Manas piezīmes par pirmo sesiju ar donu Huanu datētas ar 1961. gada 23. jūniju. Tad arī sākās manas mācības. Līdz tai dienai es jau biju vairākkārt ticies ar viņu, taču tikai novērotāja statusā. Katrā piemērotā gadījumā es lūdzu viņu mācīt mani par peijoti. Viņš ikreiz atteicās to darīt, taču nekad kategoriski, un, spriežot pēc viņa šaubām, tomēr šāda iespēja vēl pastāvēja.
Tad viņš lika noprast, ka padomās par šo manu lūgumu, taču ar vienu obligātu noteikumu: man ir skaidri jāapzinās, ko es lūdzu, un es nedrīkstu atteikties no šī nodoma. Es nespēju to īsti izprast un tālab arī to ievērot, es tikai tādā veidā ar šo lūgumu centos nodibināt ciešāku kontaktu ar donu Huanu. Uzskatīju, ka šī tēma jau vien pati par sevi padarīs viņu atklātāku un runīgāku, — un es tādā veidā varēšu uzzināt visu, ko viņš zina par augiem. Taču viņš saprata manu lūgumu burtiski un interesējas tikai par manu velēšanos mācīties par peijoti.
Piektdien, 1961. gada 23.jūnijā
— Vai tu nevarētu mani iemācīt par peijoti, don Huan?
— Kāpēc tu gribi to mācīties?
— Es patiesi gribētu to zināt. Vai tad vienkārši gribēt zināt nav jau pietiekams iemesls?
— Nē, tev jāparokas savā sirdī un jānoskaidro, kāpēc tāds jauns cilvēks kā tu grib nodarboties ar tik sarežģītu uzdevumu.
— Kāpēc tu pats to mācījies, don Huan?
— Bet kāpēc tu jautā?
— Varbūt mums ir viens un tas pats iemesls?
— Šaubos. Es esmu indiānis. Mūsu ceļi atšķiras.
— Vienīgais iemesls ir tas, ka es gribu par to uzzināt, gluži vienkārši, lai zinātu. Taču es tev apsolu, don Huan, ka man nav ļaunu nodomu.
— Ticu. Es par tevi pīpēju.
— Ko tu teici?..
—Nav svarīgi. Es zinu tavus nodomus.
— Tu gribu teikt, ka redzi man cauri?
— To var nosaukt arī tā. —Bet vai tu mani mācīsi?
— Nē.
— Tāpēc, ka es neesamu indiānis?
— Nē, tāpēc ka tu nepazīsti savu sirdi. Galvenais, lai tu skaidri zinātu, kāpēc gribi ar to nodarboties. Mācība par Meskalito ir ļoti nopietna lieta. Ja tu būtu indiānis, tad gan pietiktu ar tavu vēlēšanos vien. Bet tikai ļoti nedaudziem indiāņiem ir tāda vēlēšanās.
Svētdien., 1961. gada 25. jūnijs
Piektdien es visu dienu pavadīju pie dona Huana. Mēs sēdējām verandā mājas priekšā. Es grasījos braukt prom ap septiņiem vakarā un vēlreiz nolēmu apjautāties par mācībām. Šis lūgums jau bija kļuvis tradicionāls, un es jau iepriekš samierinājos ar atteikumu. Taču šoreiz es pajautāju, vai ir kāds veids, lai mana vēlēšanās izskatītos tā, it kā es būtu indiānis. Viņš ilgi klusēja. Šķiet, viņš centās kaut ko izlemt, tādēļ nācās pagaidīt.
Beidzot viņš teica, ka tāds veids pastāv, un tūdaļ pat ķērās pie lietas. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka es ļoti nogurstu, sēžot uz grīdas, tālab man jāatrod uz grīdas traips, kur varu sēdēt nenogurstot. Tobrīd es sēdēju, piespiedis ceļgalus pie zoda un apņēmis potītes ar rokām. Kad viņš pateica par nogurumu, es tūdaļ pat skaidri apjautu, cik ļoti esmu noguris, kā man lauž kaulus un muguru.
Es gaidīju paskaidrojumus — kādu traipu viņš domājis, taču viņš negrasījās to apspriest. Varbūt man vajadzēja pārsēsties, es piecēlos un apsēdos viņam tuvāk. Viņš ar žestu noraidīja šādu lēmumu un pamācoši paskaidroja, ka traips, tā ir vieta, kur cilvēks dabiski jūtas laimīgs un spēcīgs. Viņš paplikšķināj a ar roku pa grīdu tur, kur viņš sēdēja, un teica, ka šī, piemēram, ir viņa vieta, bet tad piebilda, ka šo uzdevumu man jāveic patstāvīgi, turklāt tūdaļ pat, nekavējoties ne mirkli.
Man šis uzdevums patiesi bija visīstākā mīkla. Man nebija ne jausmas, ar ko sākt un ko viņš īsti grib. Pāris reizes palūdzu, lai viņš dod man kādu risinājuma atslēgu vai vismaz mājienu — kā uzsākt tās vietas meklēšanu, kur es sajustos laimīgs un spēcīgs. Es strīdējos un uzstājīgi apgalvoju, ka man nav ne mazākās nojausmas, par ko ir runa, jo neizprotu uzdevuma būtību. Viņš piedāvāja man staigāt pa verandu, līdz traips atklāsies.
Es piecēlos un sāku staigāt pa grīdu. Sajutos ļoti muļķīgi un apsēdos viņam līdzās.
Viņš, šķiet, bija ļoti neapmierināts un, pārmetis man nevērību, teica, ka es acīmredzot negribu mācīties. Pēc brītiņa viņš nomierinājās un paskaidroja, ka nejau katrā vietā ir labi sēdēt vai vispār atrasties un ka verandas robežās ir viena unikāla vieta, man vispiemērotākais "traips". Man vajadzēja to izvēlēties no visām pārējām vietām. Pēc kopējās shēmas man bija "jāizjūt" visas iespējamās vietās, līdz es, atmetot jebkuras šaubas, varēšu noteikt, kura no tām ir pareizā.
Es iebildu, ka, lai gan veranda nav pārāk liela (12x 8 pēdas ), iespējamo vietu ir pārāk daudz, un, lai tās visas pārbaudītu, tas man prasīs ārkārtīgi daudz laika, bet, tā kā viņš vēl piedevām nav norādījis "traipa" izmēros, variantu skaits pieaug līdz bezgalībai. Taču visi mani iebildumi bija veltīgi. Viņš piecēlās un ļoti asi mani brīdināja: pat ja es šajos meklējumos pavadīšu daudzas dienas, bet šo problēmu tā ari neatrisināšu, varu mierīgi braukt prom, jo tad viņam vairs nav ar mani par ko runāt. Viņš pats zinot, kur atrodas mans traips, un tāpēc es nevarēšu viņu piemānīt. Tas ir pietiekams priekšnosacījums, vienīgais veids, kādā viņam ir pieņemama mana vēlēšanās mācīties par peijoti. Viņš piebilda, ka viņa pasaulē neko neiegūst par velti, un viss, ko šeit var iemācīties, ir grūtā ceļā iegūstams.
Viņš iegāja krūmos aiz mājas, lai nokārtotu savas vajadzības, bet tad iegāja mājā pa sētas durvīm.
Es domāju, ka šis uzdevums atrast šo nolāpīto laimes traipu ir gluži vienkārši iemesls, lai no manis atkratītos, taču tomēr piecēlos un sāku staigāt šurpu turpu pa verandu. Debesis bija skaidras, un viss bija labi saskatāms gan pašā verandā, gan tai līdzās. Droši vien es biju nostaigājis tā kādu stundu vai pat vairāk, taču neatgadījās nekas tāds, kas man norādītu uz traipa atrašanās vietu. Es noguru no staigāšanas un apsēdos. Pēc dažām minūtēm pārsēdos citā vietā, bet tad atkal citā, līdz šādā pussistemātiskā veidā nebiju pārbaudījis visu verandas grīdu. Es ļoti centos "sajust" atšķirību starp vietām, taču man trūka izvērtēšanas kritēriju. Nodomāju, ka nu man reiz pietiek, ka es tikai veltīgi tērēju laiku, taču nolēmu palikt. Pats sev taisnojos, ka esmu braucis tādu milzu gabalu tikai tādēļ, lai satiktos ar donu Huanu, un ka man patiešām šeit nav nekā cita, ar ko vēl varētu nodarboties.
Apgūlos uz muguras, paliku roku zem galvas spilvena vietā, bet tad pārvēlos uz vēdera un kādu laiciņu pagulēju. Tā vēlos pa visu grīdu. Man pirmoreiz šķita, ka beidzot uzradies kaut kāds kritērijs. Es sajutos siltāk, guļot uz muguras.
Atkal sāku velties, tagad jau atpakaļ, un atkal pārbaudīju visu grīdu, šoreiz paguļot ar seju pret grīdu tur, kur pirmoreiz biju gulējis uz muguras. Es izjutu gluži tādas pašas siltuma vai aukstuma izjūtas atkarībā no stāvokļa, kādā atrados, taču atšķirības starp vietām nebija.
Tad radās ideja, kas man šķita vienkārši spīdoša: dona Huana vieta! Es tur apsēdos, tad apgūlos, vispirms ar seju uz leju, bet pēc tam uz muguras, taču arī šī vieta bija gluži tāda pati kā visas pārējās. Es piecēlos, man tas viss jau bija līdz kaklam. Gribēju atvadīties no dona Huana, taču bija neērti viņu modināt. Palūkojos savā pulkstenī. Pulksten divi naktī! Esmu noripinājies pa grīdu sešas stundas.
Un tieši tobrīd verandā ienāca dons Huans un aizgāja aiz mājas krūmos. Atgriezies nostājās pie durvīm. Es sajutos absolūti nekam nederīgs, gribēju pateikt viņam kaut ko aizvainojošu un aizbraukt. Taču kaut kā aptvēru, ka viņš jau pie tā visa nemaz nav vainīgs, jo taču pats labprātīgi nolēmu izmēģināt visas šīs blēņas. Es viņam atzinos, ka esmu zaudējis: visu nakti kā idiots ripinos pa grīdu un vēl aizvien nesaskatu šai viņa mīklā nekādu jēgu.
Viņš iesmējās un paziņoja, ka tas nebūt viņu neizbrīna, tāpēc ka esmu rīkojies nepareizi — neesmu izmantojis acis. Tā tas arī bija, bet es taču biju pilnīgi pārliecināts par to, ka man vajag—pēc viņa vārdiem — "izjust" starpību. Es viņam to atgādināju, taču viņš iebilda, ka izjust var arī ar acīm, ja nelūkojas uz priekšmetu tieši virsū. Kas attiecas uz mani, viņš teica, tad nav cita līdzekļa, lai atrisinātu šo uzdevumu, kā vien izmantojot vienīgo, kas man ir, — manas acis.
Viņš iegāja mājā; es biju pārliecināts par to, ka viņš mani novēro. Kā gan citādi viņš varēja uzzināt, ka es neizmantoju acis.
Es atkal sāku velties, jo šī procedūra bija visērtākā. Taču šoreiz ikreiz atbalstīju zodu uz rokām un ielūkojos katrā detaļā.
Pēc kāda laika tumsa ap mani izmainījās. Kad fokusēju skatienu punktā savu acu priekšā, visa mana redzeslauka perifērā zona iekrāsojās mirdzoši zaļgandzeltenā krāsā. Efekts bija patiesi satriecošs. Joprojām mēģinot noturēt skatienu taisni savu acu priekšā, sāku uz vēdera līst sāņus, ikreiz pārvietojoties apmēram par pēdu.
Pēkšņi atklāju toņa izmaiņas punktā, kas atradās apmēram grīdas vidū. Pa labi no manis, joprojām redzeslauka perifērijā, zaļgandzeltenā nokrāsa kļuva koši purpursārta. Es koncentrēju uz to visu savu uzmanību. Purpurs pabālēja, taču vēl aizvien bija spīdīgs un tāds ari saglabājās pastāvīgi, kamēr vien es paturēju to savā redzeslauka perifērijā.
Uzmetis šai vietai vējjaku, pasaucu donu Huanu. Viņš izgāja verandā. Es biju uzbudināts ne pa jokam, jo patiešām saskatīju nokrāsu izmaiņas. Taču viņu tas acīmredzot īpaši neizbrīnīja, viņš lika man apsēsties šajā vietā un aprakstīt savas izjūtas.
Es apsēdos, bet tad atlaidos uz muguras. Viņš nostājās līdzās un ik pa laikam apjautājās, kā es jūtos. Taču es nesajūtu nekādas izmaiņas. Apmēram minūtes piecpadsmit centos sajust vai ieraudzīt atšķirību, bet dons Huans visu šo laiku pacietīgi stāvēja blakus.
Tad sajutu kaut kādu pretīgumu. Mutē jautās metāliska piegarša. Pēkšņi sākās migrēnas lēkme. Šķita, ka kļūstu slims. Visa šī pasākuma bezjēdzība mani burtiski tracināja, un es veltīgi centos apvaldīt dusmas. Piecēlos kājās.
Dons Huans acīmredzot ievēroja manu satraukumu. Viņš nesmējās, bet ļoti nopietni teica, ka man jābūt ļoti stingram un nelokāmam pašam pret sevi, ja es patiešām gribu mācīties. Man ir tikai divas iespējas, viņš teica. Vai nu padoties un braukt mājās — bet tas nozīmē, ka es nekad nemācīšos, — vai arī atrisināt šo uzdevumu.
Viņš atkal iegāja mājā. Es gribēju nekavējoties braukt prom, taču biju pārāk noguris, lai sēstos pie stūres. Turklāt nokrāsu uztvere bija patiesi satriecoša, un es pārliecinājos, ka tas tomēr ir kritērijs, — bet varbūt uzradīsies vēl arī kādas citas jūtamas izmaiņas. Katrā ziņā braukt prom jau bija par vēlu. Tāpēc es apsēdos, izstiepu kājas un sāku visu no sākuma.
Šoreiz es ātri pārvietojos no vienas vietas uz otru, garām dona Huana punktam, līdz grīdas malai, tad pagriezos, lai aptvertu arī tās ārmalu. Nokļuvis centrā, sapratu, ka notikusi vēl viena nokrāsas izmaiņa, atkal mana redzeslauka perifērijā. Vienveidīgā dzeltenzaļā krāsa, kuru it visur redzēju, vienā vietā, pa labi no manis, pārvērtās par pelēkzaļu. Kādu acumirkli šī nokrāsa saglabājās, bet tad pārmainījās citā pastāvīgā nokrāsā, kas atšķīrās no tās, ko redzēju iepriekš. Novilcis vienu kurpi, apsekoju grīdu visus iespējamos virzienos. Vairāk nekādas nokrāsu izmaiņas neievēroju.
Nolēmu izmēģināt ar pirmo punktu. Ātri nometies ceļos, es jau grasījos apgulties uz savas jakas, taču pēkšņi sajutu kaut ko neparastu. Visvairāk tas līdzinājās fiziskai sajūtai, ka kāds burtiski saspiež manu vēderu. Es acumirkli atrāvos. Sajutu, kā man pakausī saceļas stāvus mati. Kājas saļodzījās, rumpis saliecās uz priekšu, rokas saspringti pacēlās, bet pirksti sažņaudzās kā spīlēs. Es apjautu šo savas pozas dīvainību un vēl vairāk izbijos.
Neviļus atkāpies, apsēdos uz akmens līdzās atstātajai kurpei, bet tad no akmens noslīdēju uz grīdas. Centos aptvert, kas tad īsti mani tā nobiedēja, un nodomāju, ka tas varēja notikt noguruma dēļ.
Jau ausa rīts. Sajutos muļķīgi un neērti. Un tomēr nekādi nespēju saprast, kas mani nobiedēja, un nekādi nespēju iedomāties, ko īsti vēlas dons Huans.
Es izšķīros par pēdējo mēģinājumu. Piecēlos un lēni tuvojos ar vējjaku atzīmētajam punktam, taču atkal izjutu to pašu. Šoreiz, lai atgūtos, bija nopietni jāpapūlas. Es apsēdos, tad piecēlos uz ceļiem, lai apgultos uz vēdera, taču nespēju to izdarīt, neraugoties uz visām savām pūlēm. Nolaidu rokas uz grīdas savā priekšā. Elpošana paātrinājās. Kuņģījautās nemiers. Es skaidri izjutu savu paniku un knapi savaldījos, lai neaizbēgtu. Domājot, ka dons Huans mani droši vien novēro, lēni aizrāpoju uz otro vietu un atspiedos ar muguru pret akmeni. Gribēju mazliet atpūsties un sakārtot savas domas, taču tūdaļ aizmigu.
Es izdzirdu dona Huana smieklus virs savas galvas un pamodos.
— Tu atradi traipu, — viņš teica.
Sākumā es nesapratu, taču viņš vēlreiz man apliecināja, ka vieta, kur es aizmigu, arī bija vajadzīgais traips. Gluži kā agrāk viņš apjautājās, kā es jūtos, guļot uz tā. Atbildēju, ka patiesībā neredzu nekādas atšķirības.
Viņš palūdza mani salīdzināt šībrīža sajūtas artām, ko es izjutu, guļot otrajā vietā. Pirmoreiz man ienāca prātā, ka es, šķiet, nespēju izskaidrot pagājušās nakts iespaidus. Gluži kā mani kaitinot, viņš lika man apsēsties otrā vietā. Un kaut kāda absolūti neizskaidrojama iemesla dēļ es patiešām baidījos no šīs otras vietas — es tā ari nespēju tajā apsēsties. Tad viņš paziņoja, ka tikai muļķis nespēj saskatīt atšķirību.
Es viņam pajautāju, vai šīm vietām ir savi nosaukumi. Dons Huans atbildēja, ka labo vietu sauc par "sitio" (*Vieta(spāņu)) , bet slikto par "ienaidnieku". Viņš teica, ka šīs divas vietas ir cilvēka pašsajūtas atslēga, it īpaši tam, kas meklē zināšanas. Vienkārši sēdot savā vietā, tu iegūsti lielu spēku: bet "ienaidnieks", gluži otrādi, laupa spēku un pat spēj izsaukt nāvi. Viņš teica, ka visu savu enerģiju, ko zaudēju pagājušajā naktī, es atguvu tikai tāpēc, ka aizsnaudos savā vietā.
Es viņam jautāju, vai man ir vēl citas vietas, līdzīgas šīm divām atrastajām, un kā lai es tās meklēju. Viņš atbildēja, ka pasaulē ir ļoti daudz šīm abām līdzīgu vietu, bet visvieglāk tās atrast pēc raksturīgajām krāsām.
Man tomēr vēl nebija īsti skaidrs, esmu vai neesmu atrisinājis uzdevumu, — atklāti sakot, es pat īsti nebiju pārliecināts, ka šī problēma vispār pastāvēja; tas viss šķita tik samāksloti un nedabiski. Es biju pārliecināts par to, ka dons Huans visu nakti mani novēroja, bet tad sāka jokot — raug, tā vieta, kur es aizmigu, arī bija īstā, kuru meklēju. Un tomēr nespēju rast saprotamu skaidrojumu šādai viņa rīcībai, bet, kad viņš man piedāvāja apsēsties "otrajā vietā", es to nespēju. Pastāvēja kāda dīvaina neatbilstība starp manu praktisko baiļu pieredzi no šīs "otrās vietas" un manām racionālajām pārdomām par visiem šiem notikumiem.
Dons Huans savukārt bija pilnīgi pārliecināts par to, ka esmu guvis panākumus, un atbilstoši solījumam paziņoja, ka mācīs mani par peijoti.
— Tu lūdzi mācīt tevi par Meskalito,—viņš teica. — Es gribēju uzzināt, vai tev ir pietiekami stingrs mugurkauls, lai satiktos ar viņu aci pret aci. Meskalito — tā nav joka lieta. Tev jāapzinās un pilnībā jāpārvalda savas spējas. Tagad es zinu, ka varu pieņemt tavu vēlēšanos kā vienīgo pietiekamo iemeslu tam, lai tevi mācītu.
— Vai tu patiešām mani mācīsi par peijoti?
— Es daudz labprātāk to saucu par Meskalito, un iesaku tev darīt tāpat.
— Kad tu grasies sākt?
— Tas nav tik vienkārši. Vispirms tev jābūt gatavam.
— Es domāju, ka esmu gatavs.
— Tas nebūt nav joks. Tev jāpagaida, līdz izgaisīs visas šaubas, un tad tu ar viņu satiksies.
— Vai man vajag sagatavoties?
Ne, vienkārši gaidīt. Tu vēl joprojām vari atteikties no savas ieceres. Tu ātri piekusti. Pagājušonakt tu biji gatavs padoties, tiklīdz saskāries ar pirmajām grūtībām. Meskalito prasa ļoti nopietnu apņemšanos.