Kā pēdējais manos lauka pierakstu bloknotos pieminēts notikums 1965. gada septembrī. Tā bija dona Huana pēdējā mācību stunda, kuru es apzīmēju kā "īpašu neparastās realitātes stāvokli", jo to nebija izraisījis neviens līdz šim pielietotais augs. Acīmredzot dons Huans to izsauca, meistarīgi manipulējot ar savu uzvedību. Cietiem vārdiem sakot, viņš tik meistarīgi notēloja, ka man neradās ne mazākās šaubas par to, ka viņš īstenībā nav nemaz viņš. Tā rezultātā izjutu dziļu iekšēju konfliktu, j o gribēju ticēt, ka manā priekšā ir dons Huans, taču īstenībā tomēr nevarēju būt par to pilnīgi pārliecināts. Šī konflikta rezultātā pārciestās apzinātās šausmas radīja man vismaz pāris nedēļas ilgus nopietnus veselības traucējumus. Pēc tam es nolēmu, ka krietni vien saprātīgāk būto pārtraukt manas turpmākās mācības, kamēr vēl nav par vēlu. Kopš tā laika vairs nekādos eksperimentos nepiedalījos, lai gan dons Huans joprojām izturējās pret mani kā pret savu mācekli. Pats viņš uzskatīja, ka mana aiziešana ir tikai kārtējais mācību posms, kas nepieciešams dziļākām pārdomām un var ilgt nenoteikto laiku, taču savas zināšanas viņš man vairāk neatklāja.
Sīku atskaiti par pēdējo eksperimentu uzrakstīju tikai gandrīz mēnesi pēc tā norises, lai gan visspilgtākos tā momentus fiksēju jau nākamajā dienā, kad atrados vislielākajā emocionālā uzbudinājuma stāvoklī pēc pārciestajām neizsakāmajām šausmām.
Piektdien, 1965. gada 29. oktobrī
Ceturdien, 1965. gada 30. septembrī, es atbraucu apciemot donu Huanu. Joprojām man atgadījās īslaicīgi neparastās realitātes stāvokļa uzplūdi, lai gan visiem spēkiem centos no tiem izvairīties vai tos atmest, kā to bija ieteicis dons Huans. Es jutos arvien sliktāk un sliktāk, jo šādi stāvokļi ikreiz ieilga. Es sāku asi uztvert lidmašīnu troksni. Kad tās lidoja man pāri, manu uzmanību pretēji manai gribai neizbēgami piesaistīja un noturēja lidmašīnas motora troksnis, es burtiski jutu, ka lidoju tam līdzi it kā atrastos lidmašīnā vai tai līdzās. Šī sajūta bija ļoti nepatīkama, bet vēl vairāk mani satrauca tas, ka nespēju no tās atbrīvoties.
Dons Huans uzmanīgi uzklausīja manu stāstu visos sīkumos un secināja, ka šoreiz lieta ir ļoti nopietna, jo esmu pazaudējis dvēseli. Teicu, ka šīs halucinācijas rodas jau kopš tā laika, kad sāku pīpēt sēnes. Viņš turpretī iebilda, paziņojot, ka tās parādījās nesen, ka agrāk es biju izbijies un iedomājos visādas blēņas, bet, lūk, tagad es patiešām esmu noburts. Kā pierādījumu viņš minēja to, ka tieku nests līdzi aizlidojošo lidmašīnu troksnim. Viņš paskaidroja, ka parasti noburtu cilvēku, kurš pazaudēj is savu dvēseli, var noķert strauta vai upes troksnis un aiznest to pretī nāvei. Tad viņš palūdza man aprakstīt visu, ko darīju pirms tam, kad sāku izjust šādas halucinācijas. Es uzskaitīju viņam visu, ko darīju, tādā secībā, kā spēju to atcerēties. Pēc šī mana stāsta viņš noteica vietu, kur es pazaudēju savu dvēseli.
Šķita, ka donu Huanu tas ārkārtīgi ieinteresēja, kas viņam nebūt nebija raksturīgi. Es, protams, vēl vairāk satraucos. Viņš teica, ka viņam nav ne mazākā priekšstata par to, kas varēja nozagt manu dvēseli, — bet, lai kas tas arī nebūtu, viņš neapšaubāmi grasās mani pazudināt vai nodarīt man nopietnu ļaunumu. Tad dons Huans sniedza man precīzas instrukcijas par "kaujas formu" — īpašu pozu, kura jāieņem, paliekot sev labvēlīgā vietā (traipā). Man bija jāsaglabā šī pozīcija, kuru viņš sauca par formu (una forma pora pelear).
Jautāju, kam tas viss vajadzīgs un ar ko man jākaro. Viņš atbildēja, ka grasās noskaidrot, kas paņēmis manu dvēseli un vai to nevar atdabūt atpakaļ. Pa to laiku man bija jāpaliek šajā vietā, līdz viņš atgriezīsies. Kaujas forma, viņš teica, nepieciešama kā piesardzības solis gadījumā, ja kaut kas atgadīsies viņa prombūtnes laikā, un tā jāizmanto, ja man uzbrūk. Kaujas forma jāizpilda šādi: satiekoties aci pret aci ar uzbrucēju, man ar plaukstu jāplikšķina pa labās kājas cisku, bet ar kreiso kāju jāsit savdabīgu dejas takti.
Viņš brīdināja, ka šo formu jāieņem tikai galēja sasprindzinājuma brīžos, bet, kamēr nepastāv tiešas briesmas, man vienkārši jāsēž ar sakrustotām kājām savā vietā. Ārkārtēju briesmu gadījumā jāizmanto vienu no pēdējiem aizsardzības paņēmieniem: ar kaut ko jāmet ienaidniekam. Viņš paskaidroja, ka parasti metot ar spēka priekšmetu, — bet, tā kā man tāda nav, tad jāizmanto jebkurš neliels akmens, kurš ieguls labās rokas plaukstā, — akmens, kuru es spēšu noturēt, piespiežot ar lielo pirkstu pie plaukstas. Viņš teica, ka šo līdzekli jāpielieto tikai tad, ja neradīsies nekādas šaubas par to, ka manai dzīvībai patiešām draud briesmas. Metienu jāpavada ar kaujas saucienu, tādu kliedzienu, kas spēj vadīt priekšmetu tieši mērķī. Viņš uzsvēra, ka īpaša vērība jāpiegriež saucienam, to nedrīkst izmantot tāpat vien, bet tikai "ārkārtējas nopietnības apstākļos".
Es jautāju, ko nozīmē "ārkārtējas nopietnības apstākļi". Viņš teica, ka kaujas sauciens paliek ar cilvēku uz visu dzīvi, tāpēc tam jābūt pietiekoši labam pašā sākumā, bet vienīgais veids, kā pareizi sākt, ir apvaldīt dabiskās bailes un šaubas līdz tam brīdim, kamēr pārpildies ar spēku līdz pēdējai iespējai, un tad kliedziens izlauzīsies jau ar spēku un virzienu. Tie arī ir nepieciešamie nopietnības apstākļi, lai kaujas sauciens izdotos.
Man bija nepieciešami papildskaidrojumi par spēku, kuram mani jāpārpilda pirms izsauciena. Viņš teica, ka kaut kas, izejot no zemes, uz kuras stāvi, pārskrien pār ķermeni. Ar vārdu sakot, tas ir īpašs spēka veids, kurn izstaro pati labvēlīgā vieta. Šis spēks tad ari rada kliedzienu. Ja to izdosies pareizi novirzīt, tad kaujas sauciens izdosies ideāli.
Tad es atkārtoti pavaicāju par to, kam tad īsti, viņaprāt, ar mani būtu jānotiek. Viņš atbildēja, ka neko par to nezina, un visai teatrāli lūdza mani "pielipt" pie manas vietas uz visu šo laiku, jo tas būs vienīgais aizsardzības veids pret visu, kas var notikt.
Viņa teiktais mani biedēja, un es palūdzu, lai viņš izsakās konkrētāk. Viņš atbildēja, ka precīzi zina vienīgi to, ka es nekādā gadījumā nedrīkstu kustēties. Nedrīkstu iet mājā vai kramos, bet pats galvenais — man ir kategoriski aizliegts teikt kādu vārdu vai izdvest kādu skaņu pat viņam. Vēl viņš piebilda, ka varu dziedāt savas Meskalito dziesmas, ja būšu pārāk izbijies. Vispār jau man arī tāpat ir pietiekami daudz zināms par visām šīm lietām, un tāpēc viņam nemaz nevajadzētu brīdināt mani līdzīgi bērnam par šī uzdevuma nopietnību.
Viņa brīdinājumi mani vēl vairāk satrauca, un man kļuva skaidrs, ka sagaidāms kaut kas īpaši baismīgs. Jautāju, kāpēc viņš man iesaka dziedāt Meskalito dziesmas un no kā man, viņaprāt, vajadzēs izbīties. Viņš tikai iesmējās un teica, ka es varu izbīties no vientulības. Tad viņš iegāja mājā un aizvēra durvis.
Palūkojos pulkstenī. Pulksten septiņi vakarā. Ilgu laiku nosēdēju pilnīgi nekustīgi. No dona Huana istabas neatskanēja neviena skaņa. Valdīja pilnīgs klusums. Pūta stiprs vējš, un es iedomājos, vai nevajadzētu aiziet līdz mašīnai, lai atnestu no turienes kādu vairogu, kas aizsargātu mani no vēja, taču neuzdrošinājos pārkāpt dona Huana norādījumus. Miegs nenāca, taču biju noguris, bet aukstais vējš neļāva atpūsties.
Pēc četrām stundām izdzirdu, kā dons Huans iet ap māju. Nodomāju, ka viņš droši vien izgājis pa aizmugures durvīm, lai nokārtotu krūmos savas dabiskās vajadzības. Tad viņš skaļi mani pasauca:
— Hei, puisi! Hei, puisi, nāc šurp!
Jau gandrīz vai metos pie viņa. Balss bija viņa, taču sveša intonācija un vārdi. Dons Huans nekad nemēdza man kliegt "Hei, puisi!", tāpēc arī paliku uz vietas. Man pa muguru sāka skraidīt aukstuma tirpiņas. Viņš atkal sāka izkliegt tos pašus vai ļoti līdzīgus vārdus.
Dzirdēju, kā viņš apiet apkārt mājai, kā paklūp pret malkas klēpi, it kā nezinātu, ka tas tur atrodas. Tad viņš piegāja pie verandas un apsēdās līdzās durvīm, atspiedies ar muguru pret sienu. Viņš šķita smagāks nekā parasti. Viņa kustības nebūt nebija lēnas vai neveiklas, bet vienkārši smagnējākas. Turklāt tā nebija viņa vieta, bet dons Huans nekad, nekādos apstākļos nesēdēja nevienā citā vietā.
Tad viņš atkal sāka ar mani runāt. Pajautāja, kāpēc es atteicos atnākt, kad biju viņam vajadzīgs. Viņš runāja skaļi. Negribēju uz viņu skatīties, un tomēr kaut kas neatvairāmi man lika viņu novērot. Viņš sāka lēni šūpoties no vienas puses uz otru. Es izmainīju pozu, pieņēmu kaujas formu, kurn viņš bija man iemācījis, un pagriezos ar seju pret viņu. Mani muskuļi saspringa un dīvaini sastinga. Nezinu, kas pamudināja mani ieņemt kaujas formu,—varbūt pārliecība, ka dons Huans tīšām cenšas mani nobiedēt, radot iespaidu, ka tas, kuru es redzu, nemaz nav viņš. Šķita, it kā viņš ļoti precīzi dara to, kas viņam nav raksturīgs, lai tādā veidā sētu šaubas manā apziņā. Es baidījos, taču vēl aizvien it kā stāvēju tam visam pāri — es taču patiešām kritiski novērtēju un analizēju visu notikumu gaitu.
Tobrīd dons Huans piecēlās. Viņa kustības bija man absolūti nepazīstamas. Viņš izstiepa rokas sev priekšā un pastiepās uz priekšu, vispirms paceļot pēcpusi, tad pieķērās pie durvīm un iztaisnoja ķermeņa augšdaļu. Ārkārtīgi izbrīnījos par to, cik labi pazīstu viņa kustības un kādas šausmas viņš man iedvesis, vienkārši parādot donu Huanu, kurš kustas ne tā kā dons Huans.
Viņš paspēra pāris soļus uz manu pusi, ar rokām pieturēdams savu jostasvietu, it kā cenšoties iztaisnoties vai it kā viņam sāpētu mugura. Viņš elsa un tusnīja. Viņa deguns, šķiet, bija ciet. Viņš teica, ka grasās ņemt mani līdzi, un lika man celties un viņam sekot, tad sāka iet no mājas rietumu virzienā. Es izmainīju pozu, lai būtu ar seju pret viņu. Viņš pagriezās. Es nekustējos no savas vietas: sēdēju tajā kā pielīmēts.
Viņš sāka aurot:
— Hei, puisi, es taču tev teicu, lai tu nāc man līdzi. Ja nenāksi, aizvilkšu tevi ar varu!
Un devās pie manis. Sāku sist ar plaukstu pa labās kājas cisku un ātrā tempā izpildīju man iemācīto aizsargdeju. Viņš pienāca pie verandas stūra tieši man pretī un gandrīz pavisam cieši klāt. Neizsakāmā izmisumā jau gatavojos ieņemt metiena pozīciju, taču viņš mainīja virzienu un devās prom, uz krūmiem kreisajā pusē. Jau promejot viņš uz mirkli pēkšņi pagriezās, taču es biju tam gatavs, ar seju pret viņu.
Viņš nozuda skatienam. Vēl kādu brīdi saglabāju kaujas pozīciju, bet, tā kā viņš vairs nebija redzams, apsēdos, sakrustoju kājas un atspiedos ar muguru pret laukakmeni. Un te nu patiesi izbijos. Gribēju bēgt, taču šī doma mani izbiedēja vēl vairāk, jo sapratu, ka nokļūšu pilnīgā viņa varā, ja viņš saķers mani pa ceļam uz mašīnu. Sāku dziedāt man zināmās peijotes dziesmas, taču nez kāpēc sajutu, ka šīm dziesmām šeit trūkst spēka. Tās varēja iedarboties tikai kā nomierinošs faktors, un tomēr tās man palīdzēja. Dziedāju tās atkal un atkal.
Bez ceturkšņa trijos atskanēja troksnis mājas iekšienē. Tūdaļ pat izmainīju pozu. Durvis atvērās, un no turienes grīļodamies iznāca dons Huans. Viņš bija ar rokām saķēris kaklu un kampa ar muti gaisu, tad noslīga uz ceļiem manā priekšā un sāka vaidēt. Smalkā žēlabainā balsī viņš palūdza pienākt viņam klāt un palīdzēt. Tad viņš atkal sāka kliegt, pieprasot, lai es pieeju pie viņa. No kakla viņam lauzās ārā pirmsnāves gārdzieniem līdzīgas skaņas. Viņš izmisīgi lūdzās, lai es pienāku klāt un palīdzu—kaut kas viņu žņaudza. Sāka rāpot četrrāpus, līdz atradās pusotra metra attālumā no manis. Pastiepa man pretī rokas un teica: "Nāc šurp!" Pēc tam viņš piecēlās. Viņa rokas stiepās pēc manis, un, šķiet, grasījās jau mani satvert. Piesitu kāju pie zemes un sāku plaukšķināt pa cisku. Biju gluži vai zaudējis prātu no bailēm.
Viņš pēkšņi apstājās un gar mājas stūri devās krūmu virzienā. Es izmainīju savu stāvokli, lai atrastos ar seju pret viņu. Pēc kāda laiciņa atkal apsēdos. Dziedāt vairs negribējās. Šķita, ka visa mana enerģija ir izsmelta. Ķermenis smeldza. Visi muskuļi bija saspringti un sāpīgi savilkti. Galvā pilnīgs haoss. Nesapratu, vai esmu tiesīgs dusmoties uz donu Huanu vai nē. Gluži nopietni apsvēru iespēju mesties viņam virsū, taču kaut kādā veidā skaidri zināju, ka viņš mani nospiedīs kā blusu. Gribējās kliegt. Kritu galējā izmisumā, bet, iedomājoties, ka dons Huans grasās visu laiku mani baidīt, biju gatavs apraudāties. Nekādi nespēju izprast visa šī aktiermākslas farsa patiesos iemeslus; taču viņa kustības bija tik meistarīgas, ka es patiešām pilnībā apjuku. Tas neizskatījās tā, it kā viņš censtos kustēties kā sieviete, bet, gluži otrādi, — tas izskatījās tā, it kā viņa censtos kustēties un staigāt kā dons Huans, taču ir pārāk smagnēja un viņai trūkst viņa lokanības. Lai arī kas nebūtu manā priekšā, tas radīja iespaidu, ka masīva sieviete cenšas imitēt vēl spēkpilna sirmgalvja ātrās un vieglās kustības.
Šīs pārdomas noveda mani panikas stāvoklī. Skaļi kaut kur pavisam netālu sāka sisināt sienāzis. Ievēroju šī toņa labskanību; šķiet, viņam bija baritons. Skaņa sāka pieklust. Pēkšņi nodrebēju ar visu ķermeni un ieņēmu kaujas pozīciju, pavērsdamies ar seju virzienā, no kurienes tikko kā skanēja sienāža dziesma. Skaņa vilka mani sev līdzi, tā jau bija gandrīz mani sagrābusi, vēl pirms sapratu, ka tā tikai atgādina sienāža dziesmu. Skaņa atkal tuvojās un kļuva šausmīgi skaļa. Sāku dziedāt savu peijotes dziesmu — arvien skaļāk un skaļāk. Pēkšņi sienāzis apklusa. Es tūdaļ pat apsēdos, taču turpināju dziedāt. Nākamajā acumirklī ieraudzīju cilvēka figūru, kas skrēja manā virzienā no tās puses, kas atradās pretējā virzienā tai, no kuras bija skanējusi sienāža dziesma. Sāku plaukšķināt pa cisku un izmisīgi ar pēdu sist takti. Figūra ātri panesās man garām, gandrīz man pieskardamās. Kaut kas sunim līdzīgs. Bailes sagrāba mani ar tādu spēku, ka es burtiski pārakmeņojos. Vairs nespēju atcerēties, ko tobrīd jutu vai domāju.
Līdz ar rīta rasu man kļuva nedaudz vieglāk. Lai ari kas nebūtu noticis, acīmredzot tas bija jau beidzies. 5.48 no rīta durvis atvērās, un dons Huans mierīgi iznāca verandā. Viņš izstaipījās, nožāvājās un paskatījās uz mani. Pēc tam paspēra divus soļus manā virzienā, turpinot žāvāties. Es ieraudzīju viņa acis aiz pievērtajām skropstām. Un pielēcu kājās. Toreiz zināju tikai vienu — lai arī kurš (vai kas) tas nebūtu, tas nav dons Huans.
Es paķēru no zemes nelielu stūrainu akmeni, kurš tieši atradās pie manas kreisās rokas, un, pat nepalūkojies uz to, piespiedu ar lielo pirkstu pie pārējiem izstieptajiem pirkstiem. Izveidojās tā forma, kurn man iemācīja dons Huans. Nākamajā acumirklī mani pārpildīja dīvains spēks, es iekliedzos un metu viņam ar akmeni. Domāju, ka tas bija lielisks kliedziens. Tobrīd man bija vienalga, vai esmu dzīvs vai miris, — es apzinājos, ka šim kliedzienam piemīt drausmīgs spēks. Tas bija ilgs un griezīgs, un tas patiešām virzīja manu roku. Figūra manā priekšā sašūpojās, iespiedzās, grīļodamās aizstreipuļoja prom no mājas krūmos.
Pagāja dažas stundas, līdz mazliet nomierinājos. Sēdēt vairs nevarēju, bet turpināju mīdīties tai pašā vietā. Man trūka elpas, tādēļ nācās elpot caur muti.
Pulksten vienpadsmitos dons Huans atkal iznāca no mājas. Salēcos, — taču šoreiz viņa kustības varēja piederēt tikai donam Huanam. Viņš tūdaļ aizgāja uz savu vietu un apsēdās savā ierastajā un tik labi zināmajā pozā.
Palūkojās uz mani un pasmaidīja. Tas bija dons Huans! Es piegāju pie viņa un, tā vietā, lai sadusmotos, noskūpstīju viņa roku. Es patiešām ticēju, ka tas nebija viņš, kas radīja visas šīs drausmās lietas, — ka kaut kas, atdarinot viņu, gribēja nodarīt man lielu ļaunumu vai pat nogalināt.
Saruna aizsākās ar spriedelējumiem par to, kas ir tā sieviete, kas, mūsuprāt, bija sagrābusi manu dvēseli. Dons Huans palūdza man viņam izstāstīt visos sīkumos manus nakts piedzīvojumus.
Īsi izstāstīju viņam visu notikumu gaitu loģiskā secībā. Viņš visu laiku smējās, it kā tas būtu tikai joks. Kad es pabeidzu, viņš teica:
— Tu rīkojies lieliski. Tu uzvarēji kauju par savu dvēseli. Taču šī lieta ir daudz nopietnāka, nekā es biju domājis. Tava darbība pagājušonakt nebija ne plika graša vērta. Par laimi tu jau biji paguvis šo to iemācīties. Ja tev nebūtu šo nelielo praktisko iemaņu, tu tagad jau būtu miris, jo tas, ar ko tu sadūries pagājušonakt, gribēja tevi nogalināt.
— Bet kā tas iespējams, don Huan, ka viņa spēj pieņemt tavu veidolu?
— Ļoti vienkārši. Viņa ir diablera, un viņai ir labs palīgs viņā pusē. Taču viņa ne pārāk veikli spēja piesavināties manu izskatu, un tu atklāji viņas viltību.
— Vai palīgs no viņās puses ir tas pats, kas sabiedrotais?
— Nē, palīgs palīdz diablero. Palīgs — tas ir gars, kas dzīvo pasaules viņā pusē un palīdz diablero nodarīt sāpes vai izsaukt slimības. Viņš palīdz viņam nogalināt.
— Vai diablero arī var iegūt sabiedroto, don Huan?
—Tieši diablero jau arī izmanto sabiedrotos, taču pirms diablero spēj pieradināt sabiedroto, viņš parasti izmanto palīgu, kurš viņam palīdz.
— Bet kā tad ir ar to sievieti, kura pieņēma tavu veidolu, don Huan? Vai viņai ir tikai palīgs? Vai nav sabiedrotā?
— Es nezinu, vai viņai ir vai nav sabiedrotais. Dažiem nepatīk sabiedrotā spēks un viņi dod priekšroku palīgam. Pieradināt sabiedroto — tas ir grūts darbs. Daudz vieglāk iegūt palīgu viņā pusē.
— Kā tu domā, vai es varu atrast sev palīgu?
— Lai to uzzinātu, tev daudz jāmācās. Mēs atkal esam pašā sākumā, gandrīz kā pašā pirmajā dienā, kad tu atnāci pie manis un lūdzi pastāstīt par Meskalito, bet es to nevarēju izdarīt, jo tu nesaprastu. Tā viņā puse — tā ir diablero pasaule. Domāju, ka vislabāk būs, ja es tev pastāstīšu par maniem personīgajiem iespaidiem un sajūtām — gluži tāpat, kā to darīja mans benefaktors, stāstot par savu pieredzi. Viņš bija diablero un karotājs, un tāpēc viņa dzīvē nozīmīga loma tika atvēlēta spēkam un vardarbībai. Man turpretī tas viss ir svešs — tāda nu reiz ir mana daba. Tu redzēji manu pasauli no paša sākuma. Tāpēc, lai parādītu tev mana benefaktora dzīvi, — es varu tikai pievest tevi pie tās durvīm, bet, kā rīkoties tālāk, izlem pats. Tev nāksies to mācīties patstāvīgi. Tagad jāatzīst, ka esmu pieļāvis vienu kļūdu. Kā tagad redzu, daudz labāk ir sākt ceļu tā, kā darīju es pats — patstāvīgi. Tad vieglāk saprast, cik vienkārša un vienlaikus dziļa ir šī atšķirība. Diablero — tas ir diablero, bet karotājs — tas ir karotājs. Bet cilvēks, kurš tikai iet pa dzīves ceļiem, ir viss. Šodien es neesmu ne karotājs, ne diablero. Man ir tikai ceļi, pa kuriem es eju, jebkurš ceļš, kuram ir sirds vai kuram var būt sirds. Tad es pa to eju, un vienīgais vērā ņemamais izaicinājums ir—noiet pa to līdz pašam galam. Un es eju pa to, eju un, elpu aizturējis, skatos — kamēr vien vēl esmu dzīvs.
Viņš apklusa. Viņa sejā parādījās savdabīga izteiksme — viņš šķita neparasti nopietns. Nezināju, ko viņam pavaicāt vai teikt. Viņš turpināja:
— Ir īpaša mācības daļa par to, kā nokļūt līdz plaisai starp pasaulēm un kā ieiet citā pasaulē. Pastāv plaisa starp divām pasaulēm: diablero pasauli un dzīvo cilvēku pasauli. Ir vieta, kur abas pasaules krustojas. Tur ir plaisa. Tā atveras un aizveras kā durvis vējā. Lai tur nokļūtu, cilvēkam jāattīsta un jānorūda sava griba, šim mērķim jākļūst par viskvēlāko, visnepārvaramāko vēlēšanos. Taču tas jādara pašam, bez jebkāda spēka vai kā cita palīdzības. Pašam viss jāapsver un jāizlemj līdz mirklim, kad ķermenis būs gatavs veikt šo ceļojumu. Par šo mirkli vēsta ilglaicīga roku un kāju trīcēšana un šausmīga vemšana. Cilvēks parasti nevar ne ēst, ne gulēt un nonāk līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Ja konvulsijas vairs nepāriet, viņš ir gatavs; un plaisa starp pasaulēm līdzīgi monumentālām durvīm atveras no augšas līdz apakšai. Kad plaisa atveras, vajag pa to iekļūt. Viņā pusē ir grūti redzēt. Tur ir tik vējains kā smilšu vētras laikā. It visur savijas virpuļi. Cilvēkam tad jāiet jebkurā virzienā. Ceļojums būs īss vai garš, tas ir atkarīgs no viņa gribasspēka. Nedrošs un vājš cilvēks iet ilgi un bīstami. Pēc šī ceļojuma cilvēks nokļūst tādā kā līdzenumā, kas paceļas virs zemes. To var pazīt pēc vēja, kas šai vietā ir īpaši negants, tas burtiski gāž tevi nost no kājām, un viss pārējais nogrimst tā rēkoņā. Šī plato virsotnē atrodas ieeja citā pasaulē, un tur arī atrodas aizsegs, kas nodala vienu pasauli no otras. Mirušie iziet tai cauri bez skaņas, bet mums tā ir jāpārplēš ar kliedzienu. Vējš pieņemas spēkā, un, kad tas jau ir pietiekami stiprs, cilvēkam jāizrāda nelokāmu gribu, lai spētu to pakļaut. Nepieciešams tikai viegls grūdiens, nevis kārtīgs trieciens, kas var tevi izmest otrās pasaules citā malā. Tiklīdz tu nokļūsi viņā pusē, jāpastaigā visapkārt. Ja paveiksies, atradīsi palīgu kaut kur tuvumā, netālu no ieejas. Cilvēkam jāpalūdz viņam palīdzību. Saviem paša vārdiem jāpalūdz palīgam viņu iemācīt un padarīt par diablero. Ja palīgs piekrīt, viņš nogalina cilvēku uz vietas, un, kamēr tas ir miris, apmāca viņu. Kad tu pats veic tādu ceļojumu, tad, ja paveiksies, vari atrast sev par palīgu varenu diablero, kurš tevi nogalinās un apmācīs. Taču visbiežāk gadās sīki un nenozīmīgi diablero, kuri ļoti maz ko var iemācīt. Starp citu, nedz tev, nedz viņiem nav spēka atteikties. Vislabāk, protams, ir atrast par palīgu vīrišķo būtni, citādi vēl patrāpīsies kādai diablerai, kura tev sagādās neizsakāmas ciešanas. Visas sievietes ir tādas. Taču tas viss ir veiksmes ziņā. Vienīgi, ja paša cilvēka benefaktors ir varens diablero, kuram ir daudz palīgu viņā pasaulē, tad šajā gadījumā viņš var nosūtīt savu skolnieku pie kāda noteikta palīga. Mans benefaktors tāds arī bija, tādēļ viņš nosūtīja mani pie sava palīga. Pēc tam, kad atgriezīsies, tu jau vairs nebūsi tu pats. Tu būsi spiests turp atgriezties, lai bieži satiktos ar savu palīgu, un tu būsi spiests klaiņot arvien tālāk un tālāk no ieejas, līdz beidzot reiz aiziesi pārāk tālu un nevarēsi atgriezties.
Reizēm diablero var sagrābt dvēseli, izgrūst to cauri ieejai un atstāt pieskatīt savam palīgam, līdz pats atņems cilvēkam visu tā gribasspēku. Citos, tavam līdzīgos gadījumos, dvēsele pieder stipras gribas cilvēkam, un diablero to turēs savā maisā, jo tā ir pārāk smaga, lai to kaut kur nestu. Šādos gadījumos visu izšķir kauja, kauja, kurā diablero visu iegūst vai visu zaudē. Šoreiz viņa cieta sakāvi un bija spiesta atbrīvot tavu dvēseli. Ja viņa būtu uzvarējusi, tad būtu nodevusi to glabāšanā savam palīgam.
— Bet kā es uzvarēju?
— Tu neizkustējies no vietas. Ja vien tu būtu izkustējies kaut par collu, tu būtu iznīcināts. Viņa izvēlējās uzbrukumam laiku, kad manis šeit nebija, un rīkojās pareizi, taču zaudēja tādēļ, ka neņēma vērā tavu dabu, kurai arī ir nosliece uz varmācību, un vēl tādēļ, ka tu neizkustējies no savas vietas, kurā tu esi neuzveicams.
— Bet kā viņa būtu mani nogalinājusi?
— Viņa tevi satriektu līdzīgi kā zibens, bet galvenais jau viņa paturētu tavu dvēseli, un tu pamazām iznīktu.
— Bet kas tagad notiks, don Huan?
—Nekas. Tu atkaroji savu dvēseli. Tā bija laba kauja. Tu pagājušonakt ļoti daudz ko iemācījies.
Pēc tam mēs sākām meklēt manis mesto akmeni. Dons Huans teica, ja mēs to atradīsim, tad varēsim būt pilnīgi pārliecināti par to, ka šai lietai nu pielikts punkts. Mēs meklējām gandrīz trīs stundas. Man bija tāda sajūta, ka es to tūdaļ atpazīšu, taču mēs tā arī neko neatradām.
Tās pašas dienas vakarā dons Huans paņēma mani līdzi kalnos netālu no savas mājas. Tur viņš man sniedza garus un izsmeļošus norādījumus par īpašām kaujas metodēm un paņēmieniem. Atkārtojot visas šīs praktiskās iemaņas, pēkšņi atklāju, ka esmu palicis viens. Pa nogāzi uzskrēju kalna virsotnē, man sāka trūkt elpas. Biju nosvīdis, taču man klabēja zobi no aukstuma. Vairākas reizes pasaucu donu Huanu, taču viņš neatbildēja. Sāku izjust dīvainu satraukumu. Un pēkšņi tuvējos krūmos atskanēja troksnis, it kā kāds zagtos man klāt. Uzmanīgi ieklausījos, taču viss noklusa. Tad atkal iečaukstējās —jau tuvāk un skaļāk. Tobrīd man šķita, ka atkal atkārtojas pagājušās nakts notikumi. Acumirklī manas bailes bezgalīgi pieauga. Troksnis vēl aizvien tuvojās, un es zaudēju pēdējo spēku atliekas. Gribējās kaukt, raudāt vai aizbēgt, zaudēt samaņu. Kājas sagrīļojās, un es kliegdams nokritu zemē. Es pat nespēju atvērt acis. Pēc tam tikai atceros, kā dons Huans kurināja ugunskuru un masēja manas krampjos savilktās rokas un kājas.
Vēl dažas stundas atrados šādā dziļā šoka stāvoklī. Vēlāk dons Huans man paskaidroja, ka šī mana neadekvātā reakcija ir absolūti parasta parādība. Teicu, ka nespēju loģiski izskaidrot manas panikas iemeslu, un viņš paskaidroja, ka tās vis nebija bailes no nāves, bet gan ticamāk bailes pazaudēt savu dvēseli — tās bailes, kas raksturīgas cilvēkiem, kuriem trūkst nelokāmas apņemšanās.
Šis pārdzīvojums bija pēdējā no dona Huana mācībām. Kopš tā laika es atturējos iesaistīties jebkādos citos eksperimentos. Un, lai gan dons Huans vēl joprojām izturējās pret mani kā pret savu mācekli, es pats uzskatīju, ka esmu zaudējis kauju pirmajam zināšanu cilvēka ienaidniekam.