Laiku pa laikam dons Huans netieši apjautājās par mana velnābola auga stāvokli. Gada laikā dēsts bija pārvērties lielā krūmā, nesis sēklas, bet sēklu pogaļas izkaltušas. Un dons Huans beidzot nolēma, ka man pienācis laiks uzzināt par velna zāli kaut ko vairāk.
Svētdien, 1963. gada 27. janvārī
Šodien dons Huans man sniedza sākotnējo informāciju par velnābola saknes otro porciju—par otro soli tradicionālajā apmācību procesā. Viņš teica, ka otrā saknes porcija patiesi ir mācību sākums, salīdzinot ar pirmo, kas bijusi vienkārši bērnišķa niekošanās. Otro porciju jāapgūst pilnībā, to jāpieņem vismaz kādas divdesmit reizes, pirms spert nākamo — trešo soli. Es pajautāju:
— Ko dod otrā porcija.
— Otrā velna zāles porcija ļauj redzēt. Ar tās palīdzību cilvēks var lidot pa gaisu un pēc viņa paša izvēles redzēt, kas notiek jebkurā vietā.
— Vai cilvēks patiešām var lidot pa gaisu, don Huan?
— Kāpēc gan ne? Kā jau es tev agrāk teicu, velna zāle ir domāta tiem, kas meklē spēku. Cilvēks, kas apguvis otro porciju, var ar velna zāles palīdzību darīt visneiedomājamākās lietas, lai iegūtu vēl vairāk spēka.
— Kas tās par lietām, don Huan?
— Es nevaru to pateikt — visi cilvēki taču ir atšķirīgi.
Pirmdien, 1963. gada 28..janvārī
Dons Huans teica:
— Ja tu sekmīgi pabeigsi otro posmu, tad es varēšu tev parādīt vēl tikai vienu. Mācoties par velna zāli, es sapratu, ka viņa man neder, un negāju vairs tālāk pa viņas ceļu.
— Kāpēc tu tā izlēmi, don Huan?
— Velna zāle mani gandrīz nogalināja katrreiz, kad es centos viņu pielietot. Reiz man bija tik slikti, ka domāju — gals klāt. Un tomēr es spēju izķepuroties.
— Kā? Vai tad ir kāds veids, kā paglābties?
— Jā, ir.
— Vai tie ir kādi burvju vārdi, rituāls, vai kas cits?
Tas ir veids, kā ķerties pie lietas (grabbing onto things). Piemēram, kad es mācījos par velna zāli, es biju pārlieku dedzīgs un nepacietīgs. Es burtiski grābu zināšanas gluži tāpat kā bērni grābj saldumus. Bet velna zāle ir tikai viens ceļš no miljona. Un viss pārējais pasaulē ir arī tikai viens ceļš no miljons iespējamiem {un camino entre cantidades de caminos). Tāpēc vienmēr atceries, ka ceļš ir tikai ceļš. Ja jūti, ka tev nevajadzētu pa to iet, nekādā gadījumā nepaliec uz tā. Lai iegūtu šādu apskaidrību, tev jādzīvo disciplinēti. Tikai tad tu zināsi, ka jebkurš ceļš ir tikai ceļš, un nav nekā nosodāma, ka tu to pamet, ja reiz tā liek rīkoties tava sirds. Taču tavam lēmumam turpināt vai neturpināt ceļu ir jābūt brīvam no jebkurām bailēm un ambīcijas. Es tevi par to brīdinu. Aplūko jebkuru ceļu mierīgi un uzmanīgi. Izmēģini to tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzīgu. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to sev uzdod tikai ļoti veci cilvēki. Mans benefaktors man par to reiz pastāstīja, kad es biju jauns, taču manas asinis vēl bija pārāk karstas, lai to saprastu. Tagad gan es to saprotu. Un gribu paskaidrot tev, ko nozīmē jautājums: vai šim ceļam ir sirds? Visi ceļi ir vienādi—visi tie ved uz nekurieni. Tie vai nu šķērso pašu būtību, vai arī met tai līkumu. Es varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu gājis garus jo garus ceļus, taču nekur neesmu iestrēdzis. Tagad benefaktora jautājums ir ieguvis jēgu. Vai šim ceļam ir sirds? Ja ir—tad tas ir labs ceļš. Ja nē — no šī ceļa nebūs nekāda labuma. Abi ceļi ved uz nekurieni, taču vienam ir sirds, bet otram— nav. Viens ceļš padara ceļojumu līksmu — visu laiku, kad tu pa to ej, tu esi ar viņu viens vesels. Otrs ceļš liks tev nolādēt savu dzīvi. Viens padara tevi spēcīgu, otrs — laupa spēkus un tevi iznīcina.
Svētdien, 1963. gada 21. aprīlī
Otrdien dienā, 16. aprīlī mēs ar donu Huanu devāmies kalnos, kur auga viņa velnāboli. Viņš palūdza mani atstāt viņu tur vienu un pagaidīt automašīnā. Viņš atgriezās gandrīz pēc trim stundām ar sarkanā lupatā ietītu saini. Kad mēs braucām atpakaļ uz ieleju, viņš norādīja man uz saini un teica, ka tā ir viņa pēdējā dāvana man.
Es pajautāju, vai tikai viņš negrasās mest pie malas manu mācīšanu. Viņš paskaidroja, ka tagad man pašam ir gluži nobriedis augs un man vairs nav nepieciešami viņa augi.
Vakarā mēs sēdējām viņa istabā. Dons Huans atnesa rūpīgi apstrādātu akmens piestu un stampiņu. Piestas trauka diametrs bija apmēram sešas collas. Viņš atsēja lielu saini, kas bija pilns ar daudziem maziem maisiņiem, izvēlējās divus no tiem un nolika tos man līdzās uz salmu maisa; tad pievienoja vēl četrus tāda paša izmēra maisiņus no cita lielā saiņa, kuru arī bija atnesis līdzi. Viņš teica, ka tās ir sēklas un man pašam tās jāsagrūž smalkā pulveri. Viņš atsēja pirmo mazo sainīti un izbēra daļu tā satura piestā. Sēklas bija sausas, ieapaļas un karameļdzeltenas.
Es sāku strādāt ar stampiņu; pēc kāda laika viņš mani pamācīja, ka nevajag vis sēklas spaidīt pa trauka dibenu, bet vienmērīgi jāberž ar stampiņu no vienas malas līdz otrai pa visu piestas diametru. Pajautāju, ko viņš grasās darīt ar šo pulveri. Taču viņš nevēlējās par to runāt.
Pirmā sēklu kaudzīte izrādījās ļoti cieta. Lai tās saberztu, man bija nepieciešamas veselas četras stundas. Man nācās sēdēt neērtā stāvoklī, un tādēļ neciešami sāka sāpēt mugura. Es apgūlos un grasījos tūdaļ aizmigt, taču dons Huans atsēja nākošo maisiņu un iebēra daļu tā satura piestā. Šīs sēklas bija nedaudz tumšākas nekā iepriekšējās un salipušas kopā. Pārējais maisiņa saturs atgādināja pulveri no ļoti mazām un tumšām granulām.
Gribēju kaut ko ieēst, bet dons Huans teica, ja es gribu mācīties, tad man jāseko noteikumiem, bet noteikumi šajā gadījumā nosaka, ka otrās porcijas noslēpumu apmācības laikā es drīkstu tikai iedzert ūdeni.
Trešajā maisiņā bija apmēram sauja ar dzīviem melno sēkliņu kukainīšiem. Un pēdējā—svaigās baltās sēklas, gandrīz pavisam mīkstas un šķiedrainas, kuras bija ļoti grūti saberzt smalkajā pastā, kā viņš to vēlējās. Pēc tam, kad biju tādā veidā ticis galā ar visu četru maisiņu saturu, dons Huans nomērīja divas krūzes ar zaļgano ūdeni, ielēja māla podā un uzlika to uz uguns. Kad ūdens uzvārījās, viņš iemeta pirmo saberzto sēklu kaudzīti un sāka maisīt ar garu asu koka vai kaula gabalu, kuru izvilka no savas ādas somas. Tiklīdz ūdens atkal uzvārījās, viņš sabēra tajā vienu pēc otras visas pārējās sastāvdaļas, sekojot jau iepriekš aprakstītajai procedūrai. Tad pievienoja vēl vienu krūzi zaļganā ūdens un atstāja maisījumu sautēties uz lēnas uguns.
Pēc tam viņš man paziņoja, ka pienācis laiks sasmalcināt sakni. Viņš uzmanīgi izvilka no līdzatnestā maisa garu velnābola saknes gabalu. Sakne bija apmēram sešpadsmit collas gara un apmēram collu resna. Dons Huans teica, ka tā arī ir otrā porcija, ka viņš to atkal ir nomērījis pats, jo tā vēl aizvien ir viņa sakne. Un piebilda, ka nākamreiz, kad es atkal izmēģināšu velna zāli, man pašam nāksies nomērīt savu salmi.
Viņš pasniedza man lielo piesta, un es sāku drupināt sakni tādā pašā veidā, kā viņš gatavoja pirmo porciju. Dona Huana vadībā es izpildīju visas tās pašas darbības, un mēs atkal atstājām sasmalcināto sakni mērcēties ūdenī, izliekot to nakts gaisā. Pa to laiku verdošā masa māla podā jau sabiezēja. Dons Huans noņēma podu no uguns, ielika to tīkliņā un piekāra pie griestiem istabas vidū.
17. aprīlī apmēram pulksten astoņos no tīta mēs ar donu Huanu sākām saknes ekstrakta "atmazgāšanu". Bija skaidra saulaina diena, un dons Huans iztulkoja to kā zīmi, ka es patīku velna zālei. Viņš teica: viņam atliek tikai nožēlot, ka, salīdzinot ar mani, pret viņu velna zāle izturējusies krietni vien naidīgāk. Ekstrakta "atmazgāšanas" procedūra bija tieši tāda pati, kādu es novēroju pirmās porcijas pagatavošanas laikā. Dienas beigās, pēc tam, kad ūdens tika noliets astoto reizi, beidzot ieguvām krūzes dibenā karoti dzeltenīgas substances.
Mēs atgriezāmies istabā, kurā vēl bija palikuši divi neizmantoti maisiņi. Viņš atsēja vienu no tiem, iebāza tajā roku, bet ar otru roku atlocīja maisa malas ap plaukstas pamatu. Spriežot pēc viņa kustībām, viņš kaut ko centās saķert. Pēkšņi ar ātru kustību viņš norāva maisu no rokas, izvēršot to kā cimdu, un pielika savu roku man pie pašas sejas. Viņš turēja ķirzaku. Ar viņas muti kaut kas īsti nebija kārtībā. Vērīgāk ielūkojoties, gluži neviļus atrāvos atpakaļ. Ķirzakas mute bija aizsūta ar lieliem dūrieniem.
Dons Huans lika man turēt ķirzaku kreisajā rokā. Es to sagrābu rokā, viņa locījās manā dūrē, bet viņas aste apvijās ap manu plauksta. No pretīguma man palika slikta dūša. Sāka svīst rokas.
Viņš paņēma pēdējo maisiņu un, atkārtojis tās pašas kustības, izvilka vēl vienu ķirzaku. Gluži tāpat paturēja pie manas sejas. Un es ieraudzīju, ka ari viņai ir aizsūta mute. Viņš lika man turēt šo ķirzaku labajā rokā.
Kad abas ķirzakas atradās man rokās, biju tuvu ģībonim. Izjutu nepārvaramu vēlēšanos nomest ķirzakas un aizbēgt.
— Nesaspied tās, — dons Huans teica, un viņa balss atgrieza mani īstenībā, un jāatzīst, pašā laikā.
Viņš pajautāja, kas gan man lēcies. Cenšoties saglabāt nopietnību, viņš tomēr neizturēja un iesmējās. Es mēģināju atslābināt savu tvērienu, taču delnas bija tā nosvīdušas, ka ķirzakas sāka pamazām izslīdēt no rokām. Viņu mazie asie nadziņi skrāpēja manas rokas, izraisot nepārvaramu pretīguma un nelabuma sajūtu. Es aizvēru acis un sakodu zobus. Viena no ķirzakām jau bija izlīdusi uz mana plaukstas pamata. Viņai vēl atlika tikai izvilkt galvu, kas bija iespiesta starp maniem pirkstiem, — un viņa atgūtu brīvību. Izjutu neizsakāmu fizioloģisku izmisumu un galēju diskomfortu. Caur zobiem norūcu donam Huanam, lai viņš aizvāc šos nolādētos radījumus. Man sāka neviļus kratīties galva. Viņš uzlūkoja mani ar neviltotu ziņkāri. Vēl kādu mirkli es rēcu gluži kā lācis, drebot pie visām miesām. Viņš iemeta ķirzakas atpakaļ maisos un iesmējās. Man ari gribējās smieties, taču to liedza kuņģa darbības traucējumi, tāpēc apgūlos zemē.
Es viņam paskaidroju, ka tā uz mani iedarbojās ķirzaku skrāpēšanās ar nadziņiem. Dons Huans teica, ka pasaulē ir daudz lietu, kas spēj padarīt cilvēku traku, it īpaši, ja viņam trūkst apņemšanās un mērķtiecības mācību laikā. Bet, ja cilvēkam ir skaidrs un nelokāms mērķis, tad jūtas nekad nekļūst par šķērsli, jo viņš spēj tās kontrolēt.
Dons Huans kādu laiku pagaidīja, bet tad, atkārtojot visas iepriekšējās kustības, pasniedza man atkal ķirzakas. Viņš lika tās turēt ar galvām uz augšu un, viegli glāstot ar viņām deniņus, pajautāt kaut ko, ko es gribētu uzzināt.
Sākumā es nesapratu, ko viņš no manis īsti grib. Viņš atkal piedāvāja uzdot ķirzakām jebkuru jautājumu, uz kuru es pats nespēju rast atbildi. Un minēja dažus piemērus: var uzzināt par cilvēkiem, kurus es sen neesmu redzējis, vai par pazaudētajām lietām, vai par vietām, kur nekad neesmu bijis. Tad es sapratu, ka runa iet par zīlēšanu, un ļoti satraucos. Sirds sāka neprātīgi sisties, elpa aizrāvās.
Viņš brīdināja, lai pirmoreiz neuzdodu personīgas dabas jautājumus; teica, ka labāk padomāt par kaut ko tādu, kas uz mani neattiecas. Jādomā ātri un skaidri, jo pēc tam vairs nebūs iespējams izmainīt savas domas.
Drudžaini sāku pārlikt prātā, ko gan tādu es gribētu uzzināt. Dons Huans mani nemitīgi steidzināja, un es apjucis konstatēju, ka nespēju izdomāt, par ko gan varētu "pajautāt" ķirzakām.
Mokoši ilgu pārdomu rezultātā tomēr šis tas ienāca prātā. Necik sen no lasītāju zāles tika nozagts liels grāmatu sainis. Un neviens nezināja, kas to izdarījis. Šis jautājums nebija personīgs, un tomēr tas mani ļoti interesēja. Man nebija nekādu sākotnēju apsvērumu šo iespējamo grāmatzagļu sakarā. Es paberzēju ar ķirzakām deniņus un pajautāju viņām, kas ir zaglis.
Pēc brīža dons Huans novāca ķirzakas viņu maisos un teica, ka nav nekādu dziļu noslēpumu, kas būtu saistīti ar sakni vai pastu. Pastu izgatavo, lai iegūtu virzību; sakne turpretī padara lietas skaidras. Bet īstais noslēpums slēpjas ķirzakās. Tās ari ir galvenais otrās porcijas burvestību atribūts.
Es pajautāju, vai tas ir kāds īpašs ķirzaku veids. Viņš pamāja. Tās jāķer vietās, kur aug tava velna zāle; un viņām jābūt taviem draugiem. Lai kā nākas iedraudzētos ar ķirzakām, par tām vajag ilgi rūpēties — viņām jānes ēdiens un draudzīgi jārunājas.
Apjautājos, kāpēc viņu draudzība ir tik svarīga. Viņš atbildēja, ka ķirzakas ļauj sevi noķert tikai pazīstamam cilvēkam, un jebkuram, kurš nopietni nodarbojas ar velna zāli, jāņem nopietni arī ķirzakas. Viņš teica, ka ķirzakas jāsāk ķert tikai pēc tam, kad ir jau sagatavota pasta un sakne. Tas jādara dienas beigās. Ja neesi iedraudzējies ar ķirzakām, vari vairākas dienas veltīgi mēģināt tās noķert, bet pasta glabājas tikai vienu dienu. Tad viņš man sīki paskaidroja, kas jādara pēc ķirzaku noķeršanas.
Tiklīdz noķersi ķirzakas, ieliec tās atsevišķos maisiņos. Tad paņem pirmo un aprunājies ar viņu. Atvainojies par to, ka nodari tai sāpes, un palūdz tev palīdzēt. Tad ar koka adatu aizšuj viņai muti. Šūšanai izmanto čoijas koka ērkšķi un agaves šķiedru. Dūrienus savelc stingri. Tad to pašu pasaki otrai ķirzakai un arī aizšuj viņai muti. Tas viss jādara pirms tumsas iestāšanās. Paņem ķirzaku ar aizšūto muti un paskaidro viņai, ko tu gribi uzzināt. Palūdz viņu aiziet un paskatīties tavā vietā; saki tai, ka tu biji spiests aizšūt viņai muti, lai viņa steigtos atpakaļ un pa ceļam nevienam neko neizpļāpātu. Apsmērē viņas galvu ar pastu, un lai viņa pati izsmērējas pastā, bet tad noliec viņu zemē. Ja viņa skries uz tev labvēlīgo pusi, tad maģija viegli izdosies. Ja uz pretējo, tad burvestība neizdosies. Ja ķirzaka skries pie tevis (uz dienvidiem), vari gaidīt pat vēl lielāku veiksmi, bet, ja viņa no tevis bēgs (uz ziemeļiem), burvestība būs ļoti grūta. Tu pat vari aiziet bojā. Tāpēc, ja ķirzaka bēg no tevis taisni prom, — īstais laiks atkāpties. Šajā brīdī tu vari pieņemt šādu lēmumu. Ja tā izlemsi, zaudēsi iespēju komandēt ķirzakas, taču tas ir labāk, nekā zaudēt dzīvību. No otras puses, tu vari nolemt turpināt burvestību, neraugoties uz viņas brīdinājumu. Šajā gadījumā paņem otru ķirzaku un palūdz viņu uzklausīt māsas stāstu un atstāstīt to tev.
— Bet kā gan ķirzaka ar aizsūtu muti var pastāstīt, ko viņa redz? Vai tad viņas mute nav aizsūta tāpēc, lai viņa klusētu?
—Aizsūta mute neļaus viņai to pastāstīt citiem. Runā, ka ķirzakas ir pļāpīgas. Viņas vienmēr mēdz aizkavēties, lai papļāpātu. Lai kā ari tur nebūtu, turpmāk rīkoj ies šādi: uzsmērē pastu uz viņas galviņas lejasdaļas. Tad paberzē ar viņas galvu savus deniņus galvas labajā pusē, neļaujot pastai nokļūt pieres vidusdaļā. Tavu mācību sākumā nenāktu par ļaunu piesiet ķirzaku aiz tās rumpja vidusdaļas pie tava pleca. Tad tu viņu nepazaudēsi un nesakropļosi. Turpmāk, kad tu labāk iepazīsies ar velna zāles spēku, ķirzakas iemācīsies pakļauties un pašas sēdēs tev uz pleca. Pēc tam, kad ar ķirzaku būsi iesmērējis pastu uz deniņiem galvas labajā pusē, apsmērē ar to abu roku pirkstus. Sākumā izzied pastu uz deniņiem, bet tad apzied ar to abas galvas puses. Pasta izkalst ļoti ātri, un to var uzklāt tik reizes, cik tas būs nepieciešams. Katrreiz sāc ierīvēties ar ķirzakas galvu, bet pēc tam jau ar pirkstiem. Agri vai vēlu, bet tā ķirzaka, kas aizskrēja skatīties, atgriezīsies un pastāstīs par ceļojumu savai aklajai māsai, bet tā savukārt pastāstīs tev, it kā tu būtu viņai savējais. Kad burvestība būs beigusies, atlaid ķirzaku, taču neskaties, uz kurieni viņa aizskries. Izroc ar rokām dziļu bedri un aproc tur visu, ko esi izmantojis.
Ap pulksten sešiem vakarā dons Huans izņēma no poda saknes ekstraktu uz plāna degakmens gabala — sanāca nedaudz mazāk par tējkaroti dzeltenīgas cietes. Pusi viņš izbēra krūzē un pievienoja nedaudz dzeltenīga ūdens. Pagrozījis krūzi rokā, lai izšķīdinātu ekstraktu, viņš pasniedza to man un lika izdzert. Maisījums bija bezgaršīgs, taču mutē palika rūgtena piegarša. Ūdens bija pārāk karsts, un tas mani sadusmoja. Sirds sāka strauji sisties, taču drīz vien atkal nomierinājās.
Dons Huans paņēma otru krūzi ar pastu. Pastas virskārta izskatījās sacietējusi; gluži kā stikls. Es pamēģināju pārdurt to ar pirkstu, taču dons Huans acumirklī piesteidzās man klāt un atgrūda manu roku. Viņš ļoti sadusmojās un teica, ka šādi joki no manas puses ir tīrais neprāts, un, ja es patiešām gribu mācīties, tad nedrīkst būt tik bezrūpīgam. Tas ir spēks — viņš teica, norādot uz pastu, un neviens nespēj atbildēt uz jautājumu, kas tas ir par spēku īstenībā. Jau tas vien ir pietiekami slikti, ka mēs nodarbojamies ar to savu personīgo mērķu vadīti, — no kā mēs nespējam izvairīties, jo esam cilvēki, — taču vismaz izturēties pret šo spēku mums vajadzētu ar atbilstošu cieņu.
Maisījums izskatījās kā auzu ķīselis. Acīmredzot tajā bija pietiekami daudz cietes, lai rastos šāda konsistence. Dons Huans lika atnest maisiņus ar ķirzakām. Izvilka ķirzaku ar aizsūtu muti un uzmanīgi to nodeva man. Es paņēmu viņu ar kreiso roku, kā viņš lika, uzziedu mazliet pastas uz pirksta un izsmērēju uz ķirzakas galvas, tad ieliku ķirzaku podā un turēju, līdz pasta pārklāja visu viņas rumpi.
Pēc tam viņš lika izņemt ķirzaku no poda. Paņēmis podu, viņš veda mani uz klinšainu vietu netālu no mājas. Tur viņš norādīja uz lielu klinti, lika man apsēsties tās priekšā, it kā tā būtu mans velnābola augs, turot ķirzaku pie savas sejas, vēlreiz viņai paskaidrot, ko īsti es gribētu uzzināt, bet tad palūgt viņu aiziet un rast atbildi uz jautājumu.
Viņš ieteica man atvainoties ķirzakai par sagādātajām neērtībām un apsolīt viņai, ka labi izturēšos pret visām ķirzakām. Pēc tam viņš lika paņemt ķirzaku starp kreisās rokas vidējo un rādītājpirkstu — tur, kur viņš kādreiz bija iegriezis, — un dejot ap klinti gluži tāpat kā tolaik, kad es pārstādīju velna zāles dēstu; viņš pajautāja, vai es atceros, ko toreiz darīju. Atbildēju, ka atceros. Viņš uzsvēra, ka visam jānotiek gluži tāpat kā toreiz, un, ja es kaut ko aizmirsīšu, jāpagaida, līdz man galvā viss noskaidrosies. Viņš mani ļoti nopietni brīdināja, ka gadījumā, ja es steigšos un darbošos neapdomīgi, nodarīšu sev lielu ļaunumu. Visbeidzot man vajadzēs nolikt ķirzaku ar aizsieto muti zemē un vērot, uz kurieni tā skries, — lai paredzētu buršanās iznākumu. Viņš teica, ka es pat uz sekundi nedrīkstu novērst no viņas skatienu, jo ķirzakas prot ļoti veikli iemidzināt novērotāja uzmanību un tad pēkšņi nez kur nozust.
Vēl nebija pavisam satumsis. Dons Huans palūkojās debesīs.
— Es atstāšu tevi vienu, — viņš teica un aizgāja prom.
Izpildījis visus viņa norādījumus, es noliku ķirzaku zemē. Viņa nekustīgi sastinga uz vietas. Tad pēkšņi palūkojās uz mani, sāka skriet pie akmeņiem austrumu virzienā un nozuda starp tiem.
Es apsēdos uz zemes pie klints gluži kā sava velnābola auga priekšā. Mani pārņēma dziļas skumjas. Es iegrimu pārdomās par ķirzaku ar aizsieto muti. Prātoju par viņas dīvaino uzvedību un par to, kā viņa uz mani paskatījās pirms aizbēgšanas. Šī doma kļuva par fatālu, uzmācīgu projekciju. Savā ziņā es arī veicu dīvainu ceļojumu. Mans liktenis ir labāks varbūt tikai vienīgi ar to, ka es redzu, — tiesa, tobrīd es sajutu, ka acīmredzot nekad nevienam nevarēšu pastāstīt par to, ko redzēju. Nu jau bija kļuvis pavisam tumšs. Tikai ar pūlēm spēju atšķirt klintis sava priekšā. Iedomājos par dona Huans vārdiem: "Krēsla—tā ir plaisa starp pasaulēm."
Pēc ilgas svārstīšanās sāku izpildīt visus priekšrakstus. Pasta, lai gan izskatījās kā auzu ķīselis, aptaustot izrādījās gluži citāda— ļoti slidena un auksta, ar specifisku smaržu. Tā atvēsināja ādu un ātri izkalta. Es vienpadsmit reizes iesmērēju ar to savus deniņus, taču neievēroju nekādas tās iedarbības pazīmes. Ļoti centos nepalaist garām ne mazākās uztveres vai garastāvokļa izmaiņas, jo pat nezināju, ko īsti gaidīt. Jāatzīst, ka toreiz es tā arī neizpratu šī eksperimenta būtību un turpināju meklēt iespējamo risinājuma atslēgu.
Pasta izkalta un sažņaudza manus deniņus gluži kā knaiblēs. Jau grasījos uzsmērēt uz tiem vēl kādu pastas kārtu, kad sapratu, ka sēžu uz pēdām japāņu pozā. Līdz šim es sēdēju, sakrustojis kājas, un tagad nespēju atcerēties, pa kuru laiku esmu izmainījis stāvokli. Bija nepieciešams zināms laiks, lai aptvertu, ka sēžu uz grīdas savdabīgā cellē ar augstām velvēm. Šķita, ka tās ir no ķieģeļiem, taču, vērīgāk ielūkojoties, ieraudzīju, ka tās ir no akmens.
Šī pāreja bija ļoti negaidīta. Tā notika tik pēkšņi, ka nespēju tai izsekot. Vīzijas elementu uztvere bija izkliedēta, gluži kā sapnī. Taču šie elementi bija nemainīgi, pastāvīgi, un es varēju pakavēties pie ikviena no tiem, lai kā nākas tos aplūkotu. Šis redzējums nebija tik skaidrs un reāls, kā tas, ko izraisa peijote. Pateicoties patīkamajiem pasteļtoņiem, tas šķita miglains un izplūdis.
Iedomājos par to, vai esmu spējīgs piecelties, un tūdaļ sapratu, ka kustos. Es atrados uz kāpnēm pašā augšā, bet lejā stāvēja mana paziņa X. Viņas acis drudžaini mirdzēja neprāta atblāzmā. Viņa skaļi smējās — un tik nevaldāmi, ka man kļuva baisi. Viņa sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Es gribēju aizbēgt vai paslēpties, jo zināju, ka viņa ir "ķerta" un pavisam nesen nositās, braucot ar motociklu.
Tieši šāda doma ienāca man prātā. Es noslēpos aiz kolonnas, un viņa, uz mani pat nepaskatīdamās, pagāja man garām. "Tūlīt viņa dosies tālā ceļojumā", es nodomāju. Visbeidzot pēdējā doma, ko iegaumēju, bija: "Viņa smejas katrreiz, kad grasās nosisties."
Pēkšņi aina atkal kļuva skaidra. Tā vairs nelīdzinājās sapnim. Gluži it kā tā būtu reāla dzīves epizode, uz kuru es lūkojos caur loga stiklu. Pacentos pieskarties kolonnai, taču sajutu tikai to, ka nespēju kustēties. Un tomēr es zināju, ka varu palikt šeit, cik ilgi vien vēlos, vērojot šo ainu. Es biju tajā, taču nebiju tās sastāvdaļa.
Pār mani gāzās racionālu domu un argumentu gūzma. Cik varēju spriest, atrados visierastākajā skaidras apziņas stāvoklī. Katrs uztveres elements atbilda manu normālo gara spēju stāvoklim. Un tomēr es nez kāpēc zināju, ka tas nav parasts stāvokli.
Aina strauji izmainījās. Bija nakts. Es atrados kādas lielas ēkas hallē. Pēc ēkā valdošās tumsas aptvēru, ka iepriekšējā aina norisinājās burvīgā saules gaismā. Taču agrākais saules apgaismojums šķita tik dabisks, ka es nebiju tam pievērsis uzmanību. Nedaudz apradis ar kārtējo vīziju, saskatīju jaunu cilvēku ar lielu mugursomu plecos, kurš izgāja no istabas. Es viņu nepazinu, taču reizi vai divas biju redzējis viņu jau agrāk. Viņš pagāja man garām un sāka kāpt lejā pa kāpnēm. Tobrīd jau biju aizmirsis par saviem priekšstatiem un racionālajām dilemmām. "Kas ir šis puisis?", es nodomāju. "Kāpēc es viņu ieraudzīju?"
Aina atkal izmainījās, un es ieraudzīju, ka jaunais cilvēks izliek grāmatas. Viņš dažas lapas salīmēja kopā, izdzēsa ierakstus un tamlīdzīgi. Pēc tam ieraudzīju, kā viņš rūpīgi ieliek grāmatas iepakojuma kastē. Tur bija vesela kaudze ar kastēm. Tās atradās nevis pie viņa istabā, bet acīmredzot kaut kādā grāmatu glabātuvē. Man prātā nāca ari citas ainas, taču tās nebija tik skaidras. Aina kļuva neskaidra. Sajutu griešanos un atjēdzos.
Dons Huans kratīja mani aiz pleciem, un es pamodos. Pēc tam viņš palīdzēja man piecelties, un mēs gājām uz mājām. Kopš brīža, kad sāku ierīvēt ar pastu deniņus, bija pagājušas trīs ar pusi stundas, taču mana vīzija nevarēja ilgt vairāk par desmit minūtēm. Neizjūtu nekādas nepatīkamas sajūtas, gluži vienkārši biju izsalcis un gribējās gulēt.
Ceturtdien, 1963. gada 18.aprīlī
Iepriekšējās dienas vakarā dons Huans lūdza, lai aprakstu viņam savus piedzīvojumus, taču biju pārāk miegains, lai par to runātu. Nespēju koncentrēties. Šodien, tikko pamodos, viņš atkal sāka uzdot jautājumus.
— Kas tev teica, ka šī meitene X ir "ķerta" un ka viņa nositīsies, braucot ar motociklu?—viņš vaicāja, kad biju pabeidzis savu stāstu.
— Neviens. Tā bija vienkārši viena no domām, kas man iešāvās prātā.
— Tu domā, ka tās bija tavas domas?
Es viņam atbildēju, ka, protams, jā, lai gan man nebija iemesla domāt, ka X būtu slima vai ar viņu būtu atgadījusies nelaime. Tās bija dīvainas domas, it kā pēkšņi no nekurienes iešāvās prātā.
Dons Huans vērīgi mani nopētīja. Es jautāju, vai viņš man tic. Viņš iesmējās un teica, ka mana raksturīgākā iezīme ir izklaidība un nevērība.
— Ko es neizdarīju tā, kā vajadzēja, don Huan?
— Tev vajadzēja klausīties, ko stāsta ķirzakas.
— Kā man vajadzēja viņas klausīties?
— Mazā ķirzaka uz tava pleca aprakstīja tev visu, ko redzēja viņas māsa. Viņa ar tevi runāja. Viņa tev visu pastāstīja, bet tu tam nepievērsi uzmanību. Un tā vietā tu uzskatīji, ka ķirzakas vārdi — tās ir tavas paša domas.
— Bet tās taču bija manas paša domas, don Huan!
— Nebūt nē. Tur jau arī slēpjas visa šādas buršanas jēga. Vīziju īstenībā vajag uzklausīt, bet nevis skatīt. Tas pats atgadījās kādreiz arī ar mani. Es grasījos tevi brīdināt, taču atcerējos, ka benefaktors mani nebrīdināja.
—Don Huan, vai tava pieredze līdzinājās tam, ko pārdzīvoju es?
—Nē, man bija patiesi elles ceļojums. Es gandrīz vai nomiru.
— Kāpēc tas bija elles ceļojums?
Varbūt tāpēc, ka velna zāle mani nemīlēja, vai tāpēc, ka man pašam nebija skaidrs, ko es vēlos pajautāt, — gluži tāpat kā vakar tev. Tu droši vien domāji par to meiteni, kad vaicāji par grāmatām.
— Neatceros.
— Ķirzakas nekad nekļūdās. Katru domu tās uztver kā jautājumu. Ķirzaka atgriezās un pastāstīja tev par X to, ko neviens nekad nesapratīs, tāpēc ka tu pat nezini, ko jautāji.
— Bet kā tad ar manu otro vīziju?
— Droši vien tavas domas bija noturīgas, kad tu uzdevi šo jautājumu. Tieši tā arī jāveic šī buršana — ar absolūtu skaidrību.
—Vai tu gribu teikt, ka vīziju ar meiteni nevajag uztvert nopietni?
— Kā gan to var uztvert nopietni, ja tu nezini, uz kādu jautājumu atbildēja mazās ķirzakas?
—Vai ķirzakai būs saprotamāk, ja uzdošu tikai vienu jautājumu?
— Jā, tā būs saprotamāk. Ja spēsi noturēt vienu domu.
— Bet kas notiks, ja šis jautājums nebūs vis vienkāršs, bet gan salikts?
— Līdz tam brīdim, kamēr tava doma ir noturīga un nenovirzās sānis, tā ir skaidra ķirzakām, bet viņu atbilde skaidra tev.
— Vai var uzdot citus jautājumus ķirzakām jau vīzijas laikā?
— Nē. Vīzijas būtība jau tieši slēpjas tai apstāklī, lai skatītos to, ko tev stāsta ķirzakas. Lūk, kāpēc es teicu, ka šī vīzija ir vairāk jāklausās, nekā jāskatās. Tāpēc ari lūdzu neuzdot personīgus jautājumus. Parasti, kad tiek uzdots jautājums par tuviem cilvēkiem, tev rodas pārāk stipra vēlēšanās viņiem pieskarties vai ar viņiem aprunāties — un ķirzakas beidz stāstīt, buršana neizdodas. Tev jāzin krietni vien vairāk, nekā zini tagad, pirms centīsies redzēt lietas, kuras attiecas personīgi uz tevi. Nākamreiz tev jāklausās uzmanīgāk. Esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka ķirzakas stāstīja tev ļoti daudzas lietas, taču tu neklausījies.
Piektdien, 1963. gada 19. aprīlī
— Kādas sastāvdaļas es rīvēju, gatavojot pastu, don Huan?
— Velna zāles sēklas un kukainīšus, kas dzīvo sēklu pogaļās. Mērs — sauja no viena un sauja no otra. — Viņš salieca plaukstu, nodemonstrējot daudzumu.
Es pajautāju, kas notiks, ja izmantos tikai vienu elementu. Viņš atbildēja, ka šāda patvaļīga rīcība tikai izraisīs velna zāles un ķirzaku dusmas.
— Ķirzakas nedrīkst sadusmot, — viņš teica, — tāpēc nākamās dienas vakarpusē tev jāatgriežas tava auga vietā. Aprunājies ar visām ķirzakām un palūdz tās divas, kas palīdzēja tev buršanā, atkal iznākt. Meklē visur, līdz kļūs pavisam tumšs. Ja nevarēsi tās atrast, tev jācenšas to izdarīt nākamajā dienā. Ja tu esi spēcīgs, atradīsi abas — un tad tev tūdaļ pat tās uz vietas jāapēd. Un tad tev vienmēr piemitīs spēja redzēt nezināmo. Tev jau vairs nevajadzēs atkal ķert ķirzakas, lai piekoptu šo buršanu. Kopš tā brīža tās dzīvos tev iekšā.
— Bet ko darīt tai gadījumā, ja es atradīšu tikai vienu no viņām?
— Ja tu atradīsi tikai vienu, tad tev, beidzot meklējumus, tā jāatlaiž brīvībā. Ja noķersi ķirzaku pirmajā dienā, neturi to cerībā, ka nākamajā dienā noķersi otru. Tas tikai sabojās tavu draudzību ar viņām.
— Kas notiks, ja es vispār nevarēšu viņas atrast?
— Es domāju, ka tas būtu vislabāk priekš tevis. Tas nozīmēs, ka tev jāķer ķirzakas katrreiz, kad tev ievajadzēsies viņu palīdzību, bet vēl arī to — ka tu esi brīvs.
— Ko tu ar to domā?
— To, ka tu vēl nebūsi velna zāles vergs. Ja ķirzakas dzīvos tevī iekšā, tad velna zāle tevi nekad neatlaidīs.
— Vai tas ir slikti?
— Protams, ka slikti. Viņa atšķirs tevi no visa pārējā. Tu būsi spiests viņu kopt kā savu sabiedroto visu atlikušo dzīvi. Velna zāle ir privātīpašniece. Tiklīdz tu nokļūsi viņas varā, tev atliks tikai viens ceļš — viņas ceļš.
— Bet kas notiks, ja atradīšu ķirzakas beigtas?
— Ja atradīsi vienu vai abas ķirzakas beigtas, tad tu nedrīksti kādu laiku mēģināt atkārtot šo buršanu. Atliec to uz vēlāku laiku.
Domāju, ka tas ir ari viss, kas man tev bija jāsaka; un viss manis teiktais ir likums. Ja arī kādreiz ķersies pie šīs buršanas pats uz savu roku, tev jāievēro visi tie noteikumi, kurus es tev izklāstīju, kad tu sēdēji sava auga priekšā. Jā, vēl es tev gribu teikt, ka tu nedrīksti ne ēst, ne dzert līdz buršanas beigām.