisījumu, bet tad paņēmu kvēlojošo oglīti ar knaiblēm, kuras speciāli biju pagatavojis šim gadījumam no koka knaģa.
Dons Huans palūkojās uz knaiblēm un sāka smieties. Uz mirkli aizkavējos, un oglīte piedega pie knaiblēm. Baidīdamies padauzīt ar knaiblēm pret pīpi, biju spiests uzspļaut oglītei, lai noņemtu to no knaiblēm.
Dons Huans novērsās un paslēpa seju plaukstās. Viņa ķermenis raustījās. Sākumā nodomāju, ka viņš raud, taču viņš locījās mēmos smieklos.
Procedūra tika pārtraukta uz ilgu laiku; tad viņš pats ātri paņēma oglīti, ielika to pīpē un lika man pīpēt. Nācās krietni papūlēties, lai ievilktu gaisu cauri kompaktajam maisījumam. Ievelkot pirmo dūmu, sajutu, ka kopā ar dūmu esmu iesūcis arī smalko pulveri. Mana mute tūdaļ kļuva nejūtīga. Es redzēju kvēlojam pīpi, taču absolūti nejutu dūmus, kā parasti sajūt cigarešu dūmus. Taču es sajum, kā ieelpoju kaut ko, kas sākumā piepildīja plaušas, bet tad vēlās lejup, izplūstot pa visu ķermeni.
Saskaitīju divdesmit dūmu vilcienus, bet tad skaits zaudēja savu nozīmi. Sāku svīst; dons Huans uz mani vērīgi paskatījās un teica, lai es nebaidos un daru visu precīzi tā, kā viņš saka. Es centos pateikt "labi", taču tā vietā izdvesu dziļu kaucošu skaņu, kas turpināja skanēt vēl arī pēc tam, kad aizvēru muti. Šī skaņa burtiski apstulbināja donu Huanu un izsauca viņam smieklu lēkmi. Es gribēju pamāt "jā", taču nevarēju vispār pakustēties.
Dons Huans saudzīgi izņēma pīpi no manām rokām. Viņš lika man nogulties uz grīdas, taču neaizmigt. Es gaidīju, ka viņš palīdzēs man nogulties, taču viņš to nedarīja. Viņš vienkārši nenovērsa no manis savu skatienu. Pēkšņi ieraudzīju, ka istaba pagriezās, un es jau skatīju donu Huanu no guļus stāvokļa. Kopš šī brīža visas redzes ainas kļuva dīvaini izplūdušas, kā sapnī. Neskaidri atceros, ka dons Huans daudz runāja, kamēr atrados nekustīgā stāvoklī.
Šajā stāvoklī nebija nedz baiļu, nedz arī kaut kā cita, kas būtu nepatīkams, un es nemaz nejutos slims, pamozdamies nākamajā dienā. Vienīgi neparasti šķita tas, ka tūlīt pēc pamošanās nespēju kādu laiku skaidri domāt. Tad pamazām, 4—5 stundu laikā, es atkal kļuvu pats par sevi.
Trešdien, 1965. gada 20.janvārī
Dons Huans nesāka runāt par maniem iespaidiem un nelūdza par tiem pastāstīt, tikai piebilda, ka es pārāk ātri aizmigu.
— Vienīgais veids, kā neaizmigt, ir kļūt par putnu vai zaķi, vai kaut ko tamlīdzīgu, — viņš teica.
— Kā tu to dari, don Huan?
— Tieši to jau es tev arī mācu. Vai atceries, ko es tev vakar teicu, kad tu biji bez ķermeņa?
Nevaru skaidri atcerēties.
— Es esmu vārna. Es tevi mācu, kā kļūt par vārnu. Kad tu to iemācīsies, varēsi palikt nomodā un brīvi pārvietoties. Citādi vienmēr būsi pielīmēts pie zemes—tur, kur nokritīsi.
Svētdien, 1965. gada 7. februārī
Mana nākamā satikšanās ar dūmiņu notika ap pusdienlaiku svētdien, 31. janvārī. Pamodos nākamajā dienā agri no rīta un apjautu neparasta spēju atcerēties visu, ko dons Huans man teica eksperimenta laikā. Viņa pārdabiski skaidri un nepārprotami izteiktie vārdi bija burtiski iespiedušies manā apziņā; un es vēl aizvien tos dzirdēju. Toreiz sapratu vēl vienu lieta: viss mans ķermenis pamira tūdaļ pēc tam, kad es sāku rīt smalko pulveri, kas iekļuva mutē ikreiz, kad ievilku kārtējo dūmu. Tātad es ne tikai ieelpoju dūmus, bet arī ēdu maisījumu.
Pacentos atstāstīt savas izjūtas donam Huanam; viņš teica, ka nekas prātīgs nav sanācis. Es vēl piebildu, ka atceros visu notikušo, taču viņš nevēlējās par to neko dzirdēt. Ikvienu epizodi atcerējos precīzi un nekļūdīgi. Pīpēšanas procedūra bija gluži tāda pati kā iepriekšējā dienā. Man bija tāda sajūta, it kā viens eksperiments būtu pārgājis otrā un es varētu sākt savas pieredzes atstāstīšanu no tās vietas, kur beidzās pirmais eksperiments. Skaidri atceros, ka pēc tam, kad nokritu uz grīdas, pagaisa visas manas jūtas un domas, taču prāts palika joprojām skaidrs. Atceros, ka tai brīdī, kad istaba sagriezās vertikālā plaknē, manā galvā pazibēja pēdējā doma: "Es droši vien pamatīgi atsitos ar galvu pret grīdu un tomēr nejūtu nekādas sāpes."
Kopš šī laika es spēju tikai dzirdēt un redzēt. Atceros katru dona Huana teikto vārdu. Es sekoju visiem viņa norādījumiem. Tie šķita tik pašsaprotami, loģiski un vienkārši. Viņš teica, ka mans ķermenis izzūd un man paliek tikai galva, bet šādos apstākļos vienīgais veids, kā palikt nomodā un saglabāt pārvietošanās spējas, — ir kļūt par vārnu. Viņš lika man pacensties pamirkšķināt un piebilda, ja es spēšu mirkšķināt, tas nozīmēs, ka esmu gatavs turpināt. Tad viņš teica, ka mans ķermenis ir pilnībā izzudis un man nav atlicis nekā cita, izņemot vienīgi galvu; galva nekad neizzūd, jo tieši galva pārvēršas par vārnu.
Viņš lika man pamirkšķināt. Droši vien viņš šo pavēli — gluži tāpat kā ari citas komandas — atkārtoja neskaitāmas reizes, jo es tās visas atceros neparasti skaidri. Acīmredzot es pamirkšķināju, jo viņš nosprieda, ka tagad esmu gatavs, un pavēlēja man iztaisnot galvu un atspiesties uz apakšžokli. Kā viņš paskaidroja, apakšžoklī atrodas vārnas kājas. Viņš lika man sajust kājas un sekot līdzi, kā tās pamazām iziet no apakšžokļa. Pēc tam viņš teica, ka es vēl neesmu pietiekami spēcīgs un ka man ir jāizaudzē aste, kas izies no mana kakla. Lika izlaist asti kā vēdekli un sajust, kā tā slauka grīdu.
Tas dons Huans sāka runāt par vārnas spārniem un teica, ka tiem jāiziet no maniem vaigiem. Tas būšot ļoti grūti un sāpīgi, jo tie ir cieti. Viņš pavēlēja izplēst spārnus. Tiem bija jābūt ļoti gariem, tik gariem, cik vien garus tos spēšu izveidot, citādi nevarēšu lidot. Viņš teica, ka spārni iziet un tie ir gatavi un skaisti, un man nepārtraukti tos jāvicina, līdz tie nekļūs par īstiem spārniem.
Vēl viņš runāja par manu galvvidu un teica, ka tas vēl ir ļoti liels un smags, un tā smagums man traucēs lidot. Lai to samazinātu, jāmirkšķina; ar katru acu pamirkšķināšanu galva kļūs arvien mazāka. Viņš lika man mirkšķināt, līdz galvvidus svars nebūs samazinājies un es varēšu brīvi lēkāt. Tad teica, ka es jau esmu samazinājis savu galvu līdz vārnas izmēriem un man jāpastaigā tepat apkārt un jāpalēkā, līdz manas kustības kļūs brīvākas.
Bija palikusi vēl tikai viena lieta, kuru man vajadzēja izmainīt, un tad es varēšu lidot. Tā bija visgrūtākā izmaiņa—lai to sasniegtu, bija īpaši precīzi jāizpilda visi viņa norādījumi. Man vajadzēja iemācīties redzēt kā vārnai. Dons Huans teica, ka tūlīt man starp acīm izaugs mute un deguns un izstiepjoties izveidos cietu knābi. Viņš piebilda, ka vārnas skatās taisni uz abām pusēm, un pavēlēja man pagriezt galvu un paskatīties uz viņu ar vienu aci. Ja es sagribētu paskatīties uz viņu ar otru aci, man vajadzētu pastiept knābi uz leju — un tad, pateicoties šai kustībai, man būs iespēja redzēt ar otru aci. Viņš man lika pārslēgt redzi no vienas acis uz otru. Tad secināja, ka esmu spējīgs lidot un viņam tikai atlicis mani pasviest gaisā.
Manas sajūtas precīzi atbilda visām viņa komandām. Es sajutu, kā man izaug putna kājas, sākumā vārgas un trīcošas. Izjutu, kā no mana kakla mugurpuses iziet aste, bet no vaigiem — spārni. Spārni bija cieši saritināti, sajutu kā pakāpeniski tie iztaisnojas. Process bija grūts, taču noritēja bez sāpēm. Tad es mirkšķināju acis, līdz mana galva samazinājās līdz vārnas galvas izmēriem. Bet vispārsteidzošākā pārvērtība notika ar manām acīm, es patiešām sāku redzēt kā putns!
Kad pēc dona Huana norādījumiem audzēju knābi, radās sajūta, it kā man trūktu gaisa. Tad kaut kas izspīlējās uz āru un izveidoja man priekšā tādu kā šķērsli. Tikai pēc tam, kad dons Huans lika man skatīties iešķībi, manas acis atkal atguva kopskata iespējas. Mirkšķinot ar vienu aci, spēju novirzīt redzes fokusu no vienas acs uz otru. Tai pašā laikā istaba un visi priekšmeti, kas tajā atradās, izskatījās savādāk nekā parasti, lai gan es nevarēju pateikt, ar ko tie īsti atšķīrās. Acīmredzot es skatījos ieslīpi vai arī priekšmeti neatradās fokusā.
Dons Huans kļuva ļoti liels un spoži spīdēja. Viņš izstaroja komforta un drošības sajūtu. Tad redzes tēli aizmiglojās, zaudēja aprises un pārvērtās ģeometriski precīzos shematiskos ornamentos, kas reizēm iemirdzējās un spīguļoja.
Svētdien, 1965. gada 28. martā
Otrdien, 18. martā, es atkal pīpēju halucinogēno maisījumu. Šoreiz sākotnējā procedūrā bija dažas nelielas izmaiņas. Man nācās divreiz piepildīt pīpi.
Pēc tam, kad izpīpēju pirmo pīpi, dons Huans lika to iztīrīt, bet maisījumu tajā iebēra pats, jo man trūka muskuļu koordinācijas. Tikai ar milzu piepūli spēju vienkārši pakustināt rokas. Manā maisiņā bija tieši tik daudz smēķējamā maisījuma, lai vēlreiz piepildītu pīpi. Dons Huans palūkojās uz to un teica, ka tas šogad būs mans pēdējais mēģinājums ar dūmiņu, jo esmu izlietojis visus savus krājumus.
Viņš izgrieza maisiņu uz otru pusi un izkratīja putekļus traukā ar oglēm. Uzliesmoja oranža liesma, it kā viņš būtu ielicis oglēs caurspīdīga materiāla loksni. Loksne aizdegās un sabruka sīkā kontūrlīniju zīmējumā. Kaut kas milzu ātrumā zigzagveidīgi šaudījās pa šīm līnijām. Dons Huans lika man vērot līniju kustības. Ieraudzīju kaut ko līdzīgu lodītei, kas šaudījās šurpu turpu pa spīdošo kontūru. Dons Huans pieliecās, iebāza roku šajā starojumā, izņēma lodīti un ielika to pīpes galvā. Lika ievilkt dūmu. Man radās skaidrs priekšstats, ka viņš ielika lodīti pīpē, lai es varētu to ieelpot. Istaba acumirklī zaudēja savu horizontālo izvietojumu. Es sajutu milzu sastingumu un smagumu.
Pamodos, guļot uz muguras sekla irigācijas grāvja dibenā, līdz pat apakšžoklim atrazdamies ūdenī. Kāds pieturēja manu galvu. Tas bija dons Huans. Man tūdaļ pat ienāca prātā, ka grāvja ūdenim piemīt neparastas īpašības. Tas bija auksts un smags. Tas vienmērīgi mani apskaloja, un ar katru nākamo vilni mana galva noskaidrojās. Sākumā ūdeni apņēma koši zaļš oreols vai fluorescence, taču drīz vien šī gaisma izplēnēja, atstājot tikai vienkāršu ūdens straumi.
Pajautāju donam Huanam, cik pulkstens. Bija agrs rīts. Pēc kāda laika es jau pilnīgi pamodos un izlīdu no ūdens.
— Pastāsti man visu, ko tu redzēji, — dons Huans teica, kad mēs iegājām mājā. Viņš pats pavēstīja, ka viņam bija nepieciešamas trīs dienas, lai "mani izvilktu", un viņam krietni vien vajadzējis pastrādāt. Es pāris reizes sāku viņam aprakstīt visu, ko redzēju, taču nekādi nespēju koncentrēties. Vēlāk, vakarpusē, jutu, ka beidzot esmu gatavs sarunai, un sāku viņam atstāstīt visu, ko biju iegaumējis kopš brīža, kas nogāzos uz grīdas. Taču viņš par to neko nevēlējās dzirdēt un teica, ka viņu interesē tikai tā daļa, kad viņš uzmeta mani gaisā un es aizlidoju. Ko es pēc tam redzēju un dzirdēju?
Turpretī es spēju atcerēties tikai sapnim līdzīgu savā starpā loģiski nesaistītu redzes ainu sēriju. Katru no tām varēja salīdzināt ar atsevišķu burbuli, kas iepeldēja fokusā, bet tad izpeldēja no redzeslauka. Taču tās nebija tikai vienkāršas ainas, uz kurām tikai jāskatās. Es atrados tajās un piedalījos it visā, ko redzēju.
Cenšoties rekonstruēt šīs ainas atmiņā, sākumā apjautu tās kā neskaidrus, kliedētus uzliesmojumus, taču pēc pārdomām sapratu, ka katra no tām bija neparasti skaidra, lai gan absolūti nesamērojama ar to, ko esam paraduši redzēt, — ar to arī izskaidrojams šis sākotnējais neskaidrais priekšstats. Ainu nebija daudz, un tās bija vienkāršas.
Kad dons Huans pieminēja, ka "uzmeta mani gaisā", atausa blāvas atmiņas par absolūti skaidru ainu, kurā es no zināma attāluma skatos tieši viņam virsū. Es skatījos tikai uz viņa seju. Tā šķita monumentāla, plakana un spoži spīdēja. Mati bija dzeltenīgi, un tie kustējās. Katra sejas daļa kustējās pati par sevi, izstarojot kaut kādu savdabīgu medusdzeltenu krāsu.
Nākamajā ainā dons Huans patiešām svieda mani uz priekšu un gaisā. Atcerējos, ka "izpletu savus spārnu" un aizlidoju. Pārvietojos pa gaisu, sajutos ļoti vientuļš un pilnā ātrumā slimīgi traucos uz priekšu. Tas vairāk līdzinājās iešanai nekā lidošanai un ļoti nogurdināja manu ķermeni. Neizjūtu nekādu brīvā lidojuma sajūtu un sajūsmu par to.
Tad atcerējos ainu, kurā nekustīgi skatījos uz tumšo asi robaino malu masu, kas atradās kaut kādā blāvi nospiedošas gaismas pielietā laukumā. Pēc tam ieraudzīju lauku ar bezgalīgi daudzveidīgām gaismām, kas kustējās, vizēja un mainīja savu spilgtumu. Tās bija gandrīz kā krāsas. Es apžilbu no to intensitātes.
Tūdaļ pēc tam manā acu priekšā nostājās kāds priekšmets. Tas bija resns un smails un izstaroja izteikti rozā gaismu. Manī kaut kas pēkšņi ietrīsējās, un es ieraudzīju, ka ļoti ātri tuvojas ļoti daudz šādu sārtu formu. Es atlēcu malā.
Pēdējā aina, kuru atceros, bija trīs sudrabaini punkti. Tie izstaroja metālisku spīdumu — gluži kā nerūsējoša tērauda atblāzmu, taču intensīvu, kustīgu un dzīvu. Man viņi patika. Un mēs aizlidojām kopā.
Dons Huans mana stāstījuma sakarā neizteica nekādus komentārus vai piezīmes.
Otrdien, 1965. gada 23.martā
Šī saruna notika otrā dienā pēc mana stāsta par eksperimenta norisi.
Dons Huans teica:
— Kā redzi, kļūt par vārnu nav nemaz tik sarežģīti. Tu to izdarīji, un tagad vienmēr būsi vārna.
— Kas notika pēc tam, kad es kļuvu par vārnu, don Huan? Vai es trīs dienas lidoju?
— Nē. Tu atgriezies līdz ar saulrietu, kā es tev biju lūdzis.
— Bet kā es atgriezos?
— Tu biji ļoti noguris un tūdaļ iemigi. Tas ari viss.
— Es gribēju jautāt, vai es atlidoju?
— Es taču tev teicu, ka tu mani paklausīju un atgriezies atpakaļ manā mājā. Bet nesatraucies par to, tam nav nekādas nozīmes.
— Bet kam tad ir kāda nozīme?
— Visā tavā ceļojumā ļoti vērtīga ir tikai viena lieta — sudrabotie putni!
— Kas gan tur tāds īpašs? Tie taču bija vienkārši pūtai.
— Nejau vienkārši putni. Tās bija vārnas.
— Ko — baltās vārnas, don Huan?
— Vārnu melnās spalvas īstenībā ir sudrabainas. Vārnas tik intensīvi zaigo, ka citi putni tās nemaz netraucē.
— Bet kāpēc viņu spalvas izskatās sudrabainas?
— Tāpēc, ka tu redzēji tā, kā redz vārna. Putns, kurš mums izskatās tumšs, vārnai ir balts. Tā, piemēram, baltos baložus vārnas redz rozā vai gaišzilus, jūras kaijas — dzeltenas. Tagad pacenties atcerēties, kā tu viņām pievienojies.
Es centos atcerēties, taču putni tā arī palika no konteksta izrauts miglains tēls bez tālāka turpinājuma. Es teicu donam Huanam, ka atceros tikai savas izjūtas, kad lidoju kopā ar viņām. Viņš vaicāja, vai es tām pievienojos gaisā vai uz zemes, taču es nevarēju atbildēt. Viņš uz mani gandrīz vai sadusmojās, pieprasīja, lai es par to padomāju, un teica:
— Ja tu precīzi neatcerēsies, tas viss nebūs ne plika graša vērts un paliks tikai neprātīgs sapnis.
Es visādi centos atcerēties, taču viss velti.
Sestdien, 1965. gada 3.aprīlī
Šodien es iedomājos par cita ainu savā "sapnī" par sudrabainajiem putniem. Es atcerējos, ka redzēju melnu masu ar miljardiem kniepadatu caurumiņu. Faktiski šī masa bija melns mazu caurumiņu pūlis. Nez kāpēc nolēmu, ka tā ir mīksta. Kamēr es uz to lūkojos, trīs putni lidoja man tieši virsū. Viens no viņiem iekliedzās, tad visi trīs jau bija līdzās uz zemes.
Es atstāstīju šo ainu donam Huanam. Viņš jautāja, no kurienes atlidoja putni. Atbildēju, ka droši vien nevarēšu to noteikt. Viņš kļuva ļoti nepacietīgs un pārmeta man neelastīgu domāšanu. Teica, ka es ļoti labi varu atcerēties, ja vien pacentīšos, un ka es baidos atļauties nedaudz atslābināties. Tas tādēļ, ka es domāju gan kā cilvēks, gan kā vārna, bet tai laikā, kuru es gribu atcerēties, es nebiju ne cilvēks, ne vārna.
Viņš palūdza atcerēties, ko man teica vārna. Es centos par to padomāt, taču manas domas nodarbināja simtiem citu lietu. Man tā ari neizdevās koncentrēties.
Svētdien, 1965. gada 3.aprīlī
Šodien es nobraucu lielu attālumu. Vēl pirms nokļuvu pie dona Huana, palika pavisam tumšs. Es domāju par vārnām, un pēkšņi man prātā ienāca ļoti dīvaina "doma". Tā vairāk līdzinājās sajūtai vai iespaidam nevis domai. Putns, kuru es izdzirdēju pirmo, paziņoja, ka viņi lido no ziemeļiem uz dienvidiem, un, kad mēs atkal satiksimies, viņi atlidos pa šo pašu ceļu.
Es pateicu donam Huanam, kas man ienāca prātā, bet varbūt arī es to biju atcerējies. Viņš atbildēja:
—Neraizējies par to, vai esi to izdomājis vai atcerējies. Tādas domas der tikai cilvēkiem. Vārnām tās nepiedien, it īpaši tām, kuras tu redzēji, — viņas taču bija tava likteņa vēstneši. Tu jau esi vārna, un nekad to nespēsi izmainīt. Kopš šī brīža vārnas tev ar savu lidojumu vēstīs par katru tava likteņa pavērsienu. Kādā virzienā jūs lidojāt?
— Es nezinu, don Huan.
—Ja vien padomāsi kā nākas, noteikti atcerēsies. Apsēdies uz grīdas un parādi stāvokli, kurā atradies, kad putni pie tevis atlidoja. Aizver acis un uzvelc līniju uz grīdas.
Es paklausīju un noteicu punktu.
— Pagaidām vēl neatver acis, — viņš turpināja. — Kādā virzienā attiecībā pret šo punktu jūs aizlidojāt?
Es izdarīju vēl vienu atzīmi uz grīdas. Pieņemot šos orientierus par atskaites punktiem, dons Huans iztulkoja dažādas lidojuma shēmas, ar kuru palīdzību vārnas varētu paredzēt manu personīgo nākotni vai likteni. Viņš noteica viņu lidojuma asis četrās debess pusēs.
Es viņam pajautāju, vai vārnas vienmēr vadās pēc šīm asīm, lai paredzētu cilvēka likteni. Dons Huans teica, ka šī orientācija attiecas tikai vienīgi uz mani pašu, un absolūti visam, ko vārnas darīja, satiekoties ar mani, bija ārkārtēja nozīme. Viņš pieprasīja, lai es atceros katru detaļu, jo vēstījums, kā ari pašu "vēstnešu" izskats ir ļoti individuāla lieta.
Viņš ļoti neatlaidīgi prasīja atcerēties vēl vienu lietu, laiks, kad "vēstneši" mani atstāja. Viņš ieteica padomāt par apgaismojuma starpību tobrīd, kad es "uzlidoju", un tad, kad sudrabainie putni "lidoja ar mani". Kad pirmoreiz mokoši paceļos gaisā, bija tumšs, bet, kad ieraudzīju putnus, viss jau bija sarkanīgs — gaiši sarkans vai, šķiet, oranžs. Viņš teica:
— Tātad tas bija dienas otrā pusē. Saule vēl nebija norietējusi. Kad kļūst pavisam tumšs, vārnu padara aklu baltums — gluži tāpat kā mūs naktī padara aklus tumsa. Tas norāda uz to, ka tavi vēstneši tev atnesīs pēdējo ziņu dienas beigās. Vēstneši tevi sauks līdzi, un, lidojot pār tavu galvu, viņi būs sudrabbalti. Tādus tu ieraudzīsi tos mirdzam debesīs. Un tas nozīmēs, ka tavs laiks ir klāt. Tas nozīmēs, ka tu nomirsi un pats kļūsi par vārnu.
— Bet kas būs, ja es ieraudzīšu tos no rīta?
— Tu neieraudzīsi tos no rīta.
— Vārnas taču lido visu dienu…
— Ne jau tavi vēstneši, aunapiere.
— Bet kā tad tavi vēstneši don Huan?
— Mani atlidos no rīta. Viņi ari būs trīs. Mans benefaktors man teica, ka tos var aizdzīt ar kliedzienu, pārvērst melnos, ja nevēlies mirt. Taču tagad es zinu, ka to nevar izdarīt. Benefaktors bija izcils meistars kliegšanā, jebkādu trokšņu un vardarbības ziņā, kas saistīta ar velna zāli. Dūmiņš, manuprāt, ir savādāks tieši tādēļ, ka ir bezkaislīgs. Ar viņu viss notiek godīgi. Kad tavi sudrabainie vēstneši atnāks tev pakaļ, nav nekādas vajadzības uz viņiem kliegt — vienkārši lido kopā ar viņiem, kā tu to jau ari darīji. Paņēmuši tevi līdzi, viņi izmainīs lidojuma virzienu, un jūs būsiet četras prom lidojošas vārnas.
Sestdien, 1965. gada 10. aprīlī
Palaikam izjutu īsus neskaidrus neparastās realitātes uzplaiksnījumus.
Prātā bieži vien nāca kāda aina no halucinogēnā eksperimenta ar sēnēm—mīksta tumša kniepadatu caurumu masa. Joprojām vēl vizuāli to priekšstatīju kā tauku vai eļļas burbuli, kas sāk mani ievilkt savā centrā. Tas bija tā, it kā centrs atveras un mani ierij, un uz īsu acumirkli es izjutu kaut ko līdzīgu neparastās realitātes stāvoklim, kas mani satrauca, uzbudināja un radīja neērtības sajūtu. Tādēļ es apzināti centos izbeigt šos pārdzīvojumus uzreiz, tiklīdz tie sākās.
Šodien aprunājos par šo stāvokli ar donu Huanu un palūdzu viņam padomu. Viņam acīmredzot tas nemaz neinteresēja, un viņš ieteica nepievērst uzmanību visām šīm izjūtām — tās ir absolūti nevērtīgas un bezjēdzīgas. Uzmanību jāpievērš tikai tām vīzijām, kurās es ieraudzīšu vārnu. Jebkurš cits "redzējums" būs vienkārši manu baiļu rezultāts. Viņš vēlreiz man atgādināja, ka dūmiņš prasa spēcīgu, bezkaislīgu dzīvi. Personīgi man, šķita, ka esmu sasniedzis kādu bīstamu slieksni, un es viņam teicu, ka nerodu vairs sevī spēku, lai ietu vēl tālāk, — ar šīm sēnēm patiesi saistījās kaut kas ļoti šausminošs.
Salīdzinot savas halucinogēnās pieredzes redzes ainas, neizbēgami secināju, ka esmu ieraudzījis pasauli, kura zināmā mērā strukturāli atšķiras no parastās vīzijas. Citos pārdzīvotajos neparastās realitātes stāvokļos redzētās formas un tēlu sistēmas vienmēr iekļāvās manas ierastās pasaules vizuālās uztveres robežās. Turpretī halucinogēnā dūmiņa iedarbē es redzēju pavisam savādāk. Viss bija manā acu priekšā, taisnā horizontālā redzes līnijā, — un ne virs, ne zem šī horizonta nekā nebija.
Jebkura aina bija kaitinoši plakana, un tomēr, lai cik dīvaini tas ari neliktos, tai piemita kaut kāds ārkārtējs dziļums. Droši vien precīzāk būtu teikt, ka šīs ainas bija neparasti skaidru detaļu sakopojums atšķirīga apgaismojuma laukā. Gaisma laukā kustējās, radot griešanās efektu.
Sasprindzinoties un piespiežot sevi atcerēties, biju spiests pielietot analoģiju sēriju, lai beidzot "saprastu", ko es "redzēju". Piemēram, dona Huana seja izskatījās gluži kā tā būtu nogremdēta zem ūdens. Ūdens it kā tecēja nepārtrauktā straumē pa viņa seju un matiem, turklāt visu varēja saskatīt tādā palielinājumā, ka varēju redzēt katru viņa ādas poru un katru matiņu uz galvas, kad fokusēju uz to savu uzmanību. No otras puses, es redzēju plakanas un stūrainas matērijas masas, taču tās nekustējās, jo viņu izstarotā gaisma nemirdzēja.
Kad donam Huanam pajautāju, kas tas īsti bija, viņš atbildēja, ka tā, kā es tikai pirmo reizi redzēju kā vārna, tēli bija neskaidri un nenozīmīgi, un drīz vien es pats visu atpazīšu.
Es atkal apvaicājos par atšķirībām, kuras ievēroju gaismas kustībā.
— Tam, kas ir dzīvs, — viņš teica, — piemīt iekšēja kustība, un vārna viegli var redzēt, kad kaut kas ir miris vai tuvu nāvei, jo kustība apstājas vai palēninās līdz pilnīgai izzušanai. Turklāt vārna redz, ja kaut kas kustas pārāk ātri, un pēc šīs pašas pazīmes arī to, ja kaut kas kustas ne tā, kā vajag.
— Bet ko tas nozīmē, ka kaut kas kustas pārāk ātri vai ne tā kā vajag?
— Tas nozīmē, ka vārna patiešām var pateikt, no kā jāizvairās, bet pēc kā jātiecas. Ja kaut kas kustas pārāk ātri sevī, tas nozīmē, ka tas var uzsprāgt vai uzliesmot, un vārna no tā izvairās. Ja tas kustas iekšā tā kā vajag, tas ir patīkams skats un vārna aizvien to meklēs.
— Vai akmeņiem piemīt iekšēja kustība.
— Nē. Ne akmeņiem, ne mirušiem dzīvniekiem, ne mirušiem kokiem. Taču uz tiem ir patīkami skatīties. Lūk, kāpēc vārnas mēdz uzkavēties virs mirušiem ķemieņiem. Viņām patīk uz tiem skatīties. Tiem iekšā nekustas neviena gaisma.
— Bet, kad miesa sairst, vai tad tā neizmainās, nekustas?
— Protams, ka izmainās, taču tā ir pavisam cita kustība. Tas, ko redz vārna, ir miljoniem mazu atsevišķu gaismu, kas kustas miesā. Katram no kustīgajiem punktiem ir sava paša gaisma; lūk, kāpēc vārnām tik ļoti patīk to redzēt. Tas patiešām ir neaizmirstams skats.
— Vai tu to pats redzēji, don Huan?
— To var redzēt katrs, kas mācās kļūt par vārnu. Tu pats to ieraudzīsi.
Te nu es uzdevu donam Huanam neizbēgamo jautājumu:
— Vai es patiešām kļuvu par vārnu? Un katrs, kas uz mani paskatījās, noturēja mani par parastu vārnu?
— Nē, tu nedrīksti tā domāt, kad tev ir darīšana ar sabiedroto spēkiem. Tādi jautājumi ir bezjēdzīgi. Kļūt par vārnu ir ārkārtīgi viegli, — ne grūtāk, kā izdarīt kādu palaidnību—no tā nav nekāda lielā labuma. Kā jau es tev teicu, dūmiņš nav priekš tiem, kas meklē spēku. Viņš ir tikai priekš tiem, kas cenšas redzēt. Es iemācījos kļūt par vārnu tāpēc, ka šie putni ir vispiemērotākie. Nekādi citi putni tās netraucē, varbūt vienīgi izņemot izsalkušus ērgļus. Taču vārnas lido baros un spēj sevi aizsargāt. Cilvēki arī netraucē vārnas, un tas ir ļoti nozīmīgs apstāklis. Jebkurš ievēros lielu ērgli, it īpaši neparastu ērgli vai jebkuru citu lielu neparastu putnu, bet kurš gan sāks interesēties par vārnām? Vārna var justies drošībā. Tās izmēri un daba ir ideāli. Viņa var netraucēti iekļūt jebkurā vietā, nepievēršot sev lieku uzmanību. No otras puses, var kļūt par lauvu vai lāci, taču tas ir diezgan bīstami. Šie radījumi ir pārāk lieli — lai par tādiem pārvērstos, nepieciešams pārāk daudz enerģijas. Var vēl kļūt par ķirzaku vai prusaku, vai pat par skudru, taču tas jau ir krietni vien bīstamāk, jo lielie dzīvnieki medī sīkos.
Es sāku strīdēties — tas, ko viņš saka, nozīmē, ka patiešām var pārvērsties par vārnu vai prusaku, vai par kaut ko citu. Taču viņš vēlreiz uzsvēra, ka neesmu neko sapratis.
—Nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai iemācītos patiešām būt par vārnu, — viņš teica, — taču tu neizmainījies un nepārstāji būt cilvēks. Šeit nepieciešams pavisam kaut kas cits.
— Vai tu man vari pateikt, don Huan, ko tas nozīmē — pavisam kaut kas cits?
— Varbūt ka tagad tu jau pats to zini. Droši vien, ja tu tā nebaidītos zaudēt prātu vai pazaudēt savu ķermeni, tad noteikti saprastu šo brīnumaino noslēpumu. Bet, iespējams, tev vēl jāpagaida, līdz tu atbrīvosies no savām bailēm, — tad arī sapratīsi, ko es ar to biju domājis.