Mēness spīdēja, jūlija nakts bija klusa, retumis uzpūta vēsmiņa, un viegla šalka pārslīdēja pār dārzu.
Kā viegla ēna jaunā daiļava tuvojās norunātajai satikšanās vietai. Vēl neviens nebija saredzams, te gluži negaidot no lapenes viņas puses iznāca Dubrovskis.
— Es visu zinu, — viņš klusā un skumjā balsī sacīja. — Atcerieties savu solījumu?
— Jūs piedāvājāties mani aizstāvēt, — Maša atbildēja, — bet nedusmojiet, tas mani baida. Kādā veidā jūs varat man palīdzēt?
— Es varētu jūs atbrīvot no ienīstā cilvēka.
— Dieva dēļ, neaizskariet viņu, jūs nedrīkstat viņu aizskart, ja mani mīlat, — es negribu būt ne par kādu šausmu cēloni. ..
— Es viņu neaizskaršu, jūsu griba man svēta. Jums viņš parādā pateicību par savu dzīvību. Nekad nekas ļauns nenotiks jūsu vārdā. Jums jābūt tīrai pat manos noziegumos. Bet kā lai jūs glābju no cietsirdīgā tēva?
— Vēl es ceru viņu aizkustināt ar asarām un izmisumu. Viņš ir ietiepīgs, bet viņš mani tik ļoti mīl.
— Neceriet velti: šais asarās viņš saskatīs tikai parasto baiļošanos un pretīgumu, kas kopīgs visām jaunām meitenēm, kad tās precas, prātīgu apsvērumu spiestas, nevis aiz mīlestības; un ja nu viņš ieņēmis galvā sagādāt jums laimi pret jūsu pašas gribu, ja jūs ar varu vedīs pie altāra, lai uz mūžu jūsu likteni nodotu veca vīra varā …
— Tad, tad neko nevarēs darīt, ierodieties pēc manis, un es kļūšu jūsu sieva.
Dubrovskis nodrebēja, bālā seja pārklājās ar tumšu sārtumu un tai pašā mirklī kļuva bālāka nekā pirms tam. Viņš ilgi klusēja, galvu nokāris.
— Saņemiet visus dvēseles spēkus, lūdziet tēvu, krītiet viņam pie kājām, iztēlojiet viņam visas nākotnes šausmas, savu jaunību, kas novīst pie panīkuša un netikla veča sāniem, esiet gatava teikt nežēlīgus vārdus; sakiet — ja viņš paliks nepielūdzams, tad … tad jūs atradīsiet briesmīgu aizstāvību … sakiet, ka bagātība nesagādās jums nevienu laimes mirkli; greznība iepriecina nabadzību, bet arī tikai īsu mirkli, tāpēc ka nepierasta; neatkāpieties no viņa, nebaidieties ne viņa niknuma, ne draudu, kamēr vēl kaut ēna cerības, dieva dēļ, neatkāpieties! Bet ja nebūs vairs nekāda cita līdzekļa …
Un Dubrovskis aizklāja seju ar rokām, kā likās, viņam trūka elpas. Maša raudāja …
— Mans nelaimīgais, nelaimīgais liktenis, — viņš sacīja, rūgti nopūzdamies. — Es atdotu par jums savu dzīvību, — redzēt jūs iztālēm, pieskarties jūsu rokai man bija svētlaime. Un, kad man rodas iespēja pie- kļaut jūs sev un teikt: «Eņģeli, mirsim!» — man, nabagam, jāvairās no svētlaimes, man tā visiem spēkiem jādzen no sevis projām … Es nedrīkstu krist jums pie kājām, pateikties debesīm par neizprotamo, nepelnīto balvu. Ak, kā man tas jāienīst. .. bet es jūtu — tagad manā sirdī nav vietas naidam.
Viņš apskāva meitenes slaido stāvu un maigi pie- kļāva viņu sev pie krūtīm. Paļāvīgi viņa nolieca galvu uz jaunā laupītāja pleca. Abi klusēja.
Laiks steidzās.
— Jāiet, — beidzot Maša sacīja. Dubrovskis it kā pamodās no miega. Viņš saņēma Mašas roku un vilka viņai pirkstā gredzenu.
— Ja būsit nolēmusi griezties pie manis, — viņš sacīja, — tad atnesiet gredzenu šurp, iebāziet to šā ozola dobumā, un es zināšu, kas jādara.
Dubrovskis noskūpstīja viņai roku un nozuda starp kokiem.