Pirms dažiem gadiem vienā no savām muižām dzīvoja senlaiku krievu kungs Kirila Petrovičs Trojekurovs. Bagātības, ievērojamās dzimtas un sakaru dēļ viņam bija liela ietekme guberņās, kur atradās viņa īpašumi. Kaimiņi ar prieku izdabāja viņa visniecīgākajām iegribām; guberņas ierēdņi drebēja, viņa vārdu vien padzirdot; Kirila Petrovičs viņam izrādīto verdzisko padevību uzņēma kā pienācīgus meslus; viņa māja allaž bija viesu pilna, kuri tiecās izklaidēt viņu dīkajā dzīvē, piedaloties trokšņainajās, bet reizēm arī pavisam trakulīgas izpriecās. Neviens neuzdrošinājās noraidīt viņa ielūgumu vai zināmās dienās neierasties pienācīgā godbijībā pie viņa Pokrov- skas muižā. Kirilas Petroviča mājas dzīvē izpaudās visi neizglītota cilvēka netikumi. Būdams ārkārtīgi izlutināts, viņš bija paradis ļaut pilnu vaļu visām neapvaldītās dabas dziņām un visām sava diezgan aprobežotā prāta iegribām. Kaut arī viņam bija neparasti liels fiziskais spēks un izturība, viņš pāris reižu nedēļā mocījās pārēšanās dēļ un ik vakarus bija jautrā prātā. Vienā no blakus ēkām uzturējās sešpadsmit istabenes, kuras strādāja dažādus rokdarbus. Šīs ēkas logi bija režģiem aizrežģoti, durvis noslēgtas, bet atslēgas glabājās pie Kirilas Petroviča. Jaunās gūsteknes noteiktās stundās izgāja dārzā un pastaigājās divu veceņu uzraudzībā. Laiku pa laikam Kirila Petrovičs dažas izprecināja un viņu vietā nāca jaunas. Pret zemniekiem un saimes ļaudīm viņš izturējās bargi un patvaļīgi, tomēr tie bija uzticīgi, dižojās ar sava kunga bagātību un slavu un savukārt daudz ko atļāvās pret kaimiņiem, pārliecināti par viņa aizstāvību.
Trojekurova parastā nodarbošanās bija apbraukāt savus īpašumus, sarīkot ilgstošas dzīres un visādas draiskulības, kas tika izdomātas katru dienu un kam par upuri krita aizvien kāds jauns paziņa, kaut gan arī vecie draugi nevarēja no tā izvairīties, izņemot tikai Andreju Gavriloviču Dubrovski. Šis Dubrovskis, atvaļināts gvardes poručiks, bija Kirilas Petroviča tuvākais kaimiņš, un viņam piederēja septiņdesmit dvēseļu. Trojekurovs, kas bija augstprātīgs pat pret visaugstākās kārtas ļaudīm, Dubrovski tomēr cienīja,
par spīti viņa šaurajai rocībai. Kādreiz agrāk viņi bija dienesta biedri, un Trojekurovs no piedzīvojumiem pazina viņa rakstura neiecietību un noteiktību. Apstākļi viņus uz ilgāku laiku izšķīra. īpašumam paputot, Dubrovskis bija spiests atstāt dienestu un apmesties uz dzīvi ciematā. Kirila Petrovičs, to uzzinājis, piedāvāja palīdzību, bet Dubrovskis viņam pateicās un palīdzību noraidīja, palikdams nabags un neatkarīgs. Pēc dažiem gadiem Trojekurovs, atvaļināts ģe- nerālanšefs, ieradās savā dzimtmuižā; viņi sastapās un priecājās, viens otru redzot. Kopš tā laika viņi katru dienu bija kopā un Kirila Petrovičs, kurš savā mūžā nepagodināja nevienu ar apmeklējumu, bieži mēdza iegriezties vecā drauga mājiņā. Būdami vienos gados, cēlušies no vienas un tās pašas kārtas, vienādi audzināti, viņi arī raksturā un tieksmēs savā ziņā bija līdzīgi. Pa daļai arī viņu liktenis sagadījās vienāds: abi bija apprecējušies aiz mīlestības, abi drīz vien kļuvuši atraitņi, abiem bija palicis pa bērnam. Dubrovska dēls tika audzināts Pēterburgā, Kirilas Petroviča meita auga tēva acu priekšā, un Trojekurovs bieži mēdza teikt Dubrovskim: «Paklau, brāl Andrej Gavrilovič, ja no tava Volodjas kas labs iznāks, es došu viņam Masu; kas par to, ka viņš pliks kā vanadzēns.» Andrejs Gavrilovičs pagrozīja galvu un parasti atbildēja: «Nē, Kirila Petrovič, mans Volodjka nav Marijai Kirilovnai piemērots līgavainis. Nabaga muižniekam labāk apprecēt nabadzīgu muižnieci un būt noteicējam paša mājās nekā izlutināta sievišķa muižas pārvaldniekam.»
Visi apskauda saderību, kāda valdīja starp augstprātīgo Trojekurovu un viņa nabadzīgo kaimiņu, un brīnījās par tā pārdrošību, kad tas pie Kirilas Petroviča galda droši izteica savas domas, neraizēdamies par to, vai tās saskan vai nesaskan ar namatēva ieskatiem. Daži mēģināja sekot viņa priekšzīmei un pārkāpt zināmas padevības robežas, bet Kirila Petrovičs tos tā nobaidīja, ka viņiem uz visiem laikiem zuda patika pasākt ko tamlīdzīgu, un Dubrovskis bija un palika viens pats ārpus vispārējā likuma. Nejaušs gadījums visu izjauca un pārveidoja.
Reiz rudens sākumā Kirila Petrovičs taisījās ceļā uz tālajiem laukiem. Vakarā deva rīkojumu piķieriem un zirgu puišiem sagatavoties izbraukšanai pulksten piecos rītā. Telti un virtuvi nogādāja jau iepriekš uz to vietu, kur Kirila Petrovičs bija nolēmis ieturēt pusdienu maltīti. Saimnieks un viesi devās uz suņu kūti, kur vairāk nekā pieci simti kvekšķu un kurtu dzīvoja pārticībā un siltumā, slavēdami Kirilas Petroviča devību savā suņu valodā. Turpat atradās arī lazarete slimajiem suņiem bijušā štāba ārsta Timoškas uzraudzībā un nodalījums, kur dižciltīgās kuces bērnojās un baroja kucēnus. Kirila Petrovičs lepojās ar šo lielisko ierīkojumu un nekad nepalaida garām gadījumu padižoties ar to viesiem, kuri to skatīja jau, mazākais, divdesmito reizi. Viņš staigāja pa suņu kūti, viesu ielenkts, Timoškas un galveno piķieru pavadībā; apstājās pie dažām, būdām, gan apvaicādamies par slimajiem, gan izteikdams vairāk vai mazāk bargas un taisnīgas piezīmes, gan paaicinādams pie sevis suņus un laipni ar tiem sarunādamies. Viesi ieskatīja par savu pienākumu apbrīnot Kirilas Petroviča suņu kūti. Vienīgi Dubrovskis klusēja un rauca pieri. Viņš bija kaislīgs mednieks, bet rocība viņam ļāva turēt tikai divus kvekšķus un vienu kurtu pāri: redzot šo lielisko ierīkojumu, viņš nevarēja pārvarēt zināmu skaudību.
— Ko tu viebies, brāl, — vaicāja viņam Kirila Petrovičs, — vai tev mana suņu kuts nepatīk?
— Nē, — viņš īgni atbildēja, — suņu kūts ir brīnišķīga, diez vai jūsu ļaudīm ir tāda dzīve kā jūsu suņiem.
Kāds piķieris jutās aizskarts.
— Mēs par savu dzīvi, — viņš sacīja, — paldies dievam un mūsu kungam, nežēlojamies, bet, kas tiesa, tas tiesa, dažam muižniekam gan nebūtu par ļaunu pārmainīt savu kungu māju pret kuru katru mūsu suņu būdu. Tur viņam būtu pilnāks vēders un siltāk.
Kirila Petrovičs skaļi iesmējās par sava kalpa nekautrīgo piezīmi, arī viesi tūliņ sāka smieties, kaut gan juta, ka piķiera joks varēja attiekties arī uz viņiem. Dubrovskis nobālēja un neteica ne vārda.
Šai brīdī Kirilam Petrovičam ķocī pienesa jaunpie- dzimušos kucēnus; viņš sāka noņemties ar tiem, izvēlējās sev divus, pārējos lika noslīcināt. Pa to laiku Andrejs Gavrilovičs nozuda, un neviens to nepamanīja.
Pārnācis kopā ar viesiem no suņu kūts, Kirila Petrovičs sēdās ieturēt vakara maltīti un, neredzēdams Dubrovski, tikai tad pamanīja, ka viņa nav. Saimes ļaudis pateica, ka Andrejs Gavrilovičs aizbraucis mājās. Trojekurovs pavēlēja tūliņ dzīties viņam pakai un katrā ziņā atvest atpakaļ. Nekad viņš nebija braucis medībās bez Dubrovska — saprātīga un smalka suņu labo īpašību cienītāja un taisnīga mednieku dažādo ķildu izšķīrēja. Kalps, kas bija auļojis viņam pakaļ, atgriezās, kad visi vēl sēdēja pie galda, un ziņoja savam kungam, ka, proti, Andrejs Gavrilovičs neesot klausījis un negribot braukt atpakaļ. Kirila Petrovičs, kā parasti, jau iesilis pēc iebaudītā liķiera, saskaitās un sūtīja otrreiz to pašu kalpu, lai pasaka Andrejam Gavrilovičam: ja viņš tūliņ neatbraukšot pārnakšņot Pokrovskā, tad viņš, Trojekurovs, būšot naidā ar viņu visu mūžu. Kalps atkal aizauļoja, Kirila Petrovičs, no galda piecēlies, atlaida viesus un devās pie miera.
Otrā rītā viņš vispirms apvaicājās, vai Andrejs Gavrilovičs ieradies. Atbildes vietā viņam pasniedza vēstuli, kas bija salocīta trīsstūrī; Kirila Petrovičs pavēlēja rakstvedim to skaļi nolasīt un dzirdēja sekojošo;
«Mans visucienītais kungs!
Es līdz tam laikam nedomāju ierasties Pokrovskā, kamēr Jūs būsiet atsūtījis man piķieri Paramošku nolūgties; un tā būs mana griba — sodīt viņu vai žēlot, bet es Jūsu kalpu jokus necietīšu, tāpat necietīšu tos arī no jums, jo es neesmu āksts, bet senas cilts muižnieks. Palieku gatavs pazemīgi pakalpot
Andrejs Dubrovskis.»
Pēc tagadējiem ieskatiem par pieklājību šī vēstule būtu ļoti netaktiska, taču Kirilu Petroviču sakaitināja tās saturs, nevis dīvainais stils un izteiksme.
— Kā, — ierēcās Trojekurovs, ar kailām kājām izlēcis no gultas, — sūtīt manus ļaudis viņu nolūgties, lai viņš tos žēlo vai soda! Ko īsti viņš iedomājas; vai viņš maz apjēdz, ar ko darīšana? Nu, gan es viņam… Gan viņš papinkšķēs, dabūs just, ko nozīmē nostāties pret Trojekurovu!
Kirila Petrovičs apģērbās un aizbrauca medībās visā savā parastajā greznībā, bet medības neizdevās. Pa visu dienu viņi redzēja vienu vienīgu zaķi un to pašu palaida garām. Arī pusdienas teltī uz lauka neizdevās vai vismaz nebija pa prātam Kirilam Petrovičam, kurš piekāva pavāru, nolamāja viesus un atceļā ar visu mednieku varzu tīšām devās pāri Dubrovska laukiem.
Pagāja dažas dienas, bet naids abiem kaimiņiem nebija norimis. Andrejs Gavrilovičs neieradās Pokrovskā — Kirila Petrovičs bez viņa garlaikojās un skaļi izpauda savu īgnumu jo skarbos izteicienos, kas ar turienes muižnieku gādību nokļuva līdz Dubrovskim pārlabotā un papildinātā veidā. Jauns atgadījums iznīcināja pēdējo cerību uz izlīgšanu.
Dubrovskis kādreiz apbraukāja savu nelielo īpašumu; tuvodamies bērzu birzij, viņš dzirdēja atskanam cirvja cirtienus un pēc brīža gāžamies koku. Viņš steidzās uz birzi un ieraudzīja Pokrovskas zemniekus, kas, neviena netraucēti, zaga viņa kokus. Viņu ieraudzījuši, tie metās bēgt. Dubrovskis kopā ar savu kučieri divus notvēra un atveda tos sasietus savā sētā. Arī trīs ienaidnieka zirgi bija nonākuši viņa rokās kā laupījums. Dubrovskis bija ārkārtīgi noskaities, — pirms tam Trojekurova ļaudis, pazīstami laupītāji, nekad nebija iedrošinājušies palaist nagus viņa īpašuma robežās, zinādami par viņa draudzīgajām attieksmēm ar viņu kungu. Dubrovskis saprata, ka tagad tie izmanto starp viņiem radušos naidu, un nolēma pretēji visiem kara tiesību jēdzieniem pārmācīt savus gūstekņus ar žagariem, ko tie bija pievākuši viņa paša birzī, bet zirgus nodot darbā, ieskaitot tos muižas īpašumā.
Ziņa par šo notikumu tai pašā dienā nonāca līdz Kirilam Petrovičam. Viņš neganti pārskaitās un pirmajā dusmu uzliesmojumā jau gribēja ar visiem saimes ļaudīm uzbrukt Kisteņevkai (tā saucās viņa kaimiņa ciemats), nopostīt to līdz pamatiem un ielenkt muižnieku viņa paša muižā. Šādi varoņdarbi viņam nebija nekas neparasts. Tomēr domas drīz vien mainījās.
Staigādams smagiem soļiem pa zāli uz priekšu un atpakaļ, viņš neviļus paskatījās pa logu un ieraudzīja pie vārtiem apstājušos trijjūgu — mazs vīriņš ādas cepuri galvā un biezu mēteli mugurā izkāpa no ratiem un devās pie pārvaldnieka; Trojekurovs pazina — tas bija piesēdētājs Šabaškins — un lika viņu pasaukt. Pēc minūtes Šabaškins jau stāvēja Kirilas Petroviča priekšā, zemu jo zemu locīdamies un pazemīgi gaidīdams viņa pavēles.
— Sveiks, kā jel tevi sauc, — Trojekurovs viņam teica, — kāpēc esi te ieradies?
— Es braucu uz pilsētu, jūsu ekselence, — Šabaškins atbildēja, — un iegriezos pie Ivana Demjanova pavaicāt, vai no jūsu ekselences nav kādas pavēles.
— īstā brīdī esi ieradies, kā jel tevi sauc: tu man būsi vajadzīgs. Izmet glāzīti un uzklausies!
Tik laipna uzņemšana piesēdētāju patīkami pārsteidza. Viņš atteicās no degvīna un cik iespējams uzmanīgi sāka klausīties Kirilā Petrovičā.
— Man ir kaimiņš, — Trojekurovs teica, — rupjš muižnieķelis, es gribu viņam atņemt muižu. Ko tu par to saki?
— Jūsu ekselence, ja jau ir kādi dokumenti vai…
— Nieki, draugs, kādi tur dokumenti. Tāpēc ir likumi. Tur jau ir tas spēks, lai bez kādām tiesībām atņemtu muižu. Tomēr, paga. Reiz šī muiža piederējusi mums, pirkta no kāda Spicina un pēc tam pārdota Dubrovska tēvam. Vai te nevar kaut kā pieķerties?
— Grūti gan, jūsu augstā ekselence, droši vien šī pārdošana notikusi likumīgi.
— Padomā, draudziņ, pameklē labi krietni!
— Ja, piemēram, jūsu ekselence varētu kaut kā dabūt no sava kaimiņa apstiprināšanas rakstu vai pirkšanas aktu, uz kuru pamatodamies viņš savu muižu pārvalda, tad zināms …
— Saprotu, bet nelaime tāda, ka viņam visi papīri ugunsgrēkā sadeguši.
— Kā, jūsu ekselence, — viņam papīri sadeguši? Ko tad vēl vairāk? Tādā gadījumā rīkojieties sakarā ar likumiem un bez mazākām šaubām pilnīgi iegūsit to, ko vēlaties.
— Tu domā? Nu, pielūko! Es paļaujos uz tavu centību, bet par manu pateicību vari būt pārliecināts.
Šabaškins palocījās gandrīz līdz zemei, izgāja ārā un no šīs dienas sāka rūpēties par nodomāto pasākumu. Pateicoties viņa izmanībai, tieši pēc divām nedēļām Dubrovskis saņēma no pilsētas uzaicinājumu tūliņ sniegt attiecīgus paskaidrojumus, uz kāda pamata viņš pārvalda Kisteņevkas ciematu.
Izbrīnījies par negaidīto pieprasījumu, Andrejs
Gavrilovičs tai paša dienā uzrakstīja diezgan skarbu atbildi, kurā paziņoja, ka Kisteņevkas ciematu viņš ieguvis pēc tēva nāves un pārvaldot to, pamatojoties uz mantošanas tiesībām, ka Trojekurovam gar to neesot nekāda daļa un ka jebkuras svešas personas tīkošana pēc šā viņa īpašuma esot ļaunprātīga sūdzība un krāpšana.
Šī vēstule pavisam tīkami saviļņoja piesēdētāja Šabaškina sirdi. Viņš redzēja, ka Dubrovskim maz jēgas tieslietās un ka tik nesavaldīgu un nepiesardzīgu cilvēku būs viegli ievirzīt visneizdevīgākajā situācijā.
Aukstasinīgi apsvēris piesēdētāja pieprasījumu, Andrejs Gavrilovičs redzēja, ka nepieciešams atbildēt pamatīgāk. Viņš uzrakstīja diezgan lietišķu rakstu, kas ar laiku tomēr izrādījās nepietiekams.
Lieta ieilga. Pārliecināts par savu taisnību, Andrejs Gavrilovičs par to maz rūpējās, viņam nebija ne patikas, ne iespējas kaisīt ap sevi naudu, un, kaut gan viņš allaž pirmais mēdza zoboties par tintes kalpu pērkamo sirdsapziņu, viņam ne prātā nenāca, ka pats varētu kļūt par ļaunprātīgas viltus sūdzības upuri. Trojekurovs savukārt tikpat maz rūpējās par pasāktās lietas izdošanos — viņa vietā pūlējās Šabaškins, rīkodamies viņa vārdā, iebaidīdams un piekukuļodams tiesnešus, gan aplam, gan pareizi iztulkodams visādus likumus. Lai nu būtu kā būdams, 18 … gada februāra mēneša 9. dienā Dubrovskis no pilsētas policijas saņēma uzaicinājumu ierasties pie ** zemes tiesneša, lai noklausītos tā spriedumu muižas strīda lietā starp viņu — poručiku Dubrovski un ģenerāl- anšefu Trojekurovu un lai parakstīdamies apliecinātu savu piekrišanu. Tai pašā dienā Dubrovskis devās uz pilsētu; ceļā viņam pabrauca garām Trojekurovs. Viņi lepni uzlūkoja viens otru, un Dubrovskis pamanīja ļaunu smīnu sava pretinieka sejā.