Kņaza Vereiska bildinājums nebija vairs nekāds noslēpums kaimiņiem. Kirila Petrovičs pieņēma apsveikumus un gatavojās kāzām … Maša no dienas uz dienu atlika gala vārdu. Viņas izturēšanās pret veco līgavaini bija vēsa un piespiesta. Kņazs par to nelikās ne zinis. Apmierināts ar viņas mēmo piekrišanu, viņš necentās pēc mīlestības.
Bet laiks ritēja. Maša beidzot nolēma rīkoties un aizrakstīja kņazam Vereiskim vēstuli: viņa centās pamodināt kņazā augstsirdību, atklāti atzinās, ka viņai nav pret to ne mazāko mīlas jūtu, lūdza atsacīties no viņas rokas un aizstāvēt viņu pret tēva varu. Maša klusītiņām iedeva vēstuli kņazam. Vereiskis vienatnē to izlasīja, bet viņu nemaz neaizkustināja līgavas vaļsirdība. Gluži otrādi — viņš redzēja, ka nepieciešams steidzināt kāzas, tāpēc ieskatīja par vajadzīgu parādīt vēstuli nākamajam sievastēvam.
Kirila Petrovičs pārskaitās; tikai ar mokām kņazs spēja viņu pierunāt neizrādīt Mašai, ka zina kaut ko par viņas vēstuli. Kirila Petrovičs bija ar mieru viņai nekā par to neteikt, bet nolēma nevilcināties un noteica, ka jau parīt jānotiek kāzām. Kņazs atzina to par prātīgu rīcību, ieradās pie savas līgavas un teica viņai, ka vēstule viņu ļoti apbēdinājusi, bet ka viņš cerot ar laiku iemantot viņas mīlestību, ka doma viņu zaudēt viņam pārāk smaga un ka viņam trūkstot spēka, lai samierinātos ar savu nāves spriedumu. Tad viņš godbijīgi noskūpstīja Mašas roku un aizbrauca, neteicis ne vārda par Kirilas Petroviča lēmumu.
Bet, tikko Vereiskis bija izbraucis no pagalma, ienāca viņas tēvs un bez liekām runām pavēlēja sagatavoties laulībām nākamajā dienā. Marija Kirilovna, ko bija ļoti satraucis kņaza paziņojums, sāka nevaldāmi raudāt un nokrita tēvam pie kājām.
— Tētiņ, — viņa žēlā balsī iesaucās, — tētiņ, ne- grūdiet mani postā, es kņazu nemīlu, es negribu būt viņa sieva …
— Ko tas nozīmē, — Kirila Petrovičs nikni teica, — līdz šim tu klusēji un biji ar mieru, bet tagad, kad viss jau nolemts, tu sāc gražoties un atsacīties. Neniekojies, ar to tu pie manis neko nepanāksi.
— Negrūdiet mani postā, — nabaga Maša atkārtoja, — kāpēc jūs dzenat mani no sevis projām un atdodat nemīlamam cilvēkam, vai tad es jums esmu jau apnikusi, es gribu palikt pie jums, tāpat kā līdz Šim. Tētiņ, jums bez manis būs skumji, vēl skumjāk,
kad iedomāsities, ka esmu nelaimīga; tētiņ, nespiediet mani, es negribu precēties …
Kirila Petrovičs bija aizkustināts, bet apslēpa savu samulsumu un, viņu atgrūdis, bargi teica:
— Tas viss ir blēņas, vai dzirdi? Es zinu labāk nekā tu, kas nepieciešams tavai laimei. Asaras tev nelīdzēs, parīt būs tavas kāzas.
— Parīt, — Maša iekliedzās, — mans dievs! Nē, nē, tas nav iespējams, tas nenotiks. Tētiņ, paklausieties, ja jau esat nolēmis mani grūst postā, tad es atradīšu sev aizstāvi, par kuru jūs pat nevarat iedomāties, jūs redzēsit, jūs pārņems šausmas, cik tālu esat mani novedis.
— Ko? Ko? — Trojekurovs iesaucās. — Draudēt! Man draudēt, nekrietnā meitene! Vai tu saproti, ka es ar tevi izdarīšu to, ko tu nevari pat iedomāties! Tu uzdrošinies mani biedēt ar kādu aizstāvi. Redzēsim, kas būs šis aizstāvis.
— Vladimirs Dubrovskis, — Maša izmisumā atbildēja.
Kirila Petrovičs nodomāja, ka viņa zaudējusi prātu, un noraudzījās viņā ar izbrīnu.
— Labi, — kādu brīdi klusējis, viņš teica, — gaidi par savu glābēju, ko gribi, bet pagaidām sēdi šai istabā, tu no tās netiksi ārā līdz pašām kāzām. — Ar šiem vārdiem Kirila Petrovičs izgāja un aizslēdza durvis.
Ilgi nabaga meitene raudāja, iedomādamās visu, kas viņu sagaida, bet vētrainā izskaidrošanās bija atvieglojusi sirdi, un viņa mierīgi varēja pārdomāt savu likteni un to, kas būtu darāms. Galvenais bija izvairīties no neciešamās laulības — laupītāja sievas liktenis viņai likās paradīze salīdzinājumā ar to postu, kas viņai sagatavots. Maša paskatījās uz gredzenu, ko viņai bija atstājis Dubrovskis. Viņa kvēli vēlējās satikties ar to vienatnē un vēlreiz pirms izšķirīgā brīža izrunāties. Nojauta teica, ka vakarā viņa sastaps Dubrovski dārzā pie lapenes; Maša apņēmās iet un sagaidīt viņu tur, tiklīdz sāks krēslot. Viņa jau gribēja iet, bet durvis bija aizslēgtas. Istabene viņai no ārpuses atbildēja, ka Kirila Petrovičs pavēlējis viņu nelaist ārā. Meitene atradās ieslodzījumā. Dziļi aizvainota viņa apsēdās pie loga un līdz vēlai naktij sēdēja neiz- ģērbusies, stingi raudzīdamās tumšajās debesīs. Uz rīta pusi viņa iesnaudās, bet miegu iztraucēja skumji rēgi, un uzlecošās saules stari viņu pamodināja.