Marija Kirilovna sēdēja savā istabā pie vaļēja loga un kaut ko šuva. Viņa nejauca zīdus, kā to bija darījusi Konrāda mīļākā, mīlas izklaidībā izšūdama rozi ar zaļu zīdu. Viņas adata nekļūdīgi veidoja uz kanvas rakstu, kāds bija paraugā, lai gan domas nesekoja darbam, tās bija kaut kur tālumā.
Pēkšņi logā klusītiņām pasniedzās roka — kāds uzlika uz rokdarba vēstuli un nozuda, pirms Marija Kirilovna paguva atjēgties. Šai pašā brīdī pie viņas ienāca sulainis un aicināja pie Kirilas Petroviča. Drebēdama viņa paslēpa vēstuli aiz ņiebura un steidzās pie tēva kabinetā.
Kirila Petrovičs nebija viens. Pie viņa sēdēja kņazs Vereiskis. Marijai Kirilovnai ienākot, kņazs piecēlās un klusēdams palocījās ar viņam neparastu samulsumu.
— Nāc šurp, Maša, — Kirila Petrovičs teica, — pastāstīšu tev ko jaunu, kas tevi, kā domāju, iepriecinās. Te ir tavs līgavainis — kņazs lūdz tavu roku.
Maša sastinga, nāves bālums pārklāja viņas seju. Viņa klusēja. Kņazs piegāja pie viņas, saņēma viņas roku un satraukts jautāja: vai viņa būtu ar mieru darīt to laimīgu? Maša klusēja.
— Ar mieru, protams, ar mieru, — Kirila Petrovičs teica, — bet zini ko, kņaz, meitenei taču grūti izteikt šo vārdu. Nu, bērni, saskūpstieties un topiet laimīgi!
Maša stāvēja nekustīga, vecais kņazs noskūpstīja viņai roku, un tad pēkšņi asaras sāka plūst pār viņas bālo vaigu. Kņazs mazliet sarauca pieri.
— Ej, ej, ej, — Kirila Petrovičs teica, — nožāvē asaras un nāc atpakaļ pie mums pavisam priecīga. Tā jau viņas visas raud saderinoties, — viņš turpināja, pagriezdamies pret Vereiski, — tā jau viņām tas parasts . .. Tagad, kņaz, parunāsimies par lietu, tas ir, par pūru.
Marija Kirilovna steidzīgi izmantoja atļauju aiziet. Viņa aizskrēja uz savu istabu, ieslēdzās tur un ļāva vaļu asarām, iedomādamās sevi par vecā kņaza sievu; tas piepeši viņai šķita riebīgs un nīstams .. . Laulība biedēja viņu kā soda vieta, kā kaps … «Nē, nē,» viņa izmisusi atkārtoja, «labāk nomirt, labāk aiziet klosterī, labāk iešu pie Dubrovska.» Te viņa atcerējās vēstuli un steidzās to lasīt, nojauzdama, ka tā no viņa. Patiesi, to bija rakstījis viņš, un tur bija tikai daži vārdi:
«Vakarā pulksten desmitos agrākajā vietā.»