Dons Huans reti mēdza tieši un atklāti runāt par Meskalito. Ikreiz, kad es par to kaut ko vaicāju, viņš izvairījās no nopietnas sarunas, taču pamazām man radās pašam savs priekšstats par Meskalito kā antropomorfu tēlu. Atbilstoši tam izrietēja, ka Meskalito ir vīriešu dzimuma—un ne tikai pēc spāņu vārdu gramatiskās vīriešu dzimtes galotnes, bet arī pēc viņam piemītošajām aizbildņa un skolotāja īpašībām. Visās mūsu sarunās dons Huans ikreiz apliecināja šīs viņam piemītošās iezīmes.
Svētdien, 1961. gada 24.decembrī
— Velna zāle nekad nevienu nav aizsargājusi. Viņa kalpo tikai tam, lai iegūtu spēku. Meskalito turpretī ir maigs un mīlīgs kā bērns.
— Bet tu taču teici, ka Meskalito reizēm mēdz būt šausmīgs.
— Protams, ka viņš ir šausmīgs, bet reiz jau tu esi viņu iepazinis, tev viņš ir labs un mīlīgs.
— Kā izpaužas viņa labestība?
— Viņš ir aizbildnis un skolotājs.
— Bet kā izpaužas viņa aizbildnība?
— Tu vari visu laiku turēt viņu pie sevis, bet viņš uzmana, lai ar tevi nenotiek nekas slikts.
— Kā, turēt pie sevis?
— Mazā maisiņā zem rokas vai kaklā.
— Vai tu arī viņu nēsā sev līdzi?
— Nē — man taču ir sabiedrotais, bet citi cilvēki nēsā viņu sev līdzi.
— Ko viņš māca?
— Viņš māca, kā pareizi jādzīvo.
— Bet kā viņš māca?
— Viņš parāda dažādas lietas un saka, kas ir kas (enzena las cosas dice lo que son).
— Kā?
— Tev pašam tas jāredz.
Otrdien, 1962. gada 30.janvārī
— Ko tu redzi, kad Meskalito ņem tevi līdzi, don Huan?
— Tādas lietas tā vienkārši nepārrunā. Es nevaru tev to stāstīt.
— Vai tev atgadīsies kas ļauns, ja tu pastāstīsi?
— Meskalito ir aizstāvis. Labs, mīlīgs aizstāvis, taču tas nenozīmē, ka par viņu var smieties. Tieši tāpēc, ka viņš ir labais aizstāvis, viņš var kļūt visbriesmīgākais tiem, kurus nemīl.
— Es taču negrasos par viņu smieties. Vienkārši gribu uzzināt, ko viņš liek redzēt un darīt citiem cilvēkiem. Es taču tev izstāstīju, ko Meskalito lika redzēt man.
— Ar tevi viss ir pavisam citādi, — tāpēc, ka tev nav zināmi viņa darbi. Tevi nākas mācīt gluži tāpat kā mazu bērnu māca staigāt.
— Cik ilgi man vēl vajag mācīties?
— Līdz viņš pats tev nekļūs saprotams.
— Bet pēc tam?
— Pēc tam tu pats sapratīsi. Un tad vairs nevajadzēs man neko stāstīt.
— Pasaki man tikai, uz kurieni Meskalito ņem tevi?
— Es nevaru par to stāstīt.
— Es tikai gribu uzzināt, vai ir kāda cita pasaule, uz kurieni viņš ņem cilvēkus?
— Jā, ir.
— Vai tās ir Debesis (cielo (*Spāņu vārds cielo nozīme debesis gan tiešā, gan pārnesta nozīme. (Red.)) )?
— Viņš ņem tevi caur debesīm (cielo).
— Es domāju tās Debesis (cielo), kur ir Dievs.
— Tu runā muļķības. Es nezinu, kur ir Dievs.
— Vai Meskalito ir Dievs? Vienotais Dievs? Vai viņš ir vienkārši viens no dieviem?
— Viņš vienkārši ir aizbildnis un skolotājs. Viņš ir spēks.
— Vai viņš ir spēks mūsos?
—Nē. Meskalito ar mums nav nekā kopēja. Viņš ir ārpus mums.
— Bet tādā gadījumā visiem, kas sastop Meskalito, viņš būtu jāredz vienādi.
— Nē, nebūt nē. Viņš nekad nav viens un tas pats dažādiem cilvēkiem.
Ceturtdien. 1963. gada 12.aprīlī
— Kāpēc tu man nestāsti neko vairāk par Meskalito, don Huan?
— Nav ko stāstīt.
— Droši vien ir tūkstošiem lietu, kuras man vajadzētu uzzināt, pirms atkal ar viņu satikšos.
— Nē. Es domāju, ka tavā gadījumā nav nekā tāda, kas tev būtu jāzina. Es taču tev jau teicu, ka viņš ar katru ir savādāks.
— Skaidrs. Taču es gribētu uzzināt, ko izjūt citi, ar viņu satiekoties.
— To cilvēku domas, kas, par viņu pļāpā, nav daudz vērtas. Gan jau pats to redzēsi. Vēl kādu laiku pats par viņu pļāpāsi, bet pēc tam jau nekad vairs to nedarīsi.
— Vai vari man pastāstīt par tavu pirmo pieredzi?
— Kāpēc?
— Tad es zināšu, kā pret Meskalito izturēties.
— Tu jau zinu vairāk par mani. Tu taču ar viņu spēlējies. Kādreiz tu sapratīsi, cik labs pret tevi bija aizbildnis. Tai, pirmajā reizē, es par to esmu skaidri pārliecināts, viņš pastāstīja tev daudz visdažādāko lietu, bet tu biji kurls un akls.
Sestdien, 1962. gada 14.aprīlī
— Vai Meskalito var pieņemt jebkuru formu, kad sevi parāda?
— Jā, jebkuru formu.
— Bet tādā gadījumā, kāda viņa forma ir visierastākā?
— Ierastu formu nav.
— Tu gribi teikt, ka viņš parādās jebkurā formā pat tiem, kurus viņš labi pazīst?
— Nē. Viņš parādās jebkurā formā tikai tiem cilvēkiem, kuri viņu pazīst tikai mazliet; bet tiem, kas viņu labi pazīst, viņš vienmēr ir nemainīgs?
— Kādā veidā viņš ir nemainīgs?
—Viņš parādās reizēm viņiem kā cilvēks vai kā gaisma. Vienkārši kā gaisma.
—Vai Meskalito kādreiz izmaina savu ierasto formu, parādoties tiem, kurus viņš labi pazīst?
— Cik man zināms, nē.
Piektdien, 1962.gada 6.jūlijā
Mēs ar donu Huanu izgājām no mājas sestdien 23. jūnija vakarā. Viņš teica, ka mēs braucam meklēt sēnes (honguitos) uz Čiuaua štatu. Teica, ka ceļojums būs ilgs un grūts. Viņam izrādījās taisnība.
Mēs ieradāmies nelielā ogļraču pilsētiņā Čiuaua štata ziemeļos trešdien, 27. jūnijā, pulksten desmitos vakarā. No tās vietas, kur es atstāju mūsu mašīnu, mēs aizgājām līdz pilsētas nomalei uz viņa draugu, tarahumaras cilts indiāņu, māju. Tur arī pārnakšņojām.
Nākamajā rītā saimnieks mūs pamodināja ap pulksten pieciem un atnesa pupas un maizi. Kamēr mēs ēdām, viņš sarunājās ar donu Huanu, bet neko neteica par mūsu ceļojumu.
Pēc brokastīm saimnieks ielēja blašķē ūdeni un ielika manā mugursomā pāris saldu bulciņu. Dons Huans atdeva blašķi man, ierīkoja ērtāk manu mugursomu sev uz muguras, pateicās saimniekam par izrādīto viesmīlību un, pagriezies pret mani, noteica:
— Laiks iet.
Apmēram jūdzi mēs gājām pa grunts ceļu, pēc tam nogriezāmies uz lauka un pēc divu stundu gājiena dienvidu virzienā atradāmies kalnu pakājē. Sākām kāpt pa lēzenu nogāzi uz dienvidaustrumiem. Kad ceļš kļuva stāvāks, dons Huans mainīja kursu, un mēs pa augstkalnu līdzenumu gājām uz austrumiem. Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, dons Huans visu laiku gāja tik neiedomājami ātri, ka ap pusdienlaiku es jau biju pilnībā paguris. Mēs apsēdāmies, un viņš atvēra mugursomu un izņēma maizi.
— Tu vari apēst visu, ja vēlies, — viņš teica.
— Bet kā tad tu?
— Esmu paēdis, bet vēlāk mums šis ēdiens nebūs vajadzīgs.
Es turpretī biju ļoti noguris, neparasti izsalcis, un tāpēc neliku viņam divreiz lūgties. Nodomāju, ka tagad ir īstais laiks aprunāties par mūsu ceļojuma galamērķi un it kā nevērīgi pavaicāju:
—Vai tu uzskati, ka mēs šeit uzturēsimies ilgu laiku?
— Mēs šeit esam tāpēc, lai vāktu Meskalito. Paliksim līdz ritam.
— Bet kur ir Meskalito?
— It visur ap mums.
Visapkārt bija ļoti daudz visdažādāko šķirņu kaktusu, taču es nevarēju starp tiem ievērot peijoti.
Mēs atkal devāmies ceļā un ap pulksten trijiem nonācām šaurā ielejā starp augstiem kalniem. Es izjutu dīvainu satraukumu, iedomājoties, ka atradīšu peijoti, kuru līdz šim nekad neesmu redzējis dabiskā vidē. Pa šo ieleju mēs nogājām apmēram kādas četrsimt pēdas, kad pēkšņi ievēroju trīs neapšaubāmus peijotes augus. Tieši manā priekšā, pa labi no takas, kopā saauguši tie pacēlās virs zemes vismaz par dažām collām. Tie izskatījās kā mazas gaļīgas zaļas rozes. Es metos turp, norādīdams uz tiem donam Huanam.
Viņš nepievērsa man uzmanību un, apzināti pagriezis man muguru, gāja prom. Sapratu, ka esmu izdarījis ko nelāgu, un visu otro dienas pusi mēs gājām mēmā klusumā, lēni pārvietojoties pa plakano, ar maziem asiem akmeņiem klāto līdzenumu. Mēs gājām starp kaktusiem, izbiedējot ķirzaku armādas un laiku pa laikam kādu vientuļu putnu. Es pagāju garām ducim peijotes augu.
Pulksten sešos mēs atradāmies ieleju ieskaujošo kalnu pakājē. Pēc tam uzrāpāmies pa nogāzi uz vienas no kalnu terasēm. Dons Huans nometa savu maisu un apsēdās. Es atkal biju izsalcis, taču ēdiena vairs nebija. Ieteicu savākt Meskalito un atgriezties pilsētā.
Dons Huans izskatījās sapīcis un pat nošmaukstināja lūpas. Viņš teica, ka mēs pārlaidīsim nakti klintīs.
Mēs sēdējām klusējot. Pa kreisi bija klints, pa labi — ieleja, kuru bijām šķērsojuši. Tā sniedzās visai tālu un šķita platāka un ne tik plakana kā līdz šim. No klints terases, kur mēs sēdējām, tā izskatījās no vienas vietas nobārstīta ar nelieliem pauguriem un uzkalniņiem.
— Atpakaļceļā mēs dosimies rīt, — dons Huans, neskatoties uz mani un norādot uz ieleju, noteica. — Mēs iesim atpakaļ un viņu paņemsim, ejot pāri laukam. Mēs viņu ņemsim tikai tad, kad viņš atradīsies tieši mūsu ceļā. Viņam mūs jāatrod, un nevis mums viņš. Viņš mūs atradīs —ja pats to gribēs.
Dons Huans atspiedās ar muguru pret klinti un, pieliecis galvu, runāja tā, it kā, izņemot mani, tur vēl kāds būtu:
— Vēl gribu tev teikt. Ņemšu tikai es. Tu varbūt nesīsi maisu vai iesi pa priekšu — es vēl nezinu. Taču rīt tu man nenorādi uz viņu, kā to izdarīji šodien.
— Piedod, don Huan.
—Nekas. Tu taču nezināji.
— Vai tavs benefaktors tev to visu iemācīja par Meskalito?
— Nē. Par viņu mani neviens nemācīja. Pats aizbildnis bija mans skolotājs.
— Tātad Meskalito ir līdzīgs cilvēkam, ar kuru var sarunāties?
— Nē.
— Kā tad viņš var mācīt?
Kādu laiku viņš klusēja.
— Vai atceries, kad tu ar viņu spēlējies? Tu taču viņu saprati, vai ne?
— Jā.
— Lūk, tā viņš arī māca. Tad tu to nezināji? Bet ja tu pret viņu būtu izturējies uzmanīgāk, viņš ar tevi aprunātos.
— Kad?
— Kad tu pirmoreiz viņu ieraudzīji.
Viņu, šķiet, ļoti kaitināja mani jautājumi. Es teicu, ka uzdodu tos, jo gribu uzzināt visu iespējamo.
— Nejautā man, — viņš paskaidroja. — Pajautā viņam. Nākamreiz, kad viņu ieraudzīsi, pajautā visu, ko vēlies.
— Tātad ar Meskalito tomēr var aprunāties…
Viņš neļāva man pabeigt. Novērsās, paņēma blašķi, nokāpa no terases un nozuda aiz kraujas. Es negribēju palikt viens un—lai gan viņš to nezināja—viņam sekoju. Mēs nogājām kādas piecsimt pēdas līdz nelielam avotam. Viņš nomazgāja seju un rokas un pielēja blašķi. Skalināja mutē, taču nedzēra. Es savācu plaukstās ūdeni un sāku dzert, taču viņš mani atturēja un teica, ka nav vērts to darīt.
Viņš atdeva man blašķi un devās atpakaļ uz terasi. Uzrāpušies terasē, mēs atkal apsēdāmies ar skatu pret ieleju un ar muguru pret klinti.
Pajautāju, vai mēs nevaram iekurināt ugunskuru. Viņš izrādīja absolūtu neizpratni—kā gan var uzdot tamlīdzīgus jautājumus. Viņš teica, ka šonakt mēs viesojamies pie Meskalito un gan jau saimnieks parūpēsies par to, lai mums būtu silti.
Satumsa. Dons Huans izņēma no sava maisa divas vieglas kokvilnas segas, uzmeta vienu no tām man uz ceļiem un apsēdās, sakrustojis kājas un uzmetis sev otru segu uz pleciem. Ieleja lejā grima tumsā, un tās malas izplūda vakara mijkrēslī.
Dons Huans sēdēja nekustīgi, ar seju pret peijošu lauku. Rāms vējš pūta man sejā.
— Krēsla — tā ir plaisa starp pasaulēm, — viņš, pret mani nepagriezies, maigi noteica.
Es nepajautāju, ko viņš ar to domā. Manas acis bija nogurušas. Pēkšņi mani pārņēma dīvaina pamestības sajūta un neizsakāmi gribējās raudāt. Apgūlos uz vēdera — cietā akmens gulta bija ļoti neērta, un man pēc neilga laiciņa nācās mainīt savu stāvokli. Beidzot es apsēdos, sakrustojis kājas, un uzmetu plecos segu. Man par dziļu izbrīnu šī poza bija ārkārtīgi ērta, un es aizmigu.
Pamodies, izdzirdēju, kā dons Huans kaut ko man saka. Bija ļoti tumšs. Es nevarēju viņu labi saredzēt. Nesaprotot, ko viņš teica, es tomēr piecēlos un kopā ar viņu sāku kāpt lejā pa nogāzi. Mēs gājām ļoti piesardzīgi — katrā ziņā es — tumsas dēļ. Apstājāmies klints pakājē. Dons Huans apsēdās un ar zīmi norādīja man vietu pa kreisi no sevis. Viņš atpogāja kreklu un izvilka ādas maisiņu, atvēra to un nolika zemē sev priekšā. Tajā atradās daži kaltētas peijotes batoniņi.
Pēc ilgas pauzes viņš paņēma vienu batoniņu. Turot labajā rokā, viņš parīvēja to pāris reizes ar lielo un rādītājpirkstu un klusi iedziedājās. Un pēkšņi gluži negaidīti apdullinoši iekliedzās:
— A-ī-ī-i-i-i-i-i-i!!!
Tas šķita tik negaidīti un pārdabiski. Es izbijos. Neskaidri saskatīju, ka viņš ieliek batoniņu sev mutē un sāk košļāt. Pēc mirkļa viņš pacēla peijošu maisiņu, pieliecās man klāt un čukstus lika paņemt maisiņu, izvilkt vienu Meskalito, nolikt tad maisiņu atkal mums priekšā un darīt visu tieši tā, kā darīja viņš.
Es paņēmu peijotes batoniņu un paberzēju to tā, kā to darīja dons Huans. Pa to laiku viņš dziedāja, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ. Pāris reizes centos ielikt batoniņu mutē, taču ļoti kautrējos iekliegties. Tad gluži kā sapnī man izlauzās neiedomājams kliedziens.
— A-ī-ī-i-i-i-i-i-i!!!
Uz brīdi nodomāju, ka kliedzis kāds cits. Atkal sajutu nervu satricinājuma pazīmes savā kuņģī. Es kritu atpakaļ. Jutu, ka varu zaudēt samaņu. Iebāzis mutē peijotes gabaliņu, sāku to košļāt. Pēc kāda laika dons Huans izvilka no maisiņa otro batoniņu. Ar milzu atvieglojumu noskatījos, kā pēc īsas dziesmas viņš pats to apēda. Pēc tam viņš atdeva maisiņu man, es noliku to zemē un paņēmu vienu batoniņu. Šī procedūra atkārtojās piecas reizes, līdz man sagribējās dzert. Es pacēlu blašķi, lai padzertos, taču dons Huans lika tikai izskalot muti ar ūdeni, bet nedzert, citādi vajadzēšot vemt.
Pāris reizes izskaloju muti. Vienubrīd mani pārņēma nepārvarama vēlēšanās padzerties, un es noriju mazliet ūdens. Kuņģis nekavējoties sarāvās. Es gaidīju to nesāpīgo un nemanāmo šķidruma izlīšanu no mutes, kas mani piemeklēja pirmajā peijotes lietošanas reizē, bet, man par lielu pārsteigumu, šoreiz es vēmu visvienkāršākajā veidā. Taču šoreiz tas neieilga.
Dons Huans paņēma vēl vienu batoniņu un pasniedza man maisiņu, viss cikls atkārtojās vēlreiz un vēlreiz, līdz es nebiju sakošļājis četrpadsmit batoniņus. Izzuda visas sākotnējās slāpju, aukstuma un neērtības sajūtas. Tā vietā izjutu līdz šim nepazīstamu siltuma un uzbudinājuma sajūtu. Paņēmu blašķi, lai atsvaidzinātu muti, taču tā bija tukša.
— Vai mēs varam aiziet līdz strautam, don Huan?
Mana balss skaņa neizrāvās vis no mutes, bet, atsitusies pret debesīm, atlēca atpakaļ kaklā un tā ari ripinājās šurpu turpu gluži kā atbalss. Atbalss bija maiga un muzikāla un, šķiet, tai bija spārni, kas sitās manā kaklā. To pieskārieni mani glāstīja.
Atkārtoju savu jautājumu. Mana balss skanēja tā, it kā es runātu zem velves. Dons Huans neatbildēja. Es piecēlos un devos uz strautu. Palūkojos, vai dons Huans man seko, taču viņš, šķiet, uzmanīgi ieklausījās.
Ar žestu viņš man pavēlēja sastingt uz vietas.
— Abutols (?) jau ir šeit! — viņš teica.
Līdz šim nekad agrāk nebiju dzirdējis šo vārdu un sāku jau šaubīties, vaicāt viņam par to vai nē, kad pēkšņi izdzirdēju vieglu troksni, kas līdzinājās zvanīšanai ausīs. Skaņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka, līdz sāka atgādināt gigantiska vērša rēkoņu. Tā ilga dažus acumirkļus un pakāpeniski norima, atkal iestājās klusums. Skaņas spēks un intensitāte mani nobiedēja. Es tik ļoti drebēju, ka knapi varēju nostāvēt kājās, un tomēr, neraugoties uz to, mans saprāts darbojās absolūti normāli. Ja vēl pirms mirkļa man nāca miegs, tad tagad šis stāvoklis pilnībā pagaisa, bet to nomainīja neparasta skaidrība. Skaņa atgādināja man zinātniski fantastisku filmu, kurā gigantiska bite, spārniem dūcot, izlido no kodolradiācijas zonas. To iedomājoties, es iesmējos. Ieraudzīju, ka dons Huans atkal atgāzās atpakaļ savā atslābinošajā pozā. Un pēkšņi man atkal parādījās milzīgās bites vīzija. Tā bija daudz reālāka nekā parastās domas, absolūti pastāvīga un apbrīnojamas skaidrības ieskauta. Viss pārējais izzuda no mana prāta. Šis līdz šim agrāk nekad neizjustās mentālās skaidrības stāvoklis kļuva par otrreizējā baiļu uzliesmojuma iemeslu.
Es sāku svīst. Pieliecos pie dona Huana, lai pateikt, ka baidos. Mūsu sejas atradās dažu collu attālumā. Viņš skatījās uz mani—un viņa acis bija gigantiskās bites acis. Tās izskatījās kā apaļas brilles, kas spīdēja tumsā ar savu paša gaismu. Viņa lūpas izstiepās uz priekšu un izdvesa saraustītu skaņu:
— Peta-petā-pe-ta.
Bailēs atlēcu atpakaļ, gandrīz atsitoties pret akmens sienu. Tad, kā man pašam šķita, bezgalīgu laiku es izjutu neizsakāmas šausmas. Es pūtu un šņācu. Sviedri burtiski sasala uz manas ādas kā cietas dzelzs bruņas. Beidzot izdzirdēju dona Huana balsi:
— Celies! Kusties! Celies!
Vīzija izzuda, un es atkal ieraudzīju viņa ierasto seju. — Tūlīt atnesīšu ūdeni, — viņš noteica pēc vēl viena bezgalīgi ilga mirkļa.
Mana balss raustījās. Tikai ar pūlēm spēju izrunāt vārdus. Dons Huans piekrītoši pamāja. Jau ejot, sapratu, ka manas bailes izzuda tikpat ātri un noslēpumaini, kā parādījās.
Tuvojoties strautam, ievēroju, ka spēju skaidri saskatīt katru priekšmetu savā ceļā. Es atcerējos, ka tikko kā skaidri redzēju donu Huanu, lai gan neilgi pirms tam tikai ar pūlēm spēju izšķirt viņa figūras aprises. Apstājos, palūkojos tālumā un spēju ieraudzīt pat ielejas pretējo pusi. Gluži skaidri saskatīju akmeņus tai pusē. Nodomāju, ka sākas rīts, bet tad apjautu, ka laikam esmu zaudējis laika izjūtu. Palūkojos pulkstenī. Bija desmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Pārbaudīju, vai pulkstenis iet, — viss kārtībā. Pusdienlaiks taču vēl nevarēja būt. Tātad pusnakts! Grasījos aizskriet līdz ūdenim un atgriezties uz klints, taču ieraudzīju, ka dons Huans kāpj lejā, un viņu pagaidīju. Teicu, ka varu redzēt tumsā.
Viņš ilgi, neko nesakot, skatījās uz mani; ja ari kaut ko teica— es to nesaklausījušo manu uzmanību bija piesaistījusi jaunā unikālā spēja redzēt tumsā. Laiku pa laikam viss bija tik skaidrs kā rīta vai vakara mijkrēslī. Pēc tam satumsa, pēc tam atkal kļuva gaišs. Drīz vien saprata, ka gaisma sakrīt ar manas sirds diastoli, bet tumsa— ar sistoli (*Diastole un sistole — sirdsdarbības cikla daļas. Sirds muskuļu atslābums (diastole) ritmiski nomaina to saraušanos (sistole). (Red.)) . Pasaule kļuva spilgta, tumša, atkal spilgta ar katru manas sirds sitienu.
Es pilnībā nodevos šī atklājuma izpētei, kad pēkšņi atkal atskanēja tā pati dīvainā skaņa, kuru dzirdēju iepriekš. Mani muskuļi saspringa.
— Anuktals (tā šoreiz saklausīju šo vārdu) ir šeit, — dons Huans teica.
Skaņa man šķita tik pērkondimdoša, tik visaptveroša, ka viss pārējais zaudēja jebkādu nozīmi. Kad rēkoņa norima, pēkšņi atklāju, ka ūdens kļuvis vairāk. Strauts, kurš vēl pirms mirkļa bija tikai plaukstas platumā, tā izpletās, ka kļuva par milzīgu ezeru. Kaut kur no augšas, caur biezo lapotni, pār tā virsmu lija mirdzoša gaisma. Laiku pa laikam ūdens uz mirkli iemirdzējās drīz zeltainā, drīz melnā krāsā. Pēc tam kļuva tumšs, neapgaismots, gandrīz neredzams un tomēr dīvainā kārtā klātesošs.
Neatceros, cik ilgi tur, šī melnā ezera krastā, tā vienkārši stāvēju, skatījos un brīnījos. Pa to laiku rēkoņa droši vien bija izbeigusies, jo jauns šausminošās dūkšanas vilnis atmeta mani atpakaļ (realitātē?).
Atskatījos, meklējot donu Huanu. Ieraudzīju, kā viņš uzkāpa uz klints atradzes un nozuda aiz tās. Dīvaini, taču man nemaz neuzmācās vientulības sajūta; es pietupos un tā pašapziņas pilns tur sēdēju, iegrimis sevī. Atkal saklausīju rēkoņu. Tā bija ļoti intensīva, līdzīga stipra vēja troksnim. Ieklausoties tajā tik vērīgi, cik vien spēju, uzvēru noteiktu melodiju. Tā sastāvēja no augstām skaņām, kas atgādināja cilvēku balsis basa bungu pavadībā. Koncentrēju visu savu uzmanību uz melodiju un atkal ievēroju, ka manas sirds sistole un diastole sakrita ar bungas skaņām un melodijas zīmējurnu.
Es piecēlos, un mūzika apklusa. Pacentos saklausīt sirds ritmu, bet nespēju. Atkal notupos, domādams, ka skanēšana radās šādā ķermeņa stāvoklī. Taču nekas nenotika. Ne skaņas! Un pat ne sirdspuksta! Nospriedu, ka nu reiz man pietiek, taču, kad piecēlos, sajutu zemes drebēšanu. Pamati zem kājām šūpojās. Es zaudēju līdzsvaru. Nokritu uz muguras un paliku tādā stāvoklī, kamēr zeme stipri līgojās. Pacentos aizķerties aiz klints vai aiz krūma, taču zem manis kaut kas aizslīdēja. Es pielēcu uz mirkli kājās, bet tad nenoturējos un atkal nokritu. Zeme, uz kuras sēdēju, kustējās, slīdēja ūdenī kā plosts. Es nekustīgi sastingu šausmās, kas tāpat kā viss pārējais bija unikālas, nepārtrauktas un absolūtas.
Es peldēju pa melnā ezera ūdeņiem uz augsnes gabaliņa, uz kaut kā līdzīga zemes bluķim. Šķita, ka straume mani nes uz dienvidiem. Vēroju, kā ūdens visapkārt kustas un mutuļo. Aptaustot tas izrādījās auksts un dīvaini smags. Man tas šķita dzīvs.
Nedz krastus, nedz kādus citus orientierus neatšķīru un nespēju atcerēties savas domas un jūtas ceļojuma laikā. Pēc daudzu, kā man šķita, stundu kuģojuma mans plosts taisnā leņķī pagriezās pa kreisi, uz austrumiem. Viņš vēl kādu bridi slīdēja pa ūdeni, bet tad kaut kam uzdūrās. Inerces mests, es lidoju uz priekšu. Aizvēru acis un sajutu asas sāpes ceļos un izstieptajās rokās pēc trieciena pret kaut ko cietu. Pēc mirkļa atvēru acis un ieraudzīju, ka guļu uz zemes. Mans zemes bluķis it kā saauga ar augsni. Es apsēdos un raudzījos visapkārt. Ūdens atkāpās! Tas kustējās atpakaļ gluži kā bēguma vilnis, līdz nozuda pavisam.
Es ilgi tur sēdēju, cenšoties sakopot domas un sasaistīt visu notikušo vienotā veselumā. Viss mans ķermenis smeldza, bet kakls šķita viena vienīga milzu vāts. Piezemējoties biju sakodis sev lūpas. Piecēlos. Vējš lika nojaust, ka esmu nosalis. Apģērbs bija slapjš. Rokas, ceļi un žokļi tik ļoti trīcēja, ka nācās atkal atgulties. Sviedru lāses ieritēja man acīs un tik ļoti dedzināja, ka es iekaucos no sāpēm.
Pēc kāda laika man izdevās nedaudz atgūties, pašsajūta uzlabojās, un es piecēlos. Tumsā visa apkārtne bija ļoti skaidra. Paspēru pāris soļus. Skaidri saklausīju daudzas cilvēku balsis. Sāku iet skaņas virzienā. Nogāju apmēram piecsimt jardus un apstājos. Manā priekšā bija strupceļš. Biju nokļuvis no milzīgiem laukakmeņiem veidotā lopu laidarā. Aiz tiem varēja saskatīt vēl vienu laukakmeņu rindu, tad vēl un vēl, līdz pat stāvajam kalnam. Kaut kur no šiem laukakmeņiem skanēja visizsmalcinātākā mūzika. Plūstoša, nepārtraukta, dzirdei tīkama skaņu straume.
Pie kāda laukakmeņa ieraudzīju sēdam zemē cilvēku ar pret mani profilā pagrieztu seju. Gāju viņam klāt un apstājos gandrīz desmit pēdu attālumā; tad viņš pagrieza galvu un palūkojās uz mani. Es sastingu uz vietas — viņa acis bija tas pats ūdens, kuru es tikko kā redzēju! Tās bija tikpat nebeidzami dziļas un tāpat laistījās zeltainā un melnā krāsā. Cilvēka galvai bija zemenes forma, bet āda—zaļa, nosēta ar neskaitāmām kārpiņām. Neņemot vērā galvas dīvaino formu, tā precīzi atgādināja peijotes virsmu.
Es stāvēju viņa priekšā un nespēju novērst acis. Sajutu, kā viņš apzināti saspiež manas krūtis ar savu smago skatienu. Man trūka elpas. Un, zaudējis līdzsvaru, es nokritu.
Viņš novērsa savu skatienu. Es izdzirdu, kā viņš runā ar mani. Sākumā viņa balss līdzinājās maigai vējiņa šalkoņai. Pēc tam izdzirdu to kā mūziku — kā balss melodiju, — un es "uzzināju", ka šī melodija teica: "Ko tu gribi?"
Es nokritu ceļos viņa priekšā un sāku stāstīt par savu dzīvi, tad raudāju. Viņš atkal palūkojās uz mani. Sapratu, ka viņa skatiens mani atgrūž, un nodomāju, ka šis tad arī būs mans nāves mirklis. Viņš deva zīmi, lai pienāku tuvāk. Es acumirkli šaubījos, pirms spēru soli uz priekšu. Kad pienācu tuvāk, viņš novērsa skatienu un parādīja man savas plaukstas otru pusi. Melodija teica: "Skaties".
Plaukstas vidū bija apaļš caurums. "Skaties", — atkal teica melodija. Palūkojos caurumā un ieraudzīju pats sevi. Es tur biju ļoti vecs, vājš un, zemu pieliecies, bēgu; ap mani it visur uzliesmoja spožas dzirkstis. Tad trīs dzirksteles man trāpīja: divas—galvā, bet viena— kreisajā plecā. Mana figūra caurumā vēl mirkli stāvēja, līdz izstiepās absolūti vertikāli, bet tad nozuda kopā ar caurumu.
Meskalito atkal pagrieza pret mani savas acis. Tās bija tik tuvu, ka es "izdzirdu", kā tās maigi dārdina tai pašā īpašajā skaņā, kuru jau tik daudzreiz šonakt biju saklausījis. Tās pakāpeniski nomierinājās, līdz kļuva līdzīgas ar melnām un zeltītām dzirkstīm ņirbošajam klusajam ezeram.
Viņš vēlreiz novērsa skatienu un pēkšņi atlēca kā sienāzis gandrīz piecsimt jardu attālumā. Viņš lēca vēlreiz un vēlreiz, līdz nozuda.
Tālāk atceros, ka gāju. Ļoti saprātīgi centos atpazīt apkārtējos priekšmetus, tālos kalnus, kas noderētu par orientieri. Visa ceļojuma laikā man nebija nekādu orientieru, taču es uzskatīju, ka ziemeļiem jābūt pa labi. Ilgi gāju šai virzienā, līdz sapratu, ka ir jau iestājusies diena un man vairs nepiemīt "nakts redzes" spēja. Atcerējos par savu pulksteni un paskatījos tajā: astoņi no rīta.
Ap pulksten desmitiem nonācu pie klints terases, kur biju pagājušonakt. Dons Huans gulēja uz zemes, acīmredzot bija aizmidzis.
— Kur tu biji? — viņš jautāja. Es apsēdos, lai atvilktu elpu.
Pēc ilgas klusēšanas viņš pajautāja.
— Vai tu viņu redzēji?
Sāku secīgi atstāstīt visus manus pagājušās nakts piedzīvojumus no paša sākuma, taču viņš mani pārtrauca, teikdams, ka vienīgā nozīme ir tam — vai esmu viņu redzējis. Viņš pajautāja, cik tuvu man bija Meskalito. Es atbildēju, ka gandrīz viņam pieskāros. Šī mana stāsta daļa viņu ļoti ieinteresēja. Viņš uzmanīgi uzklausīja to visos sīkumos, iejaucoties tikai, lai pajautātu par manis redzētās būtnes formu, pozu, kustībām un tamlīdzīgām detaļām. Bija jau ap pusdienlaiku, kad donam Huanam acīmredzot beidzot bija gana manu stāstu. Viņš piecēlās un piesēja man uz krūtīm auduma maisu. Lika iet viņam līdzi un teica, ka viņš griezīs Meskalito un dos man, lai es tos uzmanīgi ieliktu somā.
Mēs padzērāmies ūdeni un devāmies ceļā. Aizejot līdz ielejas malai, viņš it kā brīdi šaubījās, kurā virzienā lai dodas tālāk. Pēc tam, kad viņš pieņēma lēmumu, mēs visu laiku gājām tikai taisni. Katrreiz pieejot pie peijotes auga, viņš ļoti rūpīgi pie tā noliecās un uzmanīgi ar īsu ieliektu nazi nogrieza virsotni. Pēc tam apbēra "rētu", kā viņš to sauca, ar tīru sēra pulveri no ādas maisiņa. Viņš ņēma kaktusa batoniņu ar kreiso roku, bet griezuma vietu apbēra ar labo. Piecēlās un nodeva batoniņu man, bet es paņēmu to ar divām rokām, kā viņš bija noteicis, un ieliktu maisā.
— Stāvi taisni un neļauj maisam pieskarties zemei, krūmiem, vai kaut kam citam, — viņš man vairākas reizes atgādināja, it kā uzskatīdams, ka es varu aizmirst.
Mēs savācām sešdesmit piecus batoniņus. Kad maiss bija pilns, dons Huans pārkāra to man uz muguras, bet uz krūtīm piesēja jaunu maisu. Kad mēs šķērsojām ieleju, divi maisi bija jau pilni, tajos atradās simt desmit peijotes batoniņi. Maisi bija tik smagi un neērti, ka knapi tiku ar tiem galā un gāju tikai ar lielām grūtībām uz priekšu.
Dons Huans man pačukstēja, ka maisi ir tik smagi tāpēc, ka Meskalito grib atgriezties pie zemes. Viņš teica, ka skumjas, atstājot dzimtās vietas, padara Meskalito tik smagu. Mans galvenais uzdevums—neļaut maisam pieskarties zemei, jo, ja tas notiktu, Meskalito jau vairs neļaus sevi paņemt vēlreiz.
Vienubrīd siksnu spriedze manos plecos kļuva burtiski neciešama. Kaut kas ar gluži neticamu spēku vilka mani lejup. Sajutu lielu satraukumu. Ievēroju, ka, pašam to neapzinoties, paātrinu soli, gandrīz skrienu. Galu galā es jau teciņiem skrēju pakaļ donam Huanam.
Pēkšņi smagums uz muguras un krūtīm izzuda, nasta kļuva viegla, it kā maisos būtu sūklis. Es brīvi skrēju, lai neatpaliktu no dona Huana, kas gāja pa priekšu. Viņš man paskaidroja, ka esam izgājuši no Meskalito valdījuma robežām.
Otrdien, 1962. gada 3. jūlijā
— Jādomā, Meskalito tevi gandrīz pieņēma, — dons Huans teica.
— Kāpēc tu saki, ka viņš gandrīz mani pieņēma?
— Viņš tevi nenogalināja un pat nenodarīja neko ļaunu. Viņš tevi tikai nobiedēja pa labam, ne sliktam. Ja viņš tevi nebūtu pieņēmis pavisam, tad parādītos šausmīgs un negants. Dažiem, kas ar viņu satikušies un nav viņam iepatikusies, ir nācies tiešām izjust neaprakstāmas šausmas.
— Ja jau viņš ir tik šausmīgs, kāpēc tu mani nebrīdināji par to, pirms vedi uz šo laukumu?
— Tev trūkst vīrišķības, lai meklētu viņu pēc paša gribas. Es izlēmu, ka tev labāk iepriekš neko nezināt.
— Bet, don Huan, es taču varēju nomirt!
— Jā, varēji. Taču es biju pārliecināts, ka ar tevi viss būs labi. Viņš taču reiz ar tevi spēlējās — un nenodarīja tev neko sliktu. Tāpēc nodomāju, ka viņš pažēlos tevi arī šoreiz.
Pajautāju, vai viņš patiesi domā, ka Meskalito izrāda man labvēlību. Pārdzīvotais šķita man patiesi drausmīgs, es labi sapratu, ka gandrīz vai nomiru no izbīļa.
Pēc viņa domām, Meskalito bija pret mani ļoti labs—parādīja man ainu, kas atbildēja uz manu jautājumu. Dons Huans teica, ka Meskalito pamācīja. Tad es jautāju, ko īsti tas nozīmēja. Viņš teica, ka uz šādu jautājumu nevar atbildēt, jo es biju pārāk izbijies, lai precīzi zinātu, ko īsti biju Meskalito jautājis.
Dons Huans ieteica mēģināt atcerēties, ko es teicu Meskalito, pirms viņš man parādīja ainu uz rokas. Taču es biju visu aizmirsis. Atcerējos tikai, kā nokritu ceļos un sāku viņam "sūdzēt visus savus grēkus".
Donu Huanu acīmredzot neinteresēja šīs tēmas turpinājums. Tad es pajautāju:
—Vai tu vari iemācīt man tās dziesmas vārdus, kuru tu dziedāji?
—Nē, nevaru. Tie ir mani paša vārdi, kurus man iemācīja mans aizbildnis. Dziesmas — tās ir manas dziesmas. Es nevaru tev pastāstīt, kas tās ir.
— Kāpēc tu nevari pastāstīt don Huan?
— Tāpēc, ka šīs dziesmas ir vienojošais posms starp mani un aizbildni. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka kādreiz viņš iemācīs tev tavas paša dziesmas. Vienkārši pacieties. Un nekad, vispār nekad, neatkārto dziesmas, kuras pieder citam cilvēkam, un nejautā par tām.
— Bet kādu vārdu tu sauci? Vai to tu vari man pateikt?
— Nē. Viņa vārdu nekad nedrīkst skaļi nosaukt, vienīgi tikai, lai viņu pasauktu.
— Bet ja nu es pats gribēšu viņu pasaukt?
— Ja kādreiz viņš tevi pieņems, tad pateiks tev savu vārdu. Šis vārds būs tikai tev vienam, vai nu lai sauktu viņu skaļi vai klusībā pie sevis. Varbūt viņš pateiks, ka viņa vārds ir Hosē. Kas to lai zina?
— Kāpēc, runājot par viņu, nedrīkst nosaukt viņa vārdu?
— Vai tad tu neredzēji viņa acis? Ar aizbildni nav vērts dzīt jokus. Lūk, kāpēc es pievērsu tik lielu uzmanību tam, ka viņš spēlējās ar tevi.
— Kā gan viņš var būt aizbildnis un sargs, ja dažiem cilvēkiem nodara ļaunu?
— Atbilde ir ļoti vienkārša. Meskalito ir aizbildnis, jo pieejams ikvienam, kas viņu meklē.
— Bet pasaulē taču viss ir pieejams ikvienam, kas to meklē?
— Nē, tas nebūt tā nav. Sabiedroto spēki ir pieejami tikai bruho, bet Meskalito var nobaudīt katrs.
— Bet kāpēc tad viņš dažiem nodara ļaunu?
—Nejau visi mīl Meskalito. Un tomēr, neraugoties uz to, viņu meklē, cerot kaut ko iegūt bez īpašām pūlēm. Gluži dabiski, ka viņu satikšanās tad vienmēr ir šausmīga.
— Kas notiek, kad viņš kādu pieņem pilnībā?
— Viņš parādās tam kā cilvēks vai kā gaisma. Ja kāds to sasniedz, tad Meskalito kļūst pastāvīgs. Varbūt, kad tu ar viņu atkal satiksies, viņš būs gaisma vai ari kādreiz paņems tevi līdzi lidojumā, lai atklātu tev savus noslēpumus.
— Kas man jādara, lai to sasniegta, don Huan?
— Tev jābūt stipram cilvēkam, un tavai dzīvei jākļūst patiesai.
— Kas ir patiesa dzīve?
— Dzīve, kuru tu dzīvo apzināti, laba, spēka pilna dzīve.