«Tātad viss nu galā,» viņš pats sev sacīja. «Vēl šorīt man bija savs kakts un maizes kumoss. Rīt tā māja, kur esmu piedzimis un kur nomira mans tēvs, man jāatstāj viņa nāves un manas nabadzības vaininiekam.» Un viņa acis stingi raudzījās mātes ģīmetnē. Gleznotājs bija atveidojis māti, piekļāvušos pie margām, baltā rītatērpā, sarkanu rozi matos. «Un arī šo ģīmetni dabūs manas ģimenes ienaidnieks,» Vladimiram ienāca prātā, «nometīs to pieliekamajā kopā ar salauztiem krēsliem vai arī pakārs priekšnamā, kur par to varēs zoboties un ņirgāties viņa suņu puiši, bet guļamistabā — istabā . .. kur nomira tēvs, apmetīsies viņa pārvaldnieks vai iekārtosies viņa harēms. Nē! Nē! Lai tad arī viņam netiek šī skumjā māja, no kuras viņš mani izdzen!» Vladimirs sakoda zobus — šausmīgas domas radās viņa galvā. Līdz viņam atskanēja ierēdņu balsis — tie rīkojās, prasīdami gan šo, gan to, — un nepatīkami traucēja viņu skumjajās pārdomās. Beidzot viss apklusa.
Vladimirs atslēdza kumodes un šķirstus un sāka pārskatīt nelaiķa papīrus. Tie lielāko tiesu bija saimniecības rēķini un sarakstīšanās par dažādiem jautājumiem. Vladimirs tos saplēsa, nemaz nelasījis. Starp tiem viņam pagadījās sainītis ar uzrakstu: «Manas sievas vēstules». Stipri satraukts, Vladimirs sāka tās pārskatīt: vēstules bija rakstītas turku kara laikā un adresētas no Kisteņevkas uz armiju. Viņa vīram attēloja savu vientuļo dzīvi, saimniecības darbus, ar maigumu žēlojās par šķirtību un aicināja viņu mājās, pie savas labās dzīvesbiedres; un vienā no tām viņa izteica bažas par mazā Vladimira veselību, otrā priecājās par viņa agrīnajām spējām un pareģoja viņam laimīgu un spožu nākotni. Vladimirs nogrima lasīšanā un aizmirsa visu uz pasaules, garīgi iegremdēdamies ģimenes laimes pasaulē, un nemanīja, kā pagāja laiks, — sienas pulkstenis jau nosita vienpadsmit. Vladimirs iebāza vēstules kabatā, paņēma sveci un izgāja no kabineta. Zālē ierēdņi gulēja uz grīdas. Uz galda atradās glāzes, kuras tie bija tukšojuši, un visā telpā bija jūtama stipra ruma smarža. Vladimirs ar riebumu pagāja viņiem garām uz priekšnamu — durvis bija aizslēgtas; neatradis atslēgu, Vladimirs atgriezās zālē un ieraudzīja to uz galda. Viņš atvēra durvis un uzgrūdās cilvēkam, kas bija iespiedies kaktā, — tam rokās pazibēja cirvis. Pagriezis pret viņu sveci, Vladimirs pazina kalēju Arhipu.
— Kāpēc tu te? — viņš vaicāja.
— Ak, Vladimir Andrejevič, tas esat jūs, — Arhips čukstēdams atbildēja, — dievs kungs lai žēlo un pasargā! Labi, ka jūs nācāt ar sveci!
Vladimirs izbrīnā noraudzījās viņā.
— Kāpēc tu te slēpies? — viņš kalējam vaicāja.
— Es gribēju … es atnācu .. . paraudzīt, vai visi mājās, — Arhips stostīdamies klusi atbildēja.
— Bet kāpēc tev līdzi cirvis?
— Kāpēc cirvis? Kā lai tagad staigā bez cirvja. Šie ierēdņi ir tādi bezkauņas — tā vien pielūko .. .
— Tu esi piedzēries, met cirvi projām, ej izgulies!
— Es piedzēries? Mīļais Vladimir Andrejevič, dievs mans liecinieks, ne lāsītes neesmu ņēmis mutē .. . Un vai nu sīvais prātā, kur tas dzirdēts — ierēdņi grib mūs paņemt, ierēdņi dzen mūsu kungus laukā no muižas… Ek, kā tie krāc, nolādētie, — vajadzētu visus uz reizi, ne gailis pakaļ nedziedātu.
Dubrovskis sarauca pieri.
— Klausies, Arhip, — viņš sacīja, brītiņu klusējis, — nelāgu lietu tu esi sagudrojis. Ierēdņi jau nav vainīgi. Aizdedzini vējlukturi un nāc man līdzi!
Arhips paņēma no kunga rokām sveci, sameklēja aiz krāsns vējlukturi, aizdedzināja to, un viņi abi klusi nokāpa no lieveņa un gāja pa pagalmu. Sargs sāka dauzīt čuguna plāksni, suņi ierējās.
— Kas šonakt sargos? — Dubrovskis vaicāja.
— Mēs, dārgais, — atbildēja klusa balss, — Vasiļisa un Lukerja.
— Ejiet mājās, — Dubrovskis viņām teica, — jūs vairs neesat vajadzīgas.
— Beigas, — norūca Arhips.
— Paldies, mīļais, — sievas atbildēja un tūliņ steidzās mājās.
Dubrovskis devās tālāk. Viņam tuvojās divi cilvēki: tie viņu uzrunāja. Dubrovskis pazina Antona un Grišas balsi.
— Kāpēc jūs neguļat? — viņš tiem vaicāja.
— Vai nu mums miegs prātā, — Antons atbildēja. — Kas mums jāpiedzīvo, vai to kāds būtu domājis…
— Klusāk! — Dubrovskis pārtrauca. — Kur Jegorovna?
— Kungu mājā, savā istabiņā, — Griša atbildēja.
— Ej un atved viņu šurp, un izved no mājas visus mūsu ļaudis, lai tur neviens nepaliek kā vien ierēdņi, bet tu, Anton, sajūdz zirgus ratos.
Griša aizgāja un pēc brītiņa ieradās kopā ar savu māti. Vecenīte tonakt nemaz nebija izģērbusies; izņemot ierēdņus, neviens visā mājā nebija ne aci pievēris.
— Vai visi ir te? — Dubrovskis vaicāja. — Vai neviens nepalika iekšā?
— Neviens, tikai ierēdņi, — Griša atbildēja.
— Dodiet šurp sienu un salmus, — Dubrovskis sacīja.
Ļaudis iesteidzās zirgu kūtī un atgriezās, nesdami klēpjos sienu.
— Lieciet zem kāpnēm. — Tā jā. Nu, draugi, uguni!
Arhips atvēra vējlukturi, Dubrovskis aizdedzināja skalu.
— Pag, — viņš teica Arhipam, — liekas, es steigā pieslēdzu durvis uz priekšistabu, ej tūlīt un atslēdz.
Arhips ieskrēja priekšnamā — durvis bija atslēgtas, viņš tās aizslēdza, pusbalsī purpinādams: «Ko vēl ne — atslēdz!» — un iznāca atpakaļ pie Dubrovska.
Dubrovskis pielika skalu, siens aizdegās, liesma uzšāvās gaisā un apgaismoja visu pagalmu.
— Ak vai, — žēli ievaidējās Jegorovna, — Vladimir Andrejevič, ko tu dari!
— Klusu! — Dubrovskis sacīja. — Nu, draugi, palieciet sveiki, es iešu, kur dievs vadīs; dzīvojiet laimīgi ar savu jauno kungu!
— Tu mūsu tēvs un aizgādnis, — ļaudis atbildēja, — mēs mirsim, bet tevi neatstāsim, mēs iesim kopā ar tevi.
Zirgi bija sajūgti, Dubrovskis ar Grišu iesēdās ratos un noteica satikšanās vietu Kisteņevkas birzī. Antons uzšāva zirgiem, un viņi izbrauca no sētas.
Sacēlās vējš. Vienā mirklī liesmas apņēma visu ēku. Sarkani dūmi vēlās pār jumtu. Stikli plīsa un sabirza, krita degoši baļķi, atskanēja žēlas vaimanas, kliedzieni: «Mēs degam, palīdziet, palīdziet!»
— Ko vēl ne, — Arhips teica, ar ļaunu smīnu noraudzīdamies uguns postā.
— Arhipukša, — Jegorovna viņam sacīja, — glāb viņus, nolādētos, dievs tev to atmaksās.
— Ko vēl ne, — kalējs atbildēja.
Šai mirklī ierēdņi parādījās logā, cenzdamies izlauzt divkāršos ietvarus. Bet tad jumts brakšķēdams iegāzās un vaimanas apklusa.
Drīz visi saimes ļaudis izskrēja pagalmā. Sievas kliegdamas steidzās glābt savas grabažas, bērni lēkāja, priecādamies par ugunsgrēku. Dzirkstis vēlās kā ugunīgs viesulis, zemnieku mājas aizdegās.
— Tagad viss kārtībā, — Arhips sacīja, — kā deg, ko? Domāt, no Pokrovskas vareni noskatīties.
Šai acumirklī jauns notikums pievērsa viņa uzmanību: pa degošā šķūņa jumtu skraidīja kaķis, nesaprazdams, kur lēkt, — no visām pusēm to ielenca liesmas. Nabaga dzīvnieks, žēli ņaudēdams, it kā sauca pēc palīdzības. Zeņķi vai beidzās nost aiz smiekliem, raudzīdamies tā izmisumā.
— Ko smejaties, velnēni! — kalējs viņiem dusmīgi uzsauca. — Jūs dieva nebīstaties — dieva radījums iet bojā, bet jūs savā muļķa prātā priecājaties, — un, pieslējis kāpnes pie degošā jumta, viņš uzkāpa pēc kaķa.
Tas saprata viņa nodomu un, it kā pateikdamies ātri ieķērās viņam piedurknē. Pusapdegušais kalējs ar savu ieguvumu trausās lejā.
— Nu, draugi, palieciet sveiki, — viņš sacīja samulsušajiem saimes ļaudīm, — man te vairs nav ko darīt. Dzīvojiet laimīgi, nepieminiet mani ar ļaunu!
Kalējs aizgāja, ugunsgrēks vēl plosījās krietnu laiku. Beidzot tas aprima, tikai ogļu kaudzes bez liesmas spilgti kvēloja nakts melnumā, un ap tām klīda ugunsgrēkā cietušie Kisteņevkas iedzīvotāji.