Bija pagājis krietns laika sprīdis, bet nabaga Dubrovska veselība vēl arvien bija vāja: tiesa, vājprātības lēkmes gan vairs neatkārtojās, bet ar viņa spēkiem manāmi gāja uz beigām. Viņš bija piemirsis savu agrāko nodarbošanos, reti izgāja no savas istabas un augas dienas aizvadīja, domās nogrimis. Jego- rovna, lāga vecīte, kura kādreiz bija auklējusi viņa dēlu, tagad kļuva par viņa aukli. Viņa rūpējās par to kā par bērnu, atgādināja tam ēšanas un gulēšanas laiku, baroja viņu un nolika gulēt. Andrejs Gavrilovičs rāmi paklausīja viņai un, izņemot viņu, ne ar vienu citu nesatikās. Viņš nebija spējīgs domāt par savām dzīves gaitām, par rīkojumiem saimniecībā, un Jego- rovna redzēja, ka nepieciešams visu to paziņot jaunajam Dubrovskim, kurš kalpoja vienā no gvardes kājnieku pulkiem un patlaban atradās Pēterburgā. Un tā, izplēsusi vienu lapu no saimniecības rēķinu grāmatas, viņa nodiktēja pavāram Haritonam, vienīgajam Kisteņevkas rakstīt pratējam, vēstuli, ko tai pašā dienā nosūtīja uz pastu pilsētā.
Bet nu ir laiks iepazīstināt lasītājus ar mūsu stāsta īsto varoni.
Vladimirs Dubrovskis izglītību bija ieguvis kadetu korpusā, kuru beidza kā kornets un iestājās gvardē; tēvs netaupīja nekā, lai viņu pienācīgi uzturētu, un jaunais cilvēks saņēma no mājām vairāk, nekā drīkstētu gaidīt. Būdams izšķērdīgs un godkārīgs, viņš paļāvās iegribām, kas prasīja daudz līdzekļu, nerūpēdamies par nākotni un, kā daudzi nabaga jaunieši, cerēdams agri vai vēlu apcelt bagātu līgavu.
Kādā vakarā, kad pie viņa, dīvānos izvalstījušies, sēdēja vairāki virsnieki un kūpināja viņa dzintara pīpes, kambarsulainis Griša pasniedza viņam vēstuli, kuras adrese un zīmogs tūdaļ pārsteidza jaunekli. Viņš steidzīgi to atplēsa un izlasīja sekojošo:
«Mans kungs Vladimir Andrejevič, es, Tava vecā aukle, esmu apņēmusies Tev ziņot par Tava tētiņa veselību. Viņš ļoti vājš, dažreiz izrunājas pavisam aplam un augu dienu sēž kā muļķa bērns — bet dzīvošana un miršana stāv dieva ziņā. Atbrauc Tu pie mums, manu gaišo vanadziņ, mēs pat zirgus uz Pesoč- noji aizsūtīsim Tev pretī. Kā dzird, tad pie mums izbraukšot zemes tiesa, lai mūs atdotu Kirilam Petrovi- čam Trojekurovam, jo mēs esot it kā viņa ļaudis, bet mēs taču jau no seniem laikiem jūsējie un savu mūžu neesam nekā tāda dzirdējuši. Tu, Pēterburgā dzīvodams, varētu par to pastāstīt cara tētiņam, un viņš nu gan nepieļautu mums pārestību nodarīt. Palieku Tava uzticamā kalpone, aukle
Orina Jegorovna Buzireva.
Sūtu savu mātes svētību Grišam, — vai viņš Tev labi kalpo? Pie mums lietus līst nu jau otro nedēļa, un gans Rodja nomira ap Miķeļa dienu.»
Vladimirs Dubrovskis, neparasti satraukts, vairākas reizes no vietas pārlasīja šīs diezgan nesakarīgās rindas. Māti viņš bija zaudējis jau bērnībā un, savu tēvu gandrīz neiepazinis, aizvests uz Pēterburgu sava mūža astotajā gadā, un tomēr kaut kas romantiski saistīja viņu pie tā, un jo vairāk viņš mīlēja ģimenes dzīvi tāpēc, ka tik maz bija paguvis izbaudīt tās klusos priekus.
Doma, ka viņš varētu zaudēt tēvu, smagi kremta sirdi, bet nabaga slimnieka stāvoklis, ko viņš noģida no aukles vēstules, iedvesa šausmas. Viņš iedomājās tēvu, pamestu nomaļā sādžā, vientiesīgas vecas sievas un saimes ļaužu gādībā, kaut kāda posta apdraudētu un bez palīdzības izdziestošu miesīgās un garīgās mokās. Vladimirs pārmeta sev noziedzīgu nevērību. Jau ilgu laiku viņš nebija saņēmis no tēva nekādu ziņu, un viņam nebija ienācis prātā par tēvu painteresēties, domājot, ka viņš kaut kur izbraucis vai pārāk nodarbināts ar saimnieciskām rūpēm.
Viņš nolēma braukt pie tā un pat atstāt dienestu, ja tēva slimības dēļ būtu nepieciešams, lai viņš būtu tur. Draugi, viņa satraukumu pamanījuši, aizgāja. Palicis viens, Vladimirs uzrakstīja lūgumu, lai viņam piešķir atvaļinājumu, tad aizkūpināja pīpi un nogrima dziļās pārdomās.
Tai pašā dienā viņš sāka rūpēties par atvaļinājumu un pēc trim dienām bija jau ceļā.
Vladimirs tuvojās tai stacijai, no kuras bija jānogriežas uz Kisteņevku. Sirds bija pilna skumju nojautu, viņš baidījās, ka nesastaps vairs tēvu starp dzīvajiem, iedomājās bēdīgo dzīvi, kāda viņu sagaida uz laukiem, — maliene, cilvēku nabadzība, trūkums un rūpes par lietām, kurās viņam nav nekādas jēgas. Stacijā ieradies, viņš devās pie uzrauga un apvaicājās, vai ir brīvi zirgi. Uzraugs jautāja, kurp viņam jābraucot, un ziņoja ka zirgi, kas atsūtīti no Kisteņevkas, gaidot viņu jau ceturto dienu. Drīz pie Vladimira Andrej eviča ieradās vecais kučieris Antons, kas viņu kādreiz bija vadājis pa zirgu kūti un kopis viņa kumeliņu. Viņu ieraudzījis, Antons apraudājās, palocījās līdz zemei, pateica viņam, ka vecais kungs vēl esot dzīvs, un aizsteidzās sajūgt zirgus. Vladimirs Andrejevičs atteicās no piedāvātajām brokastīm un skubināja braukt. Antons viņu veda pa lauku ceļiem, un viņi sāka runāties.
— Saki, lūdzams, Anton, — kas manam tēvam par darīšanu ar Trojekurovu?
— Dievs viņu zina, mīļo Vladimir Andrejevič … Kungs, dzi, sanaidojies ar Kirilu Petroviču, un šis ņēmis un iesūdzējis tiesā, kaut gan viņš bieži pats sev tiesnesis. Nav gan mūsu — kalpu cilvēku darīšana jaukties kungu lietās, bet, nudien, tīri veltīgi jūsu tētiņš sacēlies pret Kirilu Petroviču, — ko nu iet ar stipru lauzties.
— Cik noprotams, tad tas Kirila Petrovičs pie jums dara, ko vien grib?
— Nu zināms, kungs, — dzi, piesēdētāju viņš netur graša vērtu, ispravņiks noder par izsūtāmo. Kungi brauc viņam godu dot, un, tā teikt, kad tikai sile, cūku jau netrūkst.
— Vai tiesa, ka viņš mums atņemot muižu?
— Ai, kungs, tā arī mēs esam dzirdējuši. Nupat viendien Pokrovskas ķesteris mūsu vecākā kristību godībās teica: diezgan esat izdzīvojušies, gan nu jūs piekops Kirila Petrovičs. Kalējs Mikita gan viņam pateica: ko nu mels, Saveļjič, neskumdini kūmu, nekūdi viesus, — Kirila Petrovičs pats par sevi, bet Andrejs Gavrilovičs pats par sevi, un mēs visi piederam dievam un ķeizaram, bet vai nu otram var muti aizbāzt.
— Tātad jūs nevēlaties pāriet sava kaimiņa rokās?
— Kirilas Petroviča rokās! Dievs lai paglābj nu un atpestī — pie viņa pat paša ļaudīm nelāgi klājas, un, ja viņš dabūs rokās vēl svešus, tad tiem ne vien ādu, bet arī miesu noplēsīs. Nē, lai dievs dod ilgu mūžu Andrejam Gavrilovičam, bet, ja nu dievs viņu aizsauktu pie sevis, tad mums neviena cita nevajag kā tikai tevis, tu mūsu gādniek. Neatdod tu mūs, bet mēs gan turēsimies pie tevis. — To teikdams, Antons savicināja pātagu, saraustīja grožus, un zirgi laidās slaidos rikšos.
Vecā kučiera padevības aizkustināts, Dubrovskis apklusa un nodevās savām domām. Bija pagājusi vairāk nekā stunda — pēkšņi Griša viņu iztraucēja ar saucienu: — Redz, kur Pokrovskā! — Dubrovskis pacēla galvu. Viņi brauca gar lielu ezeru, no kura iztecēja upīte un aizvijās tālumā starp pakalniem; uz viena no tiem pāri kuplajam birzs zaļumam pacēlās zaļš jumts un lielas mūra mājas terase, uz otra — baznīca ar pieciem jumoliem un senlaicīgs zvanu tornis; visapkārt bija izkaisītas zemnieku dzīvojamās mājas ar sakņu dārziem un akām. Dubrovskis šo vietu pazina — viņš atcerējās, kā šai pašā pakalnā bija rotaļājies ar mazo Mašu Trojekurovu, kas bija divus gadus jaunāka par viņu un jau tolaik solījās būt skaistule. Viņš gribēja Antonam apvaicāties par to, bet tāda kā kautrība viņu atturēja.
Kungu mājai tuvāk piebraucis, viņš pamanīja starp dārza kokiem pazibam baltu apģērbu. Tai brīdī Antons uzšāva zirgiem un, ļaudamies godkārei, kas īpata kā lauku kučieriem, tā arī važoņiem, laida pilnā sparā pār tiltu un ciemam garām. Ciematam cauri izkļuvuši, viņi uzbrauca kalnā, un Vladimirs ieraudzīja bērzu birzi un pa kreisi, klajākā vietā, iepelēku mājiņu ar sarkanu jumtu: sirds sāka strauji pukstēt — viņš redzēja Kisteņevku un tēva nabadzīgo māju.
Pēc desmit minūtēm viņi iebrauca kungu mājas pagalmā. Viņš raudzījās apkārt neizsakāmi satraukts. Divpadsmit gadu viņš nebija redzējis savu dzimto vietu. Bērziņi, kurus viņa laikā sastādīja žogmalēs, nu bija saauguši un kļuvuši par kupliem kokiem. Pagalms, ko kādreiz bija greznojušas trīs pareizi iekārtotas puķu dobes, starp kurām izlocījās rūpīgi noslaucīts plats ceļš, bija pārvērties par nepļautu pļavu, kur ganījās sapīts zirgs. Suņi sāka gan riet, bet, pazinuši Antonu, apklusa un vēcināja pinkainās astes. Saimes ļaudis izsteidzās no savām istabām un apstāja jauno kungu, skaļi izrādīdami prieku. Ar mokām viņš izspraucās cauri šim baram un uzskrēja vecajā lievenī; priekšnamā viņu saņēma Jegorovna un raudādama apskāva savu audzēkni.
— Sveika, sveika, aukle, — viņš atkārtoja, piekļaudams sev krietno vecīti, — ko tētiņš, kur viņš ir? Kā jūtas?
Šai brīdī, tikko kājas vilkdams, zālē ienāca vecs slaida auguma vīrs, bāls un novājējis, ģērbies rīta- svārkā un naktscepuri galvā.
— Sveiks, Volodjka! — viņš vārgā balsī sacīja, un Vladimirs sirsnīgi apskāva tēvu. Prieks slimnieku pārāk satrauca; viņš ļoti sagura, kājas sagrīļojās, un viņš tūlīt, būtu pakritis, ja dēls to nesaturētu.
— Kāpēc jūs cēlāties no gultas, — Jegorovna viņam teica, — kājās nevar nostāvēt, bet turpat vien dzenas, kur visi.
Veco vīru aizveda uz guļamistabu. Viņš centās gan runāties, bet domas galvā juka, un vārdiem nebija nekādas sakarības. Viņš apklusa un iegrima snaudā. Vladimiru satrauca viņa veselības stāvoklis. Viņš iekārtojās tēva guļamistabā un lūdza, lai viņu atstājot vienu pašu pie tā. Mājnieki paklausīja, un tad visi pievērsās Grišam, aizveda to uz saimes istabu, kur pacienāja īsti laucinieciski, visādi izrādīdami sirsnību, nomocīdami ar bezgala daudziem jautājumiem un apsveikumiem.