Ap pulksten septiņiem vakarā daži viesi gribēja braukt projām, bet namatēvs, punša ielīksmots, pavēlēja aizslēgt vārtus un paziņoja, ka līdz nākošajam rītam neviens netiks no sētas izlaists. Drīz vien atskanēja mūzika, durvis uz zāli atvērās, un sākās balle. Namatēvs un viņa tuvinieki sēdēja kādā nostūrī, tukšodami glāzi pēc glāzes un priecādamies par jaunatnes līksmību. Vecās dāmas spēlēja kārtis. Kavalieru, kā jau visur, kur nav apmetusies kāda ulānu brigāde, bija mazāk nekā dāmu, un visi dejai noderīgie vīrieši bija aizņemti. Starp tiem sevišķi izcēlās skolotājs, viņš dejoja vairāk par visiem, visas jaunavas aicināja viņu un atzina, ka ar viņu ļoti viegli valsēt. Vairākas reizes viņš griezās dejā ar Mariju Kirilovnu, un jaunkundzes zobgalīgi tos vēroja. Beidzot ap pusnakti nogurušais namatēvs pārtrauca dejas, lika pasniegt vakariņas, bet pats devās gulēt.
Kirilam Petrovičam promesot, sabiedrība kļuva brīvāka un možāka. Kavalieri uzdrošinājās ieņemt vietas blakus dāmām. Jaunavas smējās un sačukstējās ar saviem kaimiņiem, dāmas skaļi sarunājās. Vīrieši dzēra, strīdējās un smējās — vārdu sakot, vakariņas bija ārkārtīgi jautras un atstāja daudz patīkamu atmiņu.
Tikai viens viesis nepiedalījās kopīgos priekos — Antons Pafnutjičs sēdēja sadrūmis un kluss savā vietā, ēda izklaidīgi un likās ārkārtīgi nobažījies. Sarunas par laupītājiem bija satraukušas viņa prātu. Mēs drīz vien redzēsim, ka viņam bija pietiekams iemesls no tiem baidīties.
Antons Pafnutjičs, piesaukdams dievu par liecinieku, ka viņa naudas lādīte ir tukša, nemeloja un negrēkoja — naudas lādīte tiešām bija tukša, nauda, kas tur glabājās, bija pārvietota ādas maisiņā, ko viņš nēsāja uz krūtīm zem krekla. Vienīgi ar šādu piesardzību viņš nomierināja pastāvīgās bažas un savu neuzticību pret visiem. Tā kā viņš nu bija spiests pārlaist nakti svešā namā, tad bažījās, ka tikai viņam neierāda naktsguļai kādu nomaļu istabu, kur varētu viegli iekļūt zagļi; viņš centās noskatīt uzticamu draugu un pēdīgi izvēlējās Deforžu. Francūža āriene, kas liecināja par spēku, bet visvairāk gan drosme, kādu tas bija parādījis, sastopoties ar lāci, ko nabaga Antons Pafnutjičs nevarēja bez drebuļiem atcerēties, noteica viņa izvēli. Kad visi piecēlās no galda, Antons Pafnutjičs sāka rosīties ap jauno francūzi krekšķinādams un kāsēdams un beidzot uzrunāja viņu:
— Hm, hm, vai es nevarētu, mesjē, palikt pa nakti jūsu istabiņā, jo redziet…
— Ak tu posts, tu, mesjē, vēl neesi iemācījies krieviski. žē vē, muā, šē vū kušē,[20] vai saproti?
Antons Pafnutjičs, ļoti apmierināts ar savām franču valodas zināšanām, tūdaļ sāka posties.
Viesi jau atvadījās cits no cita un devās viņiem ierādītajās istabās. Bet Antons Pafnutjičs ar skolotāju gāja uz sētas māju. Nakts bija tumša. Deforžs apgaismoja ceļu ar vējlukturi, Antons Pafnutjičs diezgan mundri viņam sekoja, paretam spiezdams pie krūtīm slepeno maisiņu, lai pārliecinātos, ka nauda vēl atrodas pie viņa.
Sētas mājā nonācis, skolotājs aizdedzināja sveci, un abi sāka izģērbties; pie tam Antons Pafnutjičs vēl staigāja pa istabu, apraudzīdams atslēgas un logus, un grozīja galvu, jo šī apskate viņu nemaz neapmierināja. Durvis aizšāva tikai ar vienu aizbīdni, logiem vēl nebija iekšlogu. Viņš raudzīja par to žēloties Deforžam, bet viņa zināšanas franču valodā bija pārāk nepilnīgas tik sarežģītam paskaidrojumam, francūzis viņu nesaprata, un Antons Pafnutjičs bija spiests sūdzēšanos atmest. Viņu gultas atradās viena otrai iepretī, abi apgūlās, un skolotājs nopūta sveci.
Deforžs nesaprata viņa izsaucienu un novēlēja viņam labu nakti.
— Nolādētais pagāns, — norūca Spicins, satīdamies segā. «Vajadzēja viņam nodzēst sveci. Jo ļaunāk viņam pašam. Es bez uguns nevaru gulēt. — Mesjē, mesjē, — viņš turpināja, — žē vē avek vū parlē.[24]bet francūzis neatbildēja un drīz vien sāka krākt.
«Krāc tas velna francūzis,» Antons Pafnutjičs nodomāja, «bet man miegs ne prātā. Tā vien pielūko, zagļi ienāks pa vaļējām durvīm vai ielīdīs pa logu, bet viņu, nešpetni, pat ar lielgabalu neuzmodinās.»
— Mesjē! Klau, mesjē! Velns lai tevi parauj!
Antons Pafnutjičs apklusa: nogurums un degvīna
tvaiki pamazām pārmāca viņa bailes, viņš iesnaudās un drīz vien iegrima dziļā miegā.
Viņam tika sagādāta dīvaina atmoda. Pa miegam viņš juta — kāds viegli rausta aiz krekla apkakles. Antons Pafnutjičs atvēra acis un blāvajā rudens rīta gaismā ieraudzīja savā priekšā Deforžu: francūzis vienā rokā turēja kabatas pistoli, bet ar otru atraisīja slepeno maisiņu. Antons Pafnutjičs sastinga.
— Kes ke sē, mesjē, kes ke sē?[25] — viņš drebošā balsī iesaucās.
— Klusu, muti turēt, — skolotājs atbildēja skaidrā krievu valodā, — muti turēt, citādi jums beigas! Es esmu Dubrovskis.