Pagāja vairākas dienas, un nekas ievērojams nenotika. Pokrovskas ļaužu dzīve bija vienmuļa. Kirila Petrovičs katru dienu devās medībās; Marija Kirilovna savu brīvo laiku veltīja lasīšanai, pastaigām un mūzikas stundām — it īpaši mūzikas stundām. Viņa sāka izprast savu sirdi un neviļus, sev par nepatiku, nāca pie atziņas, ka nav vienaldzīga pret jaunā francūža labajām īpašībām. Viņš savukārt nepārkāpa cieņas un stingras pieklājības robežas, tā nomierinādams viņas lepnumu un kautrās šaubas. Viņa ar vienmēr pieaugošu uzticību ļāvās tīkamajai paražai. Bez Deforža viņa garlaikojās, viņam klātesot, pastāvīgi bija aizņemta ar viņu, visās lietās gribēja dzirdēt viņa domas un vienmēr bija vienis prātis ar viņu. Varbūt viņa vēl nebija iemīlējusies, taču, sajūtot pirmo nejaušo šķērsli vai pēkšņu likteņa triecienu, viņas sirdī vajadzēja uzliesmot kaislības ugunij.
Kādreiz, ienākot zālē, kur viņu gaidīja skolotājs, Marija Kirilovna pārsteigta pamanīja viņa bālajā sejā mulsu. Viņa atvēra klavieres, nodziedāja dažus vingrinājumus, bet Dubrovskis, aizbildinādamies ar galvas sāpēm, atvainojās, pārtrauca stundu un, notis aizšķirdams, slepus pasniedza viņai zīmīti. Marija Kirilovna, nepaspējusi atjēgties, paņēma to un tai pašā mirklī nožēloja, bet Dubrovska vairs nebija zālē. Marija Kirilovna devās uz savu istabu, atlocīja zīmīti un izlasīja sekojošo:
«Atnāciet šodien pulksten septiņos lapenē pie strautiņa. Man ar Jums jārunā.»
Viņas ziņkāre bija ļoti satraukta. Viņa jau sen gaidīja mīlestības atklājumu, tā alkdama un baiļodamās. Viņai ļoti patiktos dzirdēt apstiprināmies to, ko bija nojautusi, bet viņa juta, ka neklātos klausīties tā cilvēka atzīšanos, kam pēc sava stāvokļa nav cerību kādreiz iegūt viņas roku. Viņa apņēmās iet uz satikšanos, tikai šaubījās par vienu: kā lai uzņem skolotāja mīlestības atklājumu — ar aristokrātisku nicināšanu, draudzības apliecinājumiem, jautriem jokiem vai ar mēmu līdzcietību. Pie tam viņa ik mirkli raudzījās pulkstenī. Metās jau krēsla, aizdedzināja sveces, Kirila Petrovičs apsēdās spēlēt bostonu ar viesos atbraukušajiem kaimiņiem. Galda pulkstenis no- šķinda trešo ceturksni pirms septiņiem, Marija Kirilovna klusi izgāja uz lievenēm, pavērās visapkārt un aizskrēja dārzā.
Nakts bija tumša, debesis apmākušās — divu soļu attālumā nekā nevarēja saredzēt, bet Marija Kirilovna gāja tumsā pa pazīstamajiem celiņiem un pēc brīža atradās pie lapenes; tur viņa apstājās, lai atvilktu elpu un satiktos ar Deforžu vienaldzīga un nesteidzīga. Bet Deforžs jau bija viņai priekšā.
— Pateicos jums, — viņš teica klusā un skumjā balsī, — ka neesat noraidījusi manu lūgumu. Es būtu ļoti izmisis, ja jūs nebūtu uzklausījusi.
Marija Kirilovna atbildēja ar iepriekš sagatavotu frāzi:
— Ceru, ka neliksit man nožēlot manu paļāvību.
Viņš klusēja un, likās, saņēma spēkus.
— Apstākļi prasa … man vajag jūs atstāt, — viņš beidzot teica, — varbūt jau drīz vien dzirdēsit… Bet pirms šķiršanās man pašam ar jums jāizskaidrojas …
Marija Kirilovna nekā neatbildeja. Šais vārdos viņa saklausīja ievadu gaidāmajam mīlestības atklājumam.
— Es neesmu tas, par ko jūs mani ieskatāt, — viņš, galvu nodūris, turpināja, — es neesmu francūzis Deforžs, es esmu Dubrovskis.
Marija Kirilovna iekliedzās.
— Dieva dēļ, nebaidieties, jums nav jābaidās no mana vārda. Jā, es esmu tas nelaimīgais, kam jūsu tēvs atņēma maizes kumosu, ko viņš izdzina no tēva mājas un nosūtīja laupīt uz lielceļiem. Bet jums nav no manis jābaidās — ne par sevi, ne par viņu. Viss ir izbeigts. Es esmu viņam piedevis. Paklausieties, jūs viņu izglābāt. Manam pirmajam asinsdarbam vajadzēja notikt ar viņu. Es staigāju ap viņa māju, prātodams, kur lai uzliesmo ugunsgrēks, kā iekļūt viņa guļamistabā, kā aizsprostot viņam visus ceļus bēgšanai, bet tai mirklī jūs pagājāt man garām kā debesu parādība un mana sirds nomierinājās. Es sapratu, ka māja, kurā jūs dzīvojat, ir svēta, ka nevienu būtni, kas saistīta ar jums asinssaitēm, es nedrīkstu nolādēt. Es atsacījos no atriebības kā no neprāta. Veselām dienām klaiņoju ap Pokrovskas dārziem cerībā iztālēm ieraudzīt jūsu balto tērpu. Jūsu neuzmanīgajās pastaigās es sekoju jums, zagdamies no krūma uz krūmu, laimīgs iedomā, ka jūs apsargāju, ka jums nedraud briesmas tur, kur slepeni esmu klāt. Pēdīgi radās izdevība. Šīs trīs nedēļas bija man laimes dienas. Atmiņas par tām būs manas bēdu dzīves saldinā- jums … Šodien es saņēmu ziņu, pēc kuras man nav vairs iespējams ilgāk palikt šeit. Es šodien no jums šķiros … šai pašā brīdī… Bet pirms tam man vajadzēja jums pasacīt, kas es esmu, lai jūs mani neno- lādētu, nenicinātu. Atcerieties dažreiz Dubrovski. Ziniet, ka viņš bija dzimis pavisam citam mērķim, ka viņa dvēsele prata jūs mīlēt, ka nekad . ..
Šai brīdī atskanēja pakluss svilpiens un Dubrovskis apklusa. Viņš satvēra viņas roku un piespieda to pie savām kvēlajām lūpām. Svilpiens atkārtojās.
— Piedodiet, — Dubrovskis teica, — mani sauc, katra minūte var mani pazudināt.
Viņš pagāja tālāk, Maša stāvēja nekustīga, Dubrovskis atgriezās un atkal satvēra viņas roku.
— Ja kādreiz, — viņš maigā un aizkustinošā balsī teica, — ja kādreiz jums uzbrūk nelaime un ja jums nebūtu no kā gaidīt palīdzību un aizstāvību, vai jūs apsolāties tādā gadījumā uzmeklēt mani, prasīt no manis visu savam glābiņam? Vai apsolāties nenoraidīt manu padevību?
Marija Kirilovna klusi raudāja. Svilpiens atskanēja trešo reizi.
— Jūs mani pazudināt! — Dubrovskis iesaucās. — Es neatstāšu jūs, kamēr nebūsit man atbildējusi, — vai jūs apsolāties vai ne?
— Apsolos, — nabaga daiļava nočukstēja.
Šīs sastapšanās satraukta, Marija Kirilovna pārnāca no dārza. Viņai likās, ka visa saime kājās — visa māja bija kā spārnos, pagalmā daudz cilvēku, pie lievenēm stāvēja trijjūgs, jau iztālēm viņa dzirdēja Kirilas Petroviča balsi un steidzās iekšā, baidīdamās, ka nepamana viņas prombūtni. Zālē viņai nāca pretī Kirila Petrovičs, viesi bija apstājuši ispravņiku, mūsu paziņu, un apbēra to jautājumiem.
Ceļa drēbēs ģērbies, apbruņojies no galvas līdz papēžiem, ispravņiks viņiem noslēpumaini un satraukti atbildēja.
— Kur tu biji, Maša? — Kirila Petrovičs vaicāja.
— Vai neredzēji misteru Deforžu? Maša tikai ar mokām spēja to noliegt.
— Iedomājies, — Kirila Petrovičs turpināja,
— ispravņiks ieradies viņu sagūstīt un apgalvo man, ka viņš esot pats Dubrovskis.
— Visas pazīmes, jūsu ekselence, — ispravņiks godbijīgi teica.
— Ek, brālīt, — Kirila Petrovičs viņu pārtrauca,
— vāķies, vai zini, kur, ar savām pazīmēm. Es tev savu francūzi neizdošu, kamēr pats nebūšu šo lietu izmeklējis. Kā nu var uzreiz noticēt Antonam Pafnut- jičam, šim zaķapastalam un melim; viņam būs sapnī rādījies, ka skolotājs gribējis viņu aplaupīt. Kāpēc viņš tai pašā rītā man nepateica par to ne vārda?
— Francūzis viņu iebiedējis, jūsu ekselence, — ispravņiks atbildēja, — un nozvērinājis klusēt…
— Meli, — Kirila Petrovičs nosprieda, — es to visu tūliņ noskaidrošu. Kur ir skolotājs? — viņš vaicāja ienākušajam sulainim.
— Nevar nekur atrast, — sulainis atbildēja.
— Tad vajag viņu sameklēt, — uzkliedza Trojekurovs, sākdams šaubīties. — Parādi man savas slavenās pazīmes, — viņš sacīja ispravņikam, kurš tūliņ pasniedza viņam papīru. — Hm, hm, divdesmit trīs gadi. .. Tas nu tā, bet ar to vēl nekas nav pierādīts. Nu, kas ir ar to skolotāju?
— Nevar atrast, — skanēja atkal atbilde.
Kirila Petrovičs kļuva nemierīgs, Marija Kirilovna bija ne dzīva, ne mirusi.
— Tu esi bāla, Maša, — tēvs piebilda, — mēs tevi nobiedējām?
— Nē, tētiņ, — Maša atbildēja, — man sāp galva.
— Ej, Maša, savā istabā un neuztraucies.
Maša noskūpstīja viņam roku un aizsteidzās uz savu istabu; tur viņa iekrita gultā un sāka histēriski raudāt. Saskrēja kalpones, izģērba viņu un tikai ar grūtībām spēja nomierināt ar vēsu ūdeni un dažādiem spirtiem, tad viņu apguldīja, un viņa iegrima dziļā miegā.
Bet francūzis nebija nekur atrodams. Kirila Petrovičs staigāja uz priekšu un atpakaļ pa zāli, nikni svilpodams: «Dārdi, uzvarpērkon, dārdi!» Viesi sačukstējās cits ar citu, ispravņiks likās izmuļķots — francūzi neatrada. Droši vien, iepriekš brīdināts, viņš bija paguvis aizbēgt. Bet kas un kā to varēja izdarīt? Tas palika noslēpums.
Pulkstenis bija jau vienpadsmit, bet neviens vēl nedomāja par miegu. Beidzot Kirila Petrovičs īgni teica ispravņikam:
— Nu, ko? Līdz gaismai taču tu nevari te palikt, mana māja nav iebraucamā vieta, un ne jau ar tavu izmaņu, draudziņ, iespējams notvert Dubrovski, ja tas patiesi ir Dubrovskis. Brauc vesels un turpmāk esi veiklāks. Un arī jums laiks doties mājās, — viņš uzrunāja viesus. — Lieciet sajūgt zirgus, bet es gribu gulēt.
Tik nelaipni Trojekurovs šķīrās no saviem viesiem!