1960. gada vasarā, vēl būdams Kalifornijas universitātes antropoloģijas students, es devos dažos braucienos uz dienvidrietumiem, lai ievāktu ziņas par ārstniecības augiem, kurus izmanto šo vietu indiāņi. Šeit aprakstītie notikumi aizsākās viena šāda brauciena laikā. Es gaidīju Greihundas autobusu pierobežas ciematiņā un sarunājos ar paziņu, manu toreizējo gidu un pavadoni. Pēkšņi viņš man pie auss pačukstēja, ka pie loga sēdošais sirmais vecais indiānis ļoti daudz ko zina par augiem, īpaši par peijoti. Es, protams, nekavējoties palūdzu iepazīstināt mani ar šo cilvēku.
Mans paziņa iztālēm sasveicinājās, tad piegāja un pasniedza indiānim roku. Pēc īsas sarunas viņš pasauca mani ar žestu, bet pats tūdaļ pat, nemaz nepacenzdamies mūs iepazīstināt, pagāja nost. Vecais vīrs nebūt neizskatījās samulsis. Es nosaucu savu vārdu, bet viņš atbildēja, ka viņu sauc par Huanu un viņš ir manā rīcībā, turklāt viņš izmantoja spāņu uzrunas pieklājības formu. Pēc manas iniciatīvas mēs paspiedām viens otram roku un tad kādu laiku klusējām. Šī klusēšana nebūt nebija saspringta, mēs abi gluži vienkārši brīvi un dabiski saglabājām rāmu mieru. Viņa melnīgsnējo seju un kaklu vagoja grumbas, kas skaidri norādīja uz visai cienījamu vecumu, taču mani tūdaļ pārsteidza viņa stiprais un muskuļainais augums.
Pēc tam es viņam teicu, ka mani interesē ziņas par ārstniecības augiem. Atklāti sakot, es gandrīz neko nezināju par peijoti, taču izlikos par lielu zinātāju un pat devu mājienu, ka viņam varētu būt ļoti noderīgi ar mani aprunāties. Kamēr es pļāpāju tamlīdzīgā garā, viņš lēni pamāja un palūkojās uz mani, taču neko neteica. Man nācās novērsties no viņa skatiena, un mūsu saruna beidzās ar to, ka mēs kapa klusumā stāvējām iepretim viens otram. Beidzot pēc ļoti ilgas, kā man šķita, pauzes dons Huans piecēlās un palūkojās pa logu. Parādījās viņa autobuss, un viņš atvadījies izgāja no stacijas ēkas.
Es dusmojos uz sevi par to, ka sarunāju viņam visādas blēņas, bet viņa brīnišķīgās acis redzēja man cauri. Mans paziņa atkal pienāca pie manis un centās attaisnot manu neveiksmi. Viņš man paskaidroja, ka vecais vīrs bieži mēdz būt nerunīgs un noslēgts. Taču dīvainais nemiers, kas mani pārņēma pēc šīs mūsu pirmās satikšanās reizes, tik drīz neizklīda.
Drīz vien man izdevās uzzināt, kur dzīvo dons Huans, un es pēc tam vairākkārt viņu apciemoju. Katras šādas vizītes laikā es centos uzvedināt viņu uz sarunu par peijoti, taču nesekmīgi. Tomēr, neraugoties uz to, mēs kļuvām par labiem draugiem, un mani zinātniskie pētījumi tika piemirsti vai labākajā gadījumā ievirzīti citā gultnē, kas visai būtiski atšķīrās no maniem sākotnējiem nodomiem.
Paziņa, kurš mani iepazīstināja ar donu Huanu, vēlāk paskaidroja, ka vecais vīrs nav vis no Arizonas, kur mēs satikāmies, bet gan jaki cilts indiānis no Sonoras štata Meksikā.
Sākumā dons Huans man bija vienkārši interesants cilvēks, kas daudz ko zināja par peijoti un lieliski runāja spāniski. Bet, lūk, cilvēki, ar kuriem viņš kopā dzīvoja, ticēja, ka viņam piemīt kaut kādas "slepenas zināšanas", ka viņš ir bruho. Spāņu vārds "brujo" vienlaicīgi nozīmē ārstu, dziednieku, burvi, magu. Vēl tā mēdz saukt ari ar neparastiem un, kā likums, ļauniem spēkiem apveltītu cilvēku.
Es uzturēju šādas attiecības ar donu Huanu veselu gadu, pirms viņš man sāka uzticēties. Reiz viņš man pateica, ka viņam piemīt kādas zināšanas, kuras viņš mācekļa gados ieguvis no sava skolotāja, kuru viņš sauca par "benefaktoru". ( * Benefactor (spāņu) — labdaris, labvēlīgs apstāklis. (Red.)) Dons Huans savukārt par savu skolnieku bija izvēlējies mani, taču brīdināja, ka man nāksies uzņemties ļoti nopietnus pienākumus un ka apmācība būs ļoti ilga un nogurdinoša.
Stāstot par savu skolotāju, dons Huans bieži lietoja vārdu "diablero". Vēlāk es uzzināju, ka šo jēdzienu izmanto tikai Sonoras indiāņi. Tas nozīmē ļaunu cilvēku, kas nodarbojas ar melno maģiju un spēj pārvērsties par dzīvnieku—putnu, suni, koijotu vai jebkuru citu radījumu. Kāda mana Sonoras brauciena laikā notika visai interesants atgadījums, kas ļāva man noskaidrot indiāņu attieksmi pret diablero. Es vadīju automašīnu naktī divu indiāņu draugu sabiedrībā un pēkšņi ieraudzīju, kā sunim līdzīgs dzīvnieks šķērsoja ceļu. Viens no maniem draugiem teica, ka tas nav vis suns, bet gigantisks koijots. Šis dzīvnieks uz dažām sekundēm sastinga automašīnas lukturu gaismā, bet tad nozuda Meksikas krūmveidīgo ozolu brikšņos. Tas neapšaubāmi bija koijots, taču divreiz lielāks nekā parasti. Satraukti apspriedušies, mani draugi secināja, ka mēs esam redzējuši visai neparastu dzīvnieku, bet viens no viņiem ieminējās, ka tas varētu būt diablero. Es nolēmu izmantot šo atgadījumu, lai apjautātos tā apgabala indiāņiem par vietējiem ticējumiem, kas saistīti ar diablero. Aprunājos ar daudziem cilvēkiem—izstāstīju viņiem par šo notikumu un uzdevu jautājumus. Nākamās trīs sarunas skaidri parāda, ko viņi šai sakarā domāja.
— Vai tu domā, ka tas bija koijots, Čoj? — es jautāju jaunam cilvēkam, kas bija uzklausījis manu stāstu.
— Kas to lai zina? Suns, protams. Pārāk liels priekš koijota.
— Bet vai tu nedomā, ka tas varēja būt diablero?
— Tās gan ir blēņas. Tas nevar būt.
— Kāpēc tu tā saki, Čoj?
— Cilvēki jau daudz ko izdomā. Varu saderēt, ja mēs noķertu šo zvēru, tad tas izrādītos visparastākais suns. Man reiz bija darīšanas citā pilsētā, es uzcēlos vēl pirms saullēkta un apsegloju zirgu. Kad izbraucu, man pēkšņi uz ceļa patrāpījās tumša ēna, kas izskatījās pēc milzīga zvēra. Es arī krietni izbijos, taču šī ēna izrādījās mana kaimiņiene, kas ari gāja uz pilsētu.
— Vai tu ar to gribi teikt, Čoj, ka netici diablero eksistencei?
— Diablero? Kas tas ir diablero? Pasakiet man, kas tas ir diablero?
— Es nezinu, Čoj. Manuels, kurš tonakt brauca kopā ar mani, teica, ka koijots varēja būt diablero Varbūt tu man vari pateikt, kas tas ir diablero?
— Runā, ka diablero — tas ir bruho, kurš pārvēršas par ko vien tīk. Bet visi zina, ka tie ir meli. Visi veči šeit bāztin piebāzti ar stāstiem par diablero. No mums, jaunajiem, gan neko tamlīdzīgu nesagaidīsi.
— Kā jūs domājat, donna Lusa, kas tas bija par dzīvnieku? — es jautāju sievietei vidējos gados.
— Dievs vien to zina, kas tas bija, bet es domāju, ka tas nebija koijots. Šo to var noturēt par koijotu, bet īstenībā tur ir pavisam kas cits. Koijots skrēja vai ēda?
— Lielākoties stāvēja, bet, kad es tikko viņu ieraudzīju, tad, manuprāt, viņš kaut ko ēda.
— Vai esat pārliecināts, ka viņš kaut ko nenesa mutē?
— Iespējams, ka nesa. Bet sakiet, kāda tur starpība?
— Ir gan starpība. Ja viņš kaut ko nesa mutē, tad tas nebija koijots.
— Bet kas tad tas bija?
— Vīrietis vai sieviete.
— Kā jūs saucat tādus cilvēkus, donna Lusa?
Viņa neatbildēja. Es iztaujāju viņu vēl kādu laiciņu, bet viss velti. Beidzot viņa pateica, ka nezina. Es viņai jautāju, vai šādus cilvēkus gadījumā nesauc par diablero, un viņa atbildēja, ka tas ir viens no viņu nosaukumiem.
— Bet vai jūs pazīstat kādu diablero? — es jautāju.
Es pazinu vienu sievieti, — viņa atbildēja.—Viņu nogalināja. Tas notika, kad es vēl biju meitene. Sieviete, kā zināja stāstīt, pārvērtās par kuci, un reiz naktī kaut kāds suns ieskrēja baltā cilvēka mājā, lai nozagtu sieru. Baltais nošāva viņu no pistoles, un tai pašā brīdī, kad suns nosprāga baltā cilvēka mājā, sieviete nomira savā būdā. Viņas radinieki sapulcējās visi kopā, atnāca pie baltā un pieprasīja izpirkumu. Viņš samaksāja daudz naudas par šo slepkavību.
—Kā gan viņi varēja pieprasīt izpirkumu, ja viņš nogalināja vienīgi suni?
— Viņi teica, baltais zināja, ka tas nav suns, tāpēc ka ar viņu kopā bija citi cilvēki, un visi viņi redzēja, kā suns piecēlās pakaļkājās un gluži kā cilvēks pastiepās pēc siera uz paplātes, kas bija piekārta pie jumta. Cilvēki tad gaidīja zagli, tāpēc ka siers pazuda katru nakti. Un tāpēc tas cilvēks nogalināja zagli, zinot, ka tas nav suns.
— Vai tagad arī ir diablero, donna Lusa?
— Šādas lietas tur ļoti lielā noslēpumā. Runā, ka diablero vairāk nav, taču es šaubos, tāpēc ka vienam no diablero ģimenes locekļiem ir pienākums iemācīties to, ko zina diablero. Diablero ir savi likumi, un viens no šiem likumiem nosaka, ka diablero ir jāiemāca viņam zināmie noslēpumi kādam no savējiem.
— Kā jūs domājat, Henaro, kas tas bija par dzīvnieku? — es jautāju kādam sirmgalvim.
— Suns no kāda rančo, kas gan vēl cits?
— Vai tas varēja būt diablero?
- Diablero? Vai tu esi prātu zaudējis! Nav nekādu diablero.
— Jūs gribat teikt, ka nav tagad vai vispār nekad nav bijis.
— Kādu laiku bija, jā. Tas visiem zināms. Bet cilvēki no viņiem ļoti baidījās un visus viņus nogalināja.
— Kas viņus nogalināja, Henaro?
— Visi cilts cilvēki. Pēdējais no diablero, par kuru es zināju, bija S. Viņš nogalināja ar savām burvestībām desmitiem, bet varbūt pat simtiem cilvēku. Mēs vairs nevarējām to ilgāk paciest, cilvēki sapulcējās kopā, reiz naktī notvēra viņu nesagatavotu un dzīvu sadedzināja.
— Cik sen tas bija, Henaro?
— 1942. gadā.
— Vai jūs pats to redzējāt?
— Nē, bet ļaudis vēl joprojām par to runā. Stāsta, ka no viņa nepalika pāri pat pelni, vienīgi tikai milzīga izkusušu tauku peļķe, neraugoties uz to, ka sārts bija sakrauts no mitras malkas.
Lai gan dons Huans pieskaitīja savu benefaktoru pie diablero, viņš nekad nenosauca vietu, kur viņš ieguva no viņa zināšanas, un sava skolotāja vārdu. Viņš tikai paziņoja, ka piedzimis Dienvidrietumos 1891. gadā, ka gandrīz visu dzīvi pavadījis Meksikā, ka 1900. gadā viņa ģimeni kopā ar tūkstošiem citu Sonoras indiāņu Meksikas valdība izraidījusi uz Centrālo Meksiku un ka viņš dzīvojis Centrālajā un Dienvidmeksikā līdz 1940. gadam. Tā kā dons Huans daudz ceļoja, viņa zināšanas varēja būt ari daudzu ietekmju rezultāts. Un, neraugoties uz to, ka viņš sevi uzskatīja par Sonoras indiāni, neesmu pārliecināts, vai viņa zināšanu kontekstu var kopumā saistīt ar Sonoras indiāņu kultūru. Starp citu, šeit mans mērķis nebūt nav precīzi noteikt viņa kultūrizcelsmes vidi.
Es uzsāku savu apmācību pie dona Huana 1961. gada jūnijā. Līdz tam laikam satikos ar viņu dažādos apstākļos, taču vienmēr kā antropologs novērotājs. Šo pirmo sarunu laikā es veicu stenogrāfiskus pierakstus. Pēc tam pēc atmiņas pierakstīju visu sarunu. Bet, kad uzsāku mācības, šādi pierakstīt kļuva ļoti grūti, jo mūsu sarunas aptvēra pārāk plašu jautājumu loku. Tad dons Huans man atļāva — tiesa gan pēc visai ilgas pierunāšanas — atklāti pierakstīt visu, par ko mēs runājām. Es vēl ļoti vēlējos arī fotografēt un veikt magnetafona ierakstus, taču viņš to neļāva.
Manas mācības aizsākās Arizonā, bet tad turpinājās Sonorā, jo dons Huans pārcēlās uz Meksiku. Es centos pēc iespējas biežāk pavadīt kopā ar viņu vairākas dienas no vietas. No 1961. līdz 1964. gadam vasarās manas vizītes kļuva biežākas un ilgākas. Atskatoties pagātnē, domāju, ka šī metode nesekmēja apmācības procesu, neveicinot pilnīgu atteikšanos no visa pārējā, bet tieši atteikšanās man bija nepieciešama, lai kļūtu par magu. Taču man tas personīgi bija izdevīgi, jo nesaistīja līdz galam, tātad palīdzēja nezaudēt kritisko attieksmi — kas būtu absolūti neiespējami pilnīgas un nepārtrauktas iesaistes gadījumā. 1965. gada septembri es brīvprātīgi atteicos no turpmākajām mācībām.
Pēc dažiem mēnešiem pirmoreiz iedomājos par to, ka derētu sakārtot savus lauka pierakstus. Tā kā savāktā materiāla daudzums patiešām bija visai iespaidīgs un saturēja visdažādāko informāciju, sašķiroju iegūtās ziņas pa savstarpēji saistīto jēdzienu un procedūru jomām (tēmām) un tīri subjektīvi izkārtoju tās hierarhijā pēc svarīguma, jeb, citiem vārdiem sakot, pēc iespaida, kādu tās atstāja uz mani.
Pakāpeniski izkristalizējās šāda struktūra: halucinogēno augu izmantošana; praktiskās maģijas receptes un procedūras; "spēka priekšmetu" ieguve un pielietojums; ārstniecības augu izmantošana; dziesmas un leģendas (folklora).
Taču, kritiski novērtējot savas pieredzes fiksējumu kopumā, secināju, ka jebkādi klasifikācijas mēģinājumi nedod neko citu, izņemot jaunu kategoriju izgudrošanu, tāpēc jebkādi šīs shēmas racionalizācijas mēģinājumi noved pie vēl patvaļīgākiem izgudrojumiem. Man tas absolūti nebija vajadzīgs. Tūdaļ pēc mācību pārtraukšanas man vajadzēja saprast, ko tad īsti esmu pārdzīvojis, — bet tas, ko pārdzīvoju, bija mācība par savstarpēji saistītu ticējumu sistēmu, kas tika man nodoti ar pragmatiski eksperimentālās metodes palīdzību. Jau pēc pašas pirmās peijotes ceremonijas ("sesijas"), kurā piedalījos, kļuva acīmredzams, ka dona Huana mācībai piemīt sava iekšējā loģika. Tiklīdz viņš stingri nolēma nodot man savas zināšanas, visiem viņa turpmākiem paskaidrojumiem bija raksturīga dzelžaina konsekvence. Un tieši šīs loģiskās kārtības izpratne arī sagādāja man vislielākās grūtības.
Nesapratu es acīmredzot tāpēc, ka pat pēc četru gadu apmācības es vēl joprojām biju iesācējs. Es zināju, ka savas zināšanas un to nodošanas metodi dons Huans ir mantojis no sava benefaktora, tāpēc arī grūtībām, ar kurām es saskāros mācības izpratnē, jābūt analogām tām, ar kurām savulaik saskāries pats dons Huans. Viņš pats reiz norādīja uz šo sakritību un vairākkārt izteicās, ka arī pats nespējis saprast savu skolotāju. Šo prātojumu rezultātā nācu pie slēdziena, ka jebkuram iesācējam, indiānim vai ari kādam citam, maģiskās zināšanas šķiet pilnīgi neizprotamas pārdzīvoto parādību neparastā rakstura dēļ. Personīgi man, kā jau rietumu kultūras cilvēkam, tās šķita tik satriecošas un dīvainas, ka nespēju tās izskaidrot manas ikdienas dzīves ierastajos terminos, un tas nozīmēja, ka jebkurš to klasifikācijas mēģinājums nolemts neveiksmei.
Tā nu man kļuva acīmredzams, ka dona Huana zināšanas jāaplūko terminos, ar kuru palīdzību viņš pats tās izprot; un tikai šajā gadījumā tās būs pietiekami ticamas un pārliecinošas ari pārējiem. Mēģinot saskaņot mūsu uzskatus, sapratu, ka katrreiz, cenšoties man izskaidrot savas zināšanas, viņš izmantoja tikai sev pašsaprotamus jēdzienus. Takā šie jēdzieni man bija absolūti sveši, tad, mēģinot izprast viņa zināšanas tā, kā tās saprata viņš, un ieraudzīt viņa pasauli viņa acīm, piedzīvoju vēl vienu neveiksmi. Tāpēc sākumā man bija jānoskaidro viņa konceptualizācijas veids.
Strādājot tālāk šajā virzienā, ievēroju, ka pats dons Huans īpašu vērību veltīja tai savas mācības daļai, kas bija saistīta ar halucinogēno augu izmantošanu. Uz to tad arī balstījos, pārskatot savas maģiskās pieredzes kategoriālo sistēmu.
Dons Huans — katrreiz pēc vajadzības un vadoties no apstākļiem — izmantoja trīs halucinogēnus: kaktusu peijoti {Lophophora Williamsii), velnābolu {Datura inoxiajeb D. meteloides) un sēnes (acīmredzot, Psilocybe mexicana). Šo augu halucinogēnās īpašības indiāņiem bija labi zināmas jau ilgu laiku pirms eiropiešu ierašanās. Indiāņi tās pielieto atbilstoši to īpašībām: ārstniecībā, buršanā, ekstāzes sasniegšanai vai arī, lai vienkārši gūtu baudu. Dons Huans savas mācības kontekstā Datura inoxia un Psilocybe mexicana pielietojumu saistīja ar īpaša spēka ieguvi, kuru viņš dēvēja par "sabiedroto".(* Ally (angļu) — sabiedrotais, līdzvērtīgs palīgs. (Red.) ) Bet eksperimentus ar Lophophora Williamsii attiecināja uz gudrības jeb pareiza dzīvesveida meklējumiem.
Dons Huans augus vērtēja pēc to spējām izsaukt cilvēkā savdabīgus uztveres stāvokļus. Ar to palīdzību viņš izraisīja manī šo stāvokļu secīgu pārdzīvojumu, lai atklātu man savas zināšanas un parādītu to drošumu. Es tos nosaucu par "neparastās realitātes stāvokļiem", ar to saprotot realitāti, kas ir krasā pretrunā ar ierasto ikdienas īstenību. Šī atšķirība balstīta uz neparastās realitātes stāvokļu iekšējo jēgu. Dona Huana zināšanu kontekstā tie bija absolūti reāli, lai gan to realitāte krasi atšķīrās no parastās realitātes.
Dons Huans uzskatīja, ka neparastās realitātes stāvokļi ir vienīgā maģijas praktiskā apgūšanas metode un vienīgais spēka (*Šeit un turpmāk jāņem vēra angļu vārda "power" (spēks) paralēlā nozīme: tas vienlaikus ir ari "enerģija", "varenība", "vara". (Red.) ) ieguves veids. Radās iespaids, ka tieši šim galvenajam mērķim ir pakļauti visi pārējie viņa mācības komponenti. Šis uzskats tad arī noteica dona Huana attieksmi pret visu pārējo, kas nebija tieši saistīts ar neparastās realitātes stāvokļiem. Manās lauka dienasgrāmatās patrāpījās pieraksti, ko šai sakarā domāja dons Huans. Tā, piemēram, vienā no sarunām viņš ieminējās, ka dažiem priekšmetiem piemīt noteikta spēka kvantitāte. Viņš pats šos spēka priekšmetus īpaši augstu nevērtēja, taču pastāstīja, ka tos bieži vien izmantojot zemāka līmeņa burvji (bruho). Es bieži viņam jautāju par tādiem priekšmetiem, bet viņam, šķiet, tie absolūti neinteresēja, un viņš nevēlējās tos kaut kā īpaši iztirzāt. Reiz, kad šī tēma atkal kļuva aktuāla, viņš tomēr negribīgi piekrita pastāstīt.
— Ir noteikti priekšmeti, kas apveltīti ar spēku, — viņš teica. — Tādu priekšmetu ir daudz, un tos ar draudzīgu spēku palīdzību izmanto vareni cilvēki. Šie priekšmeti ir instrumenti, taču nevis parasti instrumenti, bet nāves ieroči. Un tomēr tie ir tikai instrumenti. Viņiem nav spēka mācīt. Atklāti sakot, tie pieskaitāmi kara priekšmetiem un paredzēti kaujai. Tie radīti, lai nogalinātu.
— Kas tie par priekšmetiem, don Huan?
Tie patiesībā nav nemaz priekšmeti, drīzāk jau spēka paveidi.
— Kā var iegūt šos spēka paveidus?
— Tas ir atkarīgs no tā priekšmeta tipa, kuru tu gribi iegūt.
— Bet kādi tie mēdz būt?
— Kā jau es teicu, to ir ļoti daudz. Par spēka priekšmetu var būt viss, ko vien vēlies.
— Bet kuriem tad piemīt lielākais spēks?
— Priekšmeta spēks ir atkarīgs no priekšmeta īpašnieka, no tā, kas viņš par cilvēku. Spēka priekšmeti, kurus izmanto zemāko kategoriju bruho, — tīrais joks; bet spēcīgs, varens bruho, gluži otrādi, savus instrumentus apvelta ar savu spēku.
— Bet kādi spēka priekšmeti ir visierastākie?
— Šeit nav nekādu priekšrocību. Tie visi ir spēka priekšmeti, visi kā viens.
— Bet vai tev pašam ari kādi ir, donHuan?
Viņš neatbildēja, vienkārši paskatījās uz mani un iesmējās. Ilgu laiku viņš klusēja, un es jau iedomājos, ka mani jautājumi viņu kaitina.
— Šiem spēka paveidiem ir ierobežojumi,—viņš turpināja. — Bet tev gluži vienkārši tas nebūs saprotams. Man bija nepieciešama gandrīz visa dzīve, lai saprastu, ka viens pats "sabiedrotais" var atklāt visus šos zemāko spēku bērnišķīgos noslēpumus. Savulaik, kad vēl biju pavisam jauns, man ari bija tamlīdzīgi instrumenti.
— Kādi spēka priekšmeti tev bija?
— Maiss-pinto, kristāli un spalvas.
— Kas ir maiss-pinto, don Huan?
— Mazs diedzēts kukurūzas grauds ar sarkanu asnu mēlīti vidū.
— Viens pats kukurūzas grauds?
— Nē, bruho ir četrdesmit astoņi tādi graudi.
— Bet ko dara šie diedzētie graudi, don Huan?
— Katrs no tiem var nogalināt cilvēku, ja vien ieiet cilvēka ķermenī.
— Bet kā šis diedzētais grauds ieiet ķermenī?
— Tas ir spēka priekšmets, un tā spēks, izņemot visu pārējo, slēpjas arī tai apstāklī, ka tas spēj ieiet ķermenī.
— Bet ko tas dara, kad ieiet ķermenī?
— Viņš ieiet ķermenī, tad nosēžas krūtīs vai uz zarnām. Cilvēks saslimst un — izņemot tos gadījumus, kad viņu ārstējošais bruho ir stiprāks par to, kas viņu nobūris, — nomirst pēc trim mēnešiem pēc diedzētā grauda ieiešanas viņa ķermenī.
Vai ir kāds veids, kā viņu izārstēt?
— Vienīgais veids — izsūkt graudu no ķermeņa, taču tikai nedaudzi bruho to uzdrīkstas. Protams, bruho galu galā var izsūkt graudu, taču, ja viņš nebūs pietiekami varens, lai izstumtu to no sevis, šis grauds iekļūs viņā pašā un viņu nogalinās.
— Bet kādā veidā tam vispār izdodas iekļūt ķermenī?
— Lai tu to saprastu, es tev pastāstīšu par buršanu ar graudiem, kas ir viena no visspēcīgākajām man zināmajām. Buršana notiek ar diviem diedzētiem graudiem. Vienu no tiem ieliek svaigi griezta dzeltena zieda ziedpumpurā, ziedu tad noliek tādā vietā, kur tam noteikti būtu jāsaskaras ar upuri: tur, kur tas katru dienu iet garām, vai jebkurā vietā, kur viņš parasti mēdz uzturēties. Tiklīdz upuris uzkāps graudam vai tam pieskarsies — burvestība piepildīsies un grauds iekļūs ķermenī.
— Bet kas notiek ar diedzēto graudu pēc tam, kad tam pieskaras cilvēks?
— Viss tā spēks ieiet cilvēkā, un grauds kļūst brīvs, tas jau ir pavisam cits grauds. To var atstāt buršanas vietā vai izmest—tam vairs nav nekādas nozīmes. Vislabāk paslaucīt zem krūmiem, kur to pievāks kāds putns.
— Vai putns var apēst graudu, pirms tam pieskāries cilvēks?
— Nē, tik stulbu putnu nemēdz būt, par to vari būt pilnīgi drošs. Putni no tā turas tālāk.
Tad dons Huans aprakstīja ļoti sarežģītu šādu graudu iegūšanas procedūru.
— Iegaumē, ka maiss-pinto ir vienkārši instruments, nevis sabiedrotais, — viņš teica. — Tiklīdz tu to sapratīsi, tev nebūs vairs nekādu problēmu. Bet, ja tu uzskati, ka varēsi ko sasniegt ar šādu instrumentu palīdzību, tad tu gluži vienkārši esi muļķis.
— Vai spēka priekšmeti ir tikpat spēcīgi kā sabiedrotais? — es jautāju.
Dons Huans nicīgi iesmējās. Šķiet, es pārlieku izmantoju viņa savaldību.
—Maiss-pinto, kristāli un spalvas—tas viss ir tīrās bērnu spēlītes, salīdzinot ar sabiedroto, — viņš teica. — Šie priekšmeti ir vajadzīgi tikai tad, kad cilvēkam nav sabiedrotā. Dzīties pēc tiem, gluži vienkārši nozīmē veltīgi zaudēt laiku—īpaši tas attiecas uz tevi. Tev jācenšas iegūt sabiedroto. Ja tev tas izdosies, tad tu sapratīsi manu teikto. Spēka priekšmeti ir gluži tas pats, kas bērniem rotaļlietas.
— Saproti mani pareizi, don Huan, — es protestēju. — Es gribu iegūt sabiedroto, taču es gribu arī uzzināt visu, ko varu. Tu pats saki, ka zināšanas — tas ir spēks.
—Nē, — viņš ļoti izjusti atbildēja. — Spēks ir atkarīgs no tā, kāda veida zināšanas tev piemīt. Kāds gan labums no nevajadzīgām lietām?
Dona Huana ticējumu sistēmā sabiedrotā iegūšana nozīmēja vienīgi to neparastās realitātes stāvokļu izmantošanu, kurus viņš manī izsauca, pielietojot halucinogēnos augus.
Viņš uzskatīja, ka, koncentrējot uzmanību uz šiem stāvokļiem un ņemot vērā visus pārējos viņa sniegtos mācības aspektus, man izdosies izveidot sakarīgu un adekvātu pārdzīvotās maģiskās prakses kopainu.
Tāpēc es sadalīju savu grāmatu divās daļās: pirmajā sakopoti fragmenti no manām lauka piezīmēm, kas attiecas uz neparastās realitātes stāvokļiem, kurus pārdzīvoju savas apmācības laikā. Tā kā pieraksti izkārtoti tā, lai nepārtrūktu stāstījuma pavediens, tie ne vienmēr seko hronoloģiskā kārtībā. Es nekad neaprakstīju neparastās realitātes stāvokļus agrāk nekā dažas dienas pēc tam, kad biju tos pārdzīvojis, nogaidot, līdz spēšu sniegt mierīgu un objektīvu to novērtējumu. Taču sarunas ar donu Huanu es pierakstīju nekavējoties, tūdaļ pēc katra notikuma. Tāpēc reizēm tās pat apsteidz paša eksperimenta sīku aprakstu.
Mani lauka pieraksti — tā, protams, ir eksperimenta laikā izjusto pārdzīvojumu subjektīvā versija. Pierakstot šos pārdzīvojumus, es tos papildināju ar dažām nebūtiskām detaļām, cerot, ka tā man izdosies pilnīgāk attēlot katra neparastās realitātes stāvokļa konkrētos apstākļus. Es centos ari maksimāli precīzi izteikt ikreiz pārdzīvoto emocionālo satricinājumu.
Mani pieraksti bez tam vēl ari skar dona Huana ticējumu sistēmas saturu. Esmu saīsinājis mūsu dialogu saturu, izlaižot atkārtojumus. Taču, vēlēdamies pēc iespējas precīzāk attēlot to kopējo noskaņu, es saīsināju tikai tās daļas, kas nedeva neko jaunu manai izpratnei par dona Huana zināšanu ceļu. Patiesi vērtīgā informācija, kuru viņš man sniedza, vienmēr tika paziņota it kā nejauši, pastarpināti, un tādēļ man reizēm stundām ilgi nācās viņu iztaujāt, līdz viņš izteica kādu savu piezīmi. Tomēr visai bieži viņš arī pilnīgi brīvi man atklāja savas zināšanas.
Otrajā daļā es cenšos veikt pirmajā grāmatas daļā izklāstītā materiāla struktūranalīzi. (*Otrā grāmatas dala latviešu valodā netiek tulkota. Pēc vienprātīga amerikāņu antropologu atzinuma tajā solītā struktūranalīze nav izdevusies. Daži pētnieki pat saskatījuši šai mazsaturīgajā un "ļoti zinātniskajā" analīzē parodiju par K. Kastaņedas universitātes zinātniskā vadītāja Haralda Garfinkla etnometodoloģiskajiem darbiem. Pats Kastaņeda vairākkārt atzina, ka šī otrā grāmatas daļa nebūt nav obligāta. (Red.))