Pagāja krietns laika sprīdis bez jebkāda ievērojama atgadījuma. Bet nākamās vasaras sākumā notika daudz pārmaiņu Kirilas Petroviča ģimenes dzīvē.
Trīsdesmit verstu attālumā atradās kņaza Vereiska bagātā muiža. Kņazs ilgāku laiku bija nodzīvojis svešās zemēs — viņa muižu pārvaldīja atvaļināts majors —, un starp Pokrovsku un Arbatovu nebija nekādu sakaru. Bet maija beigās kņazs pārbrauca no ārzemēm un ieradās muižā, kuru tas savu mūžu nebija redzējis. Radis izklaidēties, viņš nevarēja paciest vientulību un jau trešajā dienā pēc ierašanās mājās devās pusdienot pie Trojekurova, ar kuru kādreiz bija pazīstams.
Kņazs bija gadu piecdesmit vecs, bet izskatījās daudz vecāks. Visāda veida pārmērības bija sagandējušas viņa veselību un uzspiedušas viņam savu neizdzēšamo zīmogu. Un tomēr kņazs bija patīkams, interesants, bet paradums arvien atrasties sabiedrībā ieviesis viņā zināmu laipnību, sevišķi pret sievietēm. Viņam bija nemitīga dziņa izklaidēties, un viņš pastāvīgi garlaikojās. Kirila Petrovičs bija bezgala apmierināts ar viņa apciemojumu, pieņemdams to par cienības zīmi no cilvēka, kas pazīst pasauli; kā jau paradis, viņš sāka izrādīt savu saimniecību un veda viesi uz suņu kūti. Bet kņazs suņu kūts gaisā tikko nenosmaka un pasteidzās iziet laukā, aizspiezdams degunu ar savu sasmaržoto nēzdogu. Senatnīgais dārzs ar apcirptajām liepām, četrstūraino dīķi un taisnajām alejām viņam nepatika; viņš mīlēja angļu dārzus un tā saukto dabu, tomēr cildināja un sajūsminājās; sulainis pienāca un ziņoja, ka galds klāts. Viņi devās pusdienot. Pastaigā noguris, kņazs drusku kliboja, jau sākdams nožēlot savu apmeklējumu.
Bet zālē viņus saņēma Marija Kirilovna, un veco lakstotāju pārsteidza viņas skaistums. Trojekurovs nosēdināja viesi blakus meitai. Viņas tuvumā kņazs atplauka, bija jautrs un paguva vairākas reizes saistīt viņas uzmanību ar saviem interesantajiem nostāstiem. Pēc pusdienām Kirila Petrovičs vedināja viņu pajāties, bet kņazs atrunājās, norādīdams uz saviem samta zābakiem, un, zobodamies par savu podagru, viņš bija labāk ar mieru pabraukāties līnijdroškā, lai nebūtu šķirts no savas patīkamās kaimiņienes. Sajūdza zirgus līnijdroškā. Vecie un daiļava trijatā iesēdās un aizbrauca. Sarunas nerimās. Marija Kirilovna ar labpatiku klausījās augstas sabiedrības cilvēka glaimīgajā un jautrajā valodā, kad pēkšņi Vereiskis, Kirilu Petroviču uzrunādams, ievaicājās, ko nozīmējot šī nodegusī ēka un vai tā piederot viņam .. . Kirila Petrovičs sarauca pieri; atmiņas, kādas tā modināja, viņam nepatika. Viņš atbildēja, ka zeme tagad piederot viņam, bet ka agrāk tā piederējusi Dubrovskim.
— Dubrovskim, — Vereiskis atkārtoja, — kā, šim slavenajam laupītājam?
— Viņa tēvam, — Trojekurovs atbildēja, — bet arī tēvs bija pamatīgs laupītājs.
— Kur tad palicis mūsu Rinaldo? Vai viņš vēl dzīvs vai jau sagūstīts?
— Vēl dzīvs un brīvībā un, kamēr pie mums ispravņiki ar zagļiem būs uz vienu roku, tikmēr netiks noķerts; ak jā, kņaz, Dubrovskis taču bija arī pie tevis Arbatovā?
— Jā, pagājušā gadā viņš kaut ko esot nodedzinājis vai nolaupījis… Vai ne, Marija Kirilovna, ļoti interesanti būtu iepazīties tuvāk ar šo romantisko varoni.
— Kas tur interesants! — Trojekurovs sacīja. — Viņa jau ar to pazīstama; viņš veselas trīs nedēļas mācīja viņai mūziku un, paldies dievam, nepaņēma nekā par mācīšanu.
Un nu Kirila Petrovičs sāka stāstīt par savu skolotāju francūzi. Marija Kirilovna sēdēja kā uz adatām. Vereiskis klausījās ļoti uzmanīgi, atzina to visu ļoti dīvainu un novērsa sarunu uz citu pusi. Atgriezies viņš lika piebraukt karieti un, nepaklausīdams Kirilas Petroviča neatlaidīgajam lūgumam palikt pa nakti, tūliņ pēc tējas aizbrauca. Bet pirms tam viņš ielūdza Kirilu Petroviču kopā ar Mariju Kirilovnu atbraukt pie viņa viesos, un lepnais Trojekurovs apsolījās, jo, ņemot vērā kņaza cienījamo stāvokli, divas zvaigznes un trīstūkstoš dvēseļu lielo dzimtmuižu, zināmā mērā ieskatīja kņazu Vereiski par sev līdzīgu.
Vakariņas nekādā ziņā nebija peļamākas par pusdienām. Viesi devās uz viņiem iekārtotajām istabām un otrajā rītā šķīrās no laipnā namatēva; atvadoties abi muižnieki viens otram apsolīja atkal drīz vien redzēties.