Pirmdien., 1961. gada 7. augustā
Es piebraucu pie dona Huana mājas Arizonā piektdien ap septiņiem vakarā. Verandā kopā ar viņu sēdēja pieci indiāņi. Es sasveicinājos un apsēdos, gaidot, kad viņi uzsāks sarunu. Pēc tradicionālā klusuma brīža viens no vīriem piecēlās, piegāja pie manis un spāniski teica: "Buenas noches" (*"Labvakar" (spāņu).) Es piecēlos un atbildēju: "Buenas noches". Tad visi pārējie cēlās kājās un nāca man klāt, mēs murminājām "Buenas noches" un sarokojāmies — ar pirkstu galiem pieskārusies manai rokai, viņi tūdaļ strauji atrāva atpakaļ savu roku.
Visi atkal apsēdās. Viņi droši vien no manis ļoti kautrējās, šķiet nezināja, ko teikt, lai gan visi runāja spāniski.
Ap pusastoņiem visi pēkšņi piecēlās un aizgāja aiz mājas. Joprojām neviens neteica ne vārda. Dons Huans deva man zīmi, lai es eju kopā ar visiem, un mēs ierāpāmies tur stāvoša veca pikapa kravas kastē. Es apsēdos aizmugurē kopā ar donu Huanu un diviem jauniem puišiem. Nebija ne sēdekļu, ne solu, un dzelzs grīda bija bezdievīgi cieta, it īpaši, kad mēs nogriezāmies no šosejas uz grants ceļa. Dons Huans pačukstēja, ka mēs braucam pie viena no viņa draugiem, kuram priekš manis ir septiņi Meskalito.
— Bet vai tad tev nav neviena?
— Man ir, bet es tev tos nevaru piedāvāt. Redzi, tas ir jādara kādam citas.
— Kāpēc tā?
— Varbūt tu "viņam" nederi un "viņam" nepatiksi, un tad tu nekad nevarēsi iepazīt "viņu" tā, kā tas ir vajadzīgs, un mūsu draudzība būs pagalam.
— Bet kāpēc es varu viņam nepatikt? Es taču nekad neesmu viņam neko nodarījis.
— Tev arī nevaj ag neko darīt, lai viņam patiktu vai nepatiktu. Vai nu viņš tevi pieņem, vai aizmet prom.
— Bet ja viņš mani nepieņems, ko darīt, lai viņš mani tomēr iemīlētu.
Divi citi acīmredzot izdzirda manu jautājumu un iesmējās.
— Nē! Te nu es neko nevaru izdomāt, kā to varētu izdarīt, — dons Huans atbildēja.
Viņš pagriezās uz otru pusi, un man nebija vairs iespējas ar viņu sarunāties.
Mēs braucām droši vien ne mazāk kā pusstundu, līdz apstājāmies pie mazas mājas. Bija jau pavisam tumšs, un, kad šoferis izslēdza gaismas, es varēju saskatīt tikai ēkas neskaidras kontūras.
Jauna sieviete — pēc akcenta spriežot, meksikāniete — kliedza uz rejošu suni, cenzdamās viņu nomierināt. Mēs izkāpām no pikapa un iegājām mājā. Ejot viņai garām, vīrieši nomurmināja "Buenas noches". Viņa atbildēja un atkal sāka kliegt uz suni.
Istaba bija plaša un piekrāmēta ar visdažādākajiem krāmiem. Telpu apgaismoja blāva mazas elektriskās spuldzes gaisma. Pie sienas bija pieslieti krēsli ar salauztām kājām un iekritušiem sēdekļiem — to bija diezgan daudz. Trīs indiāņi apsēdās uz dīvāna, visietilpīgākās mēbeles šajā istabā. Tas arī bija ļoti vecs un iekritis līdz pat grīdai. Blāvajā gaismā tas šķita sarkans un netīrs. Pārējie sasēdās krēslos. Ilgu laiku mēs sēdējām klusējot.
Viens no vīriešiem — apmēram gadus piecdesmit vecs, tumš-matis, gara auguma un spēcīgu miesas būvi — aši piecēlās un iegāja citā istabā. Pēc minūtes viņš atnāca ar skārda kafijkannu. Atvēris vāku, viņš pasniedza skārdeni man; tajā atradās septiņi dīvaini priekšmeti. Dažādi pēc izmēra un formas — daži bija gandrīz apaļi, citi iegareni. Aptaustot tie atgādināja zemesriekstu briketes vai korķi. Ar savu brūngano nokrāsu tie līdzinājās cietai sausai rieksta čaumalai. Es diezgan ilgi virpināju tos pirkstos, taustīju un rīvēju.
— To vajag košļāt (Ēsto se mascd), — dons Huans pačukstēja.
Līdz tam es nemaz nebiju ievērojis, ka viņš sēd man līdzās. Es palūkojos uz citiem vīriešiem, taču neviens uz mani neskatījās. Viņi ļoti klusi par kaut ko sarunājās savā starpā. Pēkšņi mani pārņēma nedrošības sajūta un stipras bailes. Es sapratu, ka sāku zaudēt paškontroli.
— Man vajag uz tualeti, — es teicu donam Huanam, — pie viena iziešu ārā atvēsināties.
Viņš pasniedza man skārdeni, un es ieliku tur peijotes batoniņus (* Buttons (angļu); šeit mazi izkaltēti kaktusi. (Red.)) . Kad izgāju no istabas, vīrietis, kas iedeva man peijoti, piegāja klāt un teica, ka tualete ir blakus istabā.
Tualetes durvis atradās gandrīz iepretim. Pie pašām durvīm stāvēja liela gulta, kas aizņēma gandrīz pusi istabas. Tur gulēja kāda sieviete. Es kādu brīdi nekustīgi pastāvēju pie durvīm, bet tad atgriezos istabā pie pārējiem.
Mājas saimnieks mani uzrunāja angliski:
— Dons Huans teica, ka jūs esat no Dienvidamerikas. Vai tur ir Meskalito?
Es atbildēju, ka par to neesmu pat dzirdējis. Viņus acīmredzot interesēja Dienvidamerika, un mēs kādu laiku runājām par indiāņiem. Pēc tam viens no viņiem pajautāja, kāpēc es gribu ēst peijoti. Es atbildēju, ka gribu uzzināt, kas tas ir. Tad viņš un visi pārējie kautrīgi iesmējās.
Dons Huans mani viegli pagrūda:
— Košļā, košļā (Masca, mascd).
Manas plaukstas nosvīda, kuņģis sarāvās čokurā. Kafijkanna ar peijotes batoniņiem stāvēja uz grīdas pie krēsla.
Es pieliecos, paņēmu vienu uz labu laimi un ieliku mutē, tam bija pelējuma garša. Es to pārkodu un sāku košļāt. Tūdaļ sajutu skaņu rūgtumu; pēc kāda laiciņa mana mute kļuva bezjūtīga. Es turpināju košļāt, rūgtums palielinājās, un man nācās cīnīties ar neiedomājamu siekalu daudzumu. Pēc smaganu un aukslēju sajūtām šķita, it kā es ēstu sālītu kaltētu gaļu vai zivi, un tas, šķiet, lika košļāt vēl cītīgāk. Pēc kāda brītiņa es sakošļāju otru pusīti, un mana mute kļuva tik nejūtīga, ka es vairs nesajūtu rūgtumu. Peijotes batoniņš sastāvēja no apelsīnam vai cukurniedrēm līdzīgu šķiedru kušķīša, un man nebija ne jausmas, vai es drīkstu norīt šīs šķiedras vai tās jāizspļauj. Tobrīd mājas saimnieks piecēlās un aicināja visus iziet verandā. Mēs izgājām un apsēdāmies tumsā. Ārpusē bija ļoti ērti, un saimnieks atnesa tekilas (*Tekila — meksikāņu kukurūzas degvīns. (Red.) ) pudeli.
Vīrieši sēdēja rindā, ar mugurām pret sienu. Es biju pēdējais labajā pusē. Dons Huans, apsēdies līdzās, nolika kafijkannu ar peijotes batoniņiem man starp kājām. Tad iedeva man pudeli, kuru vīrieši nodeva viens otram pa apli, un lika iemalkot, lai mazinātu rūgtumu.
Es izspļāvu pirmā batoniņa atliekas un paņēmu mutē nedaudz dzēriena. Viņš teica, lai es to neriju, bet tikai skaliņu mutē, tas palīdzēs apturēt siekalas. Ar siekalām tas neko daudz nelīdzēja, taču rūgtums patiešām mazinājās.
Dons Huans iedeva man kaltētas aprikozes gabaliņu vai, iespējams, kaltētu vīģi — es tumsā nespēju saskatīt un nesajūtu garšu — un lika to lēni un pamatīgi sakošļāt. Man bija ļoti grūti norīt. Likās, ka norītais iestrēgst kaklā.
Pēc kāda laiciņa pudele atkal sāka ceļot pa apli. Dons Huans iedeva man kaltētas šķiedrainas gaļas gabalu. Es teicu, ka negribu ēst.
— Tas nav ēdiens, — viņš stingri noteica.
Procedūra atkārtojās sešas reizes. Es atceros, ka sakošļāju jau sešus peijotes batoniņus, kad saruna kļuva ļoti dzīva, lai gan es nespēju saprast, kādā valodā tā norisinās. Sarunas, kurā piedalījās visi klātesošie, tēma bija ārkārtīgi interesanta, un es centos klausīties ļoti uzmanīgi, lai pats varētu tajā iesaistīties.
Bet, kad pacentos kaut ko pateikt, atklāju, ka tas nav iespējams. Vārdi bezjēdzīgi riņķoja manā prātā.
Sēdēju, atspiedies pret sienu, un klausījos, par ko runāja indiāņi. Saruna noritēja itāļu valodā, un aizvien un aizvien bezgalīgi tika atkārtota viena vienīga frāze par haizivju muļķību. Man šī tēma šķita gluži loģiska un sakarīga. Agrāk es donam Huanam biju teicis, ka Kolorado upi Arizonā pirmie spāņi sauca par "El rio de 1os tizones" (applūdušā meža upe), taču kāds izlasīja vai izteica nepareizi "tizones", un upe sāka saukties "El rio de 1os tiburones" (haizivju upe). Biju pārliecināts par to, ka visi apsprieda tieši šo problēmu, un man nemaz neienāca prātā, ka neviens no viņiem nezina itāļu valodu.
Man kļuva slikti, ļoti gribējās piecelties, bet neatceros, kā es to izdarīju. Es palūdzu, vai kāds nevar atnest ūdeni; mani mocīja neciešamas slāpes.
Dons Huans atnesa lielu kastroli un nolika to zemē pie sienas. Vēl viņš atnesa mazu bleķa krūzīti. Viņš iesmēla ar to no kastroļa un, pasniedzis man, teica, ka dzert nevajag, bet tikai skalināt mutē, lai to atsvaidzinātu.
Ūdens izskatījās dīvaini mirdzošs, stiklains, kā bieza vizla. Es gribēju par to pajautāt donam Huanam un centos izteikt savas domas angliski, taču pēkšņi atcerējos, ka viņš nezina angļu valodu. Es ļoti apjuku, kad sapratu, ka nevaru runāt, lai gan domāju pavisam skaidri. Man gribējās izteikties par dīvaino ūdens kvalitāti, taču tas, kas sekoja, nebija runa. Es sajutu, ka neizteiktās domas izplūst no manas mutes šķidrā veidā. Bija dīvaina nesaspringtas vemšanas sajūta bez diafragmas savilkšanās. Tā bija patīkama šķidru vārdu straume.
Iedzēru ūdeni, un nelabuma sajūta pazuda. Visi trokšņi tagad bija izzuduši, un es atklāju, ka man ir grūti fokusēt acis. Palūkojos uz donu Huanu un, kad pagriezu galvu, ieraudzīju, ka mans redzeslauks samazinājies līdz apaļai zonai tieši acu priekšā. Šī sajūta nebija nedz biedējoša, nedz nepatīkama, gluži otrādi — tas bija kas jauns un iepriecinošs. Es varēju burtiski pieskarties ar skatienu zemei, sakoncentrējot to vienā punktā un tad lēni pārvietojot jebkurā virzienā. Kad pirmoreiz nokļuvu verandā, ievēroju, ka bija pavisam tumšs, šķiet, izņemot vienīgi tālumā spīdošo pilsētas uguņu atblāzmu. Bet manā redzeslauka aplī tagad viss bija skaidri redzams. Aizmirsu par donu Huanu, par citiem cilvēkiem un pilnīgi nodevos zemes apsekošanai ar savas redzes staru.
Ieraudzīju verandas grīdas savienojumu ar sienu. Lēni pagriezu galvu pa labi, sekojot sienai, un ieraudzīju pret to atspiedušos donu Huanu. Pēc tam pārvietoju galvu pa kreisi, lai paskatītos uz ūdeni. Atdūries ar skatienu kastroļa dibenā, lēni pacēlu galvu un ieraudzīju vidēji lielu melnu suni, kas tuvojās ūdenim. Suns sāka dzert. Es pacēlu roku, lai to aizdzītu no mana ūdens. To darot, vērīgi uz viņu paskatījos un pēkšņi ieraudzīju, kā suns kļuva caurspīdīgs. Ūdens turpretī bija mirdzoši staipīgs šķidrums. Es redzēju, kā tas ieiet pa suņa kaklu tā ķermenī; redzēju kā tas vienmērīgi pa viņu izplūst un tad iztek pa katru no spalvas matiņiem. Es redzēju, kā spīdošais šķidrums kustas pa katru matiņu, bet tad iziet ārā, veidojot garu, baltu, zīdainu oreolu.
Tobrīd sajutu spēcīgas konvulsijas, un pēc pāris sekundēm ap mani izveidojās ļoti zems un šaurs tunelis, smags un dīvaini auksts. Aptaustot tas šķita kā no cieta skārda. Es atklāju, ka sēžu tunelī uz grīdas. Pacentos piecelties, taču sadauzīju galvu pret dzelzs griestiem, bet tunelis tik ļoti sarāvās, ka man sāka trūkt elpas. Atceros, kā rāpos uz kaut kādu apaļu caurumu, kur tunelis izbeidzās; kad es līdz tam aizkļuvu (ja vispār aizkļuvu, šo brīdi neatceros), tad jau pavisam aizmirsu par suni, par donu Huanu un par sevi pašu. Biju nomocījies līdz nāvei, viss apģērbs bija piesūcies ar aukstu lipīgu šķidrumu. Es ripinājos uz priekšu un atpakaļ, cenšoties atrast stāvokli, kurā var atpūsties, stāvokli, kurā man pārstās tik apdullinoši sisties sirds. Vienā no šādām kustību reizēm atkal ieraudzīju suni.
Atmiņa tūdaļ atgriezās, un pēkšņi mans prāts noskaidrojās. Es atskatījos, meklējot donu Huanu, taču nespēju neko un nevienu atšķirt. Redzēju tikai suni, kurš sāka iegūt visas varavīksnes nokrāsas. No viņa ķermeņa plūda spilgta gaisma. Tad atkal ieraudzīju, kā viņā tek ūdens, iekvēlinot viņu līdzīgi ugunskuram.
Es aizkļuvu līdz ūdenim, iegremdēju seju kastrolī un dzēru kopā ar suni. Ar rokām atspiedos pret zemi savā priekšā, un, kad dzēru, redzēju, kā šķidrums tek pa vēnām, mainot krāsu, sarkanā, dzeltenā un zaļā nokrāsā. Dzēru vēl un vēl. Dzēru, līdz viss uzliesmoju. Es viss kvēloju. Dzēru, līdz šķidrums sāka iziet no mana ķermeņa pa katru poru un izlīt līdzīgi zīda šķiedrām, un es ari ieguvu garu, spīdošu, zaigojošu oreolu.
Paskatījos uz suni, un arī viņa oreols bija tāds pats kā mans. Manu ķermeni pārpildīja augstākā svētlaime, un mēs kopā aizdrāžamies kaut kāda nez no kurienes izplūstoša dzeltena siltuma virzienā. Tur mēs sākām spēlēties. Mēs spēlējāmies un cīnījāmies ar suni, līdz es uzzināju visas viņa vēlēšanās, bet viņš — visas manas. Mēs pēc kārtas vadījām viens otru kā marionešu teātri. Es pratu likt viņam kustināt kājas, kad pats grozīju pēdu, un katrreiz, kad viņš māja ar galvu, es izjutu nepārvaramu vēlmi lēkāt. Taču viņa kroņa numurs bija likt man kasīt galvu ar kāju: viņš to panāca, plaukšķinot ausis no vienas puses uz otru. Šis paņēmiens mani ārkārtīgi, neizsakāmi uzjautrināja. Kāds elegances un ironijas lidojums, es domāju, kāda meistarība! Mani pārņēma patiesi neaprakstāma eiforija. Es tā smējos, ka gandrīz vairs nevarēju paelpot.
Skaidri apjautu, ka nespēju atvērt acis. Es raudzījos caur ūdens slāni. Šis stāvoklis bija ilgstošs un sāpīgi trauksmains, it kā tu būtu jau pamodies, bet nekādi nespēj atmosties galīgi. Tad pasaule lēnām atkal kļuva skaidra un konkrēta. Mans redzeslauks atkal kļuva plašāks un fokusētāks, un līdz ar to atgriezās arī ierastā apzinātā aktivitāte — vajadzēja kā nākas apskatīties un pameklēt brīnumaino radījumu. Te nu es saskāros ar ļoti grūtu fāzi. Mana pāreja no normālā stāvokļa noritēja, man pašam gluži nemanot: es biju pie pilnas apziņas, jūtas un domas bija kritēriji, kas to apliecināja, un šī pāreja bija gluda un skaidra. Taču atpakaļceļš, atgriešanās pie normālās, saprātīgās, skaidrās apziņas bija patiesi satriecoša. Es taču aizmirsu, ka esmu cilvēks! No šīs bezcerības mani pārņēma tādas skumjas, ka es sāku raudāt.
Sestdien, 1961. gada 5.augustā
Vēlāk tai pašā rīta, pēc brokastīm, mūsu saimnieks, Dons Huans un es devāmies uz dona Huana māju. Biju ļoti noguris, taču pikapā nevarēju aizmigt. Kad tas cilvēks aizbrauca, tikai tad es aizmigu dona Huana verandā.
Kad pamodos, bija jau tumšs; Dons Huans bija apsedzis mani ar segu. Pamodies gāju viņu meklēt, taču mājā viņa nebija. Viņš atnāca vēlāk, atnesa līdzi katliņu ar ceptām pupām un kaudzīti plāceņu. Biju ārkārtīgi izsalcis.
Pēc tam, kad mēs paēdām un atpūtāmies, viņš lūdza, lai izstāstu viņam visu, kas ar mani pagājušonakt notika. Es viņam sīki izstāstīju visu, ko atcerējos, iedziļinoties vissīkākajās notikumu detaļās.
Kad biju beidzis, viņš pamāja un teica:
— Šķiet, ka tev viss ir vislabākajā kārtībā. Man pašlaik ir grūti to izskaidrot, kā un kāpēc. Taču es domāju, ka tev viss izgāja labi. Redzi, reizēm viņš rotaļājās gluži kā mazs bērns, bet citreiz var būt patiesi drausmīgs un atbaidošs. Vai nu viņš joko, vai ari ir neparasti nopietns. Nekad nevar iepriekš paredzēt, kāds viņš būs ar vienu vai otru cilvēku. Tiesa, kad viņu labi pazīsti, tomēr reizēm var. Tu ar viņu šonakt spēlējies. Tu esi vienīgais no visiem, kurus es pazīstu, kam tik ļoti paveicās.
— Ar ko gan mana pieredze atšķiras no tā, ko izjuta pārējie?
— Tu neesi indiānis, tāpēc man grūti tikt skaidrībā, kas īsti par lietu, taču vienu gan zinu skaidri, viņš vai nu pieņem cilvēkus, vai tos atgrūž, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav indiāņi. Esmu redzējis daudzus tādus gadījumus. Es zinu ari to, ka viņš mēdz jokot un daudziem liek smieties, bet nekad neesmu redzējis, lai viņš ar kādu spēlētos.
—Don Huan, vai tu tagad man vari pateikt, kā peijote aizsargā… Viņš neļāva man pabeigt, nekavējoties aizskāris manu plecu.
— Nekad nesauc viņu tā. Tu vēl neesi pietiekami viņu redzējis, lai viņu iepazītu.
— Bet kā tad īsti Meskalito aizsargā cilvēkus?
— Viņš iesaka. Atbild uz visiem jautājumiem, kurus tu viņam uzdod.
— Tātad Meskalito ir reāls? Kaut kas tāds, ko var ieraudzīt?
Viņu, šķiet, mans jautājums burtiski apstulbināja, jo viņš neizpratnē palūkojās uz mani.
— Es gribu teikt, ka Meskalito…
— Jā, es dzirdēju, ko tu teici. Vai tu pats viņu pagājušonakt neredzēji?
Es gribēju teikt, ka redzēju tikai suni, taču ievēroju viņa noraizējušos skatienu.
— Kā tu domā, ko īsti es redzēju pagājušonakt?
Viņš nicīgi uz mani paskatījās, pasmīnēja, pagrozīja galvu, it kā nespētu kaut kam tādam noticēt, un ļoti izjusti noteica:
—Apoco crees que era tu… mama? (Nesaki tikai, ka tā bija tava… māte.)
Viņš ieturēja pauzi pirms vārda "māte", it kā gribētu pateikt "tu chingada madre" — idiomu, kas satur sarunas biedram aizvainojošu mājienu. Vārds "māte" tika izteikts tobrīd tik ļoti nevietā, ka mēs ilgi pēc tam smējāmies.
Bet pēc tam es redzēju, ka viņš aizmiga, tā ari neatbildējis uz manu jautājumu.
Svētdien, 1961. gada 6. augustā
Es aizvedu donu Huanu uz māju, kur lietoju peijoti. Pa ceļam viņš man pastāstīja, ka cilvēku, "kurš stādīja mani priekšā Meskalito", sauc par Džonu. Piebraukuši pie mājas, mēs ieraudzījām Džonu verandā kopā ar diviem jauniem cilvēkiem. Visi viņi bija apbrīnojami labā garastāvoklī. Viņi smējās un izturējās ļoti brīvi un dabiski.
Visi trīs lieliski runāja angliski. Es teicu Džonam, ka atbraucu, lai pateiktos par man sniegto palīdzību.
Man gribējās uzzināt viņu viedokli par savu uzvedību halucinogēnā eksperimenta laikā, un es viņiem teicu, ka neko nespēju atcerēties, lai gan nepārtraukti par to domāju. Viņi smējās un neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atbildēt. Droši vien viņus mulsināja dona Huana klātbūtne: viņi ik pa brīdim palūkojās uz viņu, it kā gaidīdami apstiprinošu zīmi. Dons Huans acīmredzot tādu zīmi viņiem ari deva, jo Džons pēkšņi sāka stāstīt par to, ko es tonakt darīju.
Viņš uzzināja par to, ka esmu "pieņemts", kad man kļuva slikti. Tad viņš ieminējās, ka esmu vēmis reizes trīsdesmit. Dons Huans izlaboja—nevis trīsdesmit, bet tikai desmit.
Džons turpināja:
— Tad mēs visi pievirzījāmies tev klāt. Tu sastingi, un tev sākās konvulsijas. Guļot uz muguras, tu ļoti ilgi kustināji muti it kā runātu. Tad tu sāki dauzīt galvu pret grīdu, un dons Huans uzlika tev galvā vecu cepuri. Tu drebēji un raustījies, stundām ilgi gulēdams uz grīdas. Es domāju, ka tieši tad visi arī aizmiga. Bet es pa miegam vēl dzirdēju, kā tu stenēji un vaidēji. Tad es izdzirdēju tavu kliedzienu un pamodos. Un ieraudzīju, kā tu iekliegdamies lēkā uz vietas. Tu meties pie ūdens, apgāzi trauku un sāki ķepuroties peļķē.
Dons Huans atnesa tev vēl ūdeni. Tu sēdēji mierīgi pie kastroļa. Tad pielēci kājās un izģērbies. Pēc tam nometies ceļos pie ūdens un sāki dzert lieliem malkiem. Vēlāk tu vienkārši sēdēji un skatījies tukšumā. Mēs jau domājām, ka tu tā visu laiku ari sēdēsi. Gandrīz visi — ari dons Huans — aizmiga, tad tu kaukdams pielēci kājās un dzinies pakaļ sunim. Suns nobijās, ari iekaucās un aizskrēja mājas otrā pusē. Tad visi pamodās un piecēlās. Tu atgriezies, vēl aizvien vajādams suni. Suns skrēja tev pa priekšu, rejot un ik pa brīdi iekaucoties. Domāju, ka tu reizes divdesmit apskrēji ap māju un pats rēji kā suns. Es jau baidījos, ka cilvēki sāks interesēties. Šeit nav tuvu kaimiņu, bet tu tik skaļi kauci, ka to varēja sadzirdēt vairāku jūdžu tālumā.
Viens no jaunajiem cilvēkiem piebilda:
— Tu beidzot noķēri suni un atnesi to uz rokām verandā. Džons turpināja:
— Tad tu sāki spēlēties ar suni. Tu ar viņu cīnījies, jūs viens otram kodāt un kūleņojāt. Tas, man šķiet, bija ļoti amizanti. Mans suns parasti nekad nespēlējas, bet jūs tā draiskojāties un kūleņojāt viens pār otru.
— Tad tu aizskrēji pie ūdens, un suns dzēra kopā ar tevi, — jaunais cilvēks teica, — tu reizes piecas vai sešas kopā ar suni skrēji pie ūdens.
— Cik ilgi tas tā turpinājās? — es jautāju.
— Divas stundas, — Džons teica, — reiz jūs pat nozudāt mūsu skatienam. Es domāju, ka jūs aizskrējāt aiz mājas. Mēs tikai dzirdējām, kā tu rēji un smilkstēji. Tavi rējieni tik ļoti līdzinājās suņa rējieniem, ka mēs pat nespējām tos atšķirt.
— Varbūt tas bija tikai suns, — es teicu. Viņi iesmējās, un Džons teica:
— Nē, puis, tur rēji tu.
— Bet kas notika pēc tam?
Visi trīs saskatījās un, šķiet, nespēja vairs atcerēties, kas bija tālāk. Beidzot ierunājās jaunais cilvēks, kurš pirms tam bija klusējis:
— Viņš aizrijās, — noteica un paskatījās uz donu Huanu.
— Jā, tu, protams, aizrijies. Tu sāki ļoti dīvaini raudāt, bet pēc tam nokriti uz grīdas. Mēs domājām, ka tu būsi nokodis sev mēli. Tad dons Huans atspieda tev vaļā žokļus un iešļāca sejā ūdeni. Tu sāki drebēt, un viss tavs ķermenis raustījās konvulsijās. Pēc tam tu ilgu laiku biji nekustīgs. Dons Huans teica, ka viss beidzies. Bija jau pienācis rīts, un, apseguši tev segu, mēs atstājām tevi gulēt verandā.
Tad viņš apklusa un palūkojās uz pārējiem, kuri, šķiet, tikai ar pūlēm apvaldīja smieklus. Viņi pagriezās pret donu Huanu un kaut ko pajautāja. Dons Huans pasmaidīja un atbildēja. Pēc tam dons Huans pagriezās pret mani un teica:
— Mēs atstājām tevi verandā, jo baidījāmies ka tu sāksi čurāt pa visām istabām.
Visi skaļi iesmējās.
— Kas ar mani notika?— es vaicāju. — Vai tad es…
—Vai tu? — Džons mani izzoboja. — Mēs nemaz negribējām tev to stāstīt, bet dons Huans teica, ka viss kārtībā. Tu apčurāji manu suni no galvas līdz astei!
— Ko es izdarīju?
— Tu taču nedomā, ka suns bēga no tevis tāpēc, ka izbijās? Suns bēga prom tāpēc, ka tu čurāji tam virsū.
Te nu nogranda vispārēja smieklu lavīna. Es centos uzrunāt vienu no puišiem, taču visi smējās, un viņš mani nedzirdēja. Džons turpināja:
— Mans suns nepalika parādā. Viņš arī čurāja tev virsū, cik spēja.
Šis pēdējais paziņojums bija acīmredzot īpaši smieklīgs, jo visi burtiski aizrijās no smiekliem, ieskaitot donu Huanu. Kad viņi nomierinājās, es nopietni pajautāju:
— Vai tā patiešām ir taisnība? Vai tas patiesi tā varēja notikt?
Visi vēl aizvien turpināja smieties. Džons atbildēja:
— Zvēru, suns patiešām čurāja tev virsū.
Atpakaļceļā uz dona Huana māju es viņam pajautāju:
— Don Huan, vai patiesi viss tā notika?
— Jā, — dons Huans teica, — taču viņi nezina, ko tu redzēji. Viņi nesaprot, ka tu spēlējies ar "viņu". Lūk, tāpēc es tev arī netraucēju.
— Bet vai patiesi viss šis notikums ar mani un suni, kas čurājām viens otram virsū, — vai patiesi tas viss ir taisnība?
— Tas nebija suns! Cik reizes lai tev to vēl atkārtoju? Ir tikai viens veids, kā to var saprast. Viens vienīgs veids! Tas bija "viņš", un "viņš" ar tevi spēlējās.
— Bet vai tu zināji, kas ar mani īsti notiek, pirms es tev nebiju visu izstāstījis?
Viņš nedaudz padomāja un tad atbildēja:
— Nē, pēc tam, kad tu man visu izstāstīji, es atcerējos par tavu dīvaino izskatu. Es vienkārši nopratu, ka ar tevi viss ir kārtībā, jo tu nebiji izbijies.
— Vai suns patiešām spēlējās ar mani, kā viņi to stāsta?
— Nolādēts! Tas nebija suns!
Ceturtdien, 1961. gada 17.augustā.
Es pastāstīju donam Huanam, par to, ko domāju sava eksperimenta sakarā. Man šis notikums šķita galīga katastrofa. Teicu, ka man pat prātā nenāk vēlreiz tamlīdzīgā veidā "satikties" ar Meskalito. Piekritu, ka viss, kas ar mani notika, bija augstākā mērā interesanti, taču piebildu, ka tas nekādā gadījumā nespiedīs mani vēlreiz meklēt šādu satikšanos. Es visā nopietnībā domāju, ka neesmu piemērots tāda veida pasākumiem. Kā peijotes lietošanas sekas izjutu dīvainu fizisku nepilnvērtību. Tās bija kaut kādas neizskaidrojamas bailes bez jebkāda redzama iemesla, nelaimīguma sajūta, melanholija —īsti nespēju pat noteikt. Un, protams, nekādā veidā tas viss nenostiprināja manu pašcieņu. Dons Huans iesmējās un teica:
— Tu sāc mācīties.
— Tāda veida mācības man neder. Es neesmu tām radīts, don Huan.
— Tu vienmēr pārspīlē.
— Tas nav pārspīlējums.
—Nē, ir gan. Un diemžēl tu pārspīlē tikai slikto.
— Kas attiecas uz mani, tad šeit nav nekā laba. Mani tas gluži vienkārši biedē.
— Tur nav nekā slikta, ja tevi tas biedē. Kad baidies, redzi lietas savādāk.
— Bet es nemaz negribu redzēt lietas savādāk, don Huan. Es domāju mest pie malas mācības par Meskalito. Es netieku ar viņu galā. Šai ziņā man patiešām nemaz nevedas.
— Protams, tas ir slikti, pat priekš manis. Ne tikai tevi vienu tas izsita no sliedēm.
— Bet kāpēc lai tevi tas izsistu no sliedēm, don Huan?
— Es domāju par to, ko pagājušonakt ieraudzīju. Meskalito neapšaubāmi ar tevi spēlējās, un tas mani patiešām vislielākā mērā pārsteidz. Tas bija norādījums (omen, zīme).
— Kas tas bija par norādījumu, don Huan?
— Meskalito norādīja man uz tevi un deva ziņu, ka tu esi "izredzētais" {escogido).
— Tu gribi teikt, ka esmu izredzēts no citu vidus kaut kādam mērķim, vai kaut kas cits tādā pašā garā.
— Nē, es gribu teikt, ka Meskalito man paziņoja, ka tu vari būt tas cilvēks, kurn es meklēju.
— Kad viņš tev to paziņoja, don Huan?
— Viņš man to paziņoja, spēlējoties ar tevi. Tas padara tevi par izredzēto manās acīs.
— Ko tas nozīmē — izredzēts cilvēks?
— Ir sava veida noslēpumi (Tengo secretos). Man ir noslēpumi, kurus es nevaru atklāt, līdz nebūšu atradis izredzēto cilvēku. Pagājušonakt, kad ieraudzīju, kā tu spēlējies ar Meskalito, man kļuva skaidrs, ka tu esi tieši tāds cilvēks. Bet tu neesi indiānis. Satriecoši!
— Bet ko tas nozīmē man? Kas man jādara?
— Esmu pieņēmis lēmumu, un es tev mācīšu tos noslēpumus, kas veido zināšanu cilvēka likteni.
— Vai tu domā Meskalito noslēpumus?
— Jā. Bet tie nav visi noslēpumi, kurus es zinu. Ir arī citi, savādāki, kurus es gribētu kādam nodot tālāk. Man pašam bija skolotājs, mans benefaktors, un es arī, izpildot zināmus nosacījumus, kļuvu par viņa izredzēto cilvēku. Viņš iemācīja man visu, ko es zinu.
Es atkal viņam pajautāju, kādas prasības šī jaunā loma izvirzīs man; viņš atbildēja, ka ar to viņš domā tikai to apmācību, kādu esmu jau uzsācis kopā ar viņu divu iepriekšējo sesiju laikā.
Tā nu visa šī lieta bija ieguvusi gluži dīvainu un negaidītu pavērsienu. Biju nolēmis viņam pateikt, ka grasos mest pie malas mācīšanos par peijoti, un, pirms vēl paguvu izteikties, viņš piedāvāja man mācīties viņa "zināšanas". Es nesapratu, ko viņš ar to grib teikt, taču sajutu, ka šis negaidītais pavērsiens ir ļoti nopietns. Atbildēju, ka man trūkst šādam uzdevumam nepieciešamo iemaņu, jo tas prasa reti izcilu vīrišķību, kas man diemžēl nepiemīt. Teicu, ka šādās lietās daudz labprātāk galveno lomu atvēlu citiem un vienkārši to visu cenšos novērot no malas. Es vienkārši gribētu uzklausīt viņa viedokli dažādos jautājumos. Teicu, ka man tā būtu liela laimēja es šeit varētu sēdēt dienām ilgi un uzklausīt viņa stāstījumu. Tas man ari nozīmētu mācīšanos.
Viņš pacietīgi klausījās. Es runāju ļoti ilgi, kad beidzot apklusu, viņš teica:
— Viss skaidrs. Bailes ir pirmais neizbēgamais ienaidnieks, kuru cilvēkam jāuzvar ceļā uz zināšanām. Turklāt tu esi vēl ari ziņkārīgs. Tas ari visu izšķir, tu pat mācīsies pretēji savai gribai; tāds nu ir likums.
Es turpināju protestēt, cenzdamies viņu pārliecināt par pretējo. Taču viņš acīmredzot bija stingri pārliecināts, ka man nav citas izejas, kā vienīgi turpināt iesākto.
— Tu domā ne par to un ne tā, kā vajag, — viņš teica. — Meskalito patiešām ar tevi spēlējās. Par to tad ari jādomā, bet nevis par savām bailēm.
— Vai patiesi tas bija tik neparasti?
— Tu esi vienīgais, kuru es redzēju spēlējamies ar Meskalito. Tu neesi pieradis pie tādas dzīves. Tāpēc ari neuztvēri šos norādījumus (omens). Jā, tu esi nopietns cilvēks, taču tava nopietnība ir vērsta uz to, ko tu dari, bet nevis uz to, kas būtu patiešām uzmanības vērts. Tu esi pārāk aizņemts ar sevi. Tur jau tā nelaime. Un tas rada drausmīgu nogurumu.
— Bet ko gan vēl citu var darīt, don Huan?
— Meklē brīnumus it visur ap sevi un skaties uz tiem. Tevi nobeigs nogurums, ja neinteresēsies ne par ko citu, izņemot sevi pašu; tieši šī noguruma dēļ tu arī esi kurls un akls pret visu pārējo.
— Tu esi trāpījis tieši mērķi, don Huan. Bet kā lai es izmainos?
— Domā par Meskalito brīnumu, par to, kā viņš spēlējās ar tevi. Nedomā ne par ko citu. Pārējais atnāks pats no sevis.
Svētdien, 1961. gada 30. augustā
Pagājušonakt dons Huans sāka iepazīstināt mani ar savām "zināšanām". Mēs sēdējām tumsā viņa verandā. Un tad pēkšņi pēc ilgas klusēšanas viņš sāka runāt. Teica, ka grasās man sniegt tās pašas pamācības, kuras viņam pirmajā dienā sniedzis viņa benefaktors. Dons Huans acīmredzot sava benefaktora teikto bija iemācījies no galvas, jo atkārtoja sacīto vairākas reizes, it kā tālab, lai es pilnībā izprastu sacītā jēgu.
— Cilvēks iet pie zināšanām gluži tāpat kā karā: pilnībā pamodies, ar bailēm, cieņu un absolūtu pārliecību. Iet pie zināšanām vai karā kaut kā citādi — tā ir kļūda; tas, kas to pieļaus, visu dzīvi nožēlos šo kļūmīgo soli.
Pajautāju, kāpēc tam tā jābūt, un viņš atbildēja, ka, tikai ievērojot šos četrus priekšnosacījumus, cilvēks var jau iepriekš paredzēt jebkuru kļūdu, un šajā gadījumā viņa darbība zaudē muļķa darbībai raksturīgo bezjēdzīgumu. Ja šāds cilvēks piedzīvo zaudējumu vai sakāvi, tad viņš zaudē tikai kauju — un tad viņam nav ko nožēlot.
Tad viņš teica, ka grasās mācīt mani par sabiedroto gluži tādā pašā veidā, kā viņu mācīja benefaktors. Viņš īpaši uzsvēra vārdus "tādā paša veidā", atkārtojot šo izteicienu vairākas reizes.
Sabiedrotais, — viņš teica, — tas ir spēks, kuru cilvēks var ievest savā dzīvē, lai tas palīdzētu, dotu padomu un spēkus, kas nepieciešami dažādu darbību veikšanai — gan lielu, gan mazu, pareizu un nepareizu. Sabiedrotais vajadzīgs, lai uzlabotu un nostiprinātu cilvēka dzīvi, virzītu viņa darbību un padziļinātu viņa zināšanas. Sabiedrotā palīdzība zināšanu ieguvē ir vienkārši nenovērtējama.
Visu to dons Huans teica ar milzu spēku un absolūtu pārliecību. Šķiet, viņš ļoti rūpīgi izvēlējās un apsvēra katru vārdu. Nākamo frāzi viņš atkārtoja četras reizes:
— Sabiedrotais tev ļaus redzēt un saprast tādas lietas, par kurām tu droši vien nekur citur neko neuzzināsi.
— Sabiedrotais — vai tas ir kas līdzīgs sargātājgaram?
— Nē, tas nav nedz sargs, nedz gars. Tā ir palīdzība.
— Vai Meskalito ir tavs sabiedrotais?
— Nē! Meskalito ir cita veida spēks. Unikāls spēks! Aizbildnis, skolotājs.
— Ar ko tas atšķiras no sabiedrotā?
—Viņu nevar pieradināt vai izmantot, kā pieradina un izmanto sabiedroto. Meskalito ir ārpus tevis un ārpus visa. Viņš ne no viena nav atkarīgs. Meskalito pēc savas vēlēšanās parādās daudzos veidolos tam, kas stāv viņa priekšā, neatkarīgi no tā, vai tas ir bruho vai vienkāršs lauku zēns.
Dons Huans ar dziļu cieņu runāja par to, ka Meskalito ir pareizā dzīvesveida skolotājs. Es prasīju, kādā gan veidā Meskalito māca "pareizo dzīvesveidu", un viņš atbildēja, ka Meskalito rāda, kā jādzīvo.
— Kā viņš to rāda? — es jautāju.
— Viņam ir daudz veidu, kā to parādīt. Reizēm viņš parāda to uz savas rokas vai uz akmeņiem, vai uz kokiem, vai vienkārši tavā priekšā.
— Vai kā bildītes manā priekšā?
— Nē, tā ir mācība tavā priekšā.
— Vai Meskalito runā ar cilvēkiem?
— Jā, bet nejau vārdiem.
— Kā tad viņš runā?
— Ar katru savādāk.
Es nopratu, ka mani jautājumi sāk viņam jau apnikt, un vairāk viņu nepārtraucu. Viņš turpināja skaidrot, ka nepastāv kādi noteikti priekšraksti, lai varētu iepazīt Meskalito. Tāpēc neviens nevar par viņu mācīt, izņemot pašu Meskalito. Tas viņu padara par unikālu spēku; viņš nav viens un tas pats katram cilvēkam.
No otras puses, lai iegūtu sabiedroto, nepieciešama visprecīzākā mācība un secīga visu stadiju ievērošana, kas nepieļauj ne mazāko novirzi. Pasaulē ir daudz tādu spēku — sabiedroto, bet viņš pazīstot tikai divus no tiem. Un viņš grasās mani iepazīstināt ar viņiem un viņu noslēpumiem, taču man jāizvēlas viens no viņiem, tāpēc ka man var būt tikai viens sabiedrotais. Viņš teica, ka viņa benefaktora sabiedrotais bija "la yerba del diablo" ("velna zāle") taču viņam personīgi tā nepatīkot, lai gan benefaktors arī iemācījis viņam tās noslēpumus. Viņa paša sabiedrotais atrodoties "humino" ("dūmiņā"), taču viņš tuvāk nepaskaidroja šī "dūmiņa" izcelsmi.
Es tomēr pajautāju viņam, kas tas ir. Viņš neatbildēja. Pēc ilgas pauzes es vaicāju:
— Kas par spēku ir šis sabiedrotais?
— Tā ir palīdzība. Es taču tev jau teicu.
— Kā tā palīdz?
— Sabiedrotais ir spēks, kas spēj izvest cilvēku ārpus tā robežām. Tieši tādā veidā sabiedrotais var atklāt viņam tādas lietas, kuras nespēj atklāt neviens cilvēks.
— Bet Meskalito arī taču izved tevi ārpus tevis paša. Vai tad tas nepadara viņu par sabiedroto?
— Nē. Meskalito ņem tevi no tevis paša, lai mācītu. Sabiedrotais turpretī tevi ņem, lai dotu spēku.
Palūdzu donam Huanam izskaidrot šo aspektu precīzāk vai aprakstīt viņu darbības atšķirības. Viņš ilgi uz mani skatījās, bet tad iesmējās. Viņš teica, ka mācīšanās ar sarunu palīdzību ir ne tikai tukša laika nosišana, bet arī vēl piedevām liela muļķība, jo mācība tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, ko vien cilvēks var uzņemties. Viņš palūdza mani atcerēties, kā es centos atrast savu traipu, — kā gribēju to izdarīt bez jebkāda darba un gaidīju, kad viņš man pasniegs visas nepieciešamās ziņas gluži kā uz šķīvīša. Ja viņš to būtu izdarījis manā vietā, es tā arī nekad to neiemācītos. Bet, apzinoties, cik grūti atrast savu traipu, un galvenais to, ka tas eksistē, es guvu unikālu pārliecības sajūtu. Viņš teica, ka, kamēr es sēžu savā "labajā traipā", nekas nespēj man fiziski kaitēt, jo man ir pārliecība, ka tieši šai vietā man ir vislabāk. Es ieguvu spēku atmest visu, kas varētu man kaitēt. Bet ja, pieņemsim, viņš man pastāstītu, kur tas atrodas, — man nekad nebūtu nepieciešamās pārliecības, lai atzītu to par īstenām zināšanām. Tādā veidā zināšanas patiesi kļuva par spēku.
Tad dons Huans teica, ka katrreiz, kad cilvēks pilnībā atdodas mācībai, viņam jāstrādā tikpat cītīgi, kā strādāju es, lai atrastu savu traipu, un viņa apmācību robežas nosaka katra cilvēka individuālais raksturs. Tālab viņš nesaskatīja nekādu jēgu sarunās par zināšanām. Viņš teica, ka daži zināšanu veidi ir pārāk vareni salīdzinājumā ar to mazo spēku, kas man piemīt, un sarunas par tiem var man tikai kaitēt. Viņam skaidrs, ka te vairs nav ko teikt. Viņš piecēlās un gāja prom. Es atzinos, ka šī situācija mani ļoti nomāc, jo tas ir gluži kas cits, nekā es to biju iedomājies, un nebūt ne tas, ko es biju gribējis.
Viņš atbildēja, ka bailes tā ir gluži ierasta lieta. Mēs visi tās izjūtam, tur nu neko nevar līdzēt. Bet, no otras puses, lai arī cik šausminoša neliktos šī mācība, vēl šausmīgāk ir iedomāties cilvēku, kuram nav ne sabiedrotā, ne zināšanu.