Tagad palūgsim atļauju paskaidrot mūsu stāsta pēdējos notikumus, pastāstot par tiem apstākļiem, kādi bijuši iepriekš, ar kuriem vēl neesam paguvuši lasītāju iepazīstināt.
** stacijā, tā paša uzrauga mājā, par kuru jau minējām, kaktā sēdēja kāds ceļinieks — no skata lēnprātīgs un pacietīgs, kas liecināja, ka viņš ir razno- čincs vai arī ārzemnieks, citiem vārdiem, cilvēks, kam pasta ceļā nav nekādu tiesību. Viņa rati stāvēja sētā, gaidīdami, lai tos ieziež. Tajos atradās maza ceļasoma — vājš, ne pārāk lielas rocības pierādījums. Braucējs nelūdza ne tēju, ne kafiju, raudzījās pa logu ārā un svilpoja par lielu nepatikšanu uzrauga sievai, kura sēdēja aiz starpsienas.
— Tad nu gan dievs uzsūtījis svilpotāju, — viņa pusbalsī runāja, — eka nu svilpo, kaut viņš pārsprāgtu, nolādētais pagāns!
— Nu, kas par to? — uzraugs sacīja. — Kas tur par nelaimi, lai svilpo.
— Kas par nelaimi? — sieva piķti atcirta. — Vai tu nezini, kāda tam nozīme?
— Kāda nozīme? Ka svilpošana aizbaida naudu? Ak! Pahomovna, pie mums vai nu svilpo vai ne: naudas kā nav, tā nav.
— Nu, laid taču viņu projām, Sidorič! Ir gan tev prieks šo turēt. Dod viņam zirgus — un lai brauc pie velna.
— Lai pagaida, Pahomovna, — stallī pavisam tikai trīs trijjūgi, ceturtais atpūšas. Ko var zināt, ka negadās labāki braucēji; negribu ar savu kaklu atbildēt par francūzi. Jā, tā jau ir! Re, kur laiž. Ehe-he! Un cik strauji — vai tikai nav ģenerālis?
Kariete apstājās pie lieveņa. Sulainis nolēca no bukas, atvēra durtiņas, un pēc brīža jauns cilvēks karavīra mētelī un baltā cepurē ienāca pie uzrauga, — viņam nopakaļus sulainis nesa lādīti un nolika to uz loga.
— Zirgus! — virsnieks pavēlēja.
— Tūliņ, — uzraugs atbildēja. — Lūdzu, ceļazīmi.
— Man nav ceļazīmes. Es braucu uz… Vai tad tu mani nepazīsti?
Uzraugs sāka rosīties un metās mudināt važoņus. Jaunais cilvēks staigāja uz priekšu un atpakaļ pa istabu, iegāja aiz starpsienas un klusi vaicāja uzrauga sievai: kas tas par ceļinieku?
— Dievs viņu zina, — uzrauga sieva atbildēja, kāds francūzis. Nu jau piecas stundas gaida zirgus un svilpo. Apnicis, nolādētais.
Jaunais cilvēks uzrunāja ceļinieku franciski.
— Kurp jūs braukdami? — viņš tam vaicāja.
— Uz tuvējo pilsētu, — francūzis atbildēja, — no turienes došos pie kāda muižnieka, kas mani aizmuguriski pieņēmis par skolotāju. Es cerēju jau šodien nokļūt galā, bet uzrauga kungs, kā liekas, nolēmis citādi. Šai zemē grūti dabūt zirgus, virsnieka kungs.
— Bet pie kura no šejienes muižniekiem jūs esat salīdzis? — virsnieks vaicāja.
— Pie Trojekurova kunga, — francūzis atbildēja.
— Pie Trojekurova? Kas par Trojekurovu?
— Ma foi, mori officier…[26] par viņu esmu maz laba dzirdējis. Stāsta, ka tas esot lepns un stūrgalvīgs kungs, bargs pret saviem mājiniekiem, ka neviens nevarot ar viņu sadzīvot un visi nodrebot, tiklīdz viņa vārdu dzirdot, ka ar skolotājiem (avec Ies outchitels) viņš apejoties briesmīgi un divus jau esot līdz nāvei piekāvis.
— Apžēlojieties! Un jūs esat nolēmis iestāties darbā pie tāda briesmoņa!
— Vai Trojekurova mājā jūs kāds pazīst? — viņš vaicāja.
— Neviens, — skolotājs atbildēja, — viņš mani uzaicināja no Maskavas ar kāda sava drauga starpniecību, kura pavārs, mans tautietis, mani ieteica. Jums jāzina, ka esmu mācījies par konditoru, nevis par skolotāju, bet man sacīja, ka jūsū zemē skolotāja amats esot daudz ienesīgāks .. .
Virsnieks nogrima domās.
— Klausieties, — viņš pārtrauca francūzi, — ko jūs teiktu, ja šīs nākamības vietā jums piesolītu desmit tūkstošus skaidrā naudā ar noteikumu, lai tūdaļ braucat atpakaļ uz Parīzi?
Francūzis pārsteigts paraudzījās virsniekā, pasmaidīja un pagrozīja galvu.
— Zirgi sajūgti, — uzraugs ienācis ziņoja.
Sulainis apgalvoja to pašu.
— Tūliņ, — virsnieks atbildēja, — izejiet vienu mirkli laukā! — Uzraugs un sulainis izgāja. — Es nejokoju, — viņš turpināja franciski, — desmit tūkstošus es varu jums dot, man tikai vajadzīga jūsu prombūtne un jūsu dokumenti.
To teikdams, viņš atslēdza lādīti un izņēma dažus žūkšņus papīrnaudas.
Francūzis ieplēta acis. Viņš nezināja, ko domāt.
— Mana prombūtne … mani dokumenti, — viņš izbrīnā atkārtoja. — Te būs mani dokumenti. Bet jūs jokojat: kam jums mani dokumenti?
— Tā nav jūsu darīšana. Es vaicāju, vai esat ar mieru vai ne.
Francūzis, vēl arvien neticēdams savām ausīm, pasniedza dokumentus jaunajam virsniekam, kas tos ātri pārskatīja.
— Jūsu pase .. . labi. Ieteikuma vēstule, paraudzīsimies. Dzimšanas apliecība, jauki. Nu, te būs jūsu nauda, brauciet atpakaļ. Sveiki! …
Francūzis stāvēja kā sastindzis.
Virsnieks atgriezās
— Gandrīz piemirsu pašu galveno. Dodiet man goda vārdu, ka tas viss paliks starp mums, — jūsu goda vārdu.
— Manu goda vārdu, — francūzis atbildēja. — Bet mani dokumenti, ko lai iesāku bez tiem?
— Pirmajā pilsētā ziņojiet, ka jūs aplaupījis Dubrovskis. Jums noticēs un izdos vajadzīgās apliecības. Sveiki, lai dievs jums dod ātrāk nokļūt Parīzē un atrast māmuļu sveiku un veselu!
Dubrovskis izgāja no istabas, iesēdās karietē un aizauļoja.
Uzraugs skatījās pa logu un, kad kariete aizbrauca, griezās pie sievas, iesaukdamies: — Pahomovna, vai zini ko? Tas taču bija Dubrovskis.
Uzrauga sieva pa galvu pa kaklu metās pie loga, bet par vēlu — Dubrovskis jau bija gabalā. Viņa nu ņēmās strostēt vīru.
— Tu nebaidies dieva, Sidorič, kāpēc tu man to nepateici agrāk, es būtu kaut paskatījusies Dubrovski, bet gaidi nu, kad viņš atkal te iegriezīsies. Tev nav kauna, nudien, tev nav kauna!
Francūzis stāvēja kā sastindzis. Noruna ar virsnieku, nauda — viss viņam likās kā sapnis. Bet naudas žūkšņi bija viņam kabatā un runāja skaidru valodu par dīvainā notikuma tiešamību.
Viņš nolēma ņemt zirgus līdz pilsētai. Važonis brauca soļiem un naktī ievilkās pilsētā.
Neaizbraucis līdz aizkārtnei, kur stāvēja sagruvusi būdele, bet nebija sarga, francūzis lika apturēt, izkāpa no kulbas un tālāk gāja kājām, ar zīmēm paskaidrodams važonim, ka kulbu un ceļasomu dāvina tam par dzeramnaudu. Važonis par viņa devību bija tikpat pārsteigts kā francūzis par Dubrovska priekšlikumu. Tomēr, nospriedis, ka svešzemnieks sajucis prātā, važonis viņam pateicās, jo zemu palocīdamies, un pārlicis, ka nebūs visai izdevīgi iebraukt pilsētā, devās uz kādu zināmu izpriecas vietu, kuras saimnieks bija viņam labs paziņa. Tur viņš pavadīja visu nakti, bet otras dienas rītā tukšā trijjūgā brauca atpakaļ — bez kulbas un bez ceļasomas, uztūkušu seju un sarkanām acīm.
Dubrovskis, ieguvis francūža dokumentus, droši ieradās, kā mēs jau zinām, pie Trojekurova un apmetās viņa mājā. Lai viņa slepenie nodomi (tos mēs uzzināsim vēlāk) būtu kādi būdami, bet viņa uzvešanās bija nevainojamā. Tiesa, viņš maz laika veltīja mazā Sašas mācīšanai, ļāva viņam brīvi palaidņoties un ne pārāk stingri atprasīja mācības, kuras uzdeva vienīgi formas pēc, turpretī ļoti cītīgi sekoja savas skolnieces panākumiem un bieži vien stundām nosēdēja ar viņu pie klavierēm. Visi iemīļoja jauno skolotāju: Kirila Petrovičs — par viņa drošo izveicību medībās, Marija Kirilovna — par neaprobežoto centību un biklo uzmanību, Saša — par iecietību pret viņa delverībām, mājinieki — par labsirdību un devību, kas, acīm redzot, neatbilda viņa mantas stāvoklim. Pats viņš, kā likās, bija tā pieķēries visai ģimenei, ka jau ieskatīja sevi par tās locekli.
Bija pagājis apmēram mēnesis kopš viņa stāšanās skolotāja amatā līdz piemiņas cienīgajiem svētkiem, bet neviens nenojauta, ka jaunā, kautrā skolotāja personā slēpjas baismīgais laupītājs, kura vārds iedvesa šausmas visiem apkārtējiem muižniekiem. Visu šo laiku Dubrovskis nebija atstājis Pokrovsku, bet baumas par viņa laupīšanām ciema ļaužu atjautīgās iztēles dēļ nenorima, tomēr bija iespējams, ka viņa banda turpināja darboties, arī vadonim prom- esot.
Guļot vienā istabā ar cilvēku, ko viņš varēja ieskatīt par savu tiešu ienaidnieku un vienu no galvenajiem sava posta vaininiekiem, Dubrovskis nespēja pretoties kārdinājumam. Viņš zināja par maisiņu un nolēma to iegūt. Mēs redzējām, kā viņš pārsteidza nabaga Antonu Pafnutjiču ar negaidīto pārvēršanos no skolotāja par laupītāju.
Pulksten deviņos rītā viesi, kas bija pavadījuši nakti Pokrovskā, cits pēc cita saradās viesistabā — tur jau kūpēja patvāris, pie kura rītatērpā sēdēja Marija Kirilovna, bet Kirila Petrovičs mīkstos svārkos un rīta kurpēm kājās dzēra no savas platās, skalojamam traukam līdzīgās tējas tases. Antons Pafnutjičs ienāca pats pēdējais; viņš bija tik bāls un likās tik satraukts, ka viņa izskats visus pārsteidza un Kirila Petrovičs apvaicājās par viņa veselību. Spicins atbildēja bez kādas jēgas un ar šausmām noraudzījās skolotājā, kas turpat sēdēja, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc dažām minūtēm ienāca sulainis un ziņoja Spicinam, ka viņa kariete piebraukta, — Antons Pafnutjičs steidzās atvadīties un, neievērodams namatēva ierunas, aši izgāja no istabas un tūliņ aizbrauca. Neviens nesaprata, kas ar viņu noticis, un Kirila Petrovičs nolēma, ka viņš pārēdies. Pēc tējas un atvadu brokastīm viesi devās mājās, Pokrovskā drīz vien bija tukša, un dzīve atkal ritēja pa vecam.