Pagāja vairāk nekā divi gadi kopš tā laika, kad dons Huans nolēma mācīt mani par spēkiem, ar kuriem apveltīti sabiedrotie. Beidzot viņš, šķiet, nolēma, ka esmu gatavs mācīties pragmatiskā formā, kā līdzdalībnieks — tai formā, kurn viņš vienīgo atzina par mācības cienīgu. Viņš pakāpeniski man atklāja jau iepriekš pieminēto divu sabiedroto kopējās iezīmes. Tādā veidā viņš sagatavoja mani visu mūsu sarunu neizbēgamajam gala rezultātam, kas izteica visu viņa mācību būtību—neparastās realitātes stāvoklim.
Sākumā viņš par sabiedroto spēkiem runāja ļoti maz, cita starpā. Manos pierakstos pirmās ziņas par tiem parādās mūsu sarunās par citām tēmām.
Piektdien, 1961. gada 23.augustā
— Velna zāle (Jimson weed, velnābols) bija mana benefaktora sabiedrotais, un varēja kļūt arī par manu sabiedroto, taču es viņu neiemīlēju.
— Kāpēc tev nepatīk velna zāle, don Huan?
— Tai piemīt nopietns trūkums.
— Vai viņa ir vājāka par citiem sabiedrotajiem?
— Nē. Saproti mani pareizi. Viņa ir tikpat varena kā labākie no sabiedrotajiem. Bet viņā ir kaut kas, kas personīgi man ļoti nepatīk.
— Vai vari pateikt, kas tev nepatīk?
— Viņa bojā cilvēkus. Tā ļauj cilvēkiem pārāk agri izbaudīt spēka garšu, nenostiprinot viņu sirdis, un padara tos varenus un neprognozējamus. Tā padara viņus vājus viņu lielās varenības pašā centrā.
— Vai ir kāds veids, kā no tā izvairīties?
— Ir veids kā pārvarēt, bet ne izvairīties. Jebkuram, kurš par savu sabiedroto izvēlas velna zāli, ir jāmaksā šī cena.
— Kā gan to var pārvarēt, don Huan?
— Velna zālei ir četras galvas: sakne, kāts ar lapām, ziedi un sēklas. Tās atšķiras viena no otras, un jebkuram, kas kļūst par tās sabiedroto, ir jāmācās par viņu šādā te kārtībā. Vissvarīgākā galva ir saknē. Velna zāles spēks tiek pakļauts caur sakni. Kāts un lapas — tā ir galva, kas ārstē slimības; ja to pareizi izmantos, tad šī galva būs īsta dāvana cilvēcei. Trešā galva — ziedos, un to izmanto, lai laupītu cilvēkiem prātu vai padarītu tos paklausīgus, vai lai nogalinātu. Cilvēks, kura sabiedrotais ir velna zāle, nekad pats ziedus nelieto, gluži tāpat kā nelieto stumbru un lapas, ja vien pats nav slims. Vienmēr lieto saknes un sēklas, īpaši sēklas — tā ir ceturtā, visvarenākā velna zāles galva. Mans benefaktors parasti teica, ka sēklas — tā ir "skaidrā galva", vienīgā daļa, kas var nostiprināt cilvēku sirdis. Velna zāle pret saviem "aizbilstamajiem" ir ļoti barga. Viņš apgalvoja, ka tā tiecas ātri viņus nogalināt, ko parasti arī izdara, pirms viņi aizkļūst līdz "skaidras galvas" noslēpumiem. Esmu dzirdējis par cilvēkiem, kas atšķetinājuši visus "skaidras galvas" noslēpumus. Lūk, īsts izaicinājums zināšanu cilvēkam.
— Vai tavs benefaktors atšķetināja šos noslēpumus?
— Nē.
— Vai tu pats esi saticis kādu, kas to būtu spējis?
— Nē. Viņi taču dzīvoja tajos senajos laikos, kad zināšanas vēl bija svarīgas.
— Vai tu zini kādu, kas ir saticis šādus cilvēkus?
— Nē, nezinu.
— Vai tavs benefaktors pazina kādu no viņiem?
— Jā, pazina.
— Bet kāpēc viņš pats neaizkļuva līdz "skaidrās galvas" noslēpumiem.
— Pieradināt velna zāli un pārvērst to par savu sabiedroto ir viens no visgrūtākajiem man zināmajiem uzdevumiem. Lūk, piemēram, mēs ar viņu tā arī nekļuvām par vienu veselu, droši vien tāpēc man viņa nekad arī nav patikusi.
— Vai tu vari viņu izmantot kā sabiedroto, neraugoties uz to, ka viņa tev nepatīk?
— Varu. Tomēr es daudz labprātāk to nedaru. Varbūt, ka ar tevi viss būs citādi.
— Kāpēc viņu sauc par velna zāli?
Dons Huans vienaldzīgi paraustīja plecus un kādu laiku klusēja. Beidzot pateica, ka velna zāle tas ir tikai laicīgs nosaukums (su nombre de leche). Vēl viņš teica, ka velna zālei ir citi nosaukumi, taču tos nedrīkst lietot, tāpēc ka vārda izteikšana ir nopietna lieta, it īpaši vēl, ja mācās izmantot sabiedrotā spēku. Pajautāju, kāpēc vārda izteikšanai ir tik liela nozīme. Viņš atbildēja, ka vārdus parasti patur noslēpumā un pietaupa tos tam kritiskajam brīdim, kad nāksies saukt palīgā, galēju satricinājumu vai vajadzības mirkļiem, kas agri vai vēlu atgadās ikviena zināšanu meklētāja dzīvē.
Svētdien, 1961. gada 3.septembrī
Šodien pēc pusdienām dons Huans izraka un atnesa no lauka divus Datura augus.
Vispirms viņš gluži negaidīti iesāka sarunu par velna zāli, bet tad pasauca mani sev līdzi uz kalniem, lai to pameklētu.
Mēs aizbraucām līdz tuvākajam pakalnam. Es izņēmu no bagāžnieka lāpstu un gāju pakaļ donam Huanam uz vienu no kanjoniem. Kādu laiku mēs gājām, spraucoties cauri krūmu brikšņiem, kas bija jo bagātīgi saauguši mīkstajā smilšu augsnē. Dons Huans apstājās pie neliela auga ar tumši zaļām lapām un lieliem bālganiem ziediem, kas līdzinājās zvaniņiem.
— Lūk, te tā ir, — viņš teica.
Un tūdaļ pat sāka rakt. Es gribēju viņam palīdzēt, bet viņš tūdaļ pat ar enerģisku galvas mājienu lika man noprast, lai es viņam netraucēju, un turpināja rakt ap augu, līdz izveidojās konusveidīga bedre ar stāvām ārmalām un uzkalniņu vidū.
Pabeidzis darbu, viņš nometās ceļos kāta priekšā un ar pirkstiem notīrīja mīksto zemi, atrokot apmēram četras collas lielu divdaļīgu cauru}veida sakneni, kurš pēc resnuma ievērojami atšķīrās no krietni vien trauslākā kāta.
Dons Huans palūkojās uz mani un teica, ka augs ir tēviņš, jo sakne dalās tieši savienojuma vietā ar kātu. Pēc tam viņš piecēlās un aizgāja kaut ko meklēt.
— Ko tu meklē, don Huan?
— Gribu atrast koku.
Es sāku lūkoties visapkārt, taču viņš mani apturēja.
— Ne tu. Tu sēdies, raug, tur, — viņš norādīja uz apmēram pēdas divdesmit attālu akmeņu grēdu, — es pats atradīšu.
Pēc kāda laika viņš atgriezās ar garu sausu zaru. Izmantojot to kā rokamo, viņš uzmanīgi attīrīja zemi ap abiem saknes zariem, atkailinot tos apmēram divu pēdu dziļumā. Kad mēģināja rakt dziļāk, augsne bija tik blīva, ka zars vairs nederēja.
Viņš pārtrauca darbu un apsēdās, lai atpūstos. Es piegāju pie viņa. Mēs ilgu laiku klusējām.
— Kāpēc tu neroc ar lāpstu?
— Tā var sagriezt un ievainot augu. Man tāpēc arī bija vajadzīgs šai vietai piederošs koks, jo, ja es pēkšņi iesitīšu saknei, ievainojums nebūs tik nopietns kā no lāpstas vai sveša priekšmeta.
— Kādu koku tu atradi?
— Der jebkurš sauss paloverdes koka (paloverde) zars. Ja nevar atrast sausu, nākas griezt zaļu.
— Vai var ņemt arī kāda cita koka zaru?
— Es taču tev teicu, ka tikai paloverdes koka un nevienu citu.
— Kāpēc, don Huan?
— Velna zālei ir maz draugu, un paloverdes koks ir vienīgais koks šajā apvidū, kas ar viņu draudzējas. Ar viņu vienīgo tā var sadzīvot (lo unico queprende). Ja ievainosi sakni ar lāpstu, pārstādītā velna zāle neizaugs priekš tevis, bet, ja savainosi sakni ar kādu koku, var cerēt, ka augs to pat nesajutīs.
— Ko tu tagad grasies darīt ar sakni?
— Es gribu to nogriezt. Tev jāiet prom. Ej, pameklē citu augu un gaidi, līdz tevi pasaukšu.
— Tu nevēlies, lai es tev palīdzu?
— Tu palīdzēsi, tiklīdz es tev to palūgšu.
Es aizgāju tālāk un sāku lūkoties pēc otra tāda paša auga, man nācās pārvarēt kārdinājumu klusi piezagties un palūkoties, ko viņš tur īsti darba. Pēc kāda laiciņa viņš bija klāt.
— Tagad pameklēsim mātīti, — viņš teica.
— Kā tu viņus atšķir?
— Mātīte ir augstāka un aug uz augšu, no zemes, tāpēc izskatās pēc maza kociņa. Tēviņš plats, sakuplo pie zemes un izskatās vairāk pēc bieza krūma. Kad mēs izraksim mātīti, tu redzēsi, ka viņai ir viendaļīgs saknenis, kurš tā turpinās diezgan ilgi, līdz sadalās. Tēviņam turpretī saknenis sadalās tieši pie paša kāta.
Mēs kopā aplūkojām velnābolu lauku. Tad, norādījis uz vienu augu, viņš teica:
— Lūk, mātīte.
Viņš sāka to izrakt gluži tāpat kā pirmo augu. Kad sakne notīrījās, ieraudzīju, ka tā atbilst aprakstam. Es atkal aizgāju, tiklīdz viņš bija gatavs nogriezt sakni.
Kad atgriezāmies mājās, viņš atsēja saini, kurā bija iebēris velnābola augus. Sākumā paņēma masīvāko tēviņu un apmazgāja to lielā skārda bļodā. Ļoti uzmanīgi notīrīja augsni no saknes, kāta un lapām. Pēc rūpīgās tīrīšanas viņš nogrieza sakni no kāta — ar īsu asu nazi izdarīja apļveida iegriezumu to savienojuma vietā, bet tad salauza. Pēc tam ņēma kātu un sadalīja to visu pa daļām — atsevišķi lapu kaudzītes, ziedus un asās sēklu pogaļas. Viņš aizmeta prom visas sausās tārpu bojātās augu daļas un atstāja tikai veselās. Sasēja kopā abus saknes atzarus ar divām auklām, salauza tos uz pusēm, vispirms izdarot apļveida iegriezumus savienojuma vietā, un ieguva divus pēc izmēriem vienādus saknes gabalus.
Tad viņš paņēma rupja auduma gabalu un sākumā uzlika uz tā divus kopā sasietus saknes gabalus. Uz viņiem salika kārtīgā kaudzītē lapas, tad ziedus, sēklas un kātus. Salocīja audumu un sasēja galus mezglā.
To pašu viņš izdarīja ar otru augu, mātīti, tikai, nonākot līdz kātam, viņš to vis nesagrieza, bet atstāja sazarojuma vietu veselu gluži kā kājām gaisā apgrieztu Y burtu. Tad sasēja visas daļas otrā lupām sainī. Kad viņš to visu pabeidza, bija jau pavisam tumšs.
Trešdien, 1961. gada 6. saptembrī
Šovakar mēs atgriezāmies pie sarunas par velna zāli.
— Es domāju, ka mums atkal būtu jāķeras klāt šai zālei, — dons Huans pēkšņi noteica.
Pēc pieklājīga klusuma brīža es pajautāju:
— Ko tu grasies darīt ar augiem?
— Augi, kurus es izraku un nogriezu, ir mani, — viņš teica. — Tas ir tāpat, it kā viņi būtu es pats. Ar viņu palīdzību es grasos iemācīt tevi pagatavot velna zāli.
— Un kā tad to gatavo?
Velna zāli sadala porcijās (partes). Katra no porcijām ir atšķirīga, katrai ir savs unikāls uzdevums un nozīme.
Viņš atvēra kreiso plaukstu un nomērīja uz grīdas attālumu no lielā pirksta līdz mazajam.
-— Tā ir mana porcija. Savējo tu mērīsi ar savu roku. Tagad, lai iekarotu šo zāli, tev jāsāk no pirmās porcijas — no saknes. Bet, reiz jau es tevi pie viņas atvedu, pirmo porciju tu pielietosi no mana auga.
Viņš iegāja mājā un iznesa auduma saini. Apsēdās un to iztina. Es ievēroju, ka tas ir vīrišķais augs. Tur bija tikai viens saknes gabals. Viņš paņēma šo gabalu, kas bija palicis pāri no diviem sākotnējiem, un tuvināja to manai sejai.
— Tā ir tava pirmā porcija, — viņš teica, — es dodu to tev. Es pats nogriezu to priekš tevis. Un nomērīju kā savu paša; tagad es dodu to tev.
Pirmajā acumirklī man prātā pazibēja doma, ka man tagad būs jāgrauž sakne kā burkāns, taču viņš ielika to mazā kokvilnas auduma maisiņā.
Viņš aizgāja aiz mājas, apsēdās tur, sakrustojis kājas, un ar apaļu akmens stampiņu sāka grūst sakni maisiņā. Par piestu viņam kalpoja plakans akmens. Laiku pa laikam viņš mazgāja abus akmeņus, bet ūdeni nolēja nelielā no koka izkaltā traukā.
Strādājot viņš ļoti klusi un monotoni dziedāja kādu neizprotamu dziesmu. Saspiedis sakni mīkstā putriņā maisiņa iekšienē, viņš ielika maisiņu koka traukā. Turpat ielika stampiņu un piestu, piepildīja trauku ar ūdeni un ielika to cūku silei līdzīgā kastē pie sētas.
Viņš paziņoja, ka sakne jāmērcē visu nakti un jāatstāj ārpus mājas: tad tā satvers nakts gaisu {elsereno).
— Ja rit būs saulaina diena, tad tā būs brīnišķīga zīme, — viņš teica.
Svētdien, 1961. gada 10. septembrī
Ceturtdien, 7. septembrī bija ļoti skaidrs un karsts laiks. Donam Huanam patika labā zīme, un viņš pāris reizes atkārtoja, ka velna zālei es acīmredzot patīku. Sakne mirka visu nakti, un ap pulksten desmitiem no rīta mēs aizgājām aiz mājas. Viņš paņēma trauku no siles, nolika zemē un apsēdās līdzās. Ar maisiņu parīvēja trauka dibenu. Pacēla maisiņu vairākas reizes virs ūdens un nospieda kopā ar saturu, bet tad iegremdēja ūdenī. Viņš atkārtoja šo procedūru vēl trīs reizes. Pēc tam, nospiedis maisiņu, iemērca to silē un nolika trauku karstajā saulē.
Tas tika atkārtots vēl trīs reizes ar vairāk nekā stundu lielu intervālu. Beidzot viņš izlēja gandrīz visu ūdeni, pielieca trauku tādā leņķī, lai tā saturu apgaismotu vakara saule, un tā to ari atstāja.
Kad pēc dažām stundām mēs atgriezāmies, bija jau tumšs. Trauka dibenā bija izveidojusies kaučukveidīgas substances kārta. Tā atgādināja neizvārītu cieti un bija bālganā vai gaiši pelēkā krāsā. Šķiet, tur varēja sanākt pilna tējkarote.
Dons Huans ienesa trauku mājā un uzlika uz uguns vārīties mazliet ūdens. Es izņēmu zemes gabaliņus, kurus vējš bija iepūtis nosēdumā. Viņš iesmējās.
— Šīs zemes piciņas nevienam nekaitēs.
Kad ūdens uzvārījās, viņš ielēja gandrīz pilnu krūzi verdoša ūdens traukā. Tas bija tas pats dzeltenīgais ūdens, kuru viņš izmantoja iepriekš. Ūdens izkausēja nosēdumu, izveidojot pienam līdzīgu šķīdumu.
— Kas tas par ūdeni, don Huan?
— Tā kanjona ziedu un augļu novārījums.
Viņš izlēja koka trauka saturu vecā puķpodam līdzīgā māla krūzē. Šķīdums bija vēl karsts, un viņš papūta, lai to atdzesētu. Pamēģināja to pats un tad pasniedza krūzi man.
— Tagad dzer, — viņš teica.
Es automātiski paņēmu krūzi un, ne brīdi neprātodams, izdzēru visu ūdeni. Tad bija mazliet rūgtens. Bet viszīmīgākā bija kodīgā smaka. Ūdens oda pēc prusakiem.
Gandrīz tūdaļ pat sāku svīst. Ķermenis ļoti sakarsa, un asinis iesitās ausīs. Acu priekšā uzradās sarkans plankums, vēdera muskuļi sāka sarauties sāpīgās spazmās. Pēc kāda laika es jau vairs neizjūtu sāpes, taču man kļuva auksti, un es burtiski peldēju sviedros.
Dons Huans vaicāja, vai es gadījumā neredzu melnumu vai sarkanu traipu acu priekšā. Es viņam atbildēju, ka visu redzu sarkanā krāsā.
Man klabēja zobi no tās nekontrolējamās nervozitātes, kas it kā viļņveidīgi izstarojās no mana krūtsvidus.
Tad viņš jautāja, vai es nebaidos. Viņa jautājumi man šķita absolūti nenozīmīgi. Jā, protams taču, es baidos. Bet nesapratu, par ko viņš runā, un atbildēju "jā". Viņš iesmējās un teica, ka īstenībā es nebūt nebaidos. Viņš raizējās par to, vai es joprojām vēl redzu sarkano. Bet vienīgais, ko es tad redzēju, bija milzīgs sarkans traips tieši acu priekšā.
Pēc kāda laika es jau sajutos labāk. Nervu spazmas pamazām norima, atstājot tikai patīkamu nogurumu un nepārvaramu vēlmi gulēt. Vairs nespēju noturēt acis vaļā, lai gan vēl dzirdēju dona Huana balsi. Es iemigu. Taču visu nakti nepameta sajūta, it kā esmu iegremdēts sarkanā dziļā gaismā. Pat sapņi bija sarkani.
Pamodos svētdien apmēram trijos dienā, nogulējis gandrīz divas diennaktis. Mazliet sāpēja galva, izjutu tādu kā nemieru kuņģī, un sajutu asas klejojošas sāpes zarnās. Izņemot to, viss pārējais bija kā parasti. Es atradu donu Huanu snauduļojam pie mājas. Viņš man uzsmaidīja.
— Aizvakar vakarā viss noritēja labi, — viņš teica, — tu redzēji sarkano gaismu, bet tikai tas ari ir svarīgi.
— Bet kas būtu ja es neredzētu sarkano?
— Tu redzētu melno, bet tā ir slikta zīme.
— Kāpēc tas ir slikti?
— Kad cilvēks redz melno, tas nozīmē, ka viņš nav radīts velna zālei. Viņš vems melnu un zaļu.
— Vai viņš nomirs?
— Nedomāju, ka nomirs, taču viņš ilgi slimos.
— Kas notiek ar tiem, kas redz sarkano?
— Nav vemšanas, un sakne sniedz tiem patīkamas izjūtas, bet tas nozīmē, ka viņi ir spēcīgi un viņiem ir valdonīga daba—tieši tas, ko mīl velna zāle. Tā viņa pavedina. Vienīgā nelaime, ka šie cilvēki beidz ar to, ka apmaiņā pret spēku, ko viņiem tā sniedz, viņi kļūst par velna zāles vergiem. Taču tur mums nav nekādas teikšanas. Cilvēks dzīvo, lai mācītos. Un, ja viņš mācās neatkarīgi no tā, vai sev par labu vai ļaunu, tad tāds ir viņa liktenis.
— Ko man darīt tālāk, don Huan?
— Tagad tev jāiestāda izaugums (brote), kuru es nogriezu no saknes pirmās porcijas otras puses. Pirmo pusi tu izlietoji aizpagājušonakt, un tagad otro pusi jāiestāda zemē. Tai jāizaug un jādod sēklas, tikai tad tu varēsi pa īstam sākt nodarboties ar auga pieradināšanu.
— Kā es viņu pieradināšu?
— Velna zāli jāsāk pieradināt caur sakni. Soli pa solim tev jāizzina katras saknes porcijas noslēpums. Tev jālieto tās tā, lai izzinātu noslēpumus un iekarotu spēku.
— Vai citas porcijas tiek pagatavotas tāpat, kā tu sagatavoji pirmo?
— Nē, katra porcija tiek sagatavota savādāk.
— Bet kā iedarbojas katra porcija?
— Es jau teicu, katra māca dažādus spēka veidus. Tas, ko tu pielietoji aizpagājušonakt, — ir vēl tīrais nieks, katrs var to izdarīt. Taču tikai bruho drīkst pielietot nopietnākas porcijas. Es nevaru tev pateikt, ko tās dara, jo pagaidām vēl nezinu, vai tu viņai deri. Mums jāpagaida.
— Kad tu man to pateiksi?
— Tiklīdz tavs augs izaugs un dos sēklas.
— Ja pirmo porciju drīkst pielietot visi, tad kālab tā tiek pielietota?
— Atšķaidītā veidā tā noder visam vīrišķajam. Večiem, kas zaudējuši dzīves spēku, un jauniešiem piedzīvojumu meklētājiem vai pat kaisles alkstošām sievietēm.
— Tu teici, ka sakni izmanto, tikai lai iegūtu spēku, taču es redzu, ka to pielieto ari citiem mērķiem, izņemot spēku. Vai tiesa?
Viņš ilgi un vērīgi uz mani lūkojās, tālab es samulsu. Jutu, ka šis jautājums viņu sadusmoja, taču nespēju saprast, kāpēc?
— Velna zāli izmanto tikai spēkam, — viņš beidzot asi noteica. — Tas, kurš grib atgriezt savu enerģiju, jaunieši, kas meklē līdzekļus pret badu un nogurumu, cilvēks, kurš grib nogalināt citu cilvēku, sievietes, kas vēlas iekvēloties kaislē, — visi viņi grib spēku. Un velna zāle to viņiem arī dod! Vai jūti, kā viņa tev patīk? — viņš pēc brītiņa pajautāja.
— Es sajūtu dīvainu spēku pieplūdumu, — es teicu, un tā patiešām ari bija. Enerģijas pieplūdumu ievēroju jau pamostoties, un pēc tam tā saglabājās. Tā bija spilgti izteikta neērtības, intensīvas neapmierinātības sajūta. Viss mans ķermenis kustējās un izstiepās ar neparastu vieglumu un spēku. Rokas un kājas kņudēja, pleci it kā izvērsās, muguras un kakla muskuļi mudināt mudināja paberzties gar kokiem vai tos pagrūstīt. Es sajutu, ka spētu sagraut sienu, ja vien kā nākas ieskrietos.
Vairāk mēs nesarunājāmies. Kādu laiku vienkārši sēdējām verandā. Ievēroju, ka dons Huans mieg ciet. Viņš pāris reizes "ieknāba ar degunu", tad vienkārši izstiepa kājas, apgūlās uz grīdas, palika rokas zem galvas un iemiga.
Es piecēlos un aizgāju aiz mājas, kur izlietoju spēku pārpalikumu, iztīrot pagalmu. Atcerējos, kā viņš reiz teica, ka būtu ļoti priecīgs, ja es palīdzētu viņam novākt gružus.
Vēlāk, kad viņš pamodās un atnāca pie manis, es jau biju krietni vien atguvies.
Mēs apsēdāmies pie galda, un ēšanas laikā viņš trīsreiz apjautājās par manu pašsajūtu. Tā kā līdz šim viņš šādi nemēdza rīkoties, es beidzot pavaicāju:
— Kāpēc tevi tā uztrauc mana pašsajūta, don Huan? Varbūt tu gaidi, kad man no tava brīnuma beidzot paliks šķidrs vēders?
Viņš iesmējās. Šķiet, viņš uzvedās gluži kā palaidnīgs puišelis, kurš izplānojis kādu nelietību un laiku pa laikam pārbauda, vai tā izdevusies. Vēl aizvien smiedamies, viņš teica:
Tu neizskaties slims. Bet vēl pavisam nesen pat sarunāji man rupjības.
— Nekad neesmu to darījis, — es protestēju. — Nevaru pat atcerēties, ka kādreiz tev būtu ko tādu pateicis.
Es patiesi biju ļoti sašutis un teicu to pilnā nopietnībā, jo vispār neatcerējos, ka kādreiz būtu uz viņu dusmojies.
— Tu viņu aizstāvēji, — viņš teica.
— Ko?
—Tu aizstāvēji velna zāli. Tu runāji jau tā, it kā būtu to iemīlējis.
— Es patiesi neatceros, ka būtu to aizstāvējis.
— Protams. Tu pat neatceries, ko teici, vai ne?
— Nē, neatceros. Un godīgi to atzīstu.
— Lūk, redzi, kāda ir velna zāle. Viņa piezogas tev klāt gluži kā sieviete, tu pat to neievēro. Viss, kam tu pievērs uzmanību, ir tas, ka viņa tev sniedz labu pašsajūtu un spēku: muskuļi piebriest ar dzīvības spēku, dūres niez, kājas deg vēlmē kādu noskriet. Kad cilvēks to iepazīst, viņu patiešām pārņem negantas iegribas. Mans benefaktors mēdza teikt, ka velna zāle notur cilvēkus, kuri grib spēku, un atbrīvojas no tiem, kas nespēj to pārvaldīt. Taču tais laikos spēks bija daudz vajadzīgāks; to meklēja krietni vien cītīgāk. Benefaktors bija varens cilvēks, un, pēc viņa teiktā, viņa paša benefaktors bija vēl dedzīgāk nodevies spēka meklējumiem. Tais laikos tas patiešām bija svarīgi.
— Tu domā, ka mūsu dienās spēks nav vajadzīgs?
— Tev pašlaik spēks iet pie sirds. Tu esi jauns. Tu neesi indiānis. Iespējams, ka velna zāle būs gana laba tavās rokās. Viņa, šķiet, tev it kā iepatikusies. Lika sajusties spēcīgam. Es arī to visu esmu izjutis. Un tomēr es viņu neiemīlēju.
— Vai vari pateikt kāpēc, don Huan?
— Man nepatīk viņas spēks! Tai vairāk nav cita pielietojuma. Senos laikos, tādos, par kuriem stāstīja mans skolotājs, bija vērts meklēt spēku. Cilvēki veica apbrīnojamas lietas—viņus cienīja par spēku, no viņiem baidījās, bet zināšanām tika atvēlēta goda vieta. Benefaktors man stāstīja par patiesi neticamām lietām, kas tika paveiktas sensenos laikos. Tagad mēs, indiāņi, vairs nemeklējam šo spēku. Tagad indiāņi izmanto zāli, lai ierīvētos. Ņem lapas un ziedus citiem mērķiem. Viņi pat stāsta, ka zāle ārstē viņu sastrutojumus. Viņi vairs nemeklē tās spēku, kas iedarbojas kā magnēts. Šis spēks ir jo varenāks un arvien bīstamāks pielietojumā, jo dziļāk sakne iesniedzas zemē. Kas aizkļūsi līdz četru jardu (* 3,7 m (Red.)) . dziļumam, — stāsta, ka dažiem tas izdevies, — atradīsi pastāvīgā—nebeidzamā un bezgalīgā spēka avotu. Tikai ļoti nedaudzi to darīja pagātnē, un neviens to vēl nav izdarījis tagad. Varu tev pilnīgi droši apgalvot, ka velna zāles spēks mums, indiāņiem, nav vajadzīgs. Es domāju, ka maz pamazām mēs zaudējam par to interesi, un tagad spēkam nav vairs nozīmes. Pats es to nemeklēju, un tomēr kādreiz, tavā vecumā, es arī izjutu, kā tas iekšā izplešas. Es sajutos tāpat kā tu šodien, tikai vēl piecsimt reizes stiprāks. Es nositu cilvēku ar dūres sitienu. Varēju mētāt laukakmeņus, milzīgus laukakmeņus, kurus nespēja pacelt pat divdesmit cilvēki. Reiz es palēcos tik augstu, ka norāvu lapas no visaugstāko koku galotnēm. Taču tas bija gluži lieki! Viss, ko es darīju, baidīju indiāņus, un tikai indiāņus. Pārējie, tie, kas neko nezināja, tam neticēja. Viņi redzēja vai nu prātā jukušu indiāni, vai kaut ko neskaidru kustamies pie koku galotnēm.
Mēs ilgi klusējām. Man vajadzēja viņam vismaz kaut ko pateikt.
— Bija pavisam citādi, — viņš turpināja, — kad dzīvoja tādi cilvēki, kuri zināja, ka cilvēks var pārvērsties par kalnu lauvu vai putnu vai ka cilvēks var vienkārši lidot. Tā nu es vairs neizmantoju velna zāli. Kam tas vajadzīgs? Lai baidītu indiāņus {Para que? Para asus tar a los Indios?)
Redzēju viņu noskumušu, un mani pārņēma dziļa līdzjūtība. Gribēju viņam kaut ko pateikt, pat ja tā būtu banalitāte.
— Don Huan, varbūt tas ir visu to cilvēku liktenis, kuri grib zināt?
— Varbūt, — viņš mierīgi atbildēja.
Ceturtdien, 1961. gada 23. novembrī
Es neieraudzīju donu Huanu verandā, kad piebraucu pie viņa mājas. Tūdaļ iedomājos, ka tas ir dīvaini. Es skaļi pasaucu, un man pretī iznāca viņa brāļasieva.
— Viņš ir mājā, — viņa teica.
Izrādījās, ka pirms dažām nedēļām dons Huans izmežģīja potīti. Pats uzlika sev šinu, samērcējis auduma strēmeles kaktusu un sagrūstu kaulu masā. Ap potīti cieši aptītais audums izkalta vieglās un gludās bruņās. Apsējs bija tikpat ciets kā ģipsis, taču ne tik masīvs.
— Kā tas notika? — es jautāju.
Atbildēja viņa brāļasieva, meksikāniete no Jukatanas štata, kas viņu apkopa.
— Tas bija nelaimes gadījums! Viņš nokrita un gandrīz vai salauza kāju.
Dons Huans iesmējās un, pagaidījis, līdz mēs paliekam vieni, teica:
—Nelaimes gadījums — kā tad! Man šeit pat netālu ir ienaidnieks. Sieviete! La'Katalīna. Viņa pagrūda mani vājuma brīdī, un es nokritu.
— Kāpēc viņa to darīja?
— Viņa gribēja mani nogalināt, lūk, kāpēc.
— Vai viņa bija šeit, kopā ar tevi?
— Jā.
— Bet kāpēc tu ļāvi viņai ienākt?
— Es neļāvu. Viņa ielidoja.
— Atvaino, es nesapratu.
— Viņa ir melnais strazds (chanate). Un ļoti izveicīga. Mani pārsteidza nesagatavotu. Viņa jau sen grib mani piebeigt. Un šoreiz patiešām gandrīz sasniedza savu mērķi.
— Tu teici, ka viņa ir melnais strazds? Tad jau sanāk, ka viņa ir putns?
— Nu, lūk, atkal tu ar saviem jautājumiem! Viņa ir melnais strazds. Gluži tāpat kā es vārna. Kas es esmu, cilvēks vai putns? Es esmu cilvēks, kas zina, kā kļūt par putnu. Kas attiecas uz La'Katalīnu, tad viņa ir ragana. Viņas nodomi mani nogalināt ir tik nopietni, ka es knapi no viņas izspruku. Melnais strazds pēkšņi iebruka tieši manā mājā, un es nevarēju viņu apturēt.
— Vai tu vari pārvērsties par putnu, don Huan?
— Jā! Bet tas ir kaut kas tāds, par ko mēs ar tevi tiksim skaidrībā nedaudz vēlāk.
— Kāpēc viņa grib tevi nogalināt?
— O, mums ir seni rēķini. Es uz bridi zaudēju kontroli pār situāciju, un tagad man ar viņu jātiek galā, pirms viņa tiks man klāt.
— Vai tu grasies pielietot burvestību? — es ar lielām cerībām viņam jautāju.
— Neesi muļķis. Nekādas burvestības uz viņu neiedarbosies. Man ir citi plāni. Gan jau kādreiz tev par tiem pastāstīšu.
— Vai tavs sabiedrotais nevar tevi no viņas aizstāvēt?
—Nē, dūmiņš man tikai saka, kas jādara. Bet jāizsargājas man pašam.
— Bet kā ar Meskalito? Vai viņš var tevi aizsargāt?
— Nē! Meskalito ir skolotājs, bet ne spēks, kuru varētu izmantot personīgiem mērķiem.
— Bet velna zāle?
— Es jau tev teicu, ka man jāaizsargājas pašam, sekojot sava sabiedrotā — dūmiņa norādījumiem. Un, cik man zināms, dūmiņš var visu. Ja tu gribi uzzināt kaut ko par kaut kādu lietu, dūmiņš tev to pateiks. Un viņš dos tev ne tikai zināšanas, bet arī līdzekļus to pielietošanai. Tas ir visbrīnišķīgākais sabiedrotais, kādu vien cilvēks var sev vēlēties.
— Vai dūmiņš ir vislabākais sabiedrotais katram?
— Viņš katram ir savādāks. Daudzi no viņa baidās un viņu neaiztiks, pat netuvosies tam. Dūmiņš, tāpat kā viss pārējais, nebūt nav radīts katram.
— Kas tas par dūmiņu, don Huan?
— Pareģu dūmiņš.
Viņa balsī skaidri jautās pielūgsme, ko es līdz šim viņā nebiju ievērojis.
— Sākšu ar to, ko teica mans benefaktors, kad sāka mani par to mācīt. Lai gan tolaik es, tāpat kā tu šodien, šķiet, nespēju to saprast. "Velna zāle irtiem, kas lūdz spēku. Dūmiņš tiem, kas grib vērot un redzēt." Un, manuprāt, dūmiņu nekas nevar pārspēt. Tiklīdz cilvēks ir dūmiņa aizgādībā, jebkurš cits spēks ir viņa varā. Tas ir vienkārši apbrīnojami! Protams, tas prasīs visu dzīvi. Paies gadi, tikai lai iepazītos ar divām tā galvenajām daļām: pīpi un smēķējamo maisījumu. Pīpi man iedeva mans benefaktors, un, lūk, jau vairākus gadus es ar to tik rūpīgi un uzmanīgi rīkojos, ka tā kļuvusi mana. Tā ieaugusi manās rokās. Nodot to, piemēram, tavās rokās patiesi man ir ļoti nopietns uzdevums un liels sasniegums priekš tevis —ja vien tas vispār būs iespējams! Pīpe izjutīs sasprindzinājumu, ja to paņems kāds cits; un, ja viens no mums kļūdīsies, tad tur vairs neko nevarēs līdzēt, un pīpe var pēkšņi pati pāršķelties vai ar savu spēku izslīdēt no rokām un saplīst, pat iekrītot salmu kaudzē. Ja tas kādreiz notiks, mums abiem būs beigas. It īpaši jau man. Visneiedomājamā veidā dūmiņš vērsīsies pret mani.
— Kā gan tas var vērsties pret tevi, viņš taču ir tavs sabiedrotais.
Mans jautājums acīmredzot pārtrauca viņa domu gaitu. Ilgu laiku viņš neko neatbildēja.
— Sastāvdaļu sarežģītība, — viņš pēkšņi ierunājās, — padara smēķējamo maisījumu par vienu no visbīstamākajām man zināmajām vielām. Neviens nespēs to pagatavot bez nopietnas apmācības. Tas ir nāvējoši indīgs ikvienam, izņemot tos, kas ir dūmiņa aizbildniecībā. Pīpe un maisījums prasa visrūpīgāko apiešanos. Un cilvēkam, kurš cenšas to mācīties, jāpiekopj kārtīgs, mierīgs dzīvesveids. Dūmiņa iedarbība ir tik satriecoša, ka tikai ļoti stiprs cilvēks var izturēt pat nelielu vilcienu. Sākumā viss biedē un mulsina, bet katrs nākamais vilciens noskaidro lietas. Un pēkšņi pasaule atveras no jauna! Neiespējami! Kad tas notiek, dūmiņš kļūst par šī cilvēka sabiedroto un atklāj jebkurus noslēpumus, ļauj viņam ieiet visneiedomājamākajās pasaulēs. Tā ir visdižākā dūmiņa īpašība, visdižākā viņa dāvana. Un viņš dara savu darbu, nenodarot ne mazāko ļaunumu. Lūk, tas ir īstens sabiedrotais!
Kā parasti mēs sēdējām viņa verandā uz grīdas. Pēkšņi viņš piecēlās un iegāja mājā. Pēc mirkļa viņš atgriezās ar šauru saini un atkal apsēdās.
— Tā ir mana pīpe, — viņš teica.
Viņš pieliecās pie manis un parādīja pīpi, kuru izvilka no zaļa buraudekla pārvalka. Sarkana koka kāts, gluds, bez rotājumiem. Pīpes galviņa arī šķita izgatavota no koka, taču izskatījās krietni masīvāka un bija gludi nopulēta līdz spīdumam, tumši pelēkā krāsā, gluži kā akmeņogle.
Viņš paturēja pīpi manu acu priekšā. Es domāju, ka viņš to sniedz man. Es jau pastiepu roku, grasīdamies to paņemt, bet viņš acumirklī to novāca.
— Šo pīpi man iedeva mans benefaktors, — viņš teica. — Savukārt es to nodošu tev. Taču vispirms tev tā jāiepazīst. Katrreiz, kad šurp atbrauksi, es tev to došu. Sāc ar pieskārienu. Turi to sākumā mazu brītiņu, līdz jūs ar pīpi nepierādīsiet viens pie otra. Tad ieliec to kabatā vai, teiksim, azotē, un visbeidzot pieliec pie mutes. Tas viss jādara maz pamazām, lēni un piesardzīgi. Kad jūsu starpā nodibināsies ciešāks kontakts (la amistad esta hecha), tu no tās pīpēsi. Ja klausīsi manam padomam un nesteigsies, dūmiņš kļūs arī par tavu iemīļoto sabiedroto.
Viņš padeva man pīpi, taču neizlaida to no rokām. Es pastiepu labo roku.
— Ar abām rokām, — viņš teica.
Es uz mirkli pieskāros pīpei ar abām rokām. Viņš neatdeva to pavisam, tā, ka es varēju tai pieskarties, bet ne paņemt. Tad viņš to paslēpa buraudekla pārvalkā.
— Pirmais solis ir iemīlēt pīpi. Tas prasa laiku.
— Bet vai pīpe var neiemīlēt mani?
—Nē. Pīpe nevar tevi neiemīlēt, bet tev jāiemācās viņu mīlēt līdz tam laikam, kad pīpēsi, lai pīpe palīdzētu tev nebaidīties.
— Ko tu pīpē, don Huan?
— Lūk, šo.
Viņš atpogāja apkaklīti un parādīja nelielu zem krekla apslēptu maisiņu, kas līdzīgi medaljonam karājās kaklā. Viņš to noņēma, atsēja un ļoti uzmanīgi uzbēra uz delnas nedaudz no tā satura.
Maisījums pēc izskata atgādināja dažādu nokrāsu smalki saberztas tējas lapas — no tumši brūnām līdz gaiši zilām ar dažiem koši dzelteniem plankumiņiem.
Viņš iebēra maisījumu atpakaļ maisiņā, aizvēra to, aizsēja ar aukliņu un atkal noslēpa zem krekla.
— Kas tas par maisījumu?
— Tur ir daudz visdažādāko lietu. Iegūt visas sastāvdaļas ir ļoti grūti. Tālu jāceļo. Sēnītes (los honguitos), kas nepieciešamas maisījuma pagatavošanai, aug tikai noteiktā gadalaikā un tikai noteiktās vietās.
— Vai tev ir dažādi maisījumi dažādu palīdzības veidu ieguvei, kad tas nepieciešams?
— Nē. Ir tikai viens dūmiņš, un nav cita tam līdzīga.
Viņš parādīja uz maisiņu, kas karājās kaklā, un pacēla pīpi, kas bija iespiesta viņam starp kājām.
— Tas un tas — viens nedalāms! Bez viena nevar būt otra. Šī pīpe un šī maisījuma noslēpums pieder manam benefaktoram. Viņam tos nodeva gluži tāpat, kā viņš nodeva tos man. Lai gan šo maisījumu ir grūti pagatavot, to var papildināt. Tā noslēpums slēpjas sastāvdaļās, to ievākšanas un apstrādes veidā. Turpretī pīpe — tas ir priekšmets visam mūžam. Tā jāuzrauga ar vislielāko rūpību. Viņa ir cieta un izturīga, taču viņa ir jāsargā no vismazākā trieciena. To jātur sausām rokām un jālieto tikai vienatnē. Un nekad, vispār neviens nekad nedrīkst viņu redzēt, izņemot to cilvēku, kuram tu grasies viņu nodot. Lūk, ko mans benefaktors man iemācīja, un tieši tā es izturos pret pīpi visu savu dzīvi.
— Bet kas notiks, j a tu pazaudēsi vai salauzīsi pīpi? Viņš ļoti lēni pagrieza galvu un palūkojās uz mani.
— Es nomiršu.
— Vai visiem magiem ir tādas pašas pīpes kā tev?
— Ne visiem ir pīpes, kas līdzīgas manējai, bet es zinu dažus, kuriem tādas ir.
— Vai tu pats vari uztaisīt tādu pīpi kā šī, don Huan?— es neatlaidos. — Iedomājies, ka tev viņas nebūtu. Kā gan tu nodotu man pīpi, ja tu to vēlētos izdarīt?
— Ja man nebūtu savas pīpes, es nevarētu un negribētu tev to nodot. Es dotu tev kaut ko citu.
Šķiet, viņš nez kāpēc bija ar mani neapmierināts. Viņš ļoti uzmanīgi ielika pīpi pārvalkā, kurā acīmredzot bija mīksta materiāla ieliktnis, jo tā tūdaļ ļoti viegli ieslīdēja iekšā. Tad viņš iegāja mājā nolikt pīpi.
— Vai tu nedusmojies uz mani, don Huan? — es pajautāju, kad viņš atgriezās. Viņu mans jautājums acīmredzot izbrīnīja.
—Nē, es nekad ne uz vienu nedusmojos. Nevienam cilvēkam neizdosies izdarīt ko tik pietiekami svarīgu, lai tas būtu pelnījis šādu manu reakciju. Uz cilvēkiem dusmojies, ja tici viņu rīcības nozīmīgumam. Nekam tamlīdzīgam es vairs neticu.
Otrdien, 1961. gada 26. decembrī
Speciāls laiks "dēsta", kā dons Huans sauca sakni, pārstādīšanai netika izvēlēts, lai gan bija ieplānots, ka tieši šī operācija būs nākamais solis auga spēka pieradināšanā.
Es atbraucu pie dona Huana sestdien, 23. decembri, tūdaļ pēc pusdienām. Kā parasti mēs kādu laiku sēdējām klusējot. Diena bija silta un apmākusies. Bija pagājuši jau vairāki mēneši kopš tā laika, kad viņš iedeva man pirmo porciju.
— Laiks atgriezt zāli zemei, — viņš pēkšņi noteica, — taču vispirms jāierīko tev aizsardzība. Tu to glabāsi un aizsargāsi, un neviens, izņemot tevi pašu, nedrīkst redzēt šo aizsardzību. Reiz jau to ierīkošu es, es ari to ieraudzīšu. Tas nav labi, jo, kā tu atceries, es neesmu velna zāles pielūdzējs — ar to nu mēs atšķiramies viens no otra. Taču mana atmiņa vairs ilgi nenodzīvos, esmu pārāk vecs. Tev jāaizsargā tā no svešām acīm, jo līdz tam laikam, kamēr kāds atcerēsies par redzēto, aizsardzība nebūs pilnīga.
Viņš iegāja savā istabā un izvilka trīs saiņus, kas bija paslēpti zem vecas skārda bļodas. Atgriezās ar tiem verandā un apsēdās.
Pēc ilgas klusēšanas, viņš atsēja mezglu un izpakoja vienu saini. Tas bija velnābola sievišķais augs, kuru mēs kopā bijām sagatavojuši. Visas agrāk rūpīgi sakārtotās lapas, ziedi un sēklu pogaļas nu bija jau pilnīgi izžuvušas. Viņš paņēma garu Y veida saknes gabalu un atkal aizsēja saini.
Sakne kalstot bija sagrumbuļojusies, asi iezīmējās mizas krokas. Viņš ielika sakni sev klēpī, atvēra savu ādas somu un izņēma nazi. Paturēja sauso sakni manu acu priekšā.
— Šī daļa ir galvai,—viņš teica, izdarīdams pirmo iegriezumu "igreka" astē, kurš apgrieztā veidā atgādināja cilvēku ar izplestām kājām.
— Šī — sirdij. — Un viņš iegrieza netālu no sazarojuma. Tad viņš nogrieza saknes galus, atstājot apmēram pa trīs collām katrā atzarā. Pēc tam lēni un pacietīgi izgrieza cilvēka figūriņu.
Sakne bija sausa un šķiedraina. Lai varētu kaut ko no tās izgriezt, dons Huans izdarīja divus iegriezumus un tad izkapāja un nolīdzināja šķiedras starp tiem. Nu sāka izgriezt detaļas — rokas un plaukstas. Rezultātā sanāca iegarena cilvēka figūriņa ar uz krūtīm sakrustotām rokām un cieši kopā savītām plaukstām.
Dons Huans piecēlās un piegāja pie zilās agaves, kas auga pie pašas verandas. Saņēmis visgaļīgākās centrālās lapas cieto ērkšķi, viņš to pielieca un trīs vai četras reizes apgrieza ap savu asi. Ērkšķis gandrīz pilnībā atdalījās no lapas un palika karājamies. Dons Huans saņēma to ar zobiem un izrāva. Ērkšķis izgāja no lapas mīkstuma un vilka sev līdz ar koku saaugušu ap divas pēdas garu baltu diegveida šķiedru asti. Vēl aizvien turot ērkšķi zobos, dons Huans savērpa šķiedras starp plaukstām un izveidoja auklu, ar kuru savilka figūriņas kājas. Viņš aptina visu figūriņas apakšdaļu, līdz izbeidzās visa aukla. Tad ļoti veikli, gluži kā īlenu, iegrozīja ērkšķi figūriņas priekšdaļā, zem sakrustotajām rokām tā, lai asais gals izietu no kopā salikto plaukstu apgabala. Viņš atkal izmantoja zobus un, uzmanīgi pavilcis, izvilka gandrīz visu ērkšķi. Tagad tas izskatījās kā garš šķēps, kas iziet no figūriņas krūtīm. Vairāk uz to neskatīdamies, dons Huans ielika figūriņu ādas somā. Šķiet, darbs bija viņu nogurdinājis. Viņš atlaidās uz verandas grīdas un aizmiga.
Kad viņš pamodās, bija jau tumšs. Mēs paēdām no manis atvestajām pārtikas rezervēm un nedaudz pasēdējām verandā. Tad dons Huans iegāja mājā un atnesa trīs saiņus. Viņš sacirta zarus un iekurināja ugunskuru. Kad bijām ērti iekārtojušies pie uguns, viņš atsēja visus trīs saiņus. Vienā bija sievišķā auga sausās daļas, otrā — viss, kas atlicis no vīrišķā auga, bet trešajā, visiespaidīgākajā — zaļas, svaigi grieztas velnābola daļas.
Dons Huans aizgāja pie cūku siles un atgriezās ar ļoti dziļu akmens piestu, kas drīzāk līdzinājās podam ar ovālu dibenu. Viņš izveidoja zemē nelielu bedrīti un tajā stingri nostādīja piestu. Piemetis ugunskurā zarus, viņš paņēma divus saiņus ar sausajām sievišķā un vīrišķā auga daļām un izbēra piestā uzreiz visu to saturu. No trešā saiņa viņš izvilka divus svaigus velnābola saknes gabalus.
— Es grasos tos pagatavot speciāli priekš tevis.
— Ko tu gatavosi, don Huan?
— Šis gabals ir no sievišķā auga, šis — no vīrišķā. Tas ir vienīgais gadījums, kad jāliek kopā divus augus. Abas saknes daļas no jarda dziļuma.
Viņš sagrūda tās piestā ar vienmērīgiem stampiņas sitieniem. To darot, viņš klusi dziedāja, kas izklausījās pēc monotonas dunoņas bez jebkāda ritma. Vārdus es nespēju atšķirt. Viņš pilnībā iegrima darbā.
Kad saknes bija sīki sasmalcinātas, viņš izņēma no saiņa nedaudz svaigi grieztu un notīrītu velnābola lapu bez neviena bojājuma. Viņš tās pēc kārtas pa vienai meta piestā. Es saskaitīju četrpadsmit lapas un četrpadsmit ziedus. Tad viņš sadabūja svaigu vēl neatvērušos ērkšķaino sēklu pogaļu saišķi. Es nepaguvu tās saskaitīt, jo viņš iemeta uzreiz visu saišķi, taču domāju, ka arī to bija čertpadsmit. Viņš vēl pievienoja trīs velnābola kātus bez lapām. Tumši sarkani un tīri, tie, spriežot pēc daudzajiem atzariem, acīmredzot piederēja lieliem augiem.
Pēc tam, kad visi šie gabaliņi nokļuva piestā, viņš ar vienmērīgiem sitieniem saberza tos putrveidīgā masā. Pēc kāda laiciņa pielieca piestu un pārlika visu masu vecā podā. Pastiepa man roku, un es nodomāju, ka viņš lūdz, lai es to noslauku. Taču tā vietā viņš saņēma manu kreiso roku un ar asu kustību izplēta vidēju un zeltneša pirkstu visā platumā, tad ar naža galu iedūra tieši starp pirkstiem un pārgrieza ādu uz zeltneša. Viņš darbojās tik veikli un ātri, ka tad, kad es atrāvu roku, tā jau bija dziļi sagriezta un no tās bagātīgi plūda asinis. Viņš atkal saņēma manu roku, pacēla to virs poda un saspieda, lai iztecinātu pēc iespējas vairāk asiņu.
Mana roka notirpa. Biju tuvu šokam — mani pārņēma dīvains aukstums un sasprindzinājums, manas krūtis sažņaudzās, aizkrita ausis. Es sajutu, kā pamazām noslīdu zemē. Sāku zaudēt samaņu! Viņš atlaida manu roku un izmaisīja poda saturu. Tikai tagad es pa īstam uz viņu sadusmojos, bet, lai pilnīgi atgūtos, man bija nepieciešams visai ilgs laiks.
Viņš salika ap ugunskuru trīs akmeņus un uzlika uz tiem podu. Maisījumam viņš pievienoja kaut ko līdzīgu lielam galdnieku līmes gabalam un pielēja lielu kausu ūdens, tad uzlika visu vārīties. Velnābola augi jau paši par sevi smaržo visai specifiski. Kopā ar "līmi", no kuras, tai uzvāroties, sāka plūst spēcīga nepatīkama smaka, tie izplatīja tik smirdīgus izgarojumus, ka es tikai ar lielām pūlēm apvaldījos, lai nesāktu vemt.
Maisījums vārījās ilgi, bet mēs sēdējām nekustīgi pie pavarda. Pa laikam, kad vējš dzina izgarojumus uz manu pusi, smirdoņa mani ieskāva līdzīgi biezai miglai, un es aizturēju elpu, visiem spēkiem cenšoties no tās izsargāties.
Dons Huans atvēra savu ādas somu un izvilka figūriņu. Uzmanīgi nodeva to man un lika ielikt podā, taču neapdedzinot pirkstus. Es ļāvu tai mīksti ieslīdēt verdošajā putrā. Viņš izņēma nazi, un uz brīdi es iedomājos, ka viņš atkal sāks mani graizīt; taču viņš tikai ar naža galu pagrūda figūriņu un to nogremdēja. Vēl kādu laiku viņš vēroja, kā putra vārās, bet tad sāka tīrīt piestu. Es viņam palīdzēju. Kad mēs pabeidzām, viņš pieslēja piestu un stampiņu pie sētas. Mēs iegājām mājā, bet pods palika uz akmeņiem visu nakti.
Nākamajā rītā, rītausmā, dons Huans lika man izvilkt figūriņu no līmes un piekārt to pie jumta, ar seju pret austrumiem, lai tā saulē izkalstu. Ap pusdienlaiku tā kļuva cieta kā drāts. Karstums izkaltēja līmi, tā iekrāsojās zaļā lapu krāsā. Figūriņa ieguva baisi stiklainu spīdumu.
Dons Huans palūdza, lai es to noņemu. Pēc tam pasniedza man ādas somu, kas bija pagatavota no vecas ādas jakas, kuru es kādreiz pats atvedu. Šī soma izskatījās gluži tāpat kā viņa paša soma, vienīgā atšķirība bija tā, ka viņa soma bija no mīkstas dzeltenas ādas.
— Ieliec savu "attēlu" somā un aizver to, — viņš teica.
Viņš neskatījās uz mani un tīšām aizgriezās. Kad es ieliku figūriņu somā, viņš iedeva man tīkliņu un lika ielikt tajā māla podu.
Pēc tam piegāja pie manas mašīnas, paņēma no manis tīkliņu un iekāra manā mašīnā.
— Nāc līdzi, — viņš teica.
Es viņam sekoju. Viņš apgāja mājai riņķī pulksteņa rādītāja virzienā un apstājās pie verandas. Vēlreiz apgāja mājai riņķī, šoreiz jau pretējā virzienā, un atkal atgriezās verandā. Kādu laiku nekustīgi stāvēja, bet tad apsēdās. Biju pieradis, ka it visam, ko viņš dara, ir kāda jēga, un arī tagad centos izzīlēt, kālab būtu jāriņķo ap māju, kad viņš pēkšņi noteica:
— Paklau, es aizmirsu, kur esmu to nolicis!
Es pajautāju, kas pazudis. Viņš atbildēja, ka aizmirsis, kur nolicis dēstu, kas man jāiestāda. Mēs vēlreiz apgājām ap māju, līdz viņš atcerējās.
Viņš parādīja man mazu stikla krūzīti, kas atradās uz plauktiņa zem mājas jumta, tajā atradās pirmās velnābola saknes porcijas otrā daļa. Dēsts augšgalā bija izlaidis lapu dzinumus. Krūzē atradās nedaudz ūdens, bet nebija nemaz zemes.
— Kāpēc tur nav zemes? — es jautāju.
— Visas augsnes nav vienādas, bet velna zālei jāzina tikai tā zeme, kurā tā augs. Bet tagad pienācis laiks to atdot zemei, pirms vēl to nav paguvuši sabojāt kāpuri.
— Varbūt iestādīsim viņu šeit, mājas priekšā?
— Nē! Nē! Tikai ne šeit. Tā jāatgriež zemei vietā, kurai tu dod priekšroku.
— Bet kā lai es atrodu vietu, kurai es dodu priekšroku?
—Nezinu. Vari iestādīt to it visur, kur vēlies. Taču velna zāle ir regulāri jāaplūko un jākopj — tai ir jāizdzīvo, lai tev būtu tas spēks, kas tev vajadzīgs. Ja viņa aizies bojā, tad tas nozīmēs, ka viņa tevi negrib, — un tu nedrīksti to vairāk traucēt. Tas nozīmē, ka tu neiegūsi varu pār to. Tāpēc viņa ir jāaplūko un jākopj, lai tā augtu. Taču nedrīkst arī viņai pārlieku apnikt.
— Kāpēc?
— Ja viņa negribēs augt, tad ir visai bezjēdzīgi kaut ko mēģināt ar viņu izdarīt. No otras puses, tev jāpierāda, ka tu par viņu rūpējies. Noņem kāpurus un laisti, kad to apciemosi. Tas jādara regulāri, līdz parādās sēklas. Pēc tam, kad izkritīs pirmās sēklas, mēs būsim pārliecināti par to, ka viņa tevi grib.
— Bet, don Huan, tas taču man ir neiespējami—uzmanīt sakni tā, kā tu to vēlies.
— Ja gribi viņas spēku, tev nāksies to darīt! Citas iespējas nav.
— Vai tu vari viņu pieskatīt manas prombūtnes laikā?
— Nē! Nē! Es nedrīkstu to darīt. Katram ir pašam jāizaudzē savs dēsts. Man ir savs. Tagad arī tev jābūt savam. Un pirms tas nedos sēklas, tu nevari uzskatīt sevi par gatavu šai mācībai.
— Kā tu domā, kur es varētu to pārstādīt?
— Tas tev jāizdomā pašam. Un neviens to vietu nedrīkst zināt, pat es. Tikai tā drīkst izdarīt pārstādīšanu. Neviens, it neviens nedrīkst zināt, kur tu to iestādīsi. Ja svešinieks tev sekos un tevi ieraudzīs, ņem dēstu un bēdz uz citu vietu. Viņš tev var nodarīt neiedomājamu ļaunumu, manipulējot ar tavu dēstu. Viņš var tevi sakropļot vai nogalināt. Lūk, kāpēc pat es nedrīkstu zināt, kur atrodas tavs augs. — Viņš pasniedza man krūzi ar dēstu. — Tagad ņem.
Es paņēmu krūzi, un viņš gandrīz ar spēku aizvilka mani uz mašīnu.
— Tagad tev jābrauc prom. Brauc un izvēlies vietu, kur iestādīsi dēstu. Izroc dziļu bedri mīkstā augsnē, netālu no ūdens. Atceries, ka tam jābūt netālu no ūdens, lai tas varētu augt. Roc bedri tikai ar rokām, kaut savainosi tās līdz asinīm. Ieliec dēstu bedres centrā un izveido ap to piramīdiņu. Tad aplej to ar ūdeni. Kad ūdens iesūksies, aizber bedri ar mīkstu zemi. Pēc tam izvēlies vietu divu soļu attālumā no dēsta dienvidaustrumu virzienā. Izroc tur otru dziļu bedri — arī ar savām rokām — un izlej tur visu, kas ir podā. Tad sasit podu un ieroc to citā vietā, tālu no sava dēsta. Kad apglabāsi podu, atgriezies pie dēsta un vēlreiz to aplaisti. Izvelc savu attēlu. Turi to starp pirkstiem, tur kur tev ir griezta brūce, — un, stāvot tai vietā, kur apglabāji līmi, viegli pieskaries dēstam ar figūriņas asmeni. Četrreiz apej tam riņķī, katrreiz apstājoties tai pašā vietā, lai ar asmeni pieskartos augam.
— Vai man apkārt saknei ir jāiet kādā noteiktā virzienā?
— Der jebkurš virziens, bet tev ir jāatceras, kur esi apracis līmi un kādā virzienā gāji ap dēstu. Katrreiz pieskaries viegli ar asmeni dēstam, izņemot pēdējo reizi, kad iedursi tam dziļi. Taču dari to uzmanīgi. Nometies ceļot, lai nedrebētu roka, jo nedrīkst nolauzt asmeni un atstāt to dēstā. Ja nolauzīsi asmeni — ar tevi ir cauri. Un pat sakne tev vairs nebūs vajadzīga.
— Vai man ir kaut kas jāsaka, kad es iešu ap dēstu?
— Nē. Es to izdarīšu tavā vietā.
Sestdien, 1962. gada 27. janvārī
Tiklīdz šorīt iegāju dona Huana mājā, viņš teica, ka parādīs man, kā pagatavot smēķējamo maisījumu.
Mēs devāmies ar viņu kalnos un tālu iegājām kādā kanjonā. Viņš apstājās pie augsta un tieva krūma, kura krāsa atšķīrās no pārējiem augiem. Tie bija dzeltenīgi, bet pats krūms koši zaļš.
— No šī krūma tev jāsavāc lapas un ziedi, — viņš teica. — Labākais ievākšanas laiks — Visu Svēto diena (el dia de las animas).
Viņš sadabūja nazi un nogrieza tieva zara galu. Izvēlējās otru tādu pašu zariņu un ari nogrieza tam galotni, — un tā turpināja, līdz viņa rokās savācās prāvs galotņu kušķītis. Tad viņš apsēdās zemē.
— Skaties, — viņš teica, — visus šos zarus es nogriezu virs sazarojuma starp kātu un divām vai vairāk lapām. Redzi? Tie visi ir vienādi. No katra zara es paņēmu tikai galotni, kur ir svaigas un maigas lapas. Tagad jāsameklē ēnainu vietu.
Mēs gājām diezgan ilgi, līdz viņš atrada to, ko meklēja. Viņš izvilka no kabatas garu auklu un piesēja to pie divu krūmu stumbriem un apakšējiem zariem līdzīgi veļas striķim, uz kura sakāra nogrieztos zariņus ar griezumiem uz augšu. Izvietoja tos vienmērīgi uz auklas; tā sakārtoti tie atgādināja zaļos apmetņos tērptu jātnieku kavalkādi.
— Parūpējies par to, lai lapas žūtu ēnā, — viņš teica. — Vietai jābūt nomaļai un grūti pieejamai. Tad lapas būs aizsargātas. Jākaltē tādā vietā, kur tos neviens nevar atrast. Pēc tam, kad tie izkaltīs, tos jāsaliek saišķī un jāsasien.
Viņš noņēma zarus no auklas un iemeta tos tuvējā krūmā. Droši vien šoreiz viņš gribēja tikai parādīt man šo procedūru.
Mēs turpinājām iet, un viņš norāva trīs dažādus ziedus, paskaidrojot, ka arī tie ietilpst maisījuma sastāvā un tos jāievāc tai pašā laikā. Taču ziedi jāieliek atsevišķos māla traukos un jākaltē tumsā. Katram podam jāuzliek vāku, lai ziedi kalstu tajos lēni un pārklātos ar pelējuma kārtu. Vēl viņš teica, ka lapas un ziedus pievieno smēķējamam maisījumam, lai to mīkstinātu.
Mēs izgājām no kanjona un devāmies tālāk pa izkaltušu upes gultni, tā pa garu apkārtceļu atgriezdamies mājās. Vēlu vakarā sēdējām viņa istabā, kurā viņš ļoti reti mani aicināja. Tur viņš pastāstīja par maisījuma pēdējo sastāvdaļu—par sēnēm.
— īstais maisījuma noslēpums slēpjas sēnēs, — viņš teica. — Tieši tās ir visgrūtāk sagādāt. Ceļojums uz vietām, kur tās aug, ir ļoti grūts un bīstams. Bet salasīt tieši tās sēnes, kas ir vajadzīgas, vēl grūtāk. Līdzās aug citas, no kurām nav nekāda labuma. Ja tās kaltēs kopā, tās sabojās labās sēnes. Vajadzīgs ilgs laiks, lai iemācītos tās atpazīt un nepieļautu kļūdas. Bet no nepareizu sēņu pielietošanas tiek nodarīts nopietns ļaunums gan cilvēkam, gan pīpei. Es zināju cilvēkus, kas nomiruši uz vietas slikta dūmiņa dēļ.
Tiklīdz sēnes savāktas, tās saliek no ķirbja izgrebtā pudelē, tāpēc vēlāk jau tās vairs nevar pārbaudīt. Pudeles kakliņš ir ļoti šaurs, un, lai sēnes iedabūtu pudelē, tās jāsasmalcina.
— Bet kā izvairīties no kļūdām?
— Jābūt piesardzīgam un jāzin, kā izvēlēties pareizās sēnes. Es jau tev teicu, ka tas ir grūti. Nejau katrs spēj pieradināt dūmiņu; vairums cilvēku pat nemēģina.
— Cik ilgu laiku tu turi sēnes pudelē?
— Gadu. Visas pārējās sastāvdaļas arī tiek uzglabātas gadu. Tad tās sadala pareizās devās un atsevišķi samaļ ļoti smalkā pulverī. Sēnes nevajag lauzīt, pa šo laiku tās pašas no sevis pārvēršas vissmalkākajos putekļos. Vienīgais, kas ar tām jādara—jāizspaida kunkuļus. Četrām sēņu daļām pievieno vienu daļu visu pārējo kopā sajaukto ingredientu. Visu to labi samaisa un saliek maisiņā, kas līdzīgs manējam.
Viņš parādīja maisiņu, kas karājās tam kaklā zem krekla.
— Tad visas sastāvdaļas vāc no jauna, un pēc tam, kad tās noliktas kaltēties, var sākt pīpēt pagatavoto maisījumu. Tavā gadījumā tas būs nākamgad. Bet vēl pēc gada tev būs pašam savs smēķējamais maisījums, ko tu būsi savācis. Kad pīpēsi pirmoreiz, es aizdedzināšu tev pīpi. Tu izpīpēsi visu maisījumu, kas būs pīpes galvā, un gaidīsi. Dūmiņš atnāks, tu viņu sajutīsi. Viņš tevi atbrīvos — un tu ieraudzīsi visu, ko gribēsi redzēt. Teikšu atklāti: tas ir nepārspējams sabiedrotais. Taču tam, kas to meklē, nepieciešama nesalaužama griba un mērķtiecība. Pirmkārt, tāpēc, ka viņam jāgrib un jāspēj atgriezties, citādi dūmiņš viņu nelaidīs atpakaļ. Otrkārt, viņam jāgrib un jācenšas iegaumēt visu, ko dūmiņš tam ļaus ieraudzīt, citādi atmiņā nepaliks nekā cita, izņemot neskaidrus miglas fragmentus.
Svētdien, 1962. gada. 8.aprīlī
Mūsu sarunās dons Huans regulāri lietoja izteicienu "zināšanu cilvēks", tā arī ne reizi nepaskaidrodams, ko tas īsti nozīmē. Es palūdzu viņam to izdarīt.
— Zināšanu cilvēks ir tas, kas godīgi sācis iet pa grūto mācību ceļu. Tas, kas nesteidzīgi un lieki nekavējoties devies bīstamajā ceļā, lai atklātu, ciktāl tas viņam izdosies, zināšanu un spēka noslēpumus.
— Vai katrs var būt par zināšanu cilvēku?
— Nē, ne katrs.
— Bet kas tad jādara, lai kļūtu par zināšanu cilvēku?
— Cilvēkam ir jāizsauc uz cīņu un jāuzvar četri savi dabiskie ienaidnieki.
— Vai viņš kļūs par zināšanu cilvēku, ja uzvarēs šos četrus ienaidniekus?
— Jā, tad cilvēks ir tiesīgs nosaukt sevi par zināšanu cilvēku, taču tikai tad, kad tas uzveicis visus četrus.
— Tātad katrs, kas uzveiks šos ienaidniekus, būs zināšanu cilvēks.
— Katrs, kas uzveic šos ienaidniekus, kļūst par zināšanu cilvēku.
— Bet vai ir kaut kādas īpašas prasības, kas jāizpilda pirms cīņas ar šiem ienaidniekiem?
— Nē, katrs var mēģināt kļūt par zināšanu cilvēku, tikai ir ļoti maz tādu, kas to spēj, bet tas arī ir gluži dabiski. Ienaidnieki, ar kuriem cilvēks saskaras šai ceļā uz zināšanām, ir patiesi drausmīgi. Vairums cilvēku nobīstas un padodas.
— Kas tie par ienaidniekiem, don Huan?
Viņš atteicās stāstīt par ienaidniekiem. Teica, ka vēl jāpaiet ilgam laikam, līdz šī tēma man kļūs aktuāla. Es pacentos tomēr vēl ko uzzināt un pajautāju, kā viņš domā, vai es varu kļūt par zināšanu cilvēku. Viņš atbildēja, ka neviens cilvēks nespētu puslīdz droši atbildēt uz šo jautājumu. Taču es uzstāju, mēģinot uzzināt, vai ir kāds veids, kā viņš varētu noteikt, vai man ir vai nav izredzes kļūt par zināšanu cilvēku. Viņš teica, ka tas būs atkarīgs no tā, kā beigsies mana cīņa ar četriem ienaidniekiem — vai nu es uzvarēšu, vai viņi uzvarēs mani, — taču šo cīņas iznākumu iepriekš nevar paredzēt.
Tad es pajautāju, vai viņš nevar paredzēt cīņas iznākumu ar burvestības vai gaišredzības palīdzību. Viņš kategoriski paziņoja, ka cīņas iznākumu nevar paredzēt nekādā veidā, jo par zināšanu cilvēku var kļūt tikai uz laiku. Kad es palūdzu viņam to paskaidrot, viņš teica:
— Par zināšanu cilvēku nekļūst uz visiem laikiem. Reāli vispār neviens nekļūst par zināšanu cilvēku. Drīzāk jau notiek tā, ka, uzvarot četrus dabiskos ienaidniekus, cilvēks uz ļoti īsu acumirkli kļūst pārzināšanu cilvēku.
— Don Huan, tev man jāpastāsta, kas tie par ienaidniekiem.
Viņš neatbildēja. Es atkal uzstāju, taču viņš mainīja sarunas tēmu un sāka runāt pavisam par ko citu.
Svētdien, 1962. gada 15. aprīlī
Pirms aizbraukšanas es vēlreiz nolēmu viņam apjautāties par zināšanu cilvēka ienaidniekiem. Centos viņam pierādīt, ka tagad kādu laiku nevarēšu šeit atgriezties — un tāpēc nemaz nebūtu slikti, ja es pierakstītu visu, ko viņš man pagūs pastāstīt, lai pēc tam to visu mierīgi pārdomātu.
Viņš brīdi šaubījās, bet tad tomēr sāka stāstīt:
— Kad cilvēks sāk mācīties, viņš nekad skaidri nezina savus mērķus. Viņa iecere ir kļūdaina, bet nodomi miglā tīti. Viņš cer uz atalgojumu, kuru nekad negūs, jo neko nezina par grūtībām, kas viņu sagaida ceļā uz zināšanām.
Viņš pamazām sāk mācīties — sākumā ļoti pieticīgi, soli pa solim, bet tad straujiem lēcieniem. Un drīz vien viņa prāts apmulst. Tas, ko viņš uzzina, vienmēr izrādās kas cits, nekā viņš to savā iztēlē bija iedomājies, un tāpēc viņš sāk baidīties. Mācības nekad nesniedz to, ko no tām sagaida. Katrs nākamais solis — tas ir jauns uzdevums, un bailes, kuras cilvēks izjūt, nežēlīgā un nepārvaramā veidā uzkrājas. Nodomi, mērķis kļūst par kaujas lauku.
Tādā veidā viņš saduras ar pirmo no saviem dabiskajiem ienaidniekiem. Bailes! Tas ir drausmīgs ienaidnieks—nodevīgs un nepielūdzams. Tas slēpjas aiz katra ceļa pagrieziena, maskējās, nogaida. Ja cilvēks, nobijies no šīs baiļu klātbūtnes, glābjas bēgot, ienaidnieks darīs galu viņa patiesības meklējumiem.
— Kas notiks ar cilvēku, ja viņš bailēs aizbēgs?
— Nekas ar viņu nenotiks, izņemot to, ka viņš nekad neiemācīsies. Nekad nekļūs par zināšanu cilvēku. Viņš droši vien kļūs par stūrgalvi, kas nevēlēsies neko redzēt, vai nekaitīgu izbiedētu cilvēku, — katrā ziņā viņš būs uzvarēts. Viņa pirmais dabiskais ienaidnieks darīs galu visām pretenzijām un ierādīs viņam tā īsto vietu.
— Un kas jādara, lai pārvarētu bailes?
— Atbilde ir ļoti vienkārša. Viņš nedrīkst bēgt. Viņam jāuzvar savas bailes un, spītējot tām, jāsper nākamo soli mācībās, vēl soli un vēl. Pilnībā būdams baiļu varā, viņš tomēr nedrīkst apstāties. Tāds ir likums! Un pienāk mirklis, kad viņa pirmais ienaidnieks atkāpjas. Cilvēks sāk izjust pašpārliecinātību. Viņa nodomi kļūst skaidri. Mācības vairs nešķiet baiss uzdevums. Un šai līksmajā brīdī cilvēks var nešaubīgi apgalvot, ka viņš ir uzveicis savu pirmo dabisko ienaidnieku.
— Tas notiks uzreiz, don Huan, vai pamazām?
— Tas notiks pamazām, taču bailes izgaisīs pēkšņi un ātri.
— Bet vai cilvēks var atkal izbīties, ja ar viņu kaut kas atgadīsies?
—Nē, reiz iznīcinājis bailes, viņš ir brīvs no tām līdz savas dzīves beigām, tāpēc ka baiļu vietā viņš ieguvis skaidrību—prāta skaidrību, kas izkliedē bailes. Tobrīd jau cilvēks apzinās savas vēlēšanās, zina, kā tās apmierināt. Viņš prot paredzēt jaunus soļus turpmākajās mācībās, un it visā, ko viņš dara, viņu pavada skaudra skaidrība. Cilvēks saprot, ka viņam nav nekā apslēpta.
Un tad viņš sastop savu otro ienaidnieku: Skaidrību! Šī apziņas skaidrība, kuru tik grūti sasniegt, izkliedē bailes, bet vienlaikus ari padara aklu.
Tā liek cilvēkam nekad par sevi nešaubīties. Viņa sniedz tam pārliecību, ka var darīt visu, kas viņam tīk, — tāpēc ka viņš visu redz skaidri, redz visam cauri. Un viņš ir drosmīgs —jo skaidri redz, un viņš neapstāsies nekādu šķēršļu priekšā—jo skaidri redz. Taču tas viss ir kļūda, tai visā ir kas nepilnīgs. Ja cilvēks pakļaujas šai šķietamajai varenībai, tas nozīmē, ka viņu uzvarēs šis viņa otrais ienaidnieks un viņš mīņāsies uz vietas, tā vietā, lai trauktos uz priekšu. Viņš kļūs par tūļu mācībās un tā arī pagurs, nespēdams neko vairs iemācīties.
— Kas notiks ar cilvēku, kurš tiks uzvarēts šādā veidā, don Huan? Vai viņš tādēļ nomirs?
—Nē, nenomirs. Otrs ienaidnieks gluži vienkārši būs apstādinājis viņu uz vietas un pārvilcis svītru viņa centieniem kļūt par zināšanu cilvēku. Tā vietā viņš pārvērtīsies par možu karavīru vai klaunu. Taču prāta skaidrību, par kuru viņš tik dārgi samaksājis, nekad vairs nenomainīs tumsa un bailes. Viņš būs apskaidrots līdz sava mūža beigām, taču nekad neko vairs nemācīsies un ne pēc kā netieksies.
— Bet kas viņam jādara, lai izvairītos no zaudējuma?
—Viņam jādara tas pats, ko viņš dara ar bailēm. Viņam jāuzvar savas domas skaidrība un jāizmanto tā tikai, lai redzētu, pacietīgi gaidītu, rūpīgi visu izmērītu un apsvērtu, pirms sper nākamo soli. Un galvenais — viņam jādomā, ka viņa domas skaidrība pēc savas būtības ir iluzora—tā ir gandrīz vai kļūda. Tad reiz viņš sapratīs, ka viņa skaidrība bija tikai punkts acu priekšā. Tā viņš uzveiks savu otro dabisko ienaidnieku un ieņems pozīciju, kurā jau neviens viņam vairs nespēs kaitēt. Tā nebūs kļūda, tas nebūs vairs tikai punkts acu priekšā, tas būs patiess spēks.
Lūk, tad viņš uzzina, ka viņam beidzot pieder spēks, kuram viņš tik ilgi dzinies pakaļ. Viņš var darīt ar to visu, ko vēlas. Sabiedrotais nokļuvis viņa pakļautībā. Viņa vēlēšanās ir likums. Viņš redz visam cauri. Taču līdz ar to viņš ir uzdūries savam trešajam ienaidniekam: Spēkam!
Spēks ir visvarenākais no visiem ienaidniekiem. Un gluži saprotams, ka visvienkāršāk ir tam padoties. Galu galā cilvēks ir kļuvis patiesi neuzveicams. Viņš komandē citus, sāk ar to, ka apzināti riskē, bet beigās nosaka likumus, jo viņš ir īsts meistars.
Cilvēks šai stadijā diez vai ievēro tuvojamies trešo ienaidnieku. Un pēkšņi, pašam to nemanot, zaudē cīņu. Ienaidnieks viņu pārvērtis par nežēlīgu un kaprīzu karotāju.
— Vai viņš zaudēs savu spēku?
— Nē, viņš nekad nezaudēs ne prāta skaidrību, ne spēku.
— Ar ko tad viņš atšķiras no zināšanu cilvēka?
— Spēka uzvarēts cilvēks tā ari nomirs, īstenībā neuzzinājis, kā ar šo spēku rīkoties. Spēks ir tikai slogs viņa liktenī. Tādam cilvēkam nav nekādas varas pašam pār sevi, un viņš nespēj noteikt, kad un kā jāizmanto spēks.
— Vai zaudējums, ko piedzīvo cīņā ar kādu no šiem ienaidniekiem, vienmēr ir galējs zaudējums.
— Protams, ka galējs. Reiz jau kāds no šiem ienaidniekiem ir cilvēku pārspējis, tad viņam vairs nekādi nevar palīdzēt.
— Vai ir iespējams, piemēram, ka spēka uzvarēts cilvēks, ieraudzījis savu kļūdu, izlabo savu ceļu.
— Nē, ja cilvēks padevies, ar viņu ir cauri.
— Bet ja nu viņu spēks ir padarījis aklu tikai uz laiku un vēlāk viņš no tā atteiksies?
— Tas nozīmē, ka cīņa aizvien nav zaudēta un turpinās. Cilvēks ir uzvarēts tikai tad, kad vairs necenšas un atsakās pats no sevis.
— Bet tad jau, don Huan, cilvēks var atdot sevi bailēm, bet pēc vairākiem gadiem tās tomēr uzvarēt.
— Nē, tā nemēdz notikt. Reiz jau viņš ir padevies bailēm, tad nekad tās neuzvarēs, jo viņš sāks izvairīties no mācībām un nekad nemēģinās vēlreiz. Taču, ja savu baiļu degpunktā viņš gadiem ilgi atkal un atkal centīsies mācīties, tad galu galā tās uzvarēs, jo nekad tām nav padevies.
— Kā var uzvarēt savu trešo ienaidnieku, don Huan?
— Tas jāuzvar ar sapratni. Cilvēkam jāsaprot, ka spēks, kuru, kā viņam šķiet, viņš ir pakļāvis, īstenībā nekad viņam nav piederējis. Viņš nekad nedrīkst zaudēt pašsavaldību, viņam jāprot saprātīgi un nesavtīgi izmantot visu, ko viņš uzzinājis. Ja viņš spēs saskatīt, ka nekontrolējama skaidrība un spēks ir vēl sliktāk nekā kļūdas, sasniegs visaptverošu stāvokli, kurā zinās, kad un kā jāizmanto savu spēku. Un tādā veidā uzvarēs savu trešo ienaidnieku.
Ap to laiku cilvēks jau tuvosies sava mācību ceļa nobeigumam un gandrīz bez brīdinājuma saskarsies ar savu pēdējo ienaidnieku. Vecums! Šis ienaidnieks ir visnežēlīgākais. Ienaidnieks, kuru nekad nevar uzvarēt galīgi, var tikai piespiest to atkāpties.
Tobrīd cilvēkam jau nav baiļu, nav neremdināmas un nepiesātināmas prāta skaidrības. Viņam pieder viss viņa spēks, bet tad rodas nepārvarama vēlēšanās atpūsties. Ja viņš pilnībā atdodas savai vēlmei atgulties un aizmirsties, ja atzīstas sev savā nogurumā—viņš zaudē savu pēdējo cīņu, un tad ienaidnieks viņu pārvērtīs vecā vārgā būtnē. Vēlēšanās piekāpties pārspēs visu viņa skaidrību, visu viņa spēku un visas viņa zināšanas.
Taču, ja cilvēks pārvarēs savu nogurumu un nodzīvos savu likteni, līdz galam—tad viņu var nosaukt par zināšanu cilvēku. Ja viņš kaut uz īsu acumirkli spēs atvairīt savu pēdējo, neuzvaramo ienaidnieku. Ar vienu šādu skaidrības, spēka un zināšanu acumirkli pilnīgi pietiek.