Nākamais posms dona Huana mācībā bija saistīts ar velnābola saknes jaunām izmantošanas iespējām. Divu mācību stadiju starplaikā nekas nenotika, dons Huans mani tikai izprašņāja par mana auga attīstību.
Ceturtdien, 1963. gada 27. jūnijā
— Nebūtu slikti vispirms pārbaudīt velna zāli, pirms tu galīgi sāksi iet pa viņas ceļu.
— Kā tu gribi viņu pārbaudīt, don Huan?
— Tev vēlreiz jāpamēģina buršana ar ķirzakām. Tev ir viss nepieciešamais, lai uzdotu ķirzakām vēl vienu jautājumu, šoreiz jau bez manas palīdzības.
— Bet vai man vajag obligāti nodarboties ar šo buršanu?
— Tas ir labākais veids, kā pārbaudīt velna zāles jūtas pret tevi. Viņa tevi pārbauda visu laiku, tāpēc būtu taisnīgi pārbaudīt ari viņu, un, ja, ejot pa viņas ceļu, kādā brīdī sajutīsi, ka tev šis ceļš neder, — vajag vienkārši apstāties.
Sestdien, 1963. gada 29. jūnijā
Es pats uzsāku sarunu par velna zāli. Gribējās, lai dons Huans pastāsta par viņu ko vairāk, lai gan man ne pārāk gribējās atkal ar to eksperimentēt.
— Otro porciju izmanto tikai zīlēšanai, vai ne, don Huan? — es pajautāju, lai kaut kā uzsāktu sarunu.
— Ne tikai. Ar tās palīdzību mācās buršanu ar ķirzakām un tai pašā laikā pārbauda velna zāli; taču īstenībā otro porciju izmanto citiem mērķiem. Buršana ar ķirzakām — tas ir tikai sākums.
— Tad kādiem mērķiem tā paredzēta, don Huan?
Viņš neatbildēja. Strauji mainīja sarunu tematu un pajautāja, cik kupli sazarojuši velnābola dzinumi ap krūmu, kuru es iestādīju. Ar roku aptuveni parādīju izmērus. Dons Huans teica:
— Es tevi iemācīju, kā atšķirt vīrišķo augu no sievišķā. Tagad dodies pie saviem augiem un atnes man vienu un otru. Sākumā aizej pie sava vecā auga un rūpīgi izpēti lietus ūdens izskaloto straumīšu pēdas. Nu jau lietus noteikti būs sēklas aiznesis pietiekami tālu. Pavēro izskalojumus (zanjitas)un pēc tiem nosaki noteces virzienu. Tad atrodi augu, kas atrodas vistālākajā punktā no tava auga. Visi velnābola augi starp tiem būs tavi. Vēlāk, kad izbirs sēklas, tu vari paplašināt savu teritoriju, ejot pa lietus pēdām no katra auga.
Viņš man sniedza sīkus norādījumus par to, kā izgatavot nazi šim darbam. Saknes nogriešana bija jāveic noteiktā secībā. Vispirms man vajag izvēlēties augu un attīrīt zemi ap to vietu, kur sakne savienojas ar kātu. Tad precīzi jāatkārto tā pati deja, kuru es izpildīju, pārstādot saknes atvasi. Treškārt, man jānogriež kāts, atstājot sakni zemē. Visbeidzot jāizrok sešpadsmit collas ( 38,5 cm ) saknes. Dons Huans mani brīdināja, ka pa visu šo laiku es nedrīkstu bilst ne vārda vai kā citādi izpaust savas jūtas.
— Tev jāņem līdzi divus auduma gabalus, — viņš teica. — Izklāj tos zemē un uzliec uz tiem augus. Tad sagriez augus daļās un saliec tās. Secību izvēlies pats, taču to iegaumē, jo tā būs jāievēro vienmēr. Tiklīdz viss būs galā, atnes augu man.
Sestdien,1963.gada 6. jūlijā
Pirmdien, l. jūlijā, nogriezu velnābola augu, par kuru runāja dons Huans. Es gaidīju, līdz satumsīs, lai izpildītu dejas ap augu, jo negribēju, lai kāds mani ieraudzītu. Biju ļoti satraukts. Mani visu laiku vajāja sajūta, ka kāds novēro manas dīvainās darbības. Jau iepriekš izvēlējos, kā man šķita vīrišķo un sievišķo augu. Tagad man vajadzēja nogriezt pa sešpadsmit collām saknes no katra, bet rakt tādā dziļumā ar koku nebūt nebija viegli. Tas prasīja vairākas stundas laika. Darbu pabeidzu pilnīgā tumsā, un, kad jau vajadzēja nogriezt sakni, nācās izmantot kabatas bateriju. Sākotnējais satraukums, ka kāds varētu mani novērot, bija tīrais nieks, salīdzinot ar bailēm, kuras izjutu, iedomājoties, ka tagad noteikti kāds pamanīs krūmos spīdam kabatas baterijas gaismu.
Es atnesu augu uz dona Huana mājām otrdien, 2. jūlijā. Viņš atsēja saiņus un aplūkoja atnestās auga daļas. Tad teica, ka tomēr būs spiests dot man sava auga sēklas. Viņš nolika man priekšā piestu, paņēma stikla krūzi un izbēra tās saturu — kopā salipušas sēklas — piestā.
Pajautāju, kas tas ir, un viņš atbildēja, ka tās ir vaboļu saēstās sēklas. Sēklās, starp citu, bija visai daudz mazu melnu vabolīšu. Viņš teica, ka tās esot īpašas — tās jāizlasa un jāsaber atsevišķā krūzē. Šo krūzi, jau līdz trešdaļai piepildīto ar tādām pašām vabolītēm, viņš aizbāza ar papīra vīkšķi, lai neļautu vabolītēm aizbēgt.
— Nākamreiz tev jāpaņem vabolītes no saviem augiem,—dons Huans teica,—nogriezīsi sēklu pogaļas ar maziem caurumiņiem— tās ir pilnas ar vabolītēm. Atver pogaļu un izkaisi visu tās saturu krūzē. Savāc sauju ar vabolītēm un ieliec traukā. Pret tām izturies bez īpašām ceremonijām, rupji. Nomēri vienu sauju vabolīšu saēsto sēklu un vienu sauju vabolīšu pulvera, bet visu pārējo aproc jebkurā vietā tai virzienā (viņš norādīja uz dienvidaustrumiem) no sava auga. Tad savāc labas sausas sēklas un glabā tās atsevišķi. Tās vari savākt, cik vien vēlies, un izmantot, kad vien to gribēsi. Nenāktu par ļaunu sēklas izņemt no pogaļām jau turpat uz vietas, lai visu uzreiz tad kopā apraktu.
Pēc tam dons Huans lika man vispirms sagrūst kopā salipušās sēklas, tad vabolīšu olas, tad pašas vabolītes, un visbeidzot—sausās nebojātās sēklas.
Kad tas viss bija saberzts smalkā pulveri, dons Huans paņēma velnābola gabalus, kurus es agrāk biju sagriezis un salicis kopā.
Viņš paņēma vīrišķo augu un uzmanīgi ietina to auduma gabalā. Visu pārējo atdeva man un lika sagriezt smalkos gabaliņos, kārtīgi sašķaidīt un pēc tam noliet visu sulu līdz pat pēdējai pilei podā. Teica, ka jāberž tieši tādā pašā secībā, kā es to visu biju salicis.
Pēc tam, kad ar to visu tiku galā, viņš lika nomērīt vienu krūzi verdoša ūdens, samaisīt to ar poda saturu, bet tad pievienot vēl divas krūzes ūdens. Un pasniedza man smalki nopulētu kaula nūjiņu. Es apmaisīju ar to poda saturu un uzliku podu uz uguns. Tad viņš teica, ka laiks sākt gatavot sakni, bet tam būs vajadzīga liela piesta, jo vīrišķo sakni nemaz nedrīkst griezt.
Mēs aizgājām aiz mājas. Piesta viņam bija jau sagatavota, un es sāku drupināt sakni gluži tāpat, kā biju to darījis jau iepriekš. Mēs atstājām sakni atmirkt ūdenī, pieejamu nakts gaisam, un iegājām mājā.
Viņš lika novērot maisījumu podā. To vajadzēja vārīt, līdz būs grūti maisīt. Pēc tam viņš apgūlās uz masas un aizmiga.
Maisījums vārījās vismaz kādu stundu, kad sāku ievērot, ka to kļūst arvien grūtāk un grūtāk apmaisīt. Nolēmu, ka tas jau gatavs, un noņēmu no uguns. Ieliku tīkliņā, iekāru pažobelē un gāju gulēt.
Pamodos, kad dons Huans jau bija piecēlies. Tīrajās debesīs spoži spīdēja saule. Bija saulaina karsta diena. Dons Huans atkal piebilda, ka velna zālei es noteikti patīku.
Mēs sākām apstrādāt sakni un galu galā ieguvām prāvu dzeltenās substances šķipsnu trauka dibenā. Dons Huans nolēja ūdeni. Es jau nodomāju, ka procedūra ir galā, taču viņš atkal piepildīja trauku ar verdošu ūdeni.
Dons Huans noņēma podu, kuru es biju iekāris pažobelē. Maisījums, šķiet, bija pavisam izkaltis. Viņš ienesa podu mājā, uzmanīgi nolika to uz grīdas un apsēdās. Tad sāka stāstīt:
— Mans benefaktors man teica, ka auga daļas var maisīt ar iekšu taukiem. Un tieši ar to tu tūlīt arī nodarbosies. Mans benefaktors darīja to manā vietā. Taču, kā jau es tev teicu, mani nekad tā pa īstam velna zāle nav saistījusi, un es, atklāti sakot, nekad necentos saplūst ar to vienotā veselumā. Benefaktors teica, ka, lai sasniegtu labākus rezultātus—tiem, kas patiesi grib iegūt velna zāles spēku, — visieteicamāk būtu samaisīt augu ar mežakuiļa iekšu taukiem. Zarnu tauki ir vislabākie. Bet to jau tu pats izvēlēsies. Varbūt viss iegrozīsies tā, ka tu nolemsi noslēgt savienību ar velna zāli, — šajā gadījumā es tev iesaku, kā to man ieteica mans benefaktors, nomedīt mežakuili un iegūt viņa zarnu taukus (sebo de tripa). Tais laikos, kad velna zāle vēl bija lielā cieņā, bruho bieži vien devās īpašās medību ekspedīcijās, lai iegūtu mežakuiļa taukus. Viņi meklēja vislielākos un visstiprākos. Viņiem bija speciāla buršana ar mežakuiļiem; no tiem varēja iegūt īpašu spēku — tādu spēku, ka tam pat toreiz bija grūti noticēt. Taču šis spēks nu ir zaudēts. Es neko par to nezinu. Un nezinu nevienu, kas par to kaut ko zinātu. Varbūt pati zāle tev iemācīs par šo spēku.
Dons Huans nomērīja riekšavu tauku, iemeta podā ar izkaltušo maisījumu un nokasīja taukus, kas bija palikuši uz delnas, pret poda malu. Man vajadzēja vienmērīgi izmaisīt visu tā saturu.
Putoju maisījumu gandrīz trīs stundas. Dons Huans laiku pa laikam to aplūkoja un secināja, ka tas vēl nav gatavs. Beidzot viņš, šķiet, bija apmierināts. Pastā iekultais gaiss piešķīra tai gaiši pelēku nokrāsu un želejveidīgu konsistenci.
Viņš pakāra podu zem jumta, līdzās otram podam, un teica, ka grasās to atstāt šeit līdz rītam, jo šīs otrās porcijas pagatavošanai nepieciešamas divas dienas. Visu šo laiku es neko nedrīkstēju ēst, varēju tikai dzert ūdeni.
Nākamajā dienā, ceturtdien, 4. jūlijā, es stingrā dona Huana uzraudzībā aplēju sakni ar karstu ūdeni. Kad noleju ūdeni pēdējo reizi, bija jau diezgan tumšs. Mēs apsēdāmies verandā. Viņš nolika sev priekšā divas krūzes. Mēs bijām ieguvuši apmēram vienu tējkaroti saknes ekstrakta, kas atgādināja bālganu cieti. Viņš ielika to krūzē un pielēja mazliet ūdeni. Pagrozīja krūzi rokā, lai viela labāk izkustu, un iedeva to man. Vajadzēja izdzert visu, kas bija krūzē. Es izdzēru vienā paņēmienā, noliku krūzi uz grīdas un atgūlos. Mana sirds sāka neprātīgi dauzīties, jutu, ka nevaru paelpot. Pēkšņi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, dons Huans lika man izģērbties. Vaicāju kādēļ, un viņš paskaidroja, ka man jāiesmērējas ar pastu. Es šaubījos, vai ir vērts izģērbties. Dons Huans mani steidzināja. Viņš teica, ka ir pārāk maz laika, lai muļķotos. Tad es izģērbos kails.
Viņš paņēma savu kaula nūjiņu un uzvilka uz pastas virskārtas divas horizontālas līnijas, sadalot krūzes saturu trīs vienādās daļās. Tad no augšējās līnijas centra novilka vertikālu līniju uz leju, tādā veidā sadalot saturu jau piecās daļas. Viņš norādīja uz apakšējo labo daļu un teica, ka tā ir domāta manai kreisajai pēdai. Virs tās — daļa kreisajai kājai. Augšējā, vislielākā daļa — dzimumorgāniem. Nākamā daļa zem tās kreisajā pusē — labajai kājai, bet pati apakšējā daļa kreisajā pusē — labajai pēdai. Sākumā viņš man lika uzziest kreisajai pēdai paredzēto daļu un kārtīgi to ierīvēt. Tad parādīja, kā ar pārējām pastas daļām ieziest visu kreisās kājas iekšmalu, dzimumorgānus, tad lejup visu labās kājas iekšmalu, un visbeidzot labās kājas pēdu.
Es izpildīju viņa norādījumus. Pasta bija auksta un ļoti stipri oda. Pabeidzis šo procedūru, iztaisnojos, un smarža iekļuva man nāsīs. Šī apbrīnojami kodīgā smaka, kas atgādināja kaut kādu gāzi, mani burtiski smacēja nost. Centos elpot caur muti un pateikt kādu vārdu donam Huanam, taču nevarēju.
Dons Huans turpināja skatīties man tieši virsū. Es paspēra soli viņam pretī. Kājas izstiepās, it kā tās būtu no gumijas, kļuva garas, ārkārtīgi garas. Paspēru vēl vienu soli. Ceļgali kļuva elastīgi kā atsperes, drebēja, vibrēja un saspringti savilkās. Es devos uz priekšu. Šī kustība bija lēna un drebelīga, tā vairāk atgādināja raustīšanos uz priekšu un augšu nekā iešanu. Palūkojos lejup un ieraudzīju tālu lejā zem sevis sēdošo donu Huanu. Inerces dzīts paspēru vēl vienu soli uz priekšu, kurš bija vēl elastīgāks un garāks nekā iepriekšējais. Un tas es paceļos gaisā.
Atceros, ka vienreiz es nolaidos, tad atspēros ar abām kājām, lēcu atpakaļ un sāku slīdēt uz muguras. Ieraudzīju virs sevis melnas debesis un garām skrejošos mākoņus. Sagriežos tā, lai varētu raudzīties lejā. Saskatīju tur tumšu kalnu masu. Es lidoju pārdabiskā ātrumā. Rokas piespiedās pie sāniem. Galva kļuva par kaut ko līdzīgu stūrei. Atgāžot to atpakaļ un noturot šādā stāvoklī, veicu vertikālus apļus. Pagriežot galvu uz vienu vai otru pusi, mainīju lidojuma virzienu. Izbaudīju nekad līdz šim neizjustu brīvību un pasakaino lidojuma ātrumu. Brīnumainā tumsa dāvāja man neizskaidrojamas skumjas, nostaļģiju, šķiet, es beidzot biju atklājis savu patieso dzimteni — nakts tumsu. Centos lūkoties visapkārt, taču izjutu tikai klusās nakts mieru un vienlaikus zināju, cik daudz spēka tā sevī glabā.
Pēkšņi sapratu, ka laiks nolaisties; it kā būtu saņēmis pavēli, kuru nekavējoties jāpilda. Un sāku piezemēties svārstveidīgām kustībām kā spalviņa. No šāda pārvietošanās veida man kļuva slikti. Kustības nu bija lēnas un saraustītas, radās sajūta, ka kāds velk mani lejā kā ar virvi. Man kļuva pavisam slikti. Galva plīsa pušu no sāpēm. Mani apņēma kaut kāds melnums, un es skaidri atminos sevi tajā ienirstam.
Nākamais, ko atceros, — tā bija pamošanās. Atrados savā gultā savā paša istabā. Es apsēdos. Un manas istabas aina izzuda. Piecēlos. Es biju kails! Kustoties man atkal kļuva slikti.
Pamazām atpazinu apkārtni. Es atrados apmēram pusjūdzes attālumā no dona Huana mājas, līdzās tai vietai, kur auga viņa velnāboli. Pēkšņi viss nostājās savās vietās, un es aptvēru, ka man nāksies iet visu šo ceļu uz dona Huana mājām kailam. Izjutu dziļu psiholoģisku diskomfortu, taču man nenāca prātā nekādi šīs problēmas risinājuma varianti. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu uzmeistarot sev zaru svārkus, taču šī doma šķita visai bezjēdzīga, turklāt saullēkts jau bija pavisam tuvu. Tā nu nācās aizmirst par savu slikto pašsajūtu, un es sāku iet uz mājas pusi. Man uzmācās paniskas bailes, ka mani kāds varētu ieraudzīt. Vērīgi lūkojos, vai priekšā nav cilvēku vai suņu, centos skriet, taču savainoju kāju pret asajiem akmeņiem. Sāku iet lēnām. Jau bija pavisam gaišs. Pēkšņi ieraudzīju pa ceļu nākam cilvēku un ātri ielēcu krūmos. Stāvoklis šķita absolūti bezcerīgs. Tikko kā biju izjutis neizsakāmu lidojuma prieku—un nākamajā brīdī jau esmu spiests slēpties, kaunoties no sava kailuma. Es jau izlēmu, ka izlēkšu atpakaļ uz ceļa un cik jaudas padrāzīšos garām pretimnākošajam cilvēkam. Nodomāju, ka viņš būs tik ļoti par to visu pārsteigts un, kamēr aptvers, ka tas bija pliks vīrietis, — es jau būšu tālu prom. Visu to apdomājot, tomēr neuzdrošinājos pat pakustēties.
Pa ceļu ejošais cilvēks nonāca man līdzās un apstājās. Es izdzirdu viņu saucam mani vārdā. Tas bija dons Huans, un līdz ar viņu ari manas drēbes. Kamēr ģērbos, viņš skatījās uz mani un smējās.
Tās pašas dienas vakarā, piektdien, 4. jūlijā, dons Huans lūdza viņam sīki izstāstīt, kas ar mani bija noticis. Pēc iespējas rūpīgāk atstāstīju viņam visu neparasto epizodi.
— Otrā velna zāles porcija tiek pielietota lidojumiem, — viņš teica, kad biju beidzis savu stāstu. Turklāt ar ziedi vien nepietiek. Mans benefaktors teica, ka tieši sakne piedod virzību un gudrību un tieši tā arī izsauc lidojumu. Kad iemācīsies vairāk un biežāk to pielietosi, lai lidotu, sāksi redzēt skaidrāk. Tu varēsi lidot pa gaisu simtiem kilometru tālumā—un skatīties, kas notiek jebkurā vietā, kur vien pats to vēlēsies, vai ari dot liktenīgo triecienu savam ienaidniekam, kad atrodas tālu no tevis. Kad iepazīsies ar velna zāli, viņa tev iemācīs tamlīdzīgas lietas. Tā, piemēram, viņa tevi jau iemācīja mainīt lidojuma virzienu. Gluži tāpat viņa tev iemācīs ari citas vispārsteidzošākās lietas.
— Kas tās par lietām, don Huan?
— To es tev nevaru pateikt. Katrs cilvēks atšķiras no citiem. Benefaktors man nekad neteica, ko viņš iemācījies. Viņš teica, kā virzīties tālāk pašam, bet nekad — ko viņš redzējis. Tas ir tikai priekš tevis paša.
— Bet es taču tev stāstu visu, ko redzēju, don Huan.
— Tagad stāsti. Vēlāk nestāstīsi. Nākošreiz tu pielietosi velna zāli viens, vietā, kur aug tavs paša augs, jo tieši tur tu ari nolaidīsies— pie saviem augiem. Iegaumē to! Lūk, kāpēc es devos tevi meklēt pie maniem augiem.
Vairāk viņš neko neteica, un es aizmigu. Pamodies vēlu vakarā, izjutu dzīves spēku pārpilnību. Gluži vai pušu plīšu aiz fiziskas labsajūtas. Es biju laimīgs un apmierināts.
Dons Huans man pajautāja:
— Vai tev patika šī nakts? Vai nebija drausmīga? Es atbildēju, ka nakts bija patiesi brīnišķīga.
— Kā tavas galvassāpes? Vai bija ļoti slikti?
— Galvassāpes bija tikpat stipras kā viss pārējais. Tās bija visstiprākās galvassāpes, kādas man nācies jebkad pārciest.
—Vai tas tevi atturēs no vēlēšanās vēlreiz izmēģināt velna zāles spēku?
— Nezinu. Pašlaik es to nevēlos. Taču vēlāk, — iespējams, varbūt gribēšu. Patiešām nezinu, don Huan.
Man bija nopietns jautājums. Zināju, ka viņš izvairīsies no atbildes, un tāpēc gaidīju, kad viņš pats pievērsīsies šim tematam. Beidzot, jau pirms pašas prombraukšanas, tomēr nācās pavaicāt:
— Tātad es lidoju, don Huan?
— Tu taču pats man to teici. Vai tad ne?
— Es zinu, don Huan. Ar to es biju domājis — vai mans ķermenis arī lidoja? Vai tad es lidoju kā putns?
— Tu vienmēr uzdod jautājumus, uz kuriem es nevaru atbildēt. Tu lidoji. Tāpēc jau arī pastāv otrā velna zāles porcija. Kad būsi to pielietojis vairākkārt, apgūsi šo lidojumu pilnībā. Tas nemaz nav tik vienkārši. Cilvēks lido ar velna zāles otrās porcijas palīdzību. Tas ir viss, ko varu tev teikt. Bet tam, ko tu vēlies uzzināt, nav nekādas nozīmes. Putni lido kā putni, bet cilvēks, kurš pielietojis velna zāli, lido kā cilvēks, kurš pielietojis velna zāli (el enyerbado vuela asн).
— Tāpat kā putni? {Asi como los pбjaros?)
— Nē, kā cilvēks, kurš pielietojis velna zāli.
— Tātad īstenībā es nemaz nelidoju, vai ne, don Huan? Es lidoju savā iztēlē. Tikai savā prātā. Kur tad bija mans ķermenis?
— Krūmos, — viņš atcirta un tūdaļ pat sāka smieties. — Tev aizvien ir viena un tā pati nelaime — tu visu saproti tikai no vienas puses. Tu netici, ka cilvēks lido, bet bruho spēj pārvarēt tūkstoš jūdzes stundā, lai paskatītos, kas tur notiek. Viņš spēj dot triecienu ienaidniekam, kurš atrodas ļoti tālu. Nu, kā tad īsti ir, viņš lido vai nelido?
— Redzi, don Huan, mēs ar tevi runājam par atšķirīgām lietām. Pieņemsim, ka šeit, kopā ar mani, kad es pielietoju velna zāles otro porciju, būtu bijis kāds no maniem studiju biedriem. Vai viņš būtu redzējis mani lidojam?
— Nu, lūk, atkal tu ar saviem jautājumiem par to, kas būtu, ja… Tādā veidā sarunāties ir bezjēdzīgi. Ja tavs draugs vai jebkurš cits cilvēks pielietos velna zāles otro porciju, tad vienīgais, ko viņš varēs darīt, — tikai lidot. Bet, ja viņš vienkārši tevi novēros, tad var ieraudzīt tevi lidojam, bet var arī neieraudzīt. Tas ir atkarīgs no cilvēka.
— Es gribu teikt, don Huan, ka, ja mēs ar tevi skatāmies uz putnu un redzam to lidojam, mēs taču būsim vienisprātis, ka tas lido. Bet, ja divi mani draugi redzētu mani lidojam—kā tas notika pagājušonakt, — vai viņi piekristu tam, ka es lidoju?
— Nu, droši vien jā. Tu piekrīti tam, ka putni lido, tāpēc ka esi redzējis tos lidojam. Lidojums putniem ir ierasta lieta. Taču tu nepiekritīsi citām lietām, ko dara putni, tāpēc ka nekad neesi redzējis, kā viņi to dara. Ja tavi draugi zinātu par cilvēkiem, kas lido ar velna zāles palīdzību,—viņi noteikti piekristu.
— Don Huan, tūdaļ es pateikšu visu to savādāk. Lūk, ko es gribu teikt: ja es pieķēdēšu sevi pie klints ar smagu ķēdi, tad taču es lidošu gluži tāpat, tāpēc ka manam ķermenim nav nekāda sakara ar šo manu lidojumu. Vai tu man piekriti?
Dons Huans mani skeptiski nopētīja.
— Ja tu piekalsi sevi pie klints, — viņš teica, — tad baidos, ka tev nāksies lidot kopā ar klinti un smago ķēdi.