Kur galds bij klāts, tur šķirsts nu stāv.
Dažas dienas pēc atbraukšanas jaunais Dubrovskis gribēja sākt rīkoties saimniecībā, bet tēvs nevarēja viņam sniegt vajadzīgos paskaidrojumus — Andrejam Gavrilovičam nebija pilnvarnieka. Tēva papīrus pārcilādams, viņš atrada vienīgi piesēdētāja pirmo vēstuli un atbildes raksta pirmuzmetumu, no kā nevarēja iegūt skaidru jēdzienu par prāvu, un nolēma gaidīt iznākumu, paļaudamies uz pašas lietas taisnīgumu.
Andrejs Gavrilovičs kļuva arvien vārgāks. Vladimirs paredzēja, ka viņš drīz vien sabruks, un tāpēc neatstāja veco vīru, kas bija kļuvis gluži kā bērns.
Pa tam pagāja noliktais termiņš, un apelācija nebija iesniegta. Kisteņevka nu piederēja Trojekurovam. Šabaškins ieradās pie viņa ar apsveikumiem un lūgumu noteikt laiku, kad viņa augstajai ekselencei labpatiks pārņemt jauniegūtās muižas pārvaldīšanu, — vai viņš to darīšot pats vai arī izdošot kādam uz to pilnvaru. Kirila Petrovičs samulsa. Pēc dabas viņš nebija mantkārīgs, atriebības kāre bija viņu aizrāvusi pārāk tālu, viņa sirdsapziņa kurnēja. Viņš zināja, kādā stāvoklī atradās viņa pretinieks — viņa vecais jaunības draugs, un uzvara neielīksmoja sirdi. Viņš nikni pavērās Šabaškinā, meklēdams, kam pieķerties, lai to izlamātu, bet, neatrazdams pietiekamu iemeslu, dusmīgi uzsauca:
— Arā, man nav vaļas te ar tevi noņemties!
Šabaškins, redzēdams, ka kungs nav labā prātā, palocījās un steidzās projām. Bet Kirila Petrovičs, viens palicis, sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, svilpodams «Dārdi, uzvarpērkon, dārdi!», kas allaž liecināja par viņa domu neparastu satrauktību.
Pēdīgi viņš lika aizjūgt vieglā droškā, saģērbās pasiltāk (tas bija jau septembra beigās) un, pats grožus saņēmis, izbrauca no pagalma.
Drīz vien viņš ieraudzīja Andreja Gavriloviča mājiņu, un pretējas jūtas pildīja viņa sirdi. Apmierināto atriebību un varaskāri zināmā mērā uzveica daudz cēlākas jūtas, un tās galu galā arī ņēma virsroku. Viņš nolēma izlīgt ar savu veco kaimiņu, galīgi izbeigt ķildu uņ atdot viņam atpakaļ īpašumu. Ar šo krietno nodomu atvieglojis sirdi, Kirila Petrovičs laida rikšos uz kaimiņa māju un iebrauca taisni pagalmā.
Šai brīdī slimnieks sēdēja guļamistabā pie loga. Viņš pazina Kirilu Petroviču, un viņa sejā atplaiksnī- jās šausmīga mulsa — tumšs sārtums pārmāca parasto bālumu, acis iedzirkstījās, viņš izdvesa nesaprotamas skaņas. Viņa dēls, kas sēdēja turpat pie saimniecību grāmatām, pacēla galvu un satrūkās par tēva izskatu. Slimnieks, šausmu un dusmu pārņemts, ar pirkstu rādīja uz pagalmu. Viņš steidzīgi saņēma sava rītasvārka malas, taisīdamies piecelties no krēsla, pacēlās … un pēkšņi nokrita. Dēls piesteidzās pie viņa: vecais vīrs gulēja bez samaņas un bez elpas — viņu bija ķērusi trieka.
— Ātrāk, ātrāk uz pilsētu pēc ārsta! — Vladimirs sauca.
— Kirila Petrovičs vēlas jūs sastapt, — ienākušais kalpotājs sacīja.
Vladimirs uzmeta tam briesmīgu skatienu.
— Pasaki Kirilam Petrovičam, lai viņš jo drīzāk taisās projām, pirms neesmu pavēlējis viņu izdzīt no sētas, ej!
Kalpotājs priecīgi aizsteidzās darīt, kā kungs licis; Jegorovna rokas vien noplātīja.
— Ak tu tētīt, — viņa gaudulīgā balsī iesaucās,
— tu iedzīsi sevi postā! Kirila Petrovičs mūs apēdīs.
— Ciet klusu, aukle, — Vladimirs pikti teica,
—sūti tūliņ Antonu uz pilsētu pēc ārsta! Jegorovna izgāja. Priekšnamā neviena nebija —
visi saimes ļaudis bija izskrējuši pagalmā skatīties Kirilu Petroviču. Viņa izgāja uz lievenēm un dzirdēja kalpotāja atbildi, ko viņš teica sava jaunā kunga vārdā. Kirila Petrovičs to noklausījās, sēdēdams droškā. Viņa seja kļuva tumšāka pārnākti, viņš nicīgi pasmīnēja, nikni palūkojās uz saimes ļaudīm un sāka soļos braukt pagalmam apkārt. Viņš paraudzījās logā, pie kura pirms brītiņa bija sēdējis Andrejs Gavrilovičs, bet kur tā vairs nebija. Aukle stāvēja uz lievenēm, kunga pavēli piemirsusi. Saimes ļaudis skaļi sarunājās par notikušo. Piepeši Vladimirs iznāca pie ļaudīm un aprauti sacīja: — Ārsts nav vajadzīgs, tētiņš nomira.
Izcēlās apjukums. Saimes ļaudis steidzās uz vecā kunga istabu. Viņš gulēja atzveltnī, kur viņu bija nolicis Vladimirs: viņa labā roka nokarājās līdz grīdai, galva noslīgusi uz krūtīm — nebija vairs ne mazākās dzīvības zīmes šai vēl neatdzisušajā, bet jau nāves pārvērstajā miesā. Jegorovna sāka skaļi raudāt; kalpotāji apstāja mironi, kas bija atstāts viņu ziņā, — nomazgāja to, ieģērba formas tērpā, kas bija šūts vēl 1797. gadā, un noguldīja uz tā paša galda, pie kura viņi savu kungu tik ilgus gadus bija apkalpojuši.