Viesi sāka ierasties jau svētku priekšvakarā, daži apmetās kungu mājā un piebūvēs, citi pie pārvaldnieka, daži pie garīdzniekā un turīgākajiem zemniekiem. Staļļi bija zirgu pilni, pagalmi un šķūņi pieblīvēti visvisādām ekipāžām. Pulksten deviņos rītā zvani aicināja uz dievkalpojumu, un no visām malām ļaudis plūda uz jauno mūra baznīcu, kuru bija cēlis Kirila Petrovičs un kuru tas katru gadu greznoja ar jaunām dāvanām. Bija saradies tik daudz cienīgu dievlūdzēju, ka vienkāršie zemnieki nevarēja iekļūt baznīcā un stāvēja baznīcas priekštelpā un pagalmā. Dievkalpojums vēl nesākās — gaidīja Kirilu Petroviču. Viņš piebrauca sešjūgu karietē un blakus Marijai Kirilovnai svinīgi soļoja uz savu vietu. Vīriešu un sieviešu skatieni pievērsās viņai: vīrieši apbrīnoja viņas skaistumu, sievietes vērīgi aplūkoja viņas tērpu. Sākās dievkalpojums, klirosā dziedāja pašmāju koris. Kirila Petrovičs pats vilka līdzi, lūdza dievu, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, un lepnā pazemībā locījās līdz zemei, kad diakons pērkonīgā balsī pieminēja šā dievnama cēlāju.
Dievkalpojums beidzās. Kirila Petrovičs pirmais piegāja pie krusta. Visi devās viņam līdzi, pēc tam kaimiņi gāja viņu apsveikt. Dāmas apstāja Mašu. Kirila Petrovičs, no baznīcas izejot, aicināja visus pie sevis pusdienās, iesēdās karietē un brauca mājās. Visi viņam sekoja. Istabas pildījās ar viesiem. Ik mirkli ieradās vēl jauni, un tikai ar lielām mokām bija iespējams nokļūt pie namatēva. Dāmas cienīgi sasēdās puslokā, ģērbušās vecmodīgi, apvalkātos un dārgos tērpos, vienās pērlēs un briljantos; vīrieši, trokšņaini un nesakarīgi sarunādamies, drūzmējās ap kaviāru un degvīnu. Zālē klāja galdu astoņdesmit personām. Sulaiņi steidzās, novietodami pudeles un karafes un izlīdzinādami galdsegas. Beidzot pārzinis vēstīja: galds klāts, un Kirila Petrovičs pirmais gāja sēsties pie galda, viņam sekoja dāmas un cienīgi ieņēma savas vietas, zināmā mērā ievērodamas gadu starpību: jaunkundzes spiedās kopā kā biklu kaziņu pulks un ieņēma vietas cita citai blakus. Viņām iepretim novietojās vīrieši. Galda galā apsēdās skolotājs — blakus mazajam Sašam.
Sulaiņi sāka apkalpot viesus, ievērojot sabiedrisko stāvokli, bet neizpratnes gadījumos vadoties no intuitīviem minējumiem un gandrīz vienmēr nekļūdīgi. Šķīvju un karošu šķindoņa saplūda ar skaļajām viesu sarunām. Kirila Petrovičs līksmi aplūkoja savu dzīru galdu un pilnā mērā baudīja viesmīlīga namatēva laimi. Šai brīdī sētā iebrauca ekipāža, kurā bija iejūgti seši zirgi.
— Kas tas tāds? — namatēvs jautāja.
— Antons Pafnutjičs, — vairākas balsis atbildēja. Atvērās durvis, un Antons Pafnutjičs Spicins, resns, gadus piecdesmit vecs vīrs ar apaļu un bakurētainu seju, ko rotāja trīskārtēja pazode, ievēlās istabā locīdamies, smaidīdams un jau grasīdamies atvainoties …
— Traukus šurp! •— Kirila Petrovičs uzsauca.
— Lūdzu, Anton Pafnutjič, sēdies un saki mums, ko gan tas nozīmē: tu nebiji manā dievkalpojumā un arī pusdienas nokavēji. Tas nav tavā dabā, tu esi dievticīgs, un arī labi paēst tev patīk.
— Atvainojos, — atbildēja Antons Pafnutjičs, iestiprinādams servjeti zaļganā svārka pogcaurumā,
— atvainojos, mīļais Kirila Petrovič, es jau agri devos ceļā, bet nepaguvu nobraukt ne desmit verstis, kad piepeši priekšējā riteņa dzelzs stīpa pušu, — ko nu? Par laimi, nebija tālu sādža: kamēr līdz turienei aizvilkāmies un uzmeklējām kalēju, un visu, kā klājas, salabojām, pagāja taisni trīs stundas, neko darīt. Braukt pa taisno ceļu caur Kisteņevkas mežu es neuzdrošinājos, bet laidu apkārt…
— Ehē! —• Kirila Petrovičs pārtrauca. — Kā redzams, tu neesi no drošajiem; no kā tad tu baidies?
— Kā — no kā baidos, mīļais Kirila Petrovič, nu, no Dubrovska, jo drīz var iekrist tā nagos. Viņam slaids ķēriens, nevienu nepalaidīs, bet no manis jau nu divas ādas novilktu.
— Par ko tad tev, brālīt, tāds gods?
— Kā — par ko, mīļais Kirila Petrovič? Nu, par nelaiķa Andreja Gavriloviča prāvu. Vai tad tas nebiju es, kas, jums par patikšanu, tas ir, pēc sirdsapziņas un taisnības, noliecināja, ka Dubrovski bez kādām likumīgām tiesībām, vienīgi jūsu labvēlības dēļ pārvalda Kisteņevku? Un nelaiķis (miers viņa pīšļiem!) nosolījās ar mani pa savam prātam tikt galā, bet dēliņš droši vien turēs tēva doto vārdu. Līdz šim jau nu dievs žēlojis. Viņi man tikai vienu vienīgu klēti aplaupījuši, bet ko tur var zināt — nonāks arī pie dzīvojamās mājas.
— Un mājā viņiem būs zaļa dzīve, — Kirila Petrovičs ieminējās, — kazi, naudas lādīte pilnum pilna.
— Kur nu, mīļais Kirila Petrovič! Bija jau gan pilna, bet tagad pavisam tukša!
— Nemelo nu, Anton Pafnutjič. Pazīstam jūs tīri labi: kur lai tu šķiestu naudu, mājās dzīvo kā tīrais cūka, viesus neuzņem, savus zemniekus plēs pamatīgi un tikai krāj un krāj.
— Jums arvien patīk jokoties, mīļais Kirila Petrovič, — smaidīdams murmināja Antons Pafnutjičs. — Bet mēs, nudien, esam paputējuši. — Un Antons Pafnutjičs norija namatēva joku līdz ar treknu zivs pīrāgu.
Kirila Petrovičs lika viņu mierā un pievērsās jaunajam ispravņikam, kas bija ieradies viesos pirmo reizi un sēdēja galda galā blakus skolotājam.
— Nu, kas ir, ispravņika kungs, vai vismaz jūs nevarētu notvert to Dubrovski?
Ispravņiks nobijās, palocījās, pasmaidīja, nostostījās un pēdīgi noteica:
— Pacentīsimies, ekselence.
— Hm, pacentīsimies. Sen, sen jau cenšaties, bet labuma kā nav, tā nav. Tiesa, kāpēc gan viņu notvert? Dubrovska laupīšanas ispravņikiem tīrā laime:
var braukāt, izmeklēt, lietot šķūtis — un nauda kabatā. Kā lai tādu labdari iznīcina? Vai nav taisnība, ispravņika kungs?
— Gluži pareizi, ekselence, — galīgi samulsušais ispravņiks atbildēja.
Viesi sāka smieties.
— Man šis brašais vīrs patīk viņa vaļsirdības dēļ, — Kirila Petrovičs sacīja, — tomēr žēl mūsu nelaiķa ispravņika Tarasa Aleksejeviča. Nebūtu viņu sadedzinājuši, apkaimē būtu daudz mierīgāk. Bet kas dzirdams par Dubrovski? Kur viņš redzēts pēdējo reizi?
— Pie manis, Kirila Petrovič, — nočiepstēja zema dāmas balss, — pagājušo otrdien viņš pusdienoja pie manis …
Visu skatieni pievērsās Annai Savišnai Globovai — diezgan vientiesīgai atraitnei, kura visiem patika labsirdīgās un jautrās dabas dēļ. Visi ziņkārīgi sagatavojās noklausīties viņas stāstījumu.
— Jāzina, ka pirms nedēļām trim es aizsūtīju pārvaldnieku uz pastu ar naudu savam Vaņušam. Dēlu es nelutinu, un nav arī iespējams lutināt, kaut vai gribētu; tomēr, kā paši zināt, gvardes virsniekam nepieciešami pieklājīgi dzīves apstākļi, un es ar Vaņušu dalos, kā jau varu, savos ienākumos. Un redzat, es viņam sūtīju divtūkstoš rubļu, lai gan Dubrovskis man ne vienu reizi vien iešāvās prātā, bet domāju: pilsēta tuvu, tikai septiņas verstis, varbūt dievs palīdzēs. Skatos — vakarā mans pārvaldnieks atgriežas mājās bāls, saplēstām drēbēm, nāk kājām. Es tā vien novaidējos: «Kas tad nu? Kas ar tevi noticis?» Viņš man atbild: «Mīļā Anna Savišna, laupītāji aplaupīja, pašu tikko nenogalēja, pats Dubrovskis bija klāt, gribēja mani pakārt, bet iežēlojās un palaida, toties ari visu nolaupīja — noņēma zirgu un ratus.» Es vai pamiru: debesu tētīt, kas nu notiks ar manu Vaņušu? Neko darīt — aizrakstīju dēlam vēstuli, izstāstīju visu un aizsūtīju viņam savu mātes svētību bez graša naudas.
Pagāja viena nedēļa, otra — piepeši pie manis sētā iebrauc kariete. Kāds ģenerālis gribot mani sastapt — nu, lūdzu; ienāk pie manis gadus trīsdesmit piecus vecs vīrs, melnīgsnējs, tumšmatis, ar ūsām, bārdu — vai izliets Kuļņevs; stādās man priekšā kā mana nelaiķa vīra Ivana Andrejeviča draugs un biedrs; viņš, lūk, esot braucis garām un nevarējis neiegriezties pie atraitnes, zinādams, ka es te dzīvoju. Es viņu pamieloju ar visu, ko dievs devis, sākām runāties par šo un to, pēdīgi arī par Dubrovski. Es viņam izstāstīju savas bēdas. Mans ģenerālis sarauca pieri. «Tas ir dīvaini,» viņš teica, «esmu dzirdējis, ka Dubrovskis kuram katram neuzbrūkot, tikai pazīstamiem bagātniekiem, bet arī tad daloties ar tiem, nevis aplaupot galīgi, bet slepkavībā viņu neviens nevaino, vai tikai tur nav kāda blēdība, lieciet pasaukt savu pārvaldnieku.» Ļaudis aizgāja pēc pārvaldnieka, tas ieradās; tikko ieraudzīja ģenerāli, tā sastinga kā stabs. «Pastāsti man, brālīt, — kā Dubrovskis tevi aplaupīja un kā viņš tevi gribēja pakārt?» Mans pārvaldnieks sāka drebēt un nokrita ģenerālim pie kājām. «Žēlīgais kungs, esmu vainīgs — nelabais samulsināja, sameloju.» — «Ja tā,» ģenerālis atbildēja, «tad, lūdzu, pastāsti cienīgajai, kā viss notika, bet es paklausīšos.» Pārvaldnieks nevarēja atjēgties. «Nu, kā būs,» ģenerālis turpināja, «stāsti — kur tu satikies ar Dubrovski?» — «Pie divām priedēm, mīļais, pie divām priedēm.» — «Ko tad viņš tev teica?» — «Viņš man vaicāja: kam tu piederīgs, kurp braukdams un kāpēc?» — «Nu, un pēc tam?» — «Pēc tam viņš prasīja vēstuli un naudu.» — «Nu?» — «Es atdevu viņam vēstuli un naudu.» — «Bet viņš? Nu, bet viņš?» — «Mīļais, esmu vainīgs.» — «Nu, ko tad viņš darīja?» — «Viņš man atdeva naudu un vēstuli un teica: staigā vesels — nodod to pastā.» — «Nu, un tu?» — «Mīļais, esmu vainīgs.» — «Gan es ar tevi, draudziņ, tikšu galā,» ģenerālis bargi teica, «bet jūs, cienīgā, lieciet pārmeklēt šā nelieša lādi un nododiet viņu manās rokās, es viņu pārmācīšu. Jums jāzina, ka Dubrovskis pats bijis gvardes virsnieks, viņš savam biedram pāri nedarīs.» Es nopratu, kas ir viņa ekselence, man nebija viņam ko prašņāt. Kučieri piesēja pārvaldnieku pie karietes bukas. Naudu atrada: ģenerālis beidza pie manis pusdienot, pēc tam tūliņ aizbrauca un aizveda līdzi pārvaldnieku. Otrā dienā manu pārvaldnieku atrada mežā pie ozola piesietu un apstrādātu, kā nākas.
Visi klusēdami klausījās Annas Savišnas stāstījumā, sevišķi jaunavas. Daudzas no tām klusībā vēlēja viņam visu labu, saskatīdamas viņā romānu varoni, īpaši Marija Kirilovna — dedzīga sapņotāja, kuras fantāzija bija piesātināta ar noslēpumainajām Radklifas šausmām.
— Un tu, Anna Savišna, domā, ka pie tevis bijis pats Dubrovskis? — vaicāja Kirila Petrovičs. — Tu ļoti maldies. Nezinu, kas pie tevis bijis viesos, bet Dubrovskis nu gan ne.
— Kā, mīļais, — nav bijis Dubrovskis? Bet kas tad izbrauks uz ceļa un sāks apturēt garāmgājējus, un tos izkratīs, ja ne viņš?
— Nezinu, tikai ne Dubrovskis. Es atceros viņu kā bērnu, nezinu, vai viņa mati kļuvuši tumšāki, bet tolaik viņš bija cirtains, gaišmatains puisēns, — un es droši zinu, ka Dubrovskis piecus gadus vecāks par manu Mašu un ka viņam tātad ir nevis trīsdesmit pieci, bet apmēram divdesmit trīs gadi.
— Taisni tā, ekselence, — iesaucās ispravņiks, — man kabatā papīrs ar Vladimira Dubrovska pazīmēm. Tur noteikti sacīts, ka viņš divdesmit trīs gadus vecs. _
— A! — Kirila Petrovičs teica. — Labi, palasiet, bet mēs paklausīsimies, nav par ļaunu zināt viņa pazīmes, varbūt gadās satikt, tad viņš nevarēs izsprukt.
Ispravņiks izņēma no kabatas krietni nosmulētu papīra lapu, svinīgi atlocīja to un sāka dziedošā balsī lasīt.
— «Vladimira Dubrovska pazīmes, sastādītas pēc viņa bijušo saimes ļaužu izteicieniem.
Divdesmit trīs gadus vecs, vidēja auguma, tīru, skūtu seju, brūnām acīm, gaišpelēkiem matiem, taisnu degunu. īpašu pazīmju nav.»
— Tik vien, — Kirila Petrovičs teica.
— Tik vien, — atbildēja ispravņiks, salocīdams papīru.
— Vēlu laimes, ispravņika kungs. Tas gan ir papīrs! Pēc šīm pazīmēm jums būs viegli atrast Dubrovski. Jo kurš tad nav vidēja auguma, kam nav gaišpelēki mati, taisns deguns un brūnas acis? Saderu, ka trīs stundas no vietas runāsi ar pašu Dubrovski un neapjēgsi, ar ko dievs savedis kopā. Neko teikt, gudras galviņas tiem policijas kundziņiem!
Ispravņiks pazemīgi iebāza kabatā savu papīru un klusēdams ķērās pie zoss ar kāpostiem. Pa to laiku sulaiņi bija jau paguvuši vairākas reizes apstaigāt viesus, piepildīdami glāzes. Vairākas pudeles Gorskas un Cimļanskas vīna jau bija ar troksni attaisītas un visžēlīgi atzītas par šampanieti, sejas sārtojās, sarunas kļuva arvien skaļākas, nesakarīgākas un jautrākas.
— Nē, — Kirila Petrovičs runāja tālāk, — mēs gan vairs neredzēsim tādu ispravņiku, kāds bija nelaiķis Tarass Aleksejevičs! Tas nebija tūļa, niekkalbis. 2ēl, ka šo krietno vīru sadedzināja, no visas tās bandas neviens nebūtu izgājis sveikā. Viņš visus līdz pēdējam būtu notvēris — arī pats Dubrovskis nekur neizspruktu un nevarētu atpirkties. Tarass Aleksejevičs naudu no viņa paņemtu, bet pašu vis nelaistu vaļā — tāds bija nelaiķa paradums. Neko darīt, kā rādās, man pašam vien būs jāķeras pie šīs lietas un ar saviem ļaudīm jāsarīko uzbrukums laupītājiem. Pirmajā gājienā norīkošu cilvēku divdesmit, viņi tad arī patīrīs to zagļu birzi; tie nav vis bailīgi vīri, katrs viens pats iet lācim pretī — no laupītājiem nebēgs.
— Vai jūsu lācis vesels, mīļais Kirila Petrovič? — ievaicājās Antons Pafnutjičs, šos vārdus dzirdot, atcerēdamies savu pinkaino paziņu un dažus jokus, kam arī viņš savā reizē bija kritis par upuri.
— Mišas vairs nav starp dzīvajiem, — Kirila Petrovičs atbildēja. — Viņš nomira varoņa nāvē, no ienaidnieka rokas. Tur ir viņa uzvarētājs, — Kirila Petrovičs norādīja uz Deforžu. — Maini savus ieskatus par manu francūzi. Viņš atrieba tavu … ar atļauju teikt… Vai atceries?
— Kā nu ne, atceros, — Antons Pafnutjičs knosīdamies teica, — ļoti labi atceros. Tātad Miša beigts. Žēl Mišas, nudien, žēl! Kas tas bija par jokdari! Kas par gudrinieku! Otra tāda lāča nevar atrast. Bet kāpēc mesjē viņu nonāvēja?
Kirila Petrovičs ar lielāko prieku sāka stāstīt par sava francūža varoņdarbu, jo viņam piemita laimīgā spēja dižoties ar visu, kas vien ap viņu. Viesi uzmanīgi noklausījās stāstu par Mišas nāvi un izbrīnā noraudzījās Deforžā, kas, nenojauzdams, ka runā par viņa drošsirdību, mierīgi sēdēja savā vietā un izteica pamācošas piezīmes savam draiskulīgajam audzēknim.
Pusdienu maltīte, kas bija ilgusi apmēram trīs stundas, beidzās; namatēvs nolika servjeti uz galda, visi piecēlās un devās viesistabā, kur tos gaidīja kafija, kārtis un ēdamistabā tik lieliski aizsāktās žūpošanas turpinājums.