Mazā noriņā bieza meža vidū pacēlās neliels zemes nocietinājums ar uzbērumu un grāvi ap to, bet aiz tā atradās vairākas teltis un zemnīcas.
Nocietinājuma pagalmā pie kopēja katla bez cepurēm sēdēja un pusdienoja daudz ļaužu, kuru apģērba dažādība liecināja, ka viņi ir laupītāji. Uz uzbēruma pie maza lielgabala, kājas zem sevis savilcis, sēdēja sargs; viņš pašlaik lāpīja savu apģērbu un rīkojās ar adatu tik veikli, ka tūdaļ varēja pazīt lietpratīgu drēbnieku, un ik brīdi raudzījās uz visām pusēm.
Lai gan viens otrs kausiņš bija gājis no rokas rokā, tomēr dīvains klusums valdīja šai barā; laupītāji paēda, cits pēc cita piecēlās un pielūdza dievu, daži iegāja teltīs, bet citi izklīda pa mežu vai arī pēc krievu paražas likās nosnausties.
Sargs, pabeidzis darbu, nopurināja veco apģērba gabalu, papriecājās par veiksmīgi uzlikto ielāpu, iesprauda adatu piedurknē, uzsēdās jāteniski uz lielgabala un sāka pilnā kaklā dziedāt vecu, sērīgu dziesmu:
Ak, nešalc jele, jauko, zaļo birztaliņ, Ak, ļauj man, jauneklim, domu izdomāt!
Šai brīdī atvērās kādas telts durvis un vecenīte baltu aubīti galvā, tīrīgi un iznesīgi ģērbusies, parādījās uz sliekšņa.
— Esi nu mierā, Stjopka, — viņa dusmīgi sacīja, —• kungs guļ, bet tu te bļausties, nav jums ne kauna, ne žēluma.
— Piedodiet, Jegorovna, — Stjopka atbildēja,
— nu labi, vairs tā nedarīšu, lai nu viņš, mūsu gādnieks, paguļas un izveseļojas.
Vecenīte aizgāja, bet Stjopka sāka staigāt pa uzbērumu.
Teltī, no kuras bija iznākusi vecenīte, aiz šķērssienas saliekamā gultā gulēja ievainotais Dubrovskis. Viņam blakus uz galdiņa atradās pistole, bet zobens karājās galvgalī. Zemnīca bija izklāta dārgiem paklājiem, kaktā atradās sudrabots sieviešu tualetes galds un spogulis. Dubrovskis rokā turēja atvērtu grāmatu, bet acis viņam bija aizvērtas. Un vecenīte, šad un tad gar šķērssienu paraudzīdamās, nevarēja saprast, vai viņš aizmidzis vai tikai iegrimis domās.
Piepeši Dubrovskis nodrebēja: nocietinājumā atskanēja trauksme, un Stjopka pabāza galvu pa lodziņu.
— Dārgais Vladimir Andrejevič, — viņš sauca,
— mūsējie ziņo, ka mēs tiekot meklēti. Dubrovskis pietrūkās no gultas, paķēra ieročus un
devās ārā no telts. Laupītāji trokšņaini pulcējās pagalmā, bet, viņam ierodoties, iestājās dziļš klusums.
— Vai visi ir te? — Dubrovskis jautāja.
— Visi, izņemot sargus, — viņam atbildēja.
— Vietās! — Dubrovskis uzsauca. Un laupītāji ieņēma katrs savu vietu.
Šai brīdī trīs sargi pieskrēja pie vārtiem, Dubrovskis pagājās tiem pretī.
— Kas noticis? — viņš tiem vaicāja.
— Mežā ir zaldāti, — tie atbildēja, — mūs ielenc.
Dubrovskis pavēlēja noslēgt vārtus, bet pats aizgāja pārbaudīt lielgabaliņu. Mežā bija dzirdamas vairākas balsis, kas atskanēja arvien tuvāk; laupītāji gaidīja klusēdami. Piepeši trīs vai četri zaldāti iznāca no meža, bet tūliņ ievilkās atpakaļ, ar šāvieniem ziņodami pārējiem biedriem.
— Gatavoties kaujai! — iesaucās Dubrovskis, un starp laupītājiem sacēlās šalkoņa, tad viss atkal noklusa.
Pēc tam viņi dzirdēja tuvojamies karaspēku, starp kokiem pazibēja ieroči, apmēram pusotra simta zaldātu izskrēja no meža un kliegdami devās uz uzbērumu. Dubrovskis pielika degli, šāviens bija veiksmīgs: vienam norāva galvu, divus ievainoja. Zaldātu vidū izcēlās apjukums, bet virsnieks traucās uz priekšu, karavīri viņam sekoja un sabruka grāvī; laupītāji šāva uz viņiem ar šautenēm un pistolēm un ar cirvjiem rokā sāka aizstāvēt uzbērumu, uz kura rāpās saniknotie zaldāti, pamezdami grāvī ap divdesmit ievainotu biedru; laupītāji atkāpās, bet Dubrovskis, piegājis pie virsnieka, pielika viņam pistoli pie krūtīm un izšāva; virsnieks nokrita augšpēdus, vairāki zaldāti uzcēla viņu uz rokām un steidzās aiznest uz mežu, bet pārējie, priekšnieku zaudējuši, apstājās. Šo sajukuma brīdi izmantoja iedrošinātie laupītāji, atspieda tos atpakaļ, iedzina grāvī, un tad aplencēji sāka bēgt, bet laupītāji kliegdami metās viņiem pakaļ. Uzvara bija panākta. Dubrovskis, paļaudamies uz to, ka ienaidnieks galīgi izkaisīts, apturēja savējos un ieslēdzās nocietinājumā, pavēlēdams savākt ievainotos, divkāršodams sardzi un neļaudams nevienam nekur aiziet.
Pēdējie notikumi ne pa jokam pievērsa valdības uzmanību Dubrovska laupīšanām. Tika ievāktas ziņas par viņa uzturēšanās vietu. Nosūtīja veselu rotu zaldātu, lai saņemtu viņu dzīvu vai mirušu. Notvēra dažus bandas ļaudis un no tiem uzzināja, ka Dubrovska viņu vidū vairs nav. Dažas dienas pēc tam viņš bija sapulcinājis visus savus līdzgaitniekus, paziņojis tiem, ka esot nodomājis viņus uz visiem laikiem atstāt, un ieteicis arī viņiem mainīt dzīves veidu.
— Manā vadībā jūs esat kļuvuši bagāti, katram no jums ir papīrs, ar kuru jūs netraucēti varat nokļūt kādā no attālākajām guberņām un tur nodzīvot savu mūžu pārticībā, godīgi strādājot. Bet jūs visi esat nelieši un droši vien negribēsit pamest savu amatu.
Pēc šīs sarunas viņš bija tos atstājis, paņemdams sev līdz vienu vienīgo **. Neviens nezināja, kur viņš palicis … Sākumā gan apšaubīja šādu liecību patiesīgumu, jo laupītāju pieķeršanās atamanam bija visiem zināma. Domāja, ka viņi cenšas to glābt. Bet dzīve viņus attaisnoja: briesmīgie uzbrukumi, dedzināšanas un laupīšanas mitējās. Ceļus vairs neapdraudēja laupītāji. Pavisam no citas puses uzzināja, ka Dubrovskis aizbēdzis uz ārzemēm.