Kirila Petrovičs Staigāja pa zāli uz priekšu un atpakaļ, stiprāk nekā parasti svilpodams ierasto melodiju, visa māja bija kājās; kalpi skraidelēja, meičas steidzās, ratnīcā kučieri jūdza zirgus karietē; pagalmā pulcējās ļaudis. Jaunkundzes ģērbistabā spoguļa priekšā kāda dāma, kalpoņu ielenkta, posa bālo, nekustīgo Mariju Kirilovnu; viņas galva gurdi liecās lejup zem briljantu smaguma, viņa viegli nodrebēja, ja neuzmanīga roka kur iedūra, bet klusēja, neapzināti raudzīdamās spogulī.
— Vai drīz būs? — aiz durvīm atskanēja Kirilas Petroviča balss.
— Tūliņ, — dāma atbildēja. — Marija Kirilovna, pacelieties, paskatieties — vai būs labi?
Marija Kirilovna piecēlās un nekā neatbildēja. Durvis atvērās.
— Līgava saposta, — dāma sacīja Kirilam Petrovičam, — pavēliet sēsties karietē.
— Ar dieva palīgu, — Kirila Petrovičs atbildēja. — Panāc šurp pie manis, Maša, — viņš aizkustinātā balsī sacīja, — dodu tev savu svētību . ..
Nabaga jaunava noslīga viņam pie kājām un sāka raudāt.
— Tētiņ . .. tētiņ … — viņa šņukstēdama izteica, un balss viņai aizlūza.
Kirila Petrovičs steidzās viņu svētīt, tad Mašu pacēla lin gandrīz nesus aiznesa uz karieti. Viņai blakus nosēdās vedējmāte un viena no kalponēm. Viņi aizbrauca uz baznīcu. Tur viņus jau gaidīja līgavainis. Viņš iznāca pretī līgavai un bija pārsteigts par viņas bālumu un dīvaino izskatu. Viņi abi kopā iegāja aukstajā, tukšajā baznīcā, aiz viņiem durvis tika aizslēgtas. Priesteris iznāca no altāra, un laulības tūliņ sākās. Marija Kirilovna nekā neredzēja, nekā nedzirdēja, domāja tikai par vienu: no paša rīta viņa gaidīja Dubrovski, ne uz brīdi viņu nebija pametusi cerība, bet, kad priesteris viņai uzdeva parasto jautājumu, viņa nodrebēja un sastinga, vēl arvien vilcinājās, vēl gaidīja; priesteris, viņas atbildi nesagaidījis, izrunāja neatsaucamos vārdus.
Ceremonija bija beigusies. Viņa sajuta nemīlamā vīra salto skūpstu, viņa dzirdēja klātesošo jautros apsveikumus un vēl arvien nevarēja ticēt, ka viņas dzīve uz mūžu iekalta važās, ka Dubrovskis nav ieradies viņu atbrīvot. Kņazs viņu uzrunāja laipniem vārdiem, taču viņa tos nesaprata; viņi izgāja no baznīcas, ārā drūzmējās Pokrovskas zemnieki. Viņas skatiens ātri pārslīdēja tiem un atkal bija bezjūtīgs kā iepriekš. Jaunlaulātie iesēdās karietē un brauca uz Arbatovu; turp jau bija aizbraucis Kirila Petrovičs, lai sagaidītu jaunos. Vienatnē ar jauno sievu kņazu nemaz nesamulsināja viņas vēsā izturēšanās. Viņš neuzbāzās tai ar liekulīgu izskaidrošanos un smieklīgu sajūsmu, viņa vārdi bija vienkārši, tie neprasīja atbildi. Tā viņi bija nobraukuši verstis desmit, zirgi strauji rikšoja pa grambaino lauku ceļu, bet kariete ar angļu atsperēm gandrīz nemaz nešūpojās.
Piepeši atskanēja gūstītāju kliedzieni, kariete apstājās, to ielenca bruņotu ļaužu pūlis, un cilvēks pusmaskā, atrāvis durtiņas tai pusē, kur sēdēja jaunā kņaziene, viņai sacīja:
— Jūs esat brīva, izkāpiet!
— Ko tas nozīmē? — kņazs uzkliedza. — Kas tu tāds esi? …
— Tas ir Dubrovskis, — kņaziene teica.
Kņazs, aukstasinību nezaudēdams, izvilka no sānu kabatas ceļa pistoli un izšāva uz maskēto laupītāju. Kņaziene iekliedzās un šausmās aizsedza ar abām rokām seju. Dubrovskis bija ievainots plecā, parādījās asinis. Kņazs, ne mirkli nevilcinādamies, izvilka otru pistoli, bet viņam vairs neļāva izšaut: durtiņas atvērās, un vairākas spēcīgas rokas izvilka viņu no karietes un izrāva viņam pistoli. Pār viņu iezibējās dunči.
— Neaizskariet viņu! — Dubrovskis uzsauca, un viņa drūmie līdzgaitnieki atkāpās.
— Jūs esat brīva, — Dubrovskis atkal teica, pagriezies pret bālo kņazieni.
— Nē, — viņa atbildēja. — Par vēlu, es esmu salaulāta, es esmu kņaza Vereiska sieva.
— Ko jūs sakāt, — Dubrovskis izmisumā iesaucās, — nē, jūs neesat viņa sieva, jūs piespieda ar varu, jūs nekad nevarējāt būt ar mieru …
— Es biju ar mieru, es zvērēju, — viņa noteikti atbildēja, — kņazs ir mans vīrs, pavēliet viņu atbrīvot un atstājiet mani pie viņa. Es neesmu jūs vīlusi. Es gaidīju jūs līdz pašam pēdējam brīdim … Bet tagad, es jums saku, tagad par vēlu. Laidiet mūs.
Bet Dubrovskis vairs nedzirdēja, ko viņa saka, ievainojuma sāpes un dziļš satraukums atņēma viņam spēkus. Viņš saļima pie riteņa, laupītāji sapulcējās ap viņu. Dubrovskis paguva pasacīt tiem dažus vārdus, tie uzsēdināja viņu zirgā, divi viņu pieturēja, trešais saņēma zirgu aiz iemauktiem, un tie visi nogriezās sānis, pamezdami karieti ceļa vidū, cilvēkus sasietus, zirgus izjūgtus, bet nenolaupot it neko un neizlejot ne piliena asiņu, lai atriebtu savam atama- nam nodarīto pārestību.